Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio

— Labdien, Bērziņa kungs!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Sākšu mūsu sarunu ar vairākiem jautājumiem, kurus ir uzdevuši radioklausītāji, zvanot uz Latvijas radio. Pirmais jautājums: vai valdība tomēr negatavojas mainīt kārtību ar vasaras un ziemas laiku? Daudzi cilvēki domā, ka vasaras un ziemas laikam būtu jāatšķiras.

A.Bērziņš: — Labs jautājums. Mēs pašlaik it kā dzīvojam ziemas laikā, jo pavasarī tas nav mainīts. Droši vien vasaras beigās mēs to arī vairs nedarīsim. Tāds lēmums martā, ja nemaldos, tika pieņemts Baltijas valstu Ministru padomē, ka visā Baltijas vienotajā telpā tā būs. Eiropas Savienības valstis pašlaik ļoti nopietni strādā, lai harmonizētu šo laiku pāreju, jo ļoti daudzi protestē. Piemēram, "Latvijas dzelzceļš" un aviokompānija "Baltic Air" protestēja. Latvijā vairāk nekā puse iedzīvotāju izteikusies pret laika mainīšanu, bet viena trešdaļa uzskatījusi, ka laiks tomēr ir jāmaina. Gulbenes rajona slimnīcas pediatre Dagmāra Mūrniece, piemēram, uzskata, ka bērniem ir ārkārtīgi grūti pierast, ja laiks tiek mainīts. Pusgada laikā cilvēka bioritmi tik tikko paspēj piemēroties, cikos ir jāceļas un kad jāiet gulēt, un tad atkal ritms tiek lauzts. Droši vien par šo jautājumu varēsim runāt nākamā gada pavasarī.

— Šodien tātad nevar dot atbildi — jā vai nē?

A.Bērziņš: — Vismaz līdz nākamā gada pavasarim laiks netiks mainīts.

— Nākamais radioklausītāju jautājums: vai tas ir tiesa, ka drīzumā mums pasēs vairs nebūs tā sauktā pieraksta? Kāpēc tas ir vajadzīgs? Vai neiestāsies kaut kādas jukas vai haoss? Un kad šis pieraksts vairs nebūs obligāts?

A.Bērziņš: — Valdībā vairākkārt esam šo jautājumu skatījuši. Domāju, ka līdz jaunajam gadam normatīvā bāze tiks sakārtota. Tātad nebūs vairs pieraksts kā obligāts zīmogs, kurš uzlika kaut kādas saistības vai pienākumus, par kuru nepildīšanu cilvēku varēja sodīt. Bet katram būs pienākums reģistrēt savu dzīvesvietu, pieteikt mēneša laikā no brīža, kad viņš pārceļas no vienas vietas uz citu. Ja cilvēks nebūs to izdarījis, no viņa prasīs administratīvu atbildību. Tas palīdzēs precīzāk zināt, kur katrs cilvēks dzīvo. Arī pašvaldībām būs vieglāk saņemt nodokļus, kurus pārskaita atbilstoši cilvēku dzīvesvietai. Es domāju, ka šai sakarā ļoti iegūs Jūrmalas pilsēta, jo ļoti daudzi dzīvo Jūrmalā, bet reāli pierakstīti ir pavisam citur.

A.Bērziņš: — Manuprāt, ļoti daudzām pilsētām vajadzēs nopietni padomāt par savu politiku, lai piesaistītu cilvēkus dzīvot savā teritorijā, nākt pretī "Latvijas dzelzceļam", kaut vai kopīgi piedaloties pasūtījumu programmā, lai finansētu dzelzceļu. Tās varētu būt Jelgava, Aizkraukle, Tukums. Pretējā gadījumā cilvēki aiziet prom no šīm dzīvesvietām un izrakstās.

— It kā izrakstās!

A.Bērziņš: — Un šīs pašvaldības vairs nesaņems to naudu, ko cilvēki nopelna, tur strādājot.

— Bet kas notiks pašvaldību vēlēšanās? Tad vajadzētu būt ļoti perfektai vienotai datoru uzskaites sistēmai visā Latvijā. Neatkarīgi no tā, kur es dzīvoju un kur esmu deklarējusi savu dzīvesvietu, es varu aiziet novēlēt jebkurā vietā. Lai dati tūlīt pat tiktu ievadīti datorā, un man vienkārši nebūtu iespējams citā vietā vēlēt otrreiz.

A.Bērziņš: — Tieši tā! Visā Latvijā visos rajonu centros pašlaik ir pieejama datoru sistēma — iedzīvotāju reģistrs, kas strādā on–line režīmā, tas nozīmē — nepārtrauktajā režīmā. No jebkuras vietas var dabūt jebkuru informāciju. Tieši tāpēc varbūt atteikšanās no pierakstu sistēmas notiek tik vēlu, ka vispirms vajadzēja sakārtot reģistru. Tajā vēl šis tas ir darāms, bet pie tā pašlaik ļoti nopietni strādā Iekšlietu ministrija. Tad tik tiešām būs tā, ka, atnācis uz vēlēšanām, cilvēks nosauks savu dzīvesvietu, un vēlēšanu komisija momentāni attiecīgajā reģistrā konstatēs, vai tas tā tiešām ir.

— Tas nozīmē, ka pasē nekādas atzīmes par dzīvesvietu nebūs?

A.Bērziņš: — Vismaz pagaidām tas nav domāts.

— Kad apmēram tas būs gaidāms?

A.Bērziņš: — Vēl atlikusi virkne normatīvu dokumentu, un ceru, ka līdz jaunajam kalendārajam gadam mēs ar tiem tiksim skaidrībā.

— Tātad varētu būt no 2001.gada 1.janvāra?

A.Bērziņš: — Varētu būt, bet es nesaku, ka noteikti.

— Trešais jautājums ir saistīts ar kādu šodienas preses konferenci. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš tajā runāja par valdības budžeta prioritātēm un to, ka policija un tās vajadzības nav minētas kā valdības prioritāte. Citēšu Segliņa kunga izteikumu no preses konferences: "Policija un tās vajadzības nav minēta kā valdības prioritāte. Prioritāte ir Eiropas Savienība, ir NATO, taču man šķiet, ka nav pareizi koncentrēties uz armiju, kas tikai gatavojas tam, ka varbūt kaut kad kāds mums uzbruks, bet policija cīnās ar noziegumiem katru dienu." Tātad jautājums ir par budžeta prioritātēm un par to, vai tās tuvākajā laikā varētu tikt mainītas.

A.Bērziņš: — Man liekas, ka Segliņa kungs ir nedaudz pārsteidzies, tā teikdams. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka viņš tā īstenībā nedomā. Jo skaidrs ir viens — vispirms ir jābūt valstij, un tikai pēc tam šai valstī būs Iekšlietu ministrija. Tātad valsts nacionālās drošības jautājumi, Eiropas Savienība ir pirmām kārtām. Protams, viņam ir taisnība, ka visas prasības, kas bija ministrijām, nav apmierinātas. Mums ir bijušas ārkārtīgi grūtas un smagas diskusijas. Ja nemaldos, reizes astoņas vai desmit tikai šīs valdības laikā mēs esam runājuši par budžetu, runājuši par prioritātēm, par kontrolskaitļiem. Pēc manām domām, mums ir izdevies atrast saprātīgu risinājumu. Ja nemaldos, pieci miljoni latu ir nākuši klāt Iekšlietu ministrijai; piecarpus miljoni — Aizsardzības ministrijai, lai varētu kārtot tās saistības, kuras mums ir, kuras esam parakstījuši; vienpadsmit miljoni latu — skolotājiem; deviņi miljoni latu — kopumā dotācijām zemniekiem. Protams, mēs paturēsim uzmanības lokā arī Iekšlietu ministriju un tās vajadzības, jo drošība valstī ir ļoti svarīga. Segliņa kungs, runājot par finansējumu iekšlietu sistēmai jeb drošībai kopumā, ņem tikai to daļu, ko dod valsts budžets. Viņš nerēķina to daļu, kuru dod, piemēram, pašvaldības, finansējot municipālās policijas, kas realizē veselu virkni funkciju atbilstoši likumam "Par policiju", kuras ir arī Valsts policijas funkcijas.

— Tātad valdība savas budžeta prioritātes nemainīs? Tās ir Eiropas Savienība, NATO un izglītība.

A.Bērziņš: — Jā, tās ir trīs pamatprioritātes, visas virzītas uz nākotni. Kā jau šodien preses konferencē teicu, mēs varam jebkuru no šīm jomām — iekšlietas vai vēl kādas citas — izcelt par prioritāti. Neviens mums nevarēs pārmest, ka darām tieši tā. Es gribu uzsvērt prioritātes, kas ir virzītas vairāk uz nākotni — tā ir valsts drošība, valsts neatkarība, valsts integrācija lielās Eiropas tirgos un Eiropas struktūrās, un tā ir mūsu jaunatne, kurai jābūt konkurētspējīgai, kurai jābūt gudrai, jo citu resursu mums Latvijā nav. Mums ir smadzenes, un tās mums ir jāattīsta.

— Tagad par kādu gaidāmu notikumu vai datumu — 12.augustā jūsu vadītajai valdībai būs 100 dienas. Kā zināms, pirmās 100 dienas valdību īpaši neaizskar, nesit, netirda. Pēc tam sāk prasīt, kas ir izdarīts un kas nav izdarīts. "Ministru kabineta deklarācija" ir ļoti biezs, sarežģīts un plašs dokuments. Visu, protams, mēs neizrunāsim, bet vai jūs varat minēt kādu no darbības jomām, kas ir minēta deklarācijā, par kuru esat apmierināts, jo arī pirmo 100 dienu laikā izdevies darbu aizsākt vai pat izdarīt. Un vai ir kas tāds, kas jūs ļoti neapmierina un rada jūsos bažas?

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām— neabsolutizēsim deklarāciju. Deklarācija ir dokuments, kuru parakstījušas visas četras koalīciju veidojošās partijas. Tas ir par iecerēto rīcību, bet šo rīcību arī var koriģēt. Ja mēs izietu cauri visām deklarācijas sadaļām, tad neatrastu nevienu tādu sadaļu, kuru mēs nebūtu vai nu lielākā, vai mazākā mērā sākuši realizēt. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mēs to izdarīsim. Pašlaik visiem deklarācijas punktiem ministrijas ir pielikušas klāt konkrētus datumus, konkrētus atbildīgos, konkrētus iesniegšanas termiņus Ministru kabinetā. Tas ir ievadīts datorprogrammā, un visā drīzumā žurnālisti to varēs lasīt internetā. Tātad Ministru kabineta mājaslapā viss būs pieejams. Nospiežot taustiņu "datums", parādīsies viss, kas deklarācijā ir paredzēts izdarīt līdz šim datumam. Tad tik tiešām varēs sākt prasīt. Kas attiecas uz to, ka pirmās 100 dienas žurnālisti valdību neknābā, jāteic, ka varbūt vajadzēja to atgādināt pirmajā dienā, jo man liekas, ka...

— Pilnīgi bez jau nav iespējams!

A.Bērziņš: — Mēs jau nevaram sūdzēties par žurnālistu uzmanības trūkumu, par to, ka mums netiek norādīts — kas, starp citu, ir ļoti pareizi — uz neizdarītiem vai labāk izdarāmiem darbiem.

— Valdības deklarācijā ir sadaļa "Labklājība", kas interesē cilvēku lielāko daļu. Pirmais punkts šajā sadaļā skan tā: "Veiksim nabadzības situācijas izvērtējumu un iekļausim nabadzības samazināšanas pasākumus reģionu sociālās un ekonomiskās attīstības plānos." Vai šis darbs ir sākts, un kā to var prognozēt?

A.Bērziņš: — Aizpagājušajā Ministru kabineta sēdē skatījām tieši šo dokumentu — "Par pasākumiem nabadzības novēršanai". Tur ir pasākumi, kuri jādara valdībai, un pasākumi, kuri jādara vietējām pašvaldībām, arī reģionālajām pašvaldībām. Pie šī dokumenta lemjošās daļas mums vēl būs jāatgriežas. Ministrijas pašlaik savstarpēji saskaņo viedokļus. Sagatavotais dokuments bija tāds, ka Finansu ministrijai bija viens viedoklis, Labklājības ministrijai otrs, citām ministrijām — vēl cits. Kad dokuments būs saskaņots, tas būs oficiāli pieejams. Tur būs arī sadaļas, kas būs jāņem vērā reģionālajām pašvaldībām. Norādīt gan nevarēsim, tām būs jādara pašām. Dokuments ir sagatavots ļoti precīzi, un tā autore Inita Pavloviča ir ļoti nopietns cilvēks.

— Kāds tad ir nabadzības situācijas izvērtējums? Vai to var definēt dažos vārdos?

A.Bērziņš: — Būtība jau nav tā, cik liels daudzums cilvēku ir pie nabadzības robežas. Svarīgākais ir tas, kā palīdzēt cilvēkam nabadzībai tikt pāri, ar kādām atbalsta metodēm? Viena metode — katram katru dienu izsniedz vienu zivi. Ir arī otra metode...

— Bet ne makšķeri, teiksim?

A.Bērziņš: — Otra metode — cilvēku iemāca makšķerēt un palīdz viņam iegādāties makšķeri, tad viņš katru dienu pats makšķerē un pats sev noķer zivi. Šī programma būs tāds mēģinājums kombinēt abas lietas tā, lai katrs cilvēks, kam ir vajadzīgs atbalsts, to saņemtu. Bet tam, kurš ir spējīgs pats par sevi rūpēties, un tam, kura pienākums ir rūpēties par sevi, saviem bērniem un vecākiem, būs jāpiespiežas un kaut kas arī jādara.

— Tas neapšaubāmi ir saistīts ar darba vietu skaitu reģionos. Cilvēks var pabeigt kursus, apgūt, teiksim, grāmatveža prasmes, strādāt ar datoru, apgūt angļu valodu, bet viņa lauku pagastā vai pat rajona pilsētiņā darba vietu vienkārši nav. Viņš ir fantastisks makšķerētājs, bet nav dīķa, un, ja ir dīķis, tur nav nevienas zivs.

A.Bērziņš: — Pateikšu to, kas varbūt neskan sevišķi populāri: viņam jābrauc tur, kur ir dīķis un kur ir zivis. Ekonomiskā terminoloģijā ir tāda definīcija par iedzīvotāju ekonomisko mobilitāti. Ar to saprot iedzīvotāju spēju ātri tuvākā vai tālākā apkārtnē mainīt dzīvesvietu atbilstoši tam, vai tur ir darbs vai nav. Mēs, latvieši, esam ļoti konservatīvi. Mums gribas dzīvot tur, kur dzīvojis mūsu tēvs, māte un tā tālāk. Bet lēnām tas būs jāmaina, mums tomēr kaut kādā veidā būs jākustas. Protams, pašvaldības ir tāpēc, lai tās rūpētos par darba vietām šajos konkrētajos pagastiņos. Kāpēc, teiksim, pašvaldība nevar būt ieinteresēta, lai kurpnieku darbnīca būtu uz vietas, lai veļu varētu varbūt mazgāt uz vietas par samērīgām cenām, lai galdnieka darbnīca būtu uz vietas un vēl kādas citas lietas. To nevar nevienam pašvaldības pagastvecim pateikt priekšā. Viņam pašam jāredz, kas īsti ir vajadzīgs un kā tur ir. Taču ir arī pozitīvas ziņas, piemēram, bezdarbs patlaban ir viszemākais pēdējo divu gadu laikā — tas ir 8,2 procenti. Arī tajos rajonos, kur tradicionāli tas ir bijis augsts un kur parasti tas īpaši nav svārstījies, teiksim, Preiļos, Rēzeknē, Līvānos — bezdarbs tomēr krītas. Tā ir tāda pozitīva zīme. Man liekas, ka kopumā mēs no tās lielās vai salīdzinoši dziļās ekonomiskās recesijas stadijas esam laukā. Tagad ekonomikai lēnām jāvirzās uz priekšu un arī darba vietām jārodas.

— Viena replika: vai jūs nebaidāties, ka Rīga no miljona pilsētas kļūs par divu miljonu pilsētu?

A.Bērziņš: — Teikdams, ka cilvēkiem varbūt ir jāmaina dzīvesvieta atbilstoši savai specialitātei, es nedomāju, ka viņam jābrauc uz Rīgu. Būs lielais celulozes kombināts pie Jēkabpils, kā iepriekšējā valdība to ir lēmusi, tas nozīmē, ka tūlīt ap Jēkabpili radīsies papildu darba vietas gan ražošanā, gan apkalpojošajā jomā, gan piegādē, sagādē — mežos. Tur, kur šie cilvēki dzīvo, būs jaunas iespējas. Valdība, protams, skatās, lai liela mēroga projekti būtu saistīti ar noteiktu reģionālu attīstību. Protams, mēs nedrīkstētu pieļaut, ka visi Latvijas iedzīvotāji koncentrētos vienā, divās vai piecās, septiņās pilsētās.

— Manuprāt, ir vēl papildu problēma — pārvietoties viena rajona robežās, ja nav personiskā transportlīdzekļa, daudzviet nav iespējams, jo ir viens autobuss dienā tikai kādā no virzieniem. Otrkārt, mainot dzīvesvietu, jāmaina dzīvoklis. Dzīvokļu vai nu nav, vai cilvēkiem vienkārši nav naudas, lai viņi varētu atļauties kaut ko īrēt. Vai ir domāts arī par šīm lietām? Labi, Jēkabpils rajonā būs darbs, un daļai cilvēku, lai viņi šo darbu darītu, vajadzēs braukt no otra rajona gala? Kā to izdarīt? Mašīnas viņiem nav.

A.Bērziņš: — Par mašīnu skaitu Latvijā — kopumā tas aug ļoti strauji.

— Bet bezdarbniekiem to nav!

A.Bērziņš: — Starp citu, ir arī tādi bezdarbnieki, kas saņemt bezdarbnieka pabalstu atbrauc ar mersedesu. Šeit, protams, ir jāskatās — katrā vietā ir konkrēts risinājums. Daudzām pašvaldībām pašlaik nav piegādāti autobusi, bet viņi tomēr ved bērnus uz skolu. Kāpēc nevar, vedot bērnus uz skolu, pagarināt maršrutu un aizvest arī dažus cilvēkus uz darbu, ja tas ir vajadzīgs, un tāpat atpakaļ? Nav universālas receptes, kā to atrisināt. Katrā konkrētā vietā ir vietējā vara, ir centrālā vara, un, tām koordinējot savu rīcību, ir jārod risinājums.

— Kad mēs varēsim ar šo dokumentu iepazīties atklātībā?

A.Bērziņš: — Drīzumā. Kolīdz tas būs akceptēts Ministru kabinetā, to oficiāli publicēs. Tas būs pieejams arī Ministru kabineta dokumentos.

— Tuvāko nedēļu vai tuvāko mēnešu laikā?

A.Bērziņš: — Teikšu, ar zināmu rezervi — trīs nedēļu laikā.

— Paldies par sarunu, Bērziņa kungs! Visu labu!

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

Intervija Latvijas radio 10.augustā raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sallija Benfelde.

— tiekoties ar Izraēlas diplomāti

9. augustā Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Izraēlas vēstniecības pilnvaroto lietvedi Baltijas valstīs Ronitu Ben Doru.

Pilnvarotā lietvede iesniedza A.Bērziņam Izraēlas premjerministra Jehuda Baraka vēstuli, kurā skaidrots Izraēlas skatījums uz Tuvo Austrumu miera procesu pēc Kempdeividas sarunām. Ministru prezidents izteicās, ka Latvija seko līdzi situācijas attīstībai Tuvajos Austrumos un atbalsta visus centienus veicināt miera procesu.

Tikšanās laikā pārrunātas Latvijas valdības aktualitātes saistībā ar sabiedrības integrācijas procesiem Latvijā.

— darba vizītē uz Limbažu rajonu

Šodien, 11.augustā, Ministru prezidents Andris Bērziņš darba vizītē uzturēsies Limbažu rajonā. Ministru prezidents apmeklēs akciju sabiedrību "Brīvais vilnis" un Salacgrīvas ostu, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu un Informācijas centru, Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmumu SIA "Aloja Starkelsen" un zemnieku saimniecību "Tēraudiņi". Paredzēts arī Limbažu Piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību savienības "Limbažu piens", kooperatīvās sabiedrības "Ratiko" maizes ceptuves un parketa ražotnes SIA "Mozaīka" apmeklējums.

Ministru prezidents noliks ziedus pie pieminekļa Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Limbažu un apkārtnes varoņiem.

Pēcpusdienā pēc preses konferences, kas notiks Limbažu pilsētas domē, Ministru prezidents piedalīsies jauniešu kluba LC vasaras saietā.

Valdības preses departaments