Latvieši un kursenieki

Kāda daļa latviešiem gar kurseniekiem? Kuršu kāpu kursenieki nekad nav bijuši Latvijas pavalstnieki. Ir tomēr zemapzinīga sajūta, ka Kuršu kāpas Latvijai ir kaut kas vairāk nekā tikai pievilcīgs tūrisma objekts. Kad šovasar augustā Latvijas Universitātes (LU) pētnieku un studentu grupa grasījās doties uz Kuršu kāpām ekspedīcijā, internetā, galvenokārt studentu vidū, radās dzīva domu apmaiņa par Kuršu kāpām.

Smiltis sen jau aizvilkušas seno kursenieku pēdas, tomēr Kuršu kāpu dabas kontrasti arī 21. gadsimtā vilina ceļiniekus no tuvām un tālām zemēm Foto: Andris Sproģis

Vēsturiskā piederība – nepiederība

Daži citāti: “Katrā ziņā, ja pašiem lietuviešiem pasaka, ka Kuršu kāpās dzīvo kurši (viņiem māca, ka prūši) un ka šie ļaudis saprot latviski – tad lietuvieši iet pa gaisu.” Kāds latvietis: “Man prieks, ka pēc ilgiem gadiem latvieši sasparojušies – man tā Kuršu kāpa jau sen likās novārtā atstāta. Žēl jau, ka letiņi viņu tik lēti atdeva leišiem, bet tādi jau mēs mazi dīvainīši esam.” Kāds cits: “Kuršu kāpa nekad Latvijai nav piederējusi, tāpēc arī nekad letiņi to nav leišiem atdevuši.” Vēl kāds cits spītīgi: “Ir gan! ” Un vēl cits: “Kuršu kāpas līdz 1918.gadam nepiederēja ne lietuviešiem, ne latviešiem. Līdz karam tā bija Vācijas teritorija.”
Tiktāl par diskusiju. Lai kā latviešiem varbūt gribētos, Kuršu kāpas nekad nav ietilpušas Latvijas teritorijā, tāpēc nav ko runāt par to, kas būtu, ja... Latvieši saka, kursenieku valoda ir tā pati latviešu valoda, viņi runā latviski. Un patiešām latvietim nesalīdzināmi vieglāk saprast kursenieku nekā lietuviešu valodu. Lietuviešu zinātniece Daļa Kiseļūnaite savos pētījumos raksta par kursenieku izloksni kā par īpašu sociolektu, kurā runāja vai runā Kuršu kāpu zvejnieki. Kursenieki klusē vai nesaprot, kad latvietis viņus mēģina pārliecināt, ka kursenieki arī ir latvieši. Kad kursenieku senči sāka intensīvi izceļot, īpaši 16. – 17.gs., latviešu nācijas vēl nebija. Kursenieki ir līdzīgi 19.gs. uz Sibīriju izceļojušiem latgaliešiem, kas arī sevi neapzinās par latviešu daļu, bet gan par latgaliešiem. Ar to atšķirību, ka nevienam kurseniekam tautības ailē nevienos laikos nav izdevies dabūt ierakstu “kursis”, bet tikai “vācietis”, “lietuvietis” vai citu, bet Sibīrijas latgaliešiem ir tautība “latgaļec”. Roberta Malvesa līdz šim nepublicētajos “Ceļojuma iespaidos Kuršu kāpās 1932.gadā” konstatēts, ka tobrīd “vecākās paaudzes ļaudis skaidri pasaka, ka viņi arvien grib palikt kurši, bet ne vācieši, vismazāk lietuvieši.” Likteņa ironija – Otrais pasaules karš kurseniekus padarījis visvairāk tieši par vāciešiem vai lietuviešiem.
Pirms Otrā pasaules kara kursenieku valodu un tradicionālo kultūru pētījis valodnieks Juris Plāķis un folklorists Pēteris Šmits. Sešdesmito gadu sākumā pie kurseniekiem devās LU Filoloģijas fakultātes studenti pasniedzēja Jāņa Kušķa vadībā, 80.gadu beigās – Oļģerts Auns un Dainis Stalts, 90.gadu sākumā – Ilmārs Mežs. Vācijā 60. – 70.gados kursenieku valodu ierakstījis Austris Grasis. Pēdējos desmit gados kvalitatīvu izrāvienu kuršu/kursenieku tēmas pētniecībā panākuši lietuviešu kolēģi. Varbūt pagājušajā gadā notikušās divas ekspedīcijas Kaļiņingradas apgabalā un šā gada ekspedīcija Kuršu kāpās ir aizsākums Latvijas puses pētnieku aktivizācijai.

Paglābtās vēstures liecības

Gribētu atgādināt par Oļģerta Auna izcilo devumu. Viņš 50.gadu beigās – 60.gadu sākumā vairākkārt brauca uz Nidu. Tas bija laiks, kad starp PSRS un Vāciju bija panākta vienošanās, ka tie, kam pirms kara bijusi Vācijas pavalstniecība, tātad arī kursenieki, var izceļot uz Vāciju. Kā stāsta O.Auns, kursenieki pirms prombraukšanas par lētu naudu Klaipēdas tirgū un citur pārdevuši unikālas etnogrāfiskas lietas un daudz ko metuši pat ārā, ja nebijis kas pārpērk. Lietuviešiem, kas līdz ar iebraucējiem no Krievijas paši tikai nesen bija ienākuši kursenieku pamestajās mājās, tas maz interesēja. Nelielajā Jodkrantē vien 1946.gadā palika tukšas 48 mājas, kurās sākumā iemitinājās krievi, bet 1951.gadā ieradās lietuvieši. Nidā aizbraucēju skaits bija vēl lielāks. Nidas kapos O.Auns redzējis sagāzušās kursenieku īpatnējās bruņurupuču vai krupjveida kapu zīmes, aizbraucošo kursenieku mājās vēl bijuši etnogrāfiski krēsli, tautastērpi, ģimenes fotogrāfijas.
Prom neko nedrīkstējis vest, bet klāt pieliktais lietuviešu pavadonis bijis cilvēcīgs. Cilvēcības rezultāts tāds, ka O.Auns uz Latvijas Vēstures muzeju atveda kursenieku tautiskos brunčus, vienu krēslu un četras kapu zīmes. Pēc tām lietuviešu mākslinieks Eduards Jonušis vēlāk izveidoja kopijas. Liela kultūrvēsturiska vērtība ir O.Auna fotogrāfijām, kurās redzami kursenieki, mājas ar kokgriezumiem un zvejas laivas. Šie materiāli prasīt prasās pēc apkopojuma un publicējuma. Fotoattēlos ar neapbruņotu aci redzama kursenieku piesaiste savai zemei un mājai.

Piederības sajūta

Būt kurseniekam nozīmēja būt saaugušam ar Kuršu kāpām. Pagājušā gadsimta 20. – 30.gados latviešu aptaujātie kursenieki vēl neskaidri atcerējās, ka viņu senči ieceļojuši no Kursas/Kurzemes, bet nekādas dziļākas emocijas šis senču dzimtās vietas – Kurzemes – pieminējums viņos neizraisīja. Savukārt kurseniekus, kas uz Vāciju devušies pēc Otrā pasaules kara, joprojām kā magnēts pievelk Kuršu kāpas. Katru gadu uz bijušo Rasīti un Pilkopu, kas atrodas kāpu Krievijas daļā, dodas pirmskara kursenieki, prūsenieki, kuru lielākā daļa atšķirībā no Lietuvas daļas kurseniekiem sevi jau uzskata par vāciešiem. Tomēr Kuršu kāpas viņi uztver kā savu zemi, savas mājas. – “Atbrauc te, staigā apkārt ar skumīgām suņa acīm, neiet prom, nesaprotami…,” tā komentēja kāda krieviete.
Ienācējiem Kuršu kāpu zeme nesaistās ar sakrālo, viņiem tā ir tikai dzīves telpa, līdzīga jebkurai citai telpai.
Krievijas daļā pēc kara notikusi visbarbariskākā vietu pārdēvēšana, mēģinot iznīcināt atmiņu par iepriekšējās vietas veidolu. Kas apdzīvotajā vietā Pioņerskij gan varētu atgādināt par kādreizēju kuršu klātbūtni?
Vācieši, daļēji ģermanizējot prūsiskos vai kursiskos vietvārdus, vārdsaknes lielākoties tomēr paturējuši (piemēram, Neukuhren).
Gluži eņģeļi nav bijuši arī lietuvieši. Kaut gan skaidrības labad jāsaka, ka mēs, latvieši, attiecībā pret lībiešu vietvārdiem esam bijuši daudz neiecietīgāki nekā lietuvieši pret kursiskajiem. Kā Nidā kāda kurseniece (V.Meškova) nicīgi teica: “Stāsta tūristiem visādas muļķības, bet lai jau kaut kas taču viņiem jāstāsta, jāizdomā, ja tie nav viņu stāsti.” Lietuvas kāpu daļā “Kursis” šķiet visai populārs vārds – ir kurēna/kuģītis “Kursis”, ir restorāni un viesu nami ar nosaukumu Kurši vai Kursis. Tikai aiz šīs Kurša čaulas nav iekšā nekā no kursiskā. Latvietim tas sāp. Tāpat kā igaunim, atbraucot uz Kurzemi, Lībiešu krastu.
Kuršu kāpas – vienā un otrā daļā – robeža, kas vēl gandrīz neredzama pastāv, bet citi to sen jau uz ārpusi redzamajā daļā pārcēluši tālāk – uz Vāciju, Krieviju vai Lietuvu. Tajā neredzamajā daļā, sākot no Sventājas, – Palangā, Klaipēdā, Nidā, Pervalkā, Preilā – un beidzot ar Rasīti, ir kaut kas no latviskā pirms latviskā. Tas mūs interesē, un tas mūs piesaista.

Janīna Kursīte,
Dr.habil. philol. profesore

Referāts nolasīts starptautiskā seminārā “Kuršu kāpu kultūrzīmes” Rīgā 2004.gada 16.novembrī