Kā malkas nastiņa kopugunskuram

Aizvakar, 22.novembrī, Rīgā starptautiskā gaisotnē notika Knuta Skujenieka jaunās grāmatas “Es pabiju tālos ciemos” vaļāvēršanas svētki. Sanākušos uzrunāja Lietuvas vēstnieks Osvalds Čukšis, skanēja mūzika, dzeja latviešu un lietuvju valodā.
Latviešu autora dzejoļu izlasi klajā laidis Lietuvas Rakstnieku savienības apgāds. Izdevums ir divvalodu – līdztekus latviešu tekstam blakus lappusē lasāms, kā mūsu mēle skan lietuviski. Sastādītājs un atdzejotājs Vlads Bražūns, pieaicinot par atdzejotājiem arī Sigitu Gedu un Jonu Strielkūnu, priekšvārda autors Kestutis Nastopka. Grāmata iznākusi Viļņā sērijā “Mūsdienu pasaules dzejnieki” un ietver no 1963. līdz 2003.gadam rakstītos dzejoļus, turklāt daļa jaunāko līdz šim nav iespiesti arī Latvijā.
Ja cits rakstītais viscaur sniegts divās valodās, tad anotācija uz sējuma pēdējā apvāka – tikai lietuviski. Tomēr to derētu zināt un saprast arī latviešu lasītājam:
“Vienkāršs, smaidīgs un gudrs cilvēks. Vienkārša, smaidīga un gudra dzeja. Knuts Skujenieks. Pirmais un pagaidām vienīgais ārzemnieks – Jātvingu prēmijas laureāts (1993). Pirmais – pulkā ar Česlavu Milošu – Lietuvas Rakstnieku savienības goda loceklis (2002). Bijis saskarē ar daudzu, īpaši ar Eiropas valstu, dzeju un dzejniekiem, viņu darbus tulkojot. Pats – padomju lēģeros sēdējis, pēc tam ilgi nomākts – galu galā pelnījis savas daiļrades atzīšanu tajā valstī. Bet ar Lietuvu viņa attiecības ir īpaši ciešas un draudzīgas. Pat, teiksim, ģimeniskas. Un paaudzēs. Literatūras pasaules cilvēkiem nav svešs Emīls Skujenieks, Knuta tēvs, – lietuvju literatūras tulkotājs latviešu valodā, latviešu – lietuviski, pirms kara dzīvojis arī Lietuvā, bijis Lietuvas pilsonis. Knuts audzis Latvijas laukos pie vecvecākiem, kur vīri tik umpapa pār Mēmeli un – “ak kas par leišiem ak kas par alu”!..
Knuta Skujenieka dzejas tulkojumi (agrāk galvenokārt Sigita Gedas atdzejojumā) līdz šim bija izkaisīti periodikā. Un, lūk, beidzot viens interesants Eiropas dzejnieks vēršas pie mums ar grāmatu. Labs, Knut!”
Pie tā visa lai vēl klāt tikai paša Knuta Skujenieka ievadvārdi:
“Lietuva mani pavada visu mūžu. Kopš sevi atceros, manas acis allaž redzējušas kaimiņu zemi, – turpat, pāri upei, mana nama priekšā. Tās ir ģimenes atmiņas par Pirmajā pasaules karā Lietuvā piedzīvoto. Tie ir mana tēva darbi, tulkojot jūsu literatūru latviski un otrādi. Tie ir mani draugi un kolēģi Lietuvā – dzīvie un mirušie.
Pats galvenais – tā ir vārdos neizsakāma brālības sajūta, kas pastāv un pastāvēs starp mums. Vienalga, priecājoties vai strīdoties, mēs esam brāļi.
Kad ikdienas vārdi neklausa, tad talkā nāk dzeja. Dzeja runā ar izgudrotu un senatrastu vārdu, ar tēlu, ar klusuma brīdi starp rindām. Un pasaka gandrīz visu, pašu svarīgāko.
Tādēļ es gribu uzrunāt jūs, mani pazīstamie un vēl nepazīstamie draugi, savā un jūsu dzimtajā valodā. Paldies tiem maniem kolēģiem, kas mani padarījuši lasāmu un sajūtamu. Paldies tiem, kuri veidojuši šo grāmatu.
Lai šī grāmata ir kā malkas nastiņa mūsu kopējam ugunskuram!”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv