Latvietis un somiete. Somija un Latvija

Somu žurnālista un rakstnieka Jukas Rislaki jaunā grāmata “Kur beidzas varavīksne” vēsta par latviešu ģenerāli Krišjāni Berķi un viņa sievu somieti Hilmu Lehtonenu–Berķis. No somu valodas to tulkojusi autora dzīvesbiedre, atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā Anna Žīgure, un izdevis apgāds “Jumava”.

Grāmatas “Kur beidzas varavīksne” autors Juka Rislaki un atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā Anna Žīgure Foto: A.F.I.

Vēstures doktors Valters Ščerbinskis ievadā raksta: “Latviešu lasītājam interesi izraisīs gan tas, ka pētījuma autors ir cilvēks, kas aplūko Latvijas vēsturi it kā no malas, gan arī tas, ka J. Rislaki, nebūdams profesionāls vēsturnieks, labi iepazinis Somijas un Latvijas vēsturi. (..) Šāda – skrupuloza un daudzpusīga – grāmatas galvenā varoņa gaitu izpēte var sniegt nopietnus argumentus viņa personības raksturošanai, kā arī nopietnus pierādījumus viņa lomai Latvijas vēsturē.”
Autors pērn esot nopircis ēdamistabas bufeti, kas kādreiz piederējusi ģenerālim Berķim un viņa sievai. Kad mēbele izpētīta, izrādījies, ka tās augšējā daļā iestrēgusi pistoles lode, bet atslēgas caurumā – apsūbējusi balta pērle.
Lode un pērle labi iederas abu personību raksturojumā. Tāds ir šī stāsta sākums. Bet vairāk par autoru un viņa grāmatu – sarunā ar Juku Rislaki.

– Latviešu lasītājiem jau labi pazīstama jūsu grāmata “Somija, kluso slēpotāju zeme”. Pastāstiet, lūdzu, mazliet sīkāk par savu līdzšinējo darbību un sarakstītajām grāmatām!

– Helsinku Universitātē 1972. gadā ieguvu politisko zinātņu maģistra grādu. Pēc tam strādāju par avīzes “Helsingin Sanomat” korespondentu. Esmu sarakstījis vairākas grāmatas par Somijas vēsturi, par militāro vēsturi, piemēram, par Somijas pilsoņu karu 1918. gadā, par somu bēgļiem, par somu komunistiem pagrīdniekiem un par to, kas ar viņiem notika Padomju Savienībā, par Somijas slepenpoliciju un militāro izlūkošanu.

– Drīz paies trīs gadi, kopš dzīvojat Latvijā. Kā jūs te jūtaties?

– Personīgi man dzīvot Jūrmalā kopā ar sievu Annu, protams, patīk, bet Latvijas sabiedrībā ir lietas, kas man nepatīk, piemēram, un galvenokārt – korupcija.

– Kāda bija šīs grāmatas tapšanas gaita?

– Divus gadus esmu par to domājis, vācis materiālus un rakstījis. Bet jau krietni agrāk biju dzirdējis par Hilmu Lehtonenu un viņas vīru – latviešu ģenerāli. Somijā par viņiem ir ļoti maz zināms. Tur nav neviena vēsturnieka, kas, piemēram, prastu latviski. Viņi izmanto tikai krievu avotus. Te nu man ir savas priekšrocības.

– Jūs esat izmantojis mazzināmus vai nezināmus arhīvu materiālus, arī no Krievijas. Kā tas notika?

– Krieviski es lasu, bet slikti runāju. Godīgi sakot, es pats nebiju Maskavā, šos arhīvu materiālus man iedeva latviešu vēsturnieki.

– Visu iespējamo par abu grāmatas varoņu dzīvi no dzimšanas līdz nāvei jūs esat apzinājis un aprakstījis, bet grāmata stāsta arī par abu mūsu valstu attiecībām šajā laikā.

– Es rakstu par Latvijas un Somijas attiecībām no Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikiem līdz Otrajam pasaules karam un līdz pat 1961. gadam, kad Somijā nomira Hilma. Rakstu arī par citiem lielās Berķu dzimtas locekļiem, kuriem nācās ciest tikai tāpēc, ka viņi bija Krišjāņa Berķa radi. Viņa radinieki tagad dzīvo Latvijā, Lietuvā, ASV, Austrālijā un citur.
Līdztekus stāstam par Berķu ģimeni attīstās cits sižets, kurā atspoguļota politika, tautsaimniecība, kultūra, militārie jautājumi un izlūkdienests.

– Par Berķi kā personību un viņa nozīmi jūs rakstāt, liekas, ļoti objektīvi un neitrāli. Kā jūs viņu varētu raksturotu?

– Es mēģināju izstāstīt visu, ko zinu. Ir pretrunīgi viedokļi. Dažiem viņš nepatika, citi viņu vērtēja ļoti augstu. Daži domāja, ka viņš nelietoja alkoholu, citi – ka lietoja gan.
Krišjānis Berķis, manuprāt, bija īsts karavīrs, labs virsnieks, drosmīgs vīrietis un laikam gan labs vīrs Hilmai. Daži vēsturnieki Latvijā uzskata, ka viņam nebija labas izglītības, ka viņš maz zināja par modernām militārām lietām. Bet, piemēram, arī somu nacionālais varonis, feldmaršals Karls Gustavs Mannerheims bija vecs un konservatīvs, un viņam nebija labas izglītības. Es uzskatu, ka Krišjānis Berķis bija latviešu Mannerheims.

– Tad parunāsim arī par Hilmas Lehtonenas-Berķis raksturu.

– Viņa bija uzticīga sieva. Viņa laikam labi iejutās Latvijas un starptautiskās sabiedrības atmosfērā. Patika dzīvot kā ģenerāļa sievai. Bet savu raksturu viņa parādīja arī tad, kad Berķis jau bija cietumnieks Padomju Savienībā un viņa no Somijas aizbrauca uz Maskavu. Viņa bija gatava nest likteni, kas būs lemts ģenerālim. Astoņus gadus Hilma cieta nometņu grūtības, bet nomira Somijā kā savas valsts pilsone.
Bija daudz vieglāk atrast materiālus par Berķi, bet ļoti grūti par Hilmu. Ģenerālis rakstīja dienasgrāmatu, bet viņa sieva laikam neko nerakstīja, pat visas vēstules un atklātnes, kas sūtītas ģimenes vārdā un ir saglabājušās, rakstīja Berķis pats.
Un vēl – kā rāda fotogrāfijas, Hilma bija ļoti skaista sieviete.

– Iznāk tā, ka somiete ir cietusi sava vīra dēļ un latviešu ģenerālis – arī tāpēc, ka palīdzējis Somijai Ziemas kara laikā?

1939.gadā Hilma Berķis nofotografējās fotodarbnīcā Rīgā. Fotogrāfijas pēdējā miera vasarā viņa izdalīja Somijas radiem	Krišjānis Berķis. Trīsdesmito gadu Latvijas pastkarte Foto no Juka Rislaki grāmatas “Kur beidzas varavīksne”

– Tā tas ir. Ģenerāļa tiesas prāvā Krievijā viena no galvenajām apsūdzībām bija Latvijas militārā izlūkdienesta sadarbība ar Somiju, ko rosināja un vadīja Berķis.

– Grāmatā ir stāstīts par vairākiem notikumiem, kam Latvijas vēsturnieki veltījuši maz vērības.

– Es neesmu izlasījis visas Latvijas vēsturnieku grāmatas. Daži teic, ka manā grāmatā ir šis tas jauns. Varbūt par abu valstu attiecībām, varbūt par to, kas pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā notika ar ģenerāli Berķi, tolaik Latvijas kara ministru.
Grāmatā ir apmēram 70 vēsturiskas fotogrāfijas. Daudzas no tām Latvijā līdz šim neiepazītas. Tās esmu atradis Somijas arhīvos, dažas nāk no VDK arhīviem. Varbūt zināms atklājums ir arī tas, ka ģenerāļu Krišjāņa Berķa un Jāņa Baloža savstarpējās attiecības bija ļoti sliktas. Par visu ko viņi bija pretējās domās, un viņi abi palika pie sava. Vajadzētu uzrakstīt labu, lielu grāmatu par Jāni Balodi. Protams, tas būtu nevis mans, bet latviešu vēsturnieku darbs.
Esmu dzirdējis, ka daži Jāni Balodi un arī Vilhelmu Munteru uzskata par nodevējiem, vispirms jau tāpēc, ka viņi pēc represēšanas Krievijā palika dzīvi un atgriezās Latvijā. Es tomēr domāju, ka viņi abi bija vairāk vai mazāk godīgi cilvēki.

– Ko rakstīsit turpmāk? Atceros, ka izdevējs Jānis Rapa rosināja jūs ķerties pie grāmatas par Somijas Ziemas karu.

– Zinu, ka Rapas kungs joprojām par to domā, bet es diemžēl nevarēšu uzrakstīt. Tas būtu ļoti liels darbs. Somu lasītājiem gatavojos rakstīt grāmatu par diplomāta Anti Karpinena ģimeni. Starp citu, viņš bērnībā, 30. gados, dzīvoja Rīgā, bet vēlāk bija diplomāts Maskavā, Ļeņingradā, Berlīnē un Prāgā.
Grāmatā ir daudz faktu un vēstures liecību, ir rūpīga iedziļināšanās un analītiski pārspriedumi. Bet ir arī daudz poēzijas. Saturiski ietilpīgi un emocionāli izteiksmīgi ir nodaļu virsraksti un kā moto izmantotās latviešu un cittautu domātāju atziņas, tautasdziesmas un citāti no Bībeles, kā arī antīkās literatūras. Nemaz jau nerunājot par grāmatas nosaukumu – “Kur beidzas varavīksne”.
Kā tas radies? Autors priekšvārdā citē somu eposa “Kalevala” rūnu rindas par skaisti mirdzošo debess loku, uz kura malas Ziemeļmeita auž audeklu no zelta, un arī vārsmas no Andreja Pumpura “Lāčplēša”, kur kuģinieki, izbrīnas pilni, lūkojas uz Ziemeļmeitu, kuras cēlais augums varavīksnes svārkos tērpts. Vēl noteiktāk šī metafora autoru uzrunājusi Latvijas Valsts mākslas muzejā: “Kad ieraudzīju Jāzepa Grosvalda gleznu “Varavīksne”, kuras centrā stāv vientuļš karavīrs, sapratu, ka tieši šis darbs visprecīzāk atbilst manas grāmatas būtībai. Jau pirms vairākiem gadiem biju iecerējis uzrakstīt grāmatu par karavīru un Ziemeļmeitu.”
...Tas nu ir izdarīts! Grāmata sākusi iet tautā Krišjāņa Berķa 120 gadu jubilejā. To svinīgi atvēra Cēsīs, kur 1919. gadā Krišjāņa Berķa komandētais pulks cīnījās pret vācu landesvēru un dzelzsdivīziju. Bet 2. decembrī grāmatas atvēršanas svētki notiks Rīgā, Kara muzejā.

Jānis Rozenieks