Kad neitralitāte neglāba

Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

6.

Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10., 03.11., 13.11.2004.

Eduards VIII, Lielbritānijas monarhs Otrā pasaules kara gados. A. Zunda. “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930 – 1940”, Rīga, 1998.

Kara laika baisais pragmatisms

Baltijas valstīm īpaši nelabvēlīgu politiku šajā laikā (1941. gada beigās – “LV”) aizstāvēja britu sūtnis Maskavā Stefords Kripss. Viņš burtiski bombardēja savu Ārlietu ministriju ar ziņojumiem, kuros ieteica nevilcinoties pieņemt visas PSRS prasības Baltijas valstu jautājumā. S. Kripss ierosināja nekavējoties atdot Padomju Savienībai Baltijas valstu zeltu, kas glabājās Londonas bankās. Viņš bija arī par rekvizēto Baltijas valstu kuģu un to apkalpju izdošanu Padomju Savienībai. Arī ārlietu ministrs Antonijs Īdens bija stipri līdzīgās pozīcijās. Viņš 1941. gada decembrī ierosināja atzīt PSRS jaunās robežas, tajā skaitā Baltijas valstu aneksijas likumību.
1942. gada 16. februārī Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš iesniedza Ziemeļu departamentam 16 lappuses garu memorandu par situāciju Latvijā. Tā ievadā viņš rakstīja, ka Latvijas sūtnim Stokholmā V. Salnājam ir labi kontakti ar Latviju un objektīva informācija par tur notiekošo. Tā parāda padomju un vācu okupācijas režīma zvērības pret civiliedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā. K. Zariņš informēja britu valdību par PSRS veiktajām Latvijas iedzīvotāju masu deportācijām uz Sibīriju, īpašumu nacionalizāciju un citām vajāšanām. Latvijas sūtnis pievērsa britu puses uzmanību tam, ka Maskava sākusi regulāras radiopārraides latviešu valodā, lai pārliecinātu Latvijas sabiedrību par padomju režīma likumību un tā atjaunošanos tuvākajā nākotnē.
Kā rāda britu Ārlietu ministrijas dokumenti, Angliju īpaši neuztrauca nedz padomju, nedz vācu režīma politika Baltijas valstīs. Zīmīga ir iepriekš minētā A. Varnera piezīme pēc K. Zariņa memoranda izlasīšanas: “Mūs nopietni var interesēt tikai vācu režīma īpašuma politika Latvijā.”

Skeptiskās prognozes par Baltijas nākotni

Karaliskais starptautisko attiecību institūts 1942. gada sākumā iesniedza britu ārlietu ministrijai apjomīgu pētījumu “Baltijas valstu nākotne”. Tajā pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstures, vācu režīma politikas izvērtēšanas sekoja konstatējums, ka pēc Vācijas sakāves karā Lielbritānija nevarēs būtiski ietekmēt Padomju Savienības politiku Baltijā. “Gribam mēs to vai ne, PSRS dominēs Baltijas jūras reģionā.” Arī britu Kara kabineta slepenajā instrukcijā par propagandas darba īpatnībām pret PSRS kara laikā uzsvērtas līdzīgas domas. “Krievija pēc kara centīsies nostiprināt savu ietekmi Eiropā. Pirmkārt, viņu interesēs ir stratēģiski drošu robežu izveide austrumos. Īpaši viņi vēlas Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas un Bukovīnas iekļaušanu savā sastāvā. Mums ir jābūt uz to gataviem.”
Arī A. Īdens, kurš šajā laikā veda intensīvas sarunas ar Padomju Savienību par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu, atbalstīja līdzīgu pieeju. Tas atspoguļojās arī Ziemeļu departamenta nostājā. Mums jau zināmais A. Varners šajā sakarā rakstīja: “Mēs kopā ar ASV nedrīkstam Krievijai dot pilnīgi brīvu vaļu Austrumeiropā, izņemot varbūt Baltijas valstis.”
Vēl skaidrāk aprēķina faktors Anglijas politikā attiecībā pret Baltijas valstīm atklājās Ziemeļu departamenta sagatavotajā speciālajā pārskatā A. Īdenam. Tā ievadā teikts, ka Baltijas valstis, kā rāda to vēsture, vienmēr bijušas vai nu Vācijas, vai arī Krievijas interešu sfērā. Ideja par to patstāvību un neitralitāti bija ilūzija, un to labi pierādīja 1939. gada notikumi, kad tās zaudēja neatkarību un atkal nokļuva PSRS ietekmes sfērā. Krievijas intereses šajās valstīs pirmām kārtām ir stratēģiskas. Ja gadījumā Baltijas valstis paliktu Vācijas reiha sastāvā, to tālāka pastāvēšana būtu vairāk nekā sarežģīta. Krievijas sistēma, kas veidota uz padomju republiku savienības principiem, tomēr dotu labākas pašsaglabāšanās iespējas, kaut arī galu galā visu izlemtu Maskava.
Pārskatā bija uzsvērta doma, ka Lielbritānija pēc kara nevarēs uzņemties kādas konkrētas saistības Austrumeiropā. “Mēs varam piekrist vai arī nepiekrist Krievijas prasībām, bet faktiski mēs varēsim atsaukties vienīgi uz Krievijas apņemšanos ievērot Atlantijas hartas principus. Ja mēs būsim opozīcijā Krievijas politikai Austrumeiropā pēc kara, mēs šādā veidā ātri varam rekonstruēt krievu un vācu savienību. Tas var reāli notikt, ja mēs Krievijai neļausim noteikt Austrumeiropas likteņus.”
Dokumenta autori atkārtoti izvirza jautājumu: kas Anglijai ir izdevīgāk – izvirzīt stingras prasības Padomju Savienībai par pirmskara stāvokļa atjaunošanu Austrumeiropā, tajā skaitā Baltijā, vai arī pēckara periodā uzturēt Eiropā spēku līdzsvaru starp valstīm un nepieļaut Krievijas vai Vācijas uzkundzēšanos? Beigu beigās tiek izdarīts secinājums, ka Anglijai tomēr jāņem vērā Krievijas stratēģiskās intereses un Atlantijas hartas principu īstenošana dažādos pasaules reģionos jāuztver diferencēti.
A. Īdens 1942. gada 29. janvārī savā atbildē uz šo pārskatu konstatēja, ka diezin vai arī šāda formula pilnībā apmierinās J. Staļinu. A. Īdens bija satraukts par to, ka Krievijai varētu nepatikt Anglijas atsaukšanās uz Atlantijas hartu un tās principu – kaut arī diferencētu – izpildi tās kontrolētajās teritorijās pēc kara. Iespējams, A. Īdens domāja: Staļins turēsies pie formulas, ka Baltijas valstis 1940. gada vasarā pašas esot iekļāvušās PSRS sastāvā, un tāpēc nepieņems nekādas norādes šajā jautājumā. Lielbritānijas ārlietu ministru uztrauca arī iespējamā ASV reakcija: “Es baidos, ka mums būs grūtības pārliecināt ASV, ka mūsu pieeja dos Austrumeiropai reālāku drošību un atbildīs Atlantijas hartas principiem.”

Antonijs Īdens, Lielbritānijas ārlietu ministrs Otrā pasaules kara gados, ar amerikāņu kinozvaigzni Ritu Heivordu. V.G.Truhanovskij. “Antoni Iden”, Moskva, Meždunarodnije otnošeņija, 1983.

Sirdsapziņas čuksts cinisma eskalācijas laikā

Tomēr ne visi šajā laikā Anglijā domāja tāpat kā Ārlietu ministrijas ierēdņi. 1942. gada 1. aprīlī Čičesteras baznīcas dekāns nosūtīja uz britu Ārlietu ministriju vēstuli, kurā lūdza britu valdību aktīvāk nostāties Baltijas valstu pusē. Viņš arī rakstīja, lai britu valdība neatzīst par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Vēstules nobeigumā mācītājs atsaucās arī uz Atlantijas hartu, kas, pēc viņa domām, valdībai uzliek zināmus pienākumus.
Ciniska bija Ārlietu ministrijas ierēdņa O. Sardženta piezīme uz šā dokumenta: “Tipiska baznīcas pozīcija.”
1942. gada janvārī Lielbritānijas politika attiecībā pret Baltijas valstīm kļuva vēl vēsāka. Martā intervijā laikrakstam The Times mums jau zināmais S. Kripss atklāti izteicās, ka pašas Anglijas stratēģiskajās interesēs esot ātrāka Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana. Šī intervija izraisīja lielu Baltijas valstu diplomātu aktivitāti Londonā. Uz britu Ārlietu ministriju tika sūtītas protesta notas. Arī The Times saņēma garas baltiešu diplomātu vēstules.

Maskavas samaksa par piekāpību

Ziemeļu departamenta ierēdnis O. Sardžents vienā no apspriedēm Baltijas valstu jautājumā uzsvēra: “Es saprotu, ka mums gribētos, lai līgumā ar Krieviju tiktu ietverta ideja par kaut kādiem autonomijas elementiem Baltijas valstīs. Bet liekas, ka pašlaik, ja mēs ar to grieztos pie Krievijas, tas izskatītos kā slikts joks. Tas ir acīmredzami neiespējami. Vienīgi tad, ja atmosfēra sadarbības līguma parakstīšanas laikā būtu labvēlīga, mums varbūt izdotos pārliecināt Staļinu nākt klajā ar paziņojumu par režīmu, kāds sagaida Baltijas valstis Padomju Savienības sastāvā pēc kara.”
1942. gadā 18. aprīlī notikušajā apspriedē britu Ārlietu ministrijas ierēdņi jau uzskatīja, ka būtu nepareizi prasīt no Padomju Savienības šādas vienpusīgas deklarācijas. Baltijas valstu intereses pietiekami labi aizstāvēs arī Padomju Savienības konstitūcija, kurā ir pat panti par republiku tiesībām līdz pat tiesībām izstāties no savienības. Tiesa, apspriedes dalībnieki atzina, ka šādi panti ir deklaratīvi un dzīvē ļoti ierobežoti. PSRS konstitūcijā viss ir skaisti tikai uz papīra.
Situācija PSRS un Lielbritānijas sadarbības līguma izstrādāšanas beigu posmā 1942. gada ziemā un pavasarī liecināja, ka ārlietu ministrs A. Īdens, S. Kripss, atbildīgi Ziemeļu departamenta ierēdņi O. Sardžents un A. Varners bija gatavi piekāpties Padomju Savienībai, t.i., apmierināt tās prasības Baltijā. Kā samaksu par to Anglija ieguva Padomju Savienības piekrišanu parakstīt ilgi gatavoto abu valstu sadarbības līgumu. Lielbritāniju zināmā mērā pārsteidza negaidītā Padomju Savienības puses piekrišana neietvert šajā līgumā prasību par jauno robežu atzīšanu.

Turpinājums sekos