Lībieši, ar pilnības ragu un zilajiem ziediem

Iznākusi "Lībiešu gadagrāmata 2000" un mēnešraksta "Līvli" laidiens

"Ideju lībiešiem ir daudz. Lielākoties — grūti realizējamas, pat nereālas. Gribējās arī nereālo padarīt reālu. Tā tapa pilnības rags, kurā idejas krājas, meklē savu piepildījumu. Un kā šo ideju augļi parādījās zilie ziedi abpus pilnības ragam." Tā lībiešu meitene Lelde Ozoliņa no pazīstamās Dambergu dzimtas skaidro savu smalkām līnijām veidoto fantāzijas gleznu, kas rotā gadagrāmatas vāku. Uz melnā fona balto, gaišzilo un zeltaino līniju savijums veido ekspresīvu zīmējumu, ko var uztvert arī kā teiksmainu dižlaivu. Lelde piekrīt: "Jā, tās ir jūras, debesu un mūsu zeltainā liedaga krāsas, un lībieši allaž bijuši jūrā braucēji. Tas varētu būt arī kuģis."

Tikpat bagātīgs un saturā daudzveidīgs ir arī gadagrāmatas saturs: zinātniski un populārzinātniski raksti no arheoloģijas un vēstures avotiem, ziņas par lībiešiem Latvijā un pasaulē, jaunākie dokumenti un apskati, lībiešu kultūrvēstures fakti un nobeigumā — teikas, leģendas un mazliet no humora pasaules.

Varbūt pati vērtīgākā šajā numurā ir akadēmiķa Saulveža Cimermaņa publikācija par Vaides lībieti Andreju Launicu līdz ar viņa sagatavoto lībiešu kāzu aprakstu. Tās pamatā ir rūpīgas arhīvu studijas un akadēmiķa spožā prasme salīdzināt un analizēt faktus, izdarīt secinājumus. Andreja Launica apraksts par lībiešu kāzām XIX gadsimta vidū tapis pēc Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna ierosinājuma. Launica latviešu un lībiešu valodā sagatavotais un Šēgrēnam nosūtītais manuskripts pašlaik glabājas Sanktpēterburgā, Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā. Saulvedis Cimermanis no visiem pieejamiem avotiem soli pa solim daļēji izsekojis Andreja Launica un arī citu Launicu dzīves gājumu, izteicis savus atzinumus un minējumus. Andreja Launica rakstītais un akadēmiķim Šēgrēnam nosūtītais teksts un tā pavadvēstule šajā publikācijā sniegti oriģinālrakstībā un nebūt nav tik viegli uztverami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Andrejs Launics, kā viņš pats raksta, bija vien sešas nedēļas skolā gājis un pie rakstu darbiem varēja ķerties tikai pēc smagas darbdienas, jo bija jāpelna dienišķā maize un jāmaksā galvasnauda. Tāpēc viņš pavadvēstulē pazemīgi lūdz lasītāju atvainot, ja kaut kas būtu nepareizi uzrakstīts, un mīļi iesaka: "Ja kas buhtu Jums nepatihkami, tad to laischat ga®®am ar labbu prahtu." Taču viņa sniegtās ziņas "no precēšanās", "no saderināšanās", "no aicinātiem kāziniekiem" utt., ir tik interesantas, ka neko gan negribas "laist garām". Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis pirmo reizi nodevis interesentu rīcībā XIX gadsimta vidū Kurzemes lībiešu kāzās dziedāto laicīgo dziesmu tekstus un norādes par dziedātajām garīgajām dziesmām, kā arī Launica skicēto kāzu norises shēmu.

Par valodnieku, desmit valodu pratēju Laimoni Rudzīti (1906—1973) raksta etnogrāfe Irisa Priedīte, kas 1999.gadā piedalījās projektā "Latvieši Brazīlijā" un tur varēja iepazīties ar viņa pēckara dzīves posmu šajā zemē. Turaidas muzejrezervāta speciāliste Ligita Beitiņa lasītājus iepazīstina ar Turaidas lībiešu senvietām un senvārdiem, arheologs Juris Urtāns — ar Svētupes Lībiešu upuralas zinātniskās izpētes rezultātiem. Ļoti interesanta ir vēstures doktora Ilmāra Meža publikācija par Lībiešu jūrmalas ciemu iedzīvotāju skaitu un lībiešu īpatsvaru, kā arī citām ziņām, ko sniedz 1935.gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas, kaut gan tās ne vienmēr bijušas precīzas.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Tenu Karma raksta par igauņu Dzimtās valodas biedrību, kas šajā pavasarī atzīmēja 80.gadskārtu. No Latvijas jubilejas konferencei tika nosūtīts apsveikums ar šādu tekstu: "Kopā ar Jums arī lībieši šodien atceras, ka Dzimtās valodas biedrība ir pirmā organizācija pasaulē, kas no pašiem sākumiem ir atbalstījusi lībiešus ne tikai morāli, bet arī materiāli, palīdzējusi uzturēt jūrmalnieku valodu un garu. Lai tālu un ilgi skan Dzimtās valodas biedrība, igauņu un lībiešu dzimtā valoda!"

Mēnešraksts "Līvli" , kas savu gaitu atsāka līdz ar Atmodu, iznācis ar 60.numuru. Par godu šai jubilejai Zoja Sīle, kas ir viena no aktīvākajām lībiešu valodas un kultūras kopējām, pārlapojusi visus mēnešraksta numurus, cenzdamās izsekot lībiešu pašu domām par sevi un savu valodu cauri visiem gadiem, kopš atjaunots "Līvli". Viņa aicina lasītāju ieklausīties daudzu cienījamu dažādu paaudžu lībiešu izteiktajās domās. Publikāciju ievada Oskara Stalta 1992.gadā teiktie vārdi: "Nāk jauna paaudze, un domājams, ka tā nepretosies savai tautai kā ienaidnieks, kā mēs un mūsu vecāki to darījuši, nemācīdami saviem bērniem tēvutēvu valodu." No 1999.gada publikācijām citētas Gundegas Blumbergas atziņas ar zīmīgo secinājumu, ka "īstais spēks ir nevis daudzumā, bet padarītā pirmreizīgumā", Ainas Mucenieces rūgtā atskārta, ka vecāmāte senču tikumus viņai mācījusi un vienmēr atgādinājusi, ka nāk no stipras lībiešu cilts, bet lībiešu mēlē runāt nav iemācījusi. Autore raksta: "Apbrīnoju un sirdī atbalstu visus vecos, pusvecos, jaunos un pavisam jaunos lībiešu pēctečus viņu atdzimšanā."

Šajā numurā uzmanību piesaista Valdas Šuvcānes publikācija par izcilo lībiešu folkloras un citu ziņu teicēju Mariju Šaltjāri (1860—1930).

Marija Šaltjāre 1920.gada 25.jūnijā jau bija nosvinējusi savu sešdesmito dzimšanas dienu, kad pirmajā lībiešu apmeklēšanas gada vasarā Pitragā viņu satika valodnieki Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Savās atmiņās L.Ketunens raksta: "Pitrags bija krietni lielāks [ciems], tajā dzīvoja ap 200 cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija lībieši. Tur es satiku Mariju Šaltjāri, ... apaļīgu sievieti, kuru Loritss jau bija paguvis apmeklēt un no kuras viņš dzirdēja un uzrakstīja neskaitāmi daudz pasaku, sakāmvārdu, dziesmu un citu folkloras materiālu. Tāpēc es Mariju nosaucu par "zeltmuti". Reiz es viņu aizvedu uz Tērbatu paciemoties, tādējādi parādot Marijai Šaltjārei pelnītu pagodinājumu."

Oskars Loritss bija tas, kurš vairākas vasaras pierakstīja lībiešu folkloru Pitragā, kur galvenā teicēja bija M.Šaltjāre. Lībiešu tautasdziesmu krājumā "Volkslieder der Liven" 1936.gadā un savā 1938.gada rakstu krājumā "Liivi rahva malestuseks" O.Loritss publicēja plašu, pozitīvu teicējas raksturojumu, nosaucot M.Šaltjāri par dzimušu aristokrāti ar spožu atmiņu.

Autore citē arī Marijas Šaltjāres teiktos skaitāmpantiņus un vairākas teikas. Pavisam viņa teikusi vairāk nekā 90 dziesmu un rotaļu un stāstījusi pāri par 200 pasaku un teiku.

Ieskatu ne tikai lībiešu mākslas dzīvē, bet arī mūsdienu paaudžu domu pasaulē un dzīvesziņā sniedz Baibas Dambergas publikācija, kuras virsrakstā viņa apspēlējusi vārda "lūod" divas nozīmes: kā lietvārds tas nozīmē ziemeļrietumus (to vietu, kur atrodas Lībiešu krasts), bet kā darbības vārds tas nenoteiksmē skan "radīt". Tātad aicinājums un pavēle — radi!

To publicējam, mazliet saīsinātu, tāpat kā Valdas Šuvcānes rakstu par Mazirbes skolu, kas atzīmē 120 gadu jubileju. Bijušo audzēkņu atmiņas par saviem skolas gadiem Mazirbē publicētas piecās lappusēs, darot visu šo mēnešraksta numuru sevišķi sirsnīgu un krāsainu. Ir pat jābrīnās, kā tādi daudziem valstiski un sabiedriski svarīgiem pienākumiem bagātīgi apveltīti cilvēki kā Ilmārs Geige, Aldis Ermanbriks, Jānis Erenštreits, Uldis Briedis, Lidija Blūma–Rapa un citi atraduši laiku, lai tik spilgti uzburtu šīs atmiņu ainas.

"Lībiešu gadagrāmatas" un "Līvli" redaktore Baiba Šuvcāne par to saka ta: "Bērnības zeme ikvienam ir ļoti mīļa. Katrs gribētu tajā atgriezties. Ja Saeimas deputātu Ilmāru Geigi vai kādu citu no atmiņu autoriem būtu aicinājusi uz sarunu par politiskiem tematiem, man šķiet, tik drīz šī saruna nebūtu notikusi. Jo laika jau tiešām šiem cilvēkiem vienmēr ir maz. Bet par savu pirmo skolu viņš stāstīja mirdzošām acīm. Daži autori uzrakstīja paši, citi savas atmiņas uzticēja man. Zoja Sīle sniegusi ne vien savas, bet arī mātes un mātesmāsas atmiņas līdz ar sulīgu laikmeta ainu.

Šis man bija jau ceturtais "Līvli" numurs, bet gadagrāmatu kārtoju pirmo reizi. Pēc Ievas Neilandes, Māras Zirnītes un it sevišķi Gundegas Blumbergas spoži veidotajām gadagrāmatām pie šī darba ķēros ar lielu bijību. Jāsāk bija tukšā vietā, bez jebkādām iestrādēm. Protams, ja neskaita to, ka gadagrāmatai palikuši uzticīgi mūsu zinātniskās domas kopēji Saulvedis Cimermanis, Juris Urtāns, Tenu Karma, Irisa Priedīte. Padomus neliedz "Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis, un blakus vienmēr ir mana māte Valda Šuvcāne ar savām bagātīgajām kartotēkām un pierakstiem."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore