Valsts sekretāra emocionālais racionālisms

Par naudu, ceļu satiksmes negadījumiem, par statistiku un emocijām Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa intervijā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”.

Juris Rekšņa Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Laiku pa laikam Iekšlietu ministrijai vai atsevišķām tās struktūrām jāpārdzīvo dažādas reformas un reorganizācijas. To laikā parasti cer uz tūlītējiem panākumiem, bet, tā kā tie nereti izpaliek, tiek gatavotas atkal jaunas reformas. Kāds šajā ziņā bijis 2004.gads?

– Domāju, ka šogad esam pilnveidojušies mērķtiecīgi un likumsakarīgi. Protams, notikušas arī vairākas pārstrukturizācijas. Lielākās no tām – valsts policijā. Izmaiņas veiktas arī ugunsdzēsējos un robežsardzē. Tomēr tie nav nekādi grandiozi lēcieni, jo sistēmai jāattīstās pakāpeniski, tāpēc tādi pēkšņi un spēji izrāvieni varbūt arī nemaz nav tik labi.

– Viena tāda reorganizācija notika pavisam nesen, kad visiem labi zināmā Ceļu policijas pārvalde pārtapa par biroju. Ko tas nozīmē, un kāds no tās labums?

– Daudzi domā, ka ceļu policija ir pilnīgi atsevišķa struktūra. Patiesībā Ceļu policijas pārvalde ir tikai viena no Kārtības policijas struktūrvienībām. Savukārt pašai Kārtības policijai pienākumu un darāmā ir diezgan daudz. Tādēļ tika izveidota Sabiedriskās kārtības policijas pārvalde, kura ir viena no Kārtības policijas struktūrvienībām un kurai pašai ir vairākas apakšvienības, tajā skaitā arī Ceļu policijas birojs. Īsāk sakot, šī jaunizveidotā pārvalde apvieno tos, kas nēsā formu un strādā uz ielas, vēl arī operatīvos vadības centrus jeb tā sauktās dežūrdaļas. Kāds no tā visa labums? – jūs prasīsit.

– Tieši tā. Kāds no tā visa labums?

– Labums, ka likvidētas birokrātiskas barjeras viena dienesta – konkrēti Kārtības policijas – ietvaros. Piemēram, ja ceļu policists stāv uz krustojuma un krustojuma otrā pusē notiek noziegums, tad viņš var uzņemties tās funkcijas, ko agrāk varēja tikai kārtības policists. Un otrādi – ja kārtības policists redz, ka tiek pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi, viņš šo pārkāpēju var aizturēt. Es negribu teikt, ka ceļu policisti tagad ķers noziedzniekus un patruļdienests policisti – autovadītājus, tomēr tas paver daudz plašākas manevra iespējas un garantē to, kas cilvēkus visvairāk interesē, – drošību un kārtību. Jo cilvēkam ir vienalga – patruļdienests vai ceļu policists, viņam svarīgi, lai vispār būtu policists, kas tam palīdz nelaimē vai nelaimi novērš. Pirms tam – dažādu formālu iemeslu dēļ – tas nemaz nebija tik vienkārši, tāpēc policists nereti varēja atrunāties, ka tas neietilpst viņa pienākumos vai tā nav viņa darbības sfēra.

– Iekšlietu ministrijai tagad beidzot vajadzētu just jaunu kadru pieplūdumu gan no Policijas akadēmijas, gan citām mācību iestādēm. Kā nekā pagājuši četrpadsmit gadu kopš neatkarības atjaunošanas. Kā ir praktiski?

– Kā jau dzīvē, ikvienai lietai ir divas puses. Ja pavaicātu par šiem jaunajiem, tikko augstskolu beigušajiem darbiniekiem viņu priekšniekiem, tad liela daļa, iespējams, teiktu, ka akadēmijā viņiem nekas daudz nav iemācīts un tas, kas iemācīts, praktiskā darbā nav izmantojams. Bet šis stāsts, piedodiet, ir tikpat sens kā pasaule. Arī toreiz, kad es vai mani vienaudži atnācām no Universitātes, vecie teica tieši tāpat: tagad aizmirstiet visu, ko jums mācīja, un sāciet mācīties no jauna. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka pēdējos gados Iekšlietu ministrijā un tās iestādēs sākuši strādāt ļoti daudz jaunu un perspektīvu cilvēku. Viņi nāk ar daudz pamatīgākām zināšanām, pavisam citu domāšanu un arī uzdrīkstēšanos. Nereti tas pārsteidz. Tieši uzdrīkstēšanās ziņā. Bet paiet kāds laiks, un šie jaunie cilvēki ar atzīstamām sekmēm sāk piedalīties starptautiskos projektos vai arī viņiem piedāvā darbu Eiropolā. Skaidrs, ka tas rada prieku un gandarījumu.

– Ko Iekšlietu ministrijai sola, tiesa, pagaidām vēl nepieņemtais, nākamā gada valsts budžets?

– Es ik gadu saku, ka budžets ir slikts, un neko jaunu nepateikšu arī šoreiz. Bet, ja nopietni, tad skaidrs, ka visas mūsu dienestu vajadzības tas, protams, neapmierina. Līdz ar to daudzas problēmas atkal paliks neatrisinātas. Sāksim kaut vai ar visiem labi zināmajiem stāstiem par policijas ēkām. Daudzas no tām ir galēji nolietojušās. Tiesa, turpinās Liepājas policijas ēkas būvniecība. Bet jauna ēka jau sen būtu nepieciešama arī Ventspilī, kur šajā ziņā stāvoklis ir vissliktākais. Daudz labāks tas nav arī Daugavpilī, Aizkrauklē, Krāslavā… Toties papildu līdzekļi, protams, ja vien budžets nemainīsies, ir paredzēti ugunsdzēsēju depo remontiem. Līdz ar to varēsim savest kārtībā to, kas nav darīts gadiem ilgi.
500 000 latu papildus paredzēti arī policijas transporta atjaunošanai. Ja atceramies, pērn pēc tam, kad izstrādājām piecu gadu attīstības plānu, saņēmām ievērojamus līdzekļus un policijas autoparku krietni atjaunojām, bet šogad atkal nesaņēmām neko.

– Cik lielai vajadzētu būt summai, kas līdz ar jau esošo neliktu jums apgalvot, ka budžets atkal ir slikts?

– Redziet, valstij ir jānodrošina dažas pamatfunkcijas, piemēram, izglītība, drošība, veselība… Nupat anesteziologi izcīnīja sev algu pielikumus. Pasarg Dievs, es nesaku, ka dakteriem nevajag lielākas algas. Vajag! Bet es arī lieliski zinu, ka, risinot vienas nozares problēmas uz citu nozaru rēķina, spriedze nekur nezudīs. Tā vienīgi no vienas nozares pārcelsies uz citām. Noteikti! Tas taču ir tik pašsaprotami – paskatīties cita kabatā un teikt – o, kāpēc viņam, bet ne man?

– Jūs gribat teikt, ka vienā jaukā dienā arī policisti, līdzīgi kā anesteziologi, var pateikt, ka viņi neies uz darbu, kamēr nesaņems pietiekami apaļu summu?

– Var. Kāpēc gan ne. Es, protams, esmu iekšlietu sistēmas patriots, tomēr neizslēdzu šādu varbūtību. Labi, pērn policistiem paaugstināja algas. Toties šogad varam teikt, ka, pateicoties inflācijai, tās atgriezušās tajā pašā līmenī, kādas tās bija pirms paaugstināšanas. Jo par dzīvokli jāmaksā, maize jāpērk... Un, kad sāk pietrūkt tam ikdienā nepieciešamajam, dabiski, rodas spriedze.

– Vai tas jau jūtams?

– Es teiktu, ka pagaidām ir tāds nogaidīšanas periods. Nekādā ziņā neapšaubot, ka ārstiem un medmāsām nepieciešamas lielākas algas, es domāju, ka pēc kāda laika līdzīgi par savām algām var iestāties arī skolotāji un tiesībsargājošo iestāžu darbinieki.

– Šķiet, jau vērojami pirmie simptomi, kas par to liecina. Līdz šim likums liedza policistiem Latvijā apvienoties arodbiedrībā. Pašlaik aizsākušies mēģinājumi situāciju mainīt, jo mēs esam vienīgā valsts ES, kur pastāv tamlīdzīga norma. Kā jūs to vērtējat, un kāda ir ministrijas nostāja šajā jautājumā?

– Es nerunāšu par ministrijas nostāju. Runāšu par sevi. Un es neesmu ne par arodbiedrībām policijā, ne arī pret. Kāpēc neesmu par? Lai man piedod arodbiedrību līderi, bet šobrīd neredzu arodbiedrības Latvijā kā reālu spēku. Nu, ārstiem ir arodbiedrība, bet problēmu, kā redzējām, tik un tā beigās risināja slimnīcu galveno ārstu kabinetos. Tas pats būs ar policiju. Un policijas priekšnieks būs tas, kam beigu beigās vajadzēs risināt šos jautājumus. Turklāt risināt viņam piešķirtā budžeta ietvaros. Otrkārt, lai Latvijā policisti varētu iestāties arodbiedrībā, ir jāmaina attiecīgais likums, un par to jālemj deputātiem. Treškārt, iniciatīvai pilnīgi noteikti jānāk “no apakšas”. Rekšņa vai kāds cits no ministrijas vadības arodbiedrības nedibinās.
Kāpēc es neesmu pret? Tāpēc, ka nevienam nevar un nedrīkst aizliegt darboties vai paust savas idejas. Nekāds ļaunums jau no arodbiedrībām nerodas, bet es arī neredzu, ka pašlaik no tām varētu būt kāds labums. Tiesa, varbūt es kļūdos.

– Runājot par sabiedrības drošības aspektiem, pirmajā vietā neapšaubāmi ir satiksmes drošība. Statistika liecina, ka automašīnu un autovadītāju skaits gadā palielinās apmēram par 30 tūkstošiem, kamēr bojāgājušo skaits ik gadu ir apmēram vienāds. Kā vērtējat to, kas notiek uz ceļiem, un kādu redzat izeju no pašreizējās situācijas?

– Jā, te ir divi aspekti: tas ko mums apgalvo statistiķi, un tas, ko saka mūsu pašu dvēseles. Skaitļi liecina, ka stāvoklis nav sliktāks, tas varbūt pat ir labāks nekā pērn vai aizpērn. Savukārt emocionāli ar šīm bezjēdzīgajām cilvēku nāvēm nav iespējams samierināties. Tie ir simtiem nenodzīvotu mūžu, daudzu ģimeņu traģēdijas, bez bērniem palikuši vecāki un bez vecākiem palikuši bērni... Tāpēc te nu ir tā reize, kad es žurnālistiem ne tikai piedodu emocionāli sakāpinātu situācijas atspoguļojumu, bet vēl vairāk – esmu viņiem pateicīgs, ka par to tiek nepārtraukti rakstīts, runāts un meklēts risinājums.
Ko vajadzētu darīt? Diemžēl vienas dienas laikā te neko nav iespējams atrisināt. Bēdīgi, tomēr fakts. Visu laiku bojāgājušo skaita ziņā mēs Eiropā ieņēmām otro vietu no beigām. Aiz mums bija tikai Portugāle. Tagad portugāļi par ES naudu sabūvējuši tik lieliskus ceļus, ka tur jābūt pilnīgam idiotam, lai nosistos. Kaut gan brauc viņi vēl trakāk nekā mēs. Kā nekā dienvidnieki. Tomēr, neraugoties uz to, portugāļi tagad aizgājuši mums garām, un nu mēs esam pēdējā vietā.
Tātad viens no aspektiem, runājot par satiksmes negadījumiem, ir ceļi. Otrs – policistu darbs. Mēs esam tā pātaga autovadītājiem. Vai ceļu policists pātagas lomā ir vienīgais veids, kā ietekmēt autovadītājus? Nē. Ir virkne citu līdzekļu, tajā skaitā dažādi tehniskie – radari, videokameras. Diemžēl tas viss prasa naudu. Cilvēki izmaksā lētāk. Ar cilvēkiem var dažādi manipulēt. Atnāk jauns ministrs un paziņo – visus ceļu policistus laukā no krūmiem! Autovadītāji priecīgi – tas tik ir ministrs. Bet, ja tu brauc un nepārkāp noteikumus, kāda tam nozīme – sēž policisti krūmos vai nesēž? Pēc tam atnāk cits ministrs, secina, ka, stāvot uz ceļa, pārkāpējus noķert nevar, un iedzen policistus atpakaļ krūmos. Kas no tā visa cieš? Policistu prestižs un pašcieņa. Par laimi, pēdējā laikā, pateicoties žurnālistiem, mēs vairs nerunājam par policistiem krūmos, bet gan par dzērušiem vai nekaunīgiem autovadītājiem.
Trešais aspekts. Es nekādā ziņā neapšaubu mūsu mediķu profesionalitāti, bet diemžēl – to pašu līdzekļu trūkuma un citu objektīvu iemeslu dēļ – viņi nevar cietušajiem sniegt palīdzību tik operatīvi, kā tas būtu nepieciešams. Tāpēc daudz cilvēku aiziet bojā negadījuma vietās. Aiziet bojā, lai gan teorētiski bija iespējams viņus glābt.
Visbeidzot, ceturtais – izglītība, apmācība. Labi, beidzot esam atzinuši, ka ne tikai ceļu satiksmes noteikumi, bet arī jautājumi, kas saistīti ar cilvēka drošību, jāapgūst jau skolā. Bet vai, teiksim, mūsu autovadītājiem ik gadu, ik jaunu sezonu ir iespējams papildināt savu braukšanas prasmi, kā tas ir Skandināvijas valstīs? Nav.
Tātad cēloņi ir skaidri, un skaidrs arī, ka tos novērst var tikai ar pasākumu kompleksu. Un tikai tad, kad mēs visus šos jautājumus atrisināsim, kad cilvēki paši sapratīs, ka likumi ir ne vien jārespektē, bet arī jāpilda ikdienā, uzlabosies arī situācija uz ceļiem.

– Vai ir izstrādāta valsts stratēģija un ir konkrēta programma šā pasākumu kompleksa realizēšanai?

– Jā. Ir gan stratēģija, gan programma. Nodibināta speciāla padome, kurā pārstāvētas ministrijas, kas saistītas ar šo jautājumu risināšanu. Bet jebkura padome būs bezspēcīga un neviena programma neko nedos, ja nebūs pietiekami finanšu. Savukārt līdzekļu te vajag ievērojami, jo jāveido pilnīgi jauna un citāda sistēma.

– Reizēm tā vara, kas ir iekšlietu sistēmā strādājošajiem, kļūst par šo varas nesēju klupšanas akmeni. Vai to iespējams novērst, un ko darīt tiem, kas kļuvuši par likumsargu upuriem?

– Te man jāatkārto tas, ko jau neskaitāmas reizes esmu teicis. Diemžēl vai par laimi, bet Iekšlietu ministrijā strādā mūsu pašu sabiedrības locekļi. Mēs neimportējam darbiniekus ne no Mēness, ne kādas citas planētas. Līdz ar to šeit ir tāds pats modelis un tādas pašas problēmas kā visā sabiedrībā. Tomēr tajā pašā laikā diezin vai kādā citā nozarē vai ministrijā ir tik precīza pārkāpumu uzskaite un tik lielas iespējas saņemt sodu arī par to, kas noticis ārpus darba laika, kā tas ir iekšlietu sistēmā strādājošiem. Kaut vai runājot par tiem pašiem ceļu satiksmes negadījumiem. Pat ja mūsu darbinieks to būs izraisījis ārpus darba laika un ar savu personisko auto, viņam ir visas izredzes līdz ar administratīvo sodu saņemt vēl arī disciplinārsodu. Un vēl jāatceras, ka tos likumpārkāpumus, tajā skaitā dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un citus noziegumus, mēs paši arī atklājam un novēršam. Tā nu tas ir visā pasaulē, ka arī starp policistiem gadās nelieši, un tikai paši policisti var šos neliešus atmaskot. Policijā ir Iekšējās drošības birojs, ministrijā ir Galvenā personālsastāva inspekcija, kas izmeklē lietas, kad likumsargi pārkāpuši savas pilvaras vai izmantojuši tās ļaunprātīgi. Tāpēc tiem, kas kaut kādā veidā cietuši no kārtības sargiem, ir jāvēršas tajā pašā policijā vai ministrijā. Var, protams, kā jau jebkurā tiesiskā valstī, meklēt taisnību arī tiesā.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv