Par izglītības līmeni un patēriņa īpatnībām

Dr.habil.oec. LU profesors Oļģerts Krastiņš, Dr.oec. LU asociētā profesore Inta Ciemiņa - "Latvijas Vēstnesim"

Labāka izglītība ļauj ne vien vairāk nopelnīt un tādējādi uzlabot savas mājsaimniecības (ģimenes) dzīves līmeni, bet ietekmē arī lēmumus par iegūto līdzekļu racionālu izlietošanu. Mājsaimniecības pieskaita noteiktai izglītības grupai atbilstoši mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītībai. Kā mājsaimniecību galvenā pelnītāja izglītība ietekmē mājsaimniecību ienākumus, aplūkojām vienā no iepriekšējiem rakstiem ("LV" šā gada 8.jūnijā Nr.213/218). Šoreiz pievērsīsimies dažādu izglītības līmeņu mājsaimniecību budžetu izdevumu daļai, bet iesāksim ar šo grupu mājokļu apstākļu novērtēšanu, jo mājoklis veido vispārējās labklājības pamatu.

Mājokļu apstākļi

Mājokļu apstākļus nosaka mājokļa veids (atsevišķa māja, atsevišķs dzīvoklis, dzīvokļa daļa v.c.), tā piederība (pašam apdzīvotājam, pašvaldībai, dzīvokļu kooperatīvam, citai privātpersonai v.c.), mājokļa platība (istabu skaits, kopējā apdzīvojamā un dzīvojamā platība, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāja vienību), labierīcības mājoklī (ūdensvads, kanalizācija, centrālapkure u.c.), mājokļa tehniskais stāvoklis, atrašanās vieta un daudzi citi apstākļi. Plašas ziņas par iedzīvotāju mājokļiem savāca tikko notikušajā tautas skaitīšanā, taču tās rezultātu detalizēta izstrāde sagaidāma tikai nākamajā gadā. Tāpēc turpmāk izmantoti mājsaimniecību budžetu pētījuma izlases veida dati.

Lielāku uzmanību pievērsīsim pilsētu mājsaimniecību mājokļu apstākļiem, jo pilsētās tie ir smagāki un izdevumi lielāki. Mājsaimniecību budžetu pētījumā izmantota lielāka pilsētu, bet mazāka - lauku mājsaimniecību izlase. Dati par lauku mājsaimniecību mājokļu apstākļiem, grupējot tās vēl pa izglītības grupām, dažos gadījumos var nebūt pietiekami reprezentatīvi. Tāpēc šos datus minēsim vairāk kā salīdzinošu informāciju. No visiem daudzveidīgajiem mājokļu raksturotājiem aplūkosim tikai divas rādītāju grupas, kas raksturo mājokļu platību un labierīcības (skat. 1. tabulu 2.lpp.).

Kā redzams no 1. tabulas, mājokļa platība, mērot to ar istabu skaitu un kopējo apdzīvojamo platību uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāja vienību, ir atkarīga no galvenā pelnītāja izglītības līmeņa. Tomēr vēl vairāk tā ir atkarīga no mājsaimniecību "vecuma". Vislielākās mājokļu platības pilsētā ir mājsaimniecībām, kuru galvenajam pelnītājam ir pamatskolas vai vēl zemāka izglītība. Noskaidrojot, kādas demogrāfiskās grupas veido katras izglītības grupas mājsaimniecības, konstatējām, ka viszemākās izglītības grupā gadījumizlasē nav neviena mājsaimniecība, kurā būtu nepieauguši bērni un kuru varētu saukt par "jaunu". Viszemākās izglītības mājsaimniecību grupā galvenokārt ir pensijas vecuma vieninieki, jau retāk - pensijas vecuma pāri un citas netradicionāla tipa mājsaimniecības. Diezgan līdzīgs, bet ne tik krass ir pamatskolas izglītības mājsaimniecību demogrāfiskais sastāvs.

"Vecās" mājsaimniecības laika gaitā zaudē savus locekļus, bērniem aizejot savā dzīvē, dažiem ģimenes locekļiem mirstot, bet iespējami ilgi cenšas saglabāt ierasto un iemīlēto mājokli. Mājokļa platība uz vienu personu vai patērētāja vienību kļūst liela, un tās uzturēšanas izmaksas patēriņa budžetā - smagas.

1. tabula

Mājokļa apstākļi Latvijas pilsētu mājsaimniecībās

ar dažādu galvenā pelnītāja izglītības līmeni

Trīs augstākās izglītības grupas veido demogrāfiskā ziņā līdzīgāka sastāva mājsaimniecības. Izvērtējot sīkāk - jo augstāka galvenā pelnītāja izglītība, jo mājsaimniecības caurmērā "jaunākas". Šajās grupās diezgan pārliecinoši redzam, ka augstākas izglītības mājsaimniecībām mājokļi visumā ir plašāki.

Līdzīgas sakarības starp mājsaimniecību izglītības līmeni un mājokļa plašumu ir vērojamas Latvijas laukos.

Ja mājokļu apstākļus vērtē ar to, kā tie nodrošināti ar labierīcībām, likumsakarība ir tiešāka un vienkāršāka: jo augstāks mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītības līmenis, jo labiekārtotāks mājoklis. Tā kā augstāko izglītības grupu mājsaimniecības ir "jaunākas", tās mājokļus lielākā skaitā ieguvušas samērā nesen, turklāt jaunākās mājās un namos ar pilnīgāku labierīcību nodrošinājumu. Zemāko izglītības grupu "vecās" mājsaimniecības lielākā skaitā dzīvo tālākā pagātnē celtās mājās, kur labierīcību ir mazāk. Galvenā pelnītāja augstāka izglītība nodrošina augstākus ienākumus, tā ka ir iespēja atļauties mājokli ar ērtībām, maksājot ļoti augstos komunālo pakalpojumu tarifus.

Lauku mājokļos labierīcību līmenis ir daudz zemāks nekā pilsētās, bet, salīdzinot dažādu izglītības grupu mājokļu labierīcības, vērojamas tās pašas likumsakarības kā pilsētās, bet ar atsevišķiem izņēmumiem, kuri varēja rasties izlases kļūdu dēļ.

Patēriņa izdevumi

Tā kā, augot mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītības līmenim, pieaug mājsaimniecības ienākumi, ir iespējami arī lielāki patēriņa izdevumi. Salīdzinot mājsaimniecību, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, patēriņa izdevumu kopsummu ar tādu pašu kopsummu mājsaimniecību grupā, kur galvenajam pelnītājam ir pamatskolas vai vēl zemāka izglītība, redzam, ka atšķirība pārsniedz divas reizes (2. tabula). Tātad ir iespēja izdot vairāk naudas gandrīz visām izdevumu grupām.

2. tabula

Patēriņa izdevumi, rēķinot vidēji uz vienu patērētāja vienību

mājsaimniecībās ar dažādu galvenā pelnītāja izglītības līmeni,

mēnesī Ls

Ir tikai divi izņēmumi. Vislielākie izdevumi veselības aprūpei absolūtā izteiksmē (latos) ir zemākās izglītības grupas mājsaimniecībām, kuras pārsvarā veido gados veci cilvēki ar daudzām hroniskām slimībām.

Mājsaimniecības, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, neraugoties uz lielākām iespējām tabakas izstrādājumu iegādei, izdod par trešdaļu mazāk nekā divas nākamās zemāko izglītības grupu mājsaimniecības. Ir patīkami, ka daudzi studējošie saprot, ka smēķēšana ne vien kaitē veselībai, bet nav arī skaista un pievilcīga. Narkotika vien ir, ja arī Latvijai tradicionāla un ne pati bīstamākā.

Vēl uzskatāmākas ir patēriņa izdevumu struktūras atšķirības dažādās izglītības grupās. Šos rādītājus iegūstam, katras grupas patēriņa izdevumu kopsummu pieņemot par 100 (3. tabula).

Zemas izglītības grupās, it īpaši, ja galvenajam pelnītājam ir tikai pamatskolas vai vēl zemāka izglītība, patēriņa izdevumu lielāko daļu veido tā sauktie spiedīgie izdevumi. Atbilstoši mūsu izdevumu klasifikācijai tie ir izdevumi uztura produktu iegādei, maksājumi par mājokļa īri, komunāliem pakalpojumiem un par veselības aprūpi un zālēm.

Piemēram, pamatskolas un zemākās izglītības mājsaimniecības uztura produktu iegādei izdeva turpat 53% no sava patēriņa budžeta, bet augstākās izglītības grupā šim mērķim pietika ar 30%.

Alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu iegādei kopā vislielāko patēriņa izdevumu daļu atvēl mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam ir profesionālās skolas, arodskolas vai vidējā izglītība. Viszemākās izglītības grupā laikam ir spiesti taupīt arī uz šo izdevumu rēķina, bet augstākas izglītības grupā daudzi atzīst, ka tie nav paši labākie izdevumi.

Par visām pārējām izdevumu grupām var vērot kopēju likumsakarību: jo augstāka mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītība, jo patēriņa budžetā pieaug tā sauktās relatīvi brīvas izvēles izdevumu īpatsvars. Īpaši spilgti tas vērojams par transporta izdevumiem, izdevumiem sabiedriskajai ēdināšanai, viesnīcām, ceļojumiem, tāpat apģērbiem, apaviem, brīvā laika pavadīšanai u.c. Zīmīgi - jo augstāka izglītība, jo vairāk līdzekļu izdod izglītības iegūšanai, tiklab absolūti (latos), kā arī relatīvi (procentos). Daļēji arī šo īpatnību izskaidro mājsaimniecību vecumsastāvs. Augstāko izglītības grupu mājsaimniecībās ir vairāk nepieaugušu bērnu, kuru izglītošana mūsdienu apstākļos prasa lielākas vai mazākas summas. Tomēr augstākā izglītība ļauj labāk novērtēt arī izglītības nozīmi. Izglītība atražo izglītību, bet izglītības trūkums - zināšanu trūkumu.

3. tabula

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra

dažāda izglītības līmeņa galvenā pelnītāja mājsaimniecībās, procentos

Izglītība samazina noslāņošanos

Pētījumā ir izdarīts arī kombinēts grupējums, katras izglītības grupas mājsaimniecības tālāk sadalot desmit labklājības deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu patērētāja vienību. Katrai elementārgrupai izpētīts patēriņa izdevumu lielums un to struktūra. Turpmāk salīdzināšanai izmantosim mājsaimniecību grupu, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, un grupu - kur vidējā, vidējā tehniskā vai vidējā speciālā izglītība. Pārējās izglītības grupās tik sīkā sadalījumā iegūtie rezultāti, pēc mūsu vērtējuma, vairs nebija pietiekami reprezentatīvi.

Salīdzināsim pirmās (zemākās) un pēdējās (augstākās) deciļgrupas izdevumus ar vidējiem izdevumiem attiecīgajā izglītības grupā.

Piemēram, mājsaimniecību grupā, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, patēriņa izdevumu kopsumma, rēķinot vidēji uz vienu patērētāja vienību, 1999. gadā bija 111,00 latu mēnesī. Šīs izglītības grupas pirmās labklājības deciļgrupas patēriņa izdevumu kopsumma bija 89,82 lati jeb 81% no vidējā (89,82:111,00x100). Pēdējās labklājības deciļgrupas patēriņa izdevumu kopsumma bija 174,42 lati jeb 157% no vidējā (174,42:111,00x100). Vidējās izglītības grupā atbilstošie skaitļi ir 57% un 192%, un to veidotais intervāls ir daudz plašāks, kas norāda, ka vidējās izglītības grupā ir notikusi dziļāka noslāņošanās pēc patēriņa izdevumu lieluma. Līdzīgi aprēķināti procentu skaitļi visām galvenajām izdevumu grupām (4.tabula).

4. tabula

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi zemākajā un augstākajā

labklājības deciļgrupā, procentos no vidējā

Redzam, ka augstākās izglītības grupā praktiski visās izdevumu grupās pirmās un desmitās deciļgrupas izdevumi mazāk atšķiras no vidējā, nekā tas ir vidējās izglītības grupā. Izglītība ne vien uzlabo mājsaimniecību dzīves līmeni vispār, bet arī veic zināmu sociālu funkciju - kavē pārmērīgi straujo sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa un zināmas sabiedrības daļas grimšanu nabadzībā.