Diagnoze ārstam – nesalasāms rokraksts

Ārsta izdarītais ieraksts receptē drīzāk atgādina kardiogrammu, nevis medikamenta nosaukumu vai sastāvu. Ar šādu problēmu, kā atzīst aptiekāri, nākas sastapties regulāri. Līdz šim skaļu incidentu saistībā ar pacientiem nepareizi izsniegtām zālēm ārsta rokraksta dēļ nav bijis. Taču jāatzīst – skaļāki incidenti saistībā ar zāļu saņēmēju drošību bieži vien nenotiek, tikai pateicoties aptiekāru profesionalitātei un iemaņām, kurām ar farmāciju ir visai nosacīts sakars.

Neskaidri uzrakstīts medikamenta nosaukums receptē ir ne tikai profesionāls pārbaudījums aptiekāram, bet arī lieks sarežģījums visām iesaistītajām pusēm – farmaceitam, pacientam un pašam ārstam Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Vairāk iedzīvotāju pretenziju esot saistībā ar to, ka ārsti izraksta kādas vienas firmas ražotu medikamentu, nepiedāvājot lētākas alternatīvas. Sūdzības par neskaidri rakstītām medikamentu receptēm ir retums. Taču, kā atzīst Pacientu tiesību biroja vadītāja Signe Dauškane, to izskaidrojot fakts, ka ar šo problēmu sastopas aptiekāri, nevis pacienti.
“Ārstu rokrakstu salasāmības problēma pastāv gadsimtiem ilgi,” atzīst Latvijas Aptiekāru savienības prezidents Guntis Belēvičs, taču asociācijas līmenī šis jautājums kā problēma pagaidām neesot aplūkots, tādēļ patieso situāciju praksē vislabāk zinot lielo aptieku darbinieki.

Aptiekāri zvana ārstiem

Rīgā populārās “Kamēlijas aptiekas” vadītāja Inese Sniedze atzīst: “Problēmas ir visu laiku, šādi gadījumi ir pietiekami bieži, jo ārsti raksta steidzīgi un nesalasāmi.” Tiesa, aptiekāri ar tām tiekot galā. Taču reizēm, kad ieraksts receptē ir sevišķi nesalasāms, nākoties sīkāk izprašņāt klientu par viņa vajadzību vai pat sazināties ar konkrēto ārstu, izmantojot receptēs norādīto kontaktinformāciju. Nereti šo darbu atvieglojot tas, ka aptiekāri zinot tuvējo poliklīniku ārstus. Tomēr šāda skaidrošanās atņemot laiku gan farmaceitiem, gan pašiem ārstiem. Tādēļ, protams, labāk būtu, ja mediķi pievērstu lielāku uzmanību savam rokrakstam, skaidro I.Sniedze. “Esam par to runājuši arī Ārstu biedrībā, taču nekādu rezultātu pagaidām nav.” Pozitīvais sadarbībā ar ārstiem pēdējā laikā gan esot tas, ka, paplašinoties medikamentu klāstam, paši mediķi sākuši zvanīt uz aptiekām, lai precizētu zāļu nosaukumus.

Arī agrāk rakstīja nesalasāmi

“Arī toreiz ārstu rokrakstu parasts cilvēks visbiežāk skaidri salasīt nevarēja,” stāsta farmaceite ar gandrīz 40 gadu darba stāžu Irma Brāzma, kas laikā no pagājušā gadsimta 50. līdz 90.gadiem strādājusi aptiekās Liepājā un Jelgavā. Tiesa, aptiekāri pratuši atpazīt ārstu rokrakstus gan tālab, ka zinājuši vietējos mediķus, gan pateicoties dažādām profesionālajām iemaņām. Piemēram, neskaidri uzrakstītā medikamenta nosaukumu varēts atšifrēt, gan iztaujājot klientu, gan noskaidrojot, kādas specialitātes ārsts zāles izrakstījis. Tolaik šo darbu sarežģījis tas, ka mazāk bijis jau gatavo medikamentu un zāles pēc ārstu veiktajiem ierakstiem receptē biežāk nācies gatavot uz vietas aptiekā. Tātad – reizēm vajadzēja spēt salasīt ne tikai neskaidrus medikamentu nosaukumus, bet arī to sastāvdaļas latīņu valodā. Turklāt gadījies, ka mediķi latīniskos ierakstus veikuši gramatiski nepareizi.
I.Brāzmas praksē bijuši arī patīkami, tiesa, nedaudzi, izņēmumi – ārsti, kas rakstījuši gluži kaligrāfiski.

Noslēgta vide un steiga

Medicīna ir nozare ar salīdzinoši noslēgtu iekšējo vidi, kas allaž uzsvērusi savu autonomiju un neaizstājamību, to uzturējusi ar dažādiem līdzekļiem, skaidro sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Tādējādi arī mediķu savstarpējā sarakste tikusi attālināta no pacienta, šai slēgtajai kopienai nepiederošiem.
“Tas ir arī jautājums par komunikācijas problēmu – cik mediķi ir gatavi saziņai ar pacientu. Rietumos pēdējos desmit gados medicīnā nostiprinās cita pieeja – darbs ar pacientu, nevis tikai ar slimību,” stāsta A.Putniņa. Piemēram, Lielbritānijā medicīniskajos tekstos tiekot plaši lietota angļu valoda un nosaukumi, cilvēkiem ir iespēja pašiem izlasīt un saprast savu slimības vēsturi, viņi netiek atstumti no informācijas par diagnozi un ārstēšanas norisi. Šī pieeja privātajā medicīnā nostiprinoties arī Latvijā, kur cilvēks jau šobrīd tiekot uztverts nevis kā pacients, bet gan kā klients. Diemžēl latviešu valodā joprojām trūkstot apzīmējumu daudziem medicīniskiem terminiem, kurus tāpat kā agrāk nākas rakstīt latīniski. “Esmu intervējusi vairākus ārstus, kas atzīst, ka nemaz nespētu vienkārši izskaidrot pacientam viņa stāvokli,” skaidro sociālantropoloģe.
Arī A.Putniņa norāda – ir gadījumi, kad ārsti slikti zina latīņu gramatiku, piemēram, deklināciju lietojumu, tādēļ, iespējams, savu neprasmi slēpj nesalasāmi uzrakstītos vārdos vai to daļās. Turklāt nesalasāms rokraksts attīstoties to profesiju pārstāvjiem, kam daudz un ātri jāraksta. I.Sniedze lēš, ka savu iespaidu uz ārstu rakstīšanas manieri atstājuši garie studiju gadi un vajadzība daudz pierakstīt. Uz steigu kā iespējamo sliktā rokraksta iemeslu norāda arī I.Brāzma, gan piebilzdama: “Aizrādījumi laikrakstos neko daudz nelīdzēs, tas viņiem (nesalasāms rokraksts ārstiem – aut.) ir asinīs.”

Cer uz elektronisku pierakstu

Gan A.Putniņa, gan I.Sniedze atzīst – labākais risinājums ārstu rokraksta problēmai ir nepieciešamo dokumentu sastādīšana elektroniski, datorrakstā. Tas gan atvieglotu ārstu un farmaceitu sadarbību, gan mazinātu pacienta atstumtību no ārstēšanas procesa.
Lai gan tautā ir labi zināms ne gluži glaimojošā sakarā un ne gluži bez pamata lietotais teiciens: “Tev nu gan ir rokraksts kā ārstam ar stāžu,” Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka skaidro: “Nav nekādu statistisku datu, kas apstiprinātu jūsu viedokli par recepšu nesalasāmību.” Taču viņš atzīst: ja ir šāds signāls, tas tikšot pieminēts ārstu konferencē jau 26.novembrī.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv