Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns:

Mēs un mūsu izglītības sistēma

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

09.08.2000., pl.11.10

Runa trešajā Latvijas izglītības vadītāju forumā Rīgā 2000. gada 9. augustā

Augsti godātais Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs, dāmas un kungi, kolēģi!

Priecājos šajā forumā redzēt pārstāvjus no visiem Latvijas novadiem. Ceru, ka šīs divas dienas būs vērtīgas mums visiem un mēs pārrunāsim izglītības situāciju valstī, kas ir aktuāla pedagogiem un visai sabiedrībai.

Izglītības un zinātnes ministra amatā esmu nesen, un jāteic, ka izglītībā notiekošais ir prasījis ātru problēmu apzināšanu un konkrētu rīcību.

Šodien vēlos runāt par situāciju, kādā atrodamies pirms jaunā mācību gada, un informēt par atziņām, kas gūtas darbā.

Sākot darbu, uzsvēru, ka izglītība Latvijā ir laba. Arī tagad pēc detalizētākas iepazīšanās ar problēmu loku šajā nozarē, domāju tāpat. Varbūt līdz šim mums pietrūcis optimisma un ticības sev. Kāda nozīme tavam darbam, ja tu netici veiksmei? Šodien vēlos jūs, kolēģi, atkārtoti uzmundrināt un acināt saskatīt arī sava darba gaišās puses. Gribu atgādināt jums Zentas Mauriņas domu: "Jo nospiedošāks laiks, jo rūpīgāk jākrāj katrs gaismas mirklis" — un to es novēlu mums visiem.

Šī gada 26. un 27. jūnijā Helsinkos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Izglītības komitejas apspriedē tika pieņemts OECD ekspertu ziņojums par Latvijas izglītības valsts politiku. Šis pētījums mūsu valstij ir ļoti būtisks, jo veiktā analīze liecina, ka mūsu iesāktās reformas izglītības nozarē ir atbalstāmas un to virzība ir pareiza.

Pedējā laikā mēs risinām trīs galvenās problēmas:

1) pedogogu darba samaksas būtiska palielināšana,

2) izglītības nozares izmaksu efektivitātes paaugstināšana,

3) ministrijas struktūras reorganizācija, lai koordinācijas trūkums vienā valsts institūcijā neradītu problēmas visiem nozarē strādājošajiem.

Šīs reorganizācijas nnepieciešamību apliecina arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumu analīze.

Gribu sīkāk raksturot šīs problēmas.

Pirmkārt, pedagogu darba samaksas palielināšana. Šis sāpīgais jautājums tika aktualizēts Tautas partijas dibināšanas manifestā un rīcības programmā. Tautas partijas ministri ir panākuši, ka valdība akceptēja pedagogu darba samaksas grafiku, kas paredz algu paaugstināšanu līdz 2003. gadam. Šī gada martā skolotāji atbilstoši grafikam saņēma algu pielikumu. Septembrī sekos nākamais solis — pedagogu darba samaksas paaugstināšana par 10 latiem.

Tās nav koncepcijas, tie nav aprakstītu papīru kalni. Pedagogu darba samaksas grafiks un izglītības sistēmas reformu plāns izmaksu efektivitātes paaugstināšanai ir nedaudzas lappuses, kas paredz konkrētu rīcību noteiktos termiņos konkrētu mērķu īstenošanai.

Kāpēc algu jautājums ir tik svarīgs?

Pedagogu darba samaksa nav tikai katra atsevišķā cilvēka atalgojuma jautājums, vienlaikus ir jārunā arī par izglītības kvalitāti un motivāciju. Zemās algas ir iemesls tam, ka krītas pedagoga profesijas prestižs, ka 1999. gadā tikai puse no pedagoģisko augstskolu absolventiem uzsāka darbu skolā. Trūkst skolotāju, un 19 procentiem pedagogu, kuri strādā skolā, nav atbilstošas izglītības. Nepalielinot darba samaksu, netiks nodrošināta izglītības kvalitāte, nenotiks tās satura reforma un tiks kavēta katras pozitīvas pārmaiņas ieviešana.

Nākamā problēma ir izmaksu efektivitātes nodrošināšana.

No 1. septembra stājies spēkā izglītības sistēmas reformu plāns, kas ietver gan vispārējo izglītību, gan profesionālo izglītību, gan interešu izglītību. Šo jaunā mācību gada sākumu vērtēju kā iespēju izkļūt no apburtā loka, kad — dari, ko darīdams, vienmēr katastrofāli pietrūkst naudas. Naudas trūkuma dēļ jāsāk veidot jaunus plānus. Problēmas rodas, jo līdzekļi ir ieguldīti, neuzlabojas tās jomas, kurās konstatētas nepilnības. Šāds saimniekošanas veids nav pieļaujams. Šogad un nākamajos gados izglītības nozarē paredzēts ieguldīt lielus naudas līdzekļus, bet arī atdevei jābūt proporcionālai.

Izglītības nozare tiek mērķtiecīgi sakārtota. Tas ir solis uz priekšu. Tas nozīmē, ka katru latu izglītībā izmantos lietderīgi un valsts budžeta līdzekļus saņems sakārtota, efektīvi funkcionējoša nozare.

Treškārt — Izglītības un zinātnes ministrijas reorganizācija.

Kāpēc tas ir svarīgi? Gribu uzsvērt, ka runa nav tikai par ministrijas darba organizāciju vai funkciju pārbīdēm. Runa nav par sīkām administratīvām problēmām valsts iestādē, par viena departamenta nekoordinētību ar citu. Ministrija ir jāreorganizē, lai tās iekšējā nesakārtotība neradītu problēmas visas nozares darbiniekiem un sabiedrībai.

Piemēram, sākumskolas pedagogiem savi audzēkņi ir jānovērtē aprakstu veidā, bet vecākiem no bērnu atnestajām liecībām ir jāsaprot, kā tad īsti bērnam skolā ir veicies. Diemžēl īstu skaidrību negūst neviens. Ja nav bijis izskaidrojošā darba no ministrijas, ja visas trīs ieinteresētās puses šo jautājumu nesaprot, tas kļūst bezjēdzīgs.

To pašu var teikt par izglītības satura reformu un pedagogu tālāko izglītību.

Izglītības satura un eksaminācijas centrs nevienu reizi nav sniedzis publisko pārbaudījumu kvalitātes izvērtējumu. Būtu nepieciešams, ka pēc nākamā gada centralizētajiem eksāmeniem Izglītības satura un eksaminācijas centrs sniegtu sabiedrībai informāciju par vispārējo zināšanu līmeņa kvalitāti. Cerams, ka reformu rezultātā vienas šādas institūcijas vietā strādās divas.

Joprojām nav aktualizēts jautājums par skolu valžu un Izglītības valsts inspekcijas vietu izglītības sistēmā. Risinot saimnieciskos jautājumus, inspektors bieži nonāk lūdzēja lomā.

Ministrijas reorganizācijas uzdevums ir izveidot efektīvu izglītības vadību, kas spētu nodrošināt fundamentālu pārmaiņu īstenošanu, nostiprināt izglītības politisko un finansu stratēģiju, efektīvāk koordinēt savstarpēji saistītās funkcijas. Uzskatu, ka daudz sekmīgākai jābūt sadarbībai ar visām iesaistītajām pusēm, noteikti jāveido ciešāka saikne ar pedagogiem.

Manuprāt, maijs visā pilnībā jāizmanto mācību procesam, bet jūnijā jānotiek pārbaudījumiem — gada pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Mācību gada beigās nepieciešams nodalīt mācību darbu no pārbaudes darbiem.

Vispārējās izglītības centralizētajiem eksāmeniem vienlaikus jākļūst par iestājpārbaudījumiem augstākās izglītības mācību iestādēs.

Augstākās izglītības vienlīdzīga pieejamība arvien vairāk satrauc sabiedrību. Lai arī, izvēršot studiju kreditēšanu, arvien vairāk tiek nodrošināts taisnīgums studiju pieejamības ziņā, pašreiz valstij ir ļoti svarīgi izstrādāt un īstenot augstākās izglītības finansēšanas politiku nākotnei.

Nav nepieciešamības vēlreiz atgādināt, ka valsts attīstība bez izglītības un zinātnes nav iespējama. Pašreizējā Latvijas ekonomiskajā situācijā visām iecerēm vienlīdz pietiekamā līmenī naudas nepietiek, tāpēc zinātnes attīstībā un valstij nozīmīgajos pētījumos ir jāizvirza tās prioritātes, kuras pārredzamā laikā dos reālu ieguldījumu valsts mērogā. Šis nav ministriju ierēdņu līmeņa jautājums, par to diskutējušas jau iepriekšējās valdības, un risinājums rodams tikai kompetentāko zinātnes, prakses un valdības pārstāvju kopīgā un sagatavotā dialogā.

Šodien vēlos pieskarties arī tēmai par Latvijas vietu kopējā Eiropas izglītības telpā. Iestāšanās Eiropas Savienībā ir valsts ārpolitikas svarīgākais uzdevums, un kopš iepriekšējā foruma ir daudz paveikts starptautiskajā sadarbībā izglītībā un diplomatzīšanā.

Būtisks ir Baltijas valstu premjeru februārī parakstītais līgums par izglītības kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu Baltijas kopējā izglītības telpā. Šis līgums būtībā ir Lisabonas diplomatzīšanas konvencijas konkretizējums Baltijas valstīm, un tas paredz, ka katrs diploms abās pārējās Baltijas valstīs dod tādas pašas tiesības mācību turpināšanai kā valstī, kura to izsniegusi.

Ir pieņemts lēmums par ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopējās augstākās izglītības telpas veidošanu. Paredzams, ka pirmais projekts šajā jomā būs kopīgas augstskolas uzņemšanas noteikumu rokasgrāmatas veidošana.

Kā nākamais paredzēts plašs projekts, kurā tiks salīdzinātas visu Baltijas valstu un ziemeļvalstu augstākās izglītības kvalifikācijas un sagatavotas savstarpējās rekomendācijas izglītības diplomu savstarpējai atzīšanai.

Eiropas mērogā diplomatzīšanā Latvija ir bijusi ļoti aktīva. Ir noticis darbs vairākā Eiropas komisijās. Eiropas Padomes un UNESCO īpaši izveidotās darba grupās, kas izstrādāja gan starptautiskas rekomendācijas diplomatzīšanas kritērijiem un procedūrām, gan pasākumus Boloņas deklarācijas praktiskai ieviešanai. Darbs diplomatzīšanā ir vainagojies ar lēmumu pieņemt Latvijas piedāvājumu organizēt Rīgā 2001. gada Eiropas diplomatzinēju konferenci un Lisabonas konvencijas starptautiskās komisijas sēdi. 2000.gada 24.maijā profesors Andrejs Rauhvargers tika ievēlēts par Eiropas Padomes un UNESCO diplomatzīšanas tīkla prezidentu.

Tie ir paveikti darbi. Taču vēlos vērst jūsu uzmanību uz tendenci, kas mani satrauc.

Pēdējos mēnešos dažādu notikumu pavērsieni Latvijā man likuši aizdomāties ne tikai par to virzības iemesliem un iespējamiem risinājumiem, bet arī par tendencēm, kas tos vieno. Proti, notikumi seko cits citam, un kopumā tie iezīmē demokrātiskai valstij nepatīkamu ainu.

Valsts augstskola tiek novesta līdz bankrotam. Iejaucas Ģenerālprokuratūra, Valsts kontrole, diemžēl vainīgie netiek sodīti, bet augstskolu likvidācija vai apvienošana tiek pārvērsta par politisku spēli.

Citā gadījumā — ministrijas darbinieki tiek sodīti par savu tiešo pienākumu nepildīšanu vai finansiāla rakstura kaitējuma nodarīšanu valstij. Nekavējoties arī šie gadījumi tiek politizēti, bet to, ka vainīgajiem jāsaņem sods, noklusē un aizmirst.

Valstī nesodāmība un beztiesiskums mērķtiecīgi tiek padarīti par normu. Manipulējot ar sabiedrības noskaņojumu, politiskie spēki krāj punktus, nodrošinās ar aizstāvja godu un tajā pašā laikā — nonivelē izpratni par demokrātisku un tiesisku valsti.

Godājamie kolēģi, jūs esat tie, kuri izglīto nākamos skolotājus, uzņēmējus, tiesnešus, prokurorus un citu arodu pārstāvjus. Zinot un redzot izveidojušos situāciju, ir vēlreiz nopietni jādomā par to, kā jauniešos ieaudzināt izpratni par varas dalīšanu demokrātiskā valstī, cieņu pret tiesu varu un sapratni par politisko un personisko interešu dalīšanu. Par to nevar uzrakstīt grāmatu vai nolasīt lekciju, atbildības izjūtu ir jāieaudzina.

Šodien, domājot par Latvijas izglītības kvalitāti un konkurētspēju, par jauniešu nākotni, ar cerību skatos uz jums.

Aicinu ar pozitīvu attieksmi piedalīties kopējā darbā un motivēt savus audzēkņus darīt tāpat. Aicinu aktīvi iesaistīties diskusijās, strādāt darba grupās, droši izteikt savus secinājumus un ierosinājumus.

Lai mums veicas!