Kam piešķirt un kam nepiešķirt atlaides?

Atbilstoši savām finansiālajām iespējām katra valsts tās iedzīvotājiem nosaka un piešķir pabalstus un atvieglojumus sociālās labklājības līdzsvarošanai. Jo vairāk valsts var lepoties ar pārticību, jo labvēlīgāka iedzīvotājiem ir tās sociālā politika. Savukārt trūcīgās valstīs sociālā atbalsta veidi tiek strikti ierobežoti.

Marķētas vietas un tukši sēdekļi

Starp valsts sociālajiem atbalsta veidiem ir arī braukšanas maksas atvieglojumi sabiedriskajā transportā. Tiem, kas pārvietojas pilsētas un kādreiz arī starppilsētu sabiedriskajā transportā, ir nācies novērot mūsu valsts un pašvaldību politiku pasažieru pārvadājumu braukšanas maksu atvieglojumos. Pilsētas maršruta autobusos, elektrotransportā, kur tāds kursē, redzamās vietās ir izvietotas gan lietošanas instrukcijas, gan marķētas norādes par īpašajām sēdvietām invalīdiem un māmiņām ar maziem bērniem. Līdzīga aina arī vilcienos. Savukārt starppilsētu autobusos vēl no padomju laikiem ir saglabāta biļešu nepārdošana uz pirmajām četrām sēdvietām. Kā šo konsekvenci skaidro Satiksmes ministrijas (SM) Pasažieru pārvadājumu departamenta direktors Andrians Ļubļins: tām jābūt brīvām – gadījumam, ja iekāpj pasažieris invalīds vai represētā persona, kam braukšana sabiedriskajā transportā ir bez maksas. Tiesa, autobusu šoferi, izvērtējot reālo situāciju, atvēl šīs sēdvietas arī pasažieriem, kam atlaides braukšanas maksā nav paredzētas.

No 23 kategorijām līdz sešām

Mūsu valsts politika pasažieru pārvadājumu maksas atvieglojumiem ir ietverta Ministru kabineta noteikumos Nr.370. No 1999.gada samazināta vai nepiemērota braukšanas maksa pilnībā netiek piemērota sešām iedzīvotāju pamatgrupām, kas tiek dalītas vēl sīkāk. Salīdzinājumā ar 1994.gadu, kad spēkā bija iepriekšējā atvieglojumu sistēma, bezmaksas braucēju vai daļēji apmaksātas biļetes saņēmēju kategoriju skaits ir sarucis no divdesmit trim līdz sešām. A.Ļubļins norāda, ka patlaban spēkā esošā kārtība nav optimāla. Tomēr ikreiz, kad ministrija mēģinājusi ieviest konsekvences braukšanas atvieglojumu saņēmēju lokā, padarot to mazāk sadrumstalotu un skaidrāku, valdība nav bijusi gatava skaidri atzīt nespēju pārvadātājiem finansiāli segt atvieglojumu radītos zaudējumus. Tā vietā bijuši nepamatoti ieteikumi paplašināt bezmaksas braucēju loku, kam līdz šim atvieglojumi nav tikuši piešķirti.

Sistēma ar trūkumiem

Jautāts par esošo atvieglojumu saņēmēju kategoriju loku, A.Ļubļins skaidri iezīmē sistēmas stiprās puses un robus. Ir skaidrība ar politiski represētajām personām. Arī ar atlaides vai brīvbiļetes piešķiršanas nosacījumiem problēmu nav. Nepieciešams represētās personas statusu apliecinošs dokuments – kvalitatīva un pret viltojumiem aizsargāta apliecība. Šie ļaudis bez maksas tiesīgi braukt elektrovilcienos, par puscenu braukt tālsatiksmes maršrutu autobusos, dīzeļvilcienos, iekšzemes pasažieru vilcienos. Savas dzīvesvietas pašvaldības teritorijā braukšanas noteikumus vietējā sabiedriskajā transportā nosaka vietējā pašvaldība.
Pietiekami stabila kārtība ir iedibināta tā sauktajiem klātienes studentiem un arodskolu audzēkņiem. Pilsētas sabiedriskajā transportā tiem pienākas 50% atvieglojums mēnešbiļetes iegādei. Savukārt, braucot ar rajona vai tālsatiksmes autobusiem un vilcieniem no mājām līdz mācību iestādei, biļete tiek pirkta par pilnu maksu, pēc tam saņemot kompensāciju 50% apmērā izglītības un zinātnes ministra noteiktajā kārtībā.

Vai invalīdu un bāreņu lielvalsts?

Skaidri braukšanas samaksas noteikumi ir izvirzīti 1. un 2.grupas invalīdiem un bērniem bāreņiem neatkarīgi no vecuma, kā arī personām, kas pavada 1.grupas invalīdu. Bez maksas šīs personas var braukt jebkuras pilsētas sabiedriskajā transportā (izņemot taksometrus), rajona un tālsatiksmes autobusos, kā arī visu veidu vilcienos, uzrādot invalīda vai bāreņa apliecību. Izdevumus par šo cilvēku pārvadāšanu sedz valsts. Problēmas sakne, kā pamato A.Ļubļins, ir to invalīdu skaits, kurus nav iespējams kontrolēt. Līdz ar to tas ir neticami liels. “Valstī apritē esošās invalīdu apliecības neiztur ne mazāko kritiku. Tās ir mainītas 1998.gadā, tātad salīdzinoši sen. Apliecības ir nekvalitatīvas, bez pienācīgām pretviltošanas zīmēm. Tās iespējams iegādāties tunelī starp Satiksmes ministriju un Dzelzceļa staciju. Esmu pats ne reizi vien mēģinājis tādu nopirkt, lai pierādītu, ka apliecības jāmaina.” Tādējādi ik dienas pārvadātājiem tiek radīti zaudējumi, jo, izmantojot viltotus dokumentus, autobusos un vilcienos bez maksas ceļo viltus invalīdi. Ministrija kopā ar Pasažieru pārvadātāju asociāciju ir rīkojusi reidus Rīgas autoostā. Gadījumu, kad invalīda apliecība paliek pārbaudītāja rokās, bet tā sauktais invalīds ņem kājas pār pleciem, ir pietiekami daudz. Līdzīgi ir ar bāreņu apliecībām. Arī tās bieži tiek viltotas, jo nav kvalitatīvas un aizsargātas. “Esam aicinājuši attiecīgas valsts institūcijas nomainīt invalīdu un bērnu bāreņu apliecības, izveidot pienācīgu datu bāzi, uzskaiti un izsniegt kvalitatīvas, aizsargātas apliecības. Tam ir nepieciešami līdzekļi. Diemžēl patlaban bez rezultātiem cīnāmies ar sekām.”

Skolēni arī ir bērni

Nākamā atvieglojumu saņēmēju kategorija ir bērni. Nav problēmu ar pirmsskolas vecuma bērnu pārvadāšanu. Visos sabiedriskā transporta veidos ar domu, ka sēdvietas tie izmanto, sēžot kādam no pavadoņiem klēpī, bērni līdz sešu gadu vecumam drīkst braukt par velti.
Pilnīga nekonsekvence ir skolēniem paredzēto atlaižu grupā. Sākot ar to, ka sākumskolas skolēni (septiņi līdz desmit gadi) iekļauti nevis skolēnu, bet bērnu kategorijā. Paralēli tam iepriekšminēto MK noteikumu 10.punkts īpaši izceļ lauku apvidū dzīvojošos 1.– 9.klases skolēnus, kam ir tiesības no pašvaldības saņemt 100% kompensāciju par braukšanu visos transporta veidos, kas kursē valsts teritorijā. A.Ļubļins šo normu skaidro kā arhaismu, kas saglabājies no 90.gadu krīzes. Vai šī norma būtu lietderīga arī šodien, par to konkrēta viedokļa nav. “Toreiz lauku apvidos tika slēgtas skolas, un bērniem nācās braukt uz citiem rajoniem.” Bet lauku rajonu (10.–12.klase) vidusskolēni līdzvērtīgos braukšanas apstākļos – no mājām līdz skolai – ir tiesīgi pretendēt tikai uz 50% kompensāciju. Pamatoti rodas jautājums: vai vidusskolēns, kurš atrodas vecāku apgādībā un atšķirībā no studenta nestrādā algotu darbu, ir pelnījis mazāku atbalstu nekā pamatskolā ejošais? Skolēns līdz pilngadībai ir bērns. Apspriešanas vērta ir arī piemēroto 50% atlaižu pārskatīšana studentu kategorijai.
Konsekvence ir ievērota, dodot iespēju pilsētu skolēniem pilsētas sabiedriskajā transportā ar 50% atlaidi iegādāties abonenta braukšanas karti – mēnešbiļeti, uzrādot skolēna apliecību.

Atvieglojumi starp koncepcijām un dzīvi

SM amatpersona nenoliedz, ka šobrīd neviens nav gatavs uzsākt dialogu par jaunām vai citām iedzīvotāju kategorijām, kam piešķiramas braukšanas maksu atlaides. Svarīgākais iemesls – valsts nav gatava uzņemties saistības kompensēt pārvadātājiem atlaižu radītos zaudējumus. Tomēr nav vairs tālu 2007.gads, kad, pēc A.Ļubļina teiktā, arī Latvijai būs jāpiemēro ES regula, kas nosaka finansēšanas kārtību sabiedriskajam transportam. Tai skaitā atlaižu finansēšanu. Maz ticams, ka atrunas ar iecerēm bez reāla seguma tiks ņemtas vērā. Kā, piemēram, SM 1999.gadā izstrādātā Pasažieru pārvadājumu koncepcija 1999. – 2002.gadam par vienotas braukšanas maksas atvieglojumu politiku: “Galvenais uzdevums – deklarēt principu, ka, pakalpojumu saņemot, jāmaksā pilna maksa un ir jādotē pasažieris, nevis pārvadātājs. Pārejas posmā visām pasažieru kategorijām, kas izmanto sabiedrisko transportu ar braukšanas maksas atvieglojumiem (izņemot bērnus), paredzēt vienota parauga braukšanas maksas atvieglojumus apliecinoša dokumenta ieviešanu.”

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv