Zinātņu akadēmijas prezidents, profesors Jānis Stradiņš:

Izglītība pretrunīgo pārdomu laikā

Runa Latvijas izglītības vadītāju forumā Rīgā 2000.gada 9.augustā

Šī ļoti īpatnējā nevasara vēl ir zenītā, bet gaisā jaušams jau jaunais mācību gads. Ir pārdomu laiks, un šīs pārdomas acīmredzot visiem ir gauži pretrunīgas. Saprotu, ka skolotājus, no vienas puses, nodarbina viņu misijas apziņa — kā pareizi izskolot, izaudzināt paaudzi, kas 21.gadsimtā veidos labāku Latviju, taču, no otras puses, dominē stipri reālistiskāki, piezemētāki jautājumi — algas, kā savilkt kopā galus skolā un ģimenē, kā siltināt ēkas, salabot jumtus, kā tīri fiziski atgādāt skolniekus uz skolām, jā, pat tas, kā saglabāt skolas, un dučiem citu neatliekami risināmu problēmu. Diemžēl acis kļūst blāvas, domas — nespodras. Jā, nupat valdība pieņēma lēmumu par skolotāju algām. Sirsnīgi apsveicu, paldies ministram, taču problēmas paliek. Sabiedrība var tikai solidarizēties ar skolotāju rūpēm, taču daudz līdzēt nespēj.

Taču aicinu padomāt, vai patiešām ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, vai Latvijā patiešām nenotiek nekā pacilājoša, priecīga, — nu nav tā! Palūkosimies varbūt mazliet dziļāk. Pašreiz ir vienreizējs vēstures brīdis, gadu tūkstoša iesākums. Astronomi spriež, ka 2001.gada 1.janvāris ieskandinās jaunu gadu tūkstoti, bet vairākums šajā gadu tūkstotī jau tīri psiholoģiski dzīvo kopš 2000.gada. Baznīca izsludinājusi 2000. gadu par Svēto gadu, pārdomu gadu. Šādā nulles gadā vieta ir ne tikai pārdomām par Kristu, bet arī tīri laicīgai pašapcerei (vai Latvija šajā satrauktajā, uzbudinātajā gadā tādu ir veikusi, tas ir cits jautājums).

Privilēģija dzīvot laikā, kad mijas ne tikai gadsimti, bet gadu tūkstoši, ir dota pavisam nedaudzām cilvēces paaudzēm. Rekonstruētajā Āraišu ezerpilī var iztēloties, kāda Latvija gadu tūkstoti sagaidīja iepriekšējo reizi, 1000.gadā. Mūsu teritorijā mita senču ciltis (kā vērtē, ne vairāk par 200 000 cilvēku), nebija ne lielu pilsētu, ne akmens namu, ne grāmatu, ne skolu, ne sadzīves ērtību. Arī atskārsme, ka iesākas jauns gadu tūkstotis, vēl nevarēja būt še nokļuvusi, mūsu zeme taču vēl neatradās kristīgajā pasaulē un kristīgajā hronoloģijā. Aizvadītajā gadu tūkstotī iekļaujas visa mūsu rakstītā vēsture, seno cilšu gaitas un cīņas, Latvijas kristianizācija, reformācija, Rīgas pilsētas dibināšana, kuras 800 gadu jubileju atzīmējam jaunās tūkstošgades pirmajā gadā. Šajā laika sprīdī ir ritējušas visas cīņas par kundzību Baltijas telpā, ir bijusi dzimtbūšana un tās atcelšana, tautiskā atmoda, Latvijas modernizācija,arī 20.gadsimts, mūsu iegūtā un atgūtā neatkarība, būtībā te ir visa mūsu kultūra, māksla, arhitektūra, zinātne, izglītība. Cik jauni, cik jauni mēs vēl esam!

Kādreiz tika daudzināts jēdziens un termins "progress". Cilvēces progress, nācijas progress, zinātnes progress, tehnoloģijas progress. 20.gadsimtu ievadīja Frīdrihs Nīče ar spārnoto saukli: "Dievs ir miris!", un šajā dramatiskajā, pretrunu pilnajā gadsimtā iesakņojās arī doma, ka runāt par progresu neesot īsti pareizi, varot runāt par attīstību, varbūt ciklisku attīstību. Vai, ārēji evolucionējot, veidojoties, civilizējoties, cilvēks, cilvēce, tauta kļūst labāka, pilnīgāka? Vai sociālās revolūcijas vērš pasauli taisnīgāku vai destabilizē to? Un pēdējos gadsimtos taču esam pieredzējuši vēl tehnoloģijas revolūcijas — mašīnu (tvaika) izraisīto revolūciju, elektrības un telekomunikāciju izraisīto, nupat pieredzam trešo — informācijas revolūciju. Vai tās cēlušas mūs augšup un kādā mērā? Visi jautājumi ir mūžseni, atbildes var būt visdažādākās.

Jauni mēs esam un veci arī. Rīgai nu būs 800 gadi, pirms 200 gadiem vietā, kur mēs pulcējamies, bija smilšu kalni un stāvēja pilsētas karātavas.

Pašreiz es strādāju pie lielāka raksta par zinātnes un augstskolu sākumiem Rīgā, mēģinot aptvert laikmetu no Reformācijas, Mārtiņa Lutera līdz tautiskajai atmodai, Krišjānim Valdemāram. Darbs nesokas viegli, bet šajos meklējumos mani ir pārsteidzis tas, ka problēmas visos laikos ir bijušas apbrīnojami līdzīgas, protams, dažādā nokrāsā. Pirmajā Livonijas, Latvijas, Rīgas zinātniski ģeogrāfiskajā aprakstā, kas publicēts Bāzelē 1544.gadā, ir sacīts: "Tikai tirgotāji un bagātie te ir lielā cieņā, bet mācītie vīri nestāv nekādā vērtē." To vēlāk atkārto poļu zinātnieks un valstsvīrs Soļikovskis, fiziķis Parrots — Rīgas gars ir bijis pārāk tirdzniecisks, merkantils, un Tērbata, Tartu, Igaunijā izsenis ieņēmusi intelektuālā centra vietu Baltijā.

Domskolas raksturojumi Rīgā 16. — 17.gs. šķiet kā no mūsdienu avīzēm ņemti, slavenajam licejam Broces laikā iebrūk ilgi neremontētais jumts.Citēšu dažas vietas no Rīgas Domskolas rektora Marsova un triju skolotāju vēstījuma Rīgas rātei 1576.gadā. Atbildot uz pārmetumu par skolotāju slikto darbu, viņi raksta, ka pirms pusgada seši Domskolas audzēkņi nosūtīti uz ārzemju universitātēm, un viņu sekmes un uzcītību pati rāte ir slavējusi, bet skolotāju pūles ne ar grasi nav atalgojusi. "Ja no dažiem mūsu skolniekiem nekas neiznāk, tad mēs tur neesam vainīgi. Nevar līku koku pataisīt taisnu un ēzeli par zirgu. Visus audzēkņus par kārtīgiem cilvēkiem arī nevar izaudzināt, tam, kas no dabas ļauns un samaitāts, skolotājs nekā nevar palīdzēt, un izglītība to dara vēl ļaunāku. Tirāna Nerona skolotājs bija Seneka, Cicerona dēlu skoloja gudrais Kratips, bet no tā iznāca žūpa un nederīgs balamute. Skolotājus apvaino, ka tie bieži pastaigājoties un izbraucot, bet neievēro nemaz, ka tam bieži neveselam jāsēž visu dienu smirdošā gaisā un putekļos. Neviens par to nedomā, lai skolotāju smago darbu kārtīgi atalgotu. Par savas veselības bojāšanu skolotājs nesaņem ne tik, lai varētu kārtīgi iztikt. Atalgojums veicina zinības. Bet mūsu nabadzība un to vīru cietsirdīgā skopulība, kam vajadzētu būt mūsu apgādātājiem, ir viens no svarīgākajiem cēloņiem, kādēļ skolotāji kļūst nedzīvāki un miegaināki un paši maz studē grāmatas. Katrs algotnis pilsētas kalps un muzikants ne tikai savu iztika nopelna, bet var arī katru dienu, kad patīkas, savu alus kausu tukšot. Mēs turpretī no savas algas varam tikai kādu glāzi ietempt un ne pūru labības, ne arī vērsi laikā nevaram nopirkt. Skolotājiem jāsaņem brīvi ērti dzīvokļi, bet tie ir spiesti mitināties trūcīgās telpās un ar lielām mokām panākt cauru jumtu labošanu. Rektora mājā ir viena ateja, bet to nevar lietot. No pagraba nāk atejas smaka dzīvoklī, un rektoram ar bērniem jādzīvo mūžīgā smirdoņā, un tas nevienu godīgu viesi nevar pie sevis aicināt. Arī par skolas telpām negādā, tās ir ārkārtīgi nolaistas un tādā stāvoklī, ka var iegāzties un notikt liela nelaime." Tā rakstīja Rīgas skolotāji pirms 425 gadiem, tātad Jāņa Briesmīgā laikā, laikmetā, kad Eiropā turpinājās renesanse, sākās ticību kari, kad Šekspīrs vēl nebija sācis rakstīt savas drāmas.

Taču šīs barbariskās lietas visos laikos kompensē intelektuālo vērtību turēšana godā vismaz zināmās aprindās — dzejnieka un humānista Basīlija Plīnija Rīgas slavinājums, pārsteidzošie Rīgas 17.gs. skolnieku sacerējumi latīņu valodā, kas tiek divos sējumos izdoti Frankfurtē, jauno rīdzinieku panākumi Vācijas un Holandes universitātēs, Rīgas ārsts Nikolajs Himzelis, kas apceļo visu Eiropu un dibina Rīgā pirmo muzeju, kurš vēlāk kļūst par pamatu veseliem trijiem Rīgas muzejiem, kas darbojas vēl šodien. Pēc klosteru grautiņiem veidojas Rīgas pilsētas bibliotēka — 1524.gadā, vecākā ziemeļaustrumu Eiropā. Rīga bija viens no izcilākajiem grāmatizdošanas centriem. Te iespiests Imanuēla Kanta "Tīrā prāta kritikas" pirmizdevums, agrīni Herdera, Lomonosova, Lamberta, Komeniusa darbi. Stendera "Augstas gudrības grāmata" bija pirmā enciklopēdija zemniekiem — dzimtcilvēkiem Eiropā.

Visos vēstures posmos Rīgā un Latvijā ir bijuši izglītības, zinātnes un mākslu mecenāti — Himzelis, Bērensi, vēlāk Morbergs, Dombrovskis. Vēsture mūs māca, ka izglītību un zinātni pilnā mērā nespēj uzturēt ne valsts vara, ne pašvaldība (Rīgas rāte!), ka allaž talkā jānāk privātai iniciatīvai. Aicinu panākt, lai likumdošanas ceļā arī tagad veicinātu mūsu jaunbagātnieku, turīgā slāņa vēlmi dot savu artavu izglītībai, zinātnei, kultūrai, būtiski paplašinot nodokļu atvieglinājumus tiem, kas to dara.

Jā, var sacīt, ka šī izglītība, grāmatniecība, zinātne pagātnē, par kuru runāju, skāra tikai ļoti nelielu virsslāni, tikpat kā nenonāca līdz latviešiem, bet vai arī pašreiz neiezīmējas pārāk krasa diferenciācija starp bagātiem un nabagiem, starp galvaspilsētām (Rīgu, Ventspili un varbūt Valmieru) un provinci?

Šodien mēs stāvam vēstures krustcelēs. Vai Latvija veidosies pēc attīstītāko Eiropas valstu modeļa, sasniegs tās vienotā Baltic Europe teritorijā vai noslīdēs mazattīstīto valstu grupā? Apdomāsim: tautas attīstības indeksā neesam visai augstu, kaut kur 74. vietā, veselības aprūpē — pat 105. vietā pasaules valstu starpā. Mūs apsteidz daudzas Latīņamerikas zemes, arī kādreizējā Kurzemes kolonija Tobago. No Igaunijas un Lietuvas sākam atpalikt hroniski. Lielā mērā to nosaka mūsu valsts un sabiedrības pašreizējā nevērīgā attieksme pret intelektuālajām vērtībām, pret izglītību un zinātni. Jā, ir labas deklarācijas, ir daži labi lēmumi, tomēr reālā attieksme varētu būt daudz labāka. Piemēram, nauda, ko Latvijas valsts pašreiz iegulda savas zinātnes un tehnoloģiju attīstībā, relatīvi ir gandrīz 10 reizes mazāka (0,21% no iekšzemes kopprodukta) nekā vidēji Eiropas Savienībā (2% no iekšzemes kopprodukta, Zviedrijā un Somijā pat 3,5–4%). Ņemot vērā, ka kopprodukts uz iedzīvotāju mums ir 10 reizes mazāks nekā ziemeļvalstīs, atšķirības absolūtā izteiksmē sasniedz pat 100 reizes! Tas, saprotams, ir ļoti, ļoti sāpīgi, tomēr šo faktu ir vērts minēt, nevis tādēļ, lai gaustos, bet lai rādītu, kāda ir bijusi Latvija starta pozīcijā ceļā uz Eiropas Savienību. Var jau būt, ka kolēģim Elmāram Grēnam ir taisnība, ka mazā valstī "lielā zinātne" nav iespējama; rakstīja taču Rūdolfs Blaumanis pirms simt gadiem, ka mazā dīķī nevarot sacelties lieli viļņi. Tomēr gribētos cerēt, ka pēc kāda laika (pēc pusgadsimta varbūt?), pārvarot lielu konkurenci, būsim ierindojušies attīstītāko nāciju skaitā arī zinātnē. Varbūt tas patiešām ir brīnums, tomēr arī pašreiz Latvijas zinātnē notiek šis tas nozīmīgs. Kaut vai nesen īstenotais fiziķu pētījums par magnētiskā lauka spontānu ģenerēšanu (MHD dinamo), kas izpelnījās starptautisku ievērību, jo palīdz izskaidrot Zemes magnētismu. Kaut vai ar latviešu paleontologu līdzdalību veiktais fosīliju pētījums, kas ļāvis atrast kādu starpposmu (pirms 360 miljoniem gadu) evolūcijā no zivīm uz četrkāju dzīvniekiem. Kaut vai pašu spēkiem un pašu prātiem atdzīvinātais Ventspils radiointerferometrs, kas, cerams, iekļausies starptautiskā tīklā. Neparasti daudz grāmatu — vērtīgu — iznāk humanitārajās zinātnēs. Un joprojām oriģināli zāļu līdzekļi top arī Latvijā.

Žēl, ka par visu to maz raksta prese un to maz zina skolnieki. Iepriecina, ka valdība nupat spriež par zinātnieku paaudžu atjaunināšanas problēmu, tomēr nepieciešams dot dzīvošanai pieklājīgu finansējumu arī esošajām zinātnēm, perspektīvākajiem virzieniem, it īpaši zinātnēm par Latviju, humanitārajām un sociālajām zinātnēm, kuras citur tādu nevar saņemt. Lai neiznāk tā — kamēr uzdīgst zāle, nosprāgst zirgs. Jaunu nopirkt iznāks ļoti, ļoti dārgi. Ceru, ka skolotāji solidarizēsies ar zinātniekiem arī viņu prasībās — pašreiz ir tā, ka saucas gan Izglītības un zinātnes ministrija, bet zinātnei atvēlētās budžeta dotācijas daļa nepārtraukti rūk: 1995.gadā — 20,1%, tālāk — 12,9, tagad 12,2 % no kopējā ministrijas budžeta, un tā rūk arī absolūtos skaitļos.

Mūsu reālie darba rezultāti ļauj zinātniekiem apelēt pie sabiedrības pēc atbalsta, to dara Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome, universitātes, jo zinātnes un augstākās izglītības līmenis ir arī nācijas barometrs. Ļoti laba zīme ir tā, ka pēdējo piecu sešu gadu laikā arvien vairāk Latvijas jauniešu izvēlas studijas augstskolās. Sākotnējā krīze pēc neatkarības atgūšanas šajā jomā šķiet pārvarēta.

Cilvēce arvien ir svārstījusies starp Homo sapiens (zināšanu cilvēku) un Homo habilis (veiklo, rīcības cilvēku). Mūsu dinamiskajā laikmetā parasti uzvar pēdējais, tas ir pareizi. Taču, ja līdzās tam nav zināšanu cilvēka, sabiedrība zaudē harmoniju. Ideāli, protams, būtu kombinēt abus, tas arī notiek, bet ne allaž tas ir iespējams. Dzīvē pārāks par fantazētāju Donu Kihotu izrādās izveicīgais Sančo Pansa.

Mēs visi pašreiz maksājam cenu par brīvību, par neatkarīgu Latviju, par valsts transformēšanu uz kapitālisma pamatiem. Cena ir augsta. Sabiedrībā veidojas pārāk lielas atšķirības, klāt nāk vēl nacionālais moments. Krievu skolas pēc dažiem gadiem pāriet uz latviešu mācību valodu, šis process ir jāveicina ar pārliecināšanu, tas ir pozitīvs process reālai Latvijas sabiedrības integrācijai. Taču jāraugās, lai kāda sabiedrības daļa netiktu izslēgta no izglītības procesa, lai neveidotos "liekie cilvēki". "Lieko cilvēku" problēma vispār raksturīga mūsu dinamiskajai pasaulei, jo ne visi spēj tajā adaptēties — to rāda narkomānija, alkoholisms, pēdējo gadu drūmie skaitļi ar AIDS dinamikas pieaugumu Latvijā. Ļoti gribas cerēt, ka neveidosies asociālas paaudzes, kas var kļūt bīstamas, arī kriminālā ziņā. Agresīvais cilvēks un vietējas hārlemas Latvijai nav vajadzīgas.

Es te nerunāju par Eiropas Savienību, kaut esmu tās piekritējs. Taču tā nebūs brīnumatslēdziņa, ar ko atvērt visas durvis. Tāda nebūs arī ekonomikas globalizācija. Galvenie mājas uzdevumi būs jāpadara pašiem. Tautsaimnieka Kārļa Baloža jautājumam: "Kad Latvija būs labklājības valsts?" — tik drīz pozitīvas atbildes nebūs.

Taču viena, varbūt triviāla, doma ir jāatkārto vēl un vēl — tikai izglītota Latvija var būt konkurētspējīga nākotnes Eiropā. Šo izglītību dod skolotāji. Skola ir pati svarīgākā pakāpe, pamats augstākajai izglītībai, zinātnei. Pilnīgi piekrītu ministra Greiškalna sacītajam, ka izglītība Latvijā visumā ir laba. Skolotāji un tautskolotāji ir veidojuši mūsu nāciju, Latvijas tautu. Paldies par to. Apziņas misija iepriekšējām paaudzēm ir bijusi ļoti augsta — uz viņiem gulstas lielā mērā atbildība par mūsu veikumiem un kļūdām, arī par 1905.gadu un 1919.gadu, arī par to, ko mēs darījām un nedarījām 50 padomju varas gados, un arī par to, ko mēs darām vai nedarām atjaunotajā Latvijā.

Novēlu audzināt kritiski domājošus un vēsturiska optimisma iezīmētus cilvēkus, kas neaizklīstu pasaulē un neatstātu Latvijā ģenētisku tuksnesi. Daudz laba tomēr ir noticis un notiek Latvijā šajos desmit gados, lai tas turpinātos. Neviens jums nedos atbildes, kas un kā jādara, jums joprojām dos problēmas. Novēlu tās sekmīgi risināt. Un novēlu, lai Latvijā dzimtu bērni, ko sūtīt skolās.