Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektors Juris Stabiņš:

Skolas misija ir iedegt zvaigznes

Runa Latvijas izglītības vadītāju forumā Rīgā 2000.gada 9.augustā

Mana runa turpinās aizsākto diskusiju par skolas misiju pašreizējā Latvijas situācijā. Ir grūti aptvert visus skolas misijas aspektus, bet tomēr īpašu uzmanību gribu pievērst tam, ka mūsu mazajā valstī katrs Latvijas bērns ir dabas un sociāla bagātība. Un, nedod, Dievs, pazaudēt un neattīstīt kaut viena bērna talantu. Varbūt bērns ir nākamais akadēmiķis Jānis Stradiņš. Neviena bērna dabas dotās potences nedrīkstam atstāt neattīstītas, neatklātas, nepamanītas. Protams, mēs visi to darām. Katrs skolas direktors un skolotājs dod savu ieguldījumu, un bieži par padarīto runājam forumos, skolās notiekošajās pedagoģiskās padomes sēdēs un metodiskajos semināros. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni kļūst par pilnīgi realizējušos personību. Vēlamies, lai katrs talants, kas ir bērnā, attīstās un bērns kļūst par ģēniju, individualitāti.

Kas traucē talantiem attīstīties? Bieži vien skolās redzam, ka spējīgi bērni nevēlas un nerealizē visas savas potences. Neatkarīgi no mūsu gribas uz bērnu iedarbojas pūlis jeb bars, kas velk individualitāti uz leju ar savu attieksmi. Rodas jautājums — kā panākt, lai cilvēks spētu atrauties no pūļa. Mūsu skolas principiāls jautājums ir — kā radīt vidi, lai bērns spētu atrauties no pūļa un justos drošs bez bara instinkta. Mūsu skolas uzdevums ir palīdzēt kļūt par cilvēku, kurš var justies drošs bez bērnu grupas, kas stāv aiz muguras, bez to "draugu" pulka, kuri vienmēr un visā pasaulē bremzē cilvēku, viņa ģenialitāti, individualitāti, to nomāc. Mums ir jārada iespējas bērnam nejusties vientuļam arī bez pūļa. Mēs esam pazīstami ar zinātnieka Abrahama Maslova vajadzību piramīdas teoriju, kura skaidri pasaka: cilvēkam ir vajadzība pēc atzinības un mīlestības. Tas nozīmē to, ka mums ir jārada vide un jāsagatavo bērns, lai viņš varētu izjust citu cilvēku atzinību un mīlestību, kuru saņemot bērns jūtas drošs, spēj atrauties no bara un kļūt par individualitāti. Kā cilvēks var iemantot šo atzinību un mīlestību? To mēs visi labi zinām. Tikai reāli iemācoties cienīt un mīlēt citus cilvēkus. Tātad mums ir jākoncentrē savas pūles uz to, lai bērns iemācītos cienīt un mīlēt citus cilvēkus. Slavenā psihologa Ēriha Fromma pētījumi rāda, ka cilvēks var iemācīties cienīt un mīlēt citus tikai tad, kad iemācās cienīt un mīlēt sevi. Esmu runājis par to ar skolu direktoriem un skolotājiem un secinājis, ka ne katram ir skaidra šī sakarība. Ļoti bieži skolotājs, neizprotot cilvēka psiholoģiju, uzskata, ka iespējams bērnam iemācīt mīlēt citus, nemīlot sevi. Katra bērna realizācijai ir viņa cieņa un mīlestība pret sevi. Tas nozīmē, ka rūpējamies par to, lai bērnam ir veselīga un augsta pašapziņa. Un no tā izriet svarīga skolotāja misija, kuru es arī iepriekš citās auditorijās esmu minējis. Misija ir katru dienu katrā stundā katram bērnam celt pašapziņu, negraut viņa jau izveidojušos pašapziņu, veidot cieņu un mīlestību pret sevi. Kādas ir nopietnākās grūtības šajā procesā? Ja kāds cilvēks ļoti profesionāli spēlē kokli, mēs nevaram cerēt, ka viņš kādam bērnam iemācīs spēlēt vijoli. Ja skolotājs nav pagaidām iemācījies cienīt un mīlēt sevi, cienīt un mīlēt citus cilvēkus, tad viņš nevarēs to iemācīt arī bērnam un jaunietim. Lai skolotājs spētu šo savu misiju realizēt, viņam ilgstoši un pacietīgi ir jāmācās mīlēt sevi un vienlaikus arī citus. Ērihs Fromms par to saka: iemācīties patiesi mīlēt ir tieši tāpat kā apgūt jebkuru augsti profesionālu darbību. Tieši tāpat kā cilvēks ilgstoši mācās spēlēt vijoli līdz laikam, kad spēj nospēlēt savu pirmo koncertu, daudzus gadus mums apzināti un mērķtiecīgi ir jāmācās mīlēt sevi un citus.

Es gribu pievērst uzmanību tam, ka mūsos ir slēptas lielas rezerves un neapzinātas iespējas. Ja runājam par izglītības iestādes vadītāju kā par iestādes līderi un cilvēku, kas organizē un vada visu, kas notiek viņam pakļautajā mācību iestādē, jāatzīst, ka viena no svarīgākajām funkcijām ir veidot katrā skolotājā viņa pašapziņu un cieņu pret sevi. Tam nepieciešamas organizētas nodarbības, personīgā attieksme, un arī katram iestādes vadītājam ir jāpārvalda māksla mīlēt sevi.

Bērna ceļš uz individualitāti ir atkarīgs arī no citiem faktoriem. Runāšu par to, kas ļauj jaunietim vai bērnam nejusties vientuļam bez pūļa. Tā ir neatkarība no citu cilvēku viedokļiem. Ģimene ļoti veicina cilvēka atkarību no citu cilvēku viedokļiem, kas ir kaut kādā mērā pozitīvi, bet tomēr lielākā mērā — negatīvi, saistoši, ierobežojoši bērna personības pilnai atklāsmei. Spēja būt neatkarīgam no citu cilvēku viedokļa rodas tad, kad cilvēks iemācās valdīt pār sevi, savām emocijām, darbību, būt atbildīgs un patstāvīgs, ja labi sevi pazīst. Nevar valdīt pār sevi, ja sevi dziļi nepazīstam. Tas vedina secināt, ka ir vēl viena skolotāja misija — palīdzēt bērnam iepazīt sevi dziļi un pamatīgi. Iepazīstot sevi, bērns atklāj savas iespējas un spējas, prot tās attīstīt. Ja mēs mēģinātu ļoti koncentrēti runāt par skolas misiju šodienas Latvijas skolas apstākļos, tad man gribētos uzsvērt dažas lietas.

Pirmkārt, jebkuras izglītības iestādes misija ir radīt labvēlīgu vidi katra bērna un jaunieša dabas doto potenču maksimālai realizācijai. Cienījamie kolēģi, nu nesagaidīsim mēs naudu tuvākajā laikā no valsts pulciņu organizēšanai, fakultatīvām nodarbībām un citām aktivitātēm, kuras kādreiz tika rīkotas. Diemžēl mums ir grūti paskaidrot Finansu ministrijai un citiem, kas lemj par budžetu, ka tieši šajās skolas sniegtajās papildu iespējās slēpjas nākamo Latvijas talantu parādīšanās pie zvaigžņotās debess vai varbūt arī — nodzišana. Otrkārt, skolas misija ir veicināt audzēkņa gatavību darboties dzīvē un kļūt par savas nākotnes veidotāju. Bērnam un jaunietim ir jāaug ar skaidru izpratni, ka neviens viņam neiedos dzīvokli, neviens nenodrošinās ar darba vietu, neviens neizvēlēsies dzīvesbiedru, neviens nepateiks priekšā, kā viņam tālāk jādzīvo. Mums ir jādara viss iespējamais, lai jaunietis apzināti veidotu savu nākotni. Jāsekmē patstāvības un atbildības veidošanās un jārada iespējas uzņēmības un uzdrīkstēšanās, aktīvas darbības veicināšanai laika posmā, kad bērns vai jaunietis atrodas pie mums. Jūs noteikti zināt, ka ir izveidots UNESCO materiāls par izglītību 21.gadsimtā. Ir ļoti patīkami redzēt, ko UNESCO speciālisti domā par nākotnes izglītību jau šajā gadsimtā. Šajā dokumentā ir definēti četri izglītības stūrakmeņi, par ko arī mēs šodien runājam — mācīšanās zināt, mācīšanās darīt, mācīšanās dzīvot kopā, mācīšanās būt. Pēdējais ir tas, kur mums ir vislielākās rezerves. Šajā virzienā mēs varam iet tālu un daudz ko darīt, lai 12 skolas gados un arī pirmsskolas mācību iestādēs bērns iemācītos BŪT.

Lai cik tas būtu skumji, psiholoģiskā literatūra diezgan skaidri definē, ka nerealizējies skolotājs producē vai reproducē neveiksminiekus dzīvē. Tā ir vēl viena liela rezerve mūsu darbā — skolu direktoriem ir daudz iespēju strādāt ar saviem skolotājiem. Mums ir jārada iespējas katram skolotājam soli pa solim justies gandarītākam, izglītotākam, saprotošākam, tādam, kas jūtas sevi realizējis savā dzīvē. Atklāti runājot, ir pat bīstami, ja skolās ar bērniem strādā agresīvs, ar dzīvi neapmierināts cilvēks, kurš nav īstenojis savas ieceres, plānus un tāpēc kļuvis par agresīvu un kritisku personību. Diskusijā izskanēja ideja, ka skolotājam jākļūst par paraugu saviem bērniem visās jomās — pašattīstībā, tieksmē uz augstiem mērķiem, prasmē darboties, prasmē sasniegt iecerētos mērķus. Šāds skolotājs var vest sev līdzi. Psiholoģiskajā literatūrā ir daudz runāts par to, ka ļoti lielas grūtības bērna personības attīstībā sagādā augstu paraugu trūkums bērnam pieejamā vidē. Svarīgi ir bērnam dot iespēju iepazīties ar izcilām personībām vismaz literatūrā, ja ne klātienē. Ļoti iesaka piedāvāt bērniem literatūru, aprakstus par izciliem cilvēkiem, ko varētu pat iekļaut obligāti izlasāmās literatūras sarakstā. Arī Latvijā ir pietiekami daudz šādu cilvēku, kas jaunietim varētu būt paraugs.

Šodien dzīve liek mums mācīties ne tikai no literatūras, bet arī no saviem skolēniem. Mums nav jākautrējas mācīties no viņiem, jo viņi šodien zina daudz, daudzas lietas spēj redzēt vienkārši, spēj redzēt ar skaidrāku skatienu. Mēs daudz varētu savā ikdienas darbā mainīt un papildināt, ja rūpīgi mācītos no saviem skolēniem.