Baiba Damberga:

Lūod — ziemeļrietumi.
Lūod! — radi!

Izstādes "Rāndakēļ" atklāšanā (no kreisās) Kolkas pagasta padomes priekšsedētāja Maija Rēriha, mākslinieces Lelde Ozoliņa, Baiba Damberga un Rita Lele, SIA "Caparola Baltica" pārstāve Beāta Johansone un māksliniece Solveiga Lamstera

Mēnešraksts "Līvli", nr.2 (60)

Oficiāli lībiešiem nepieder neviena sala. Par lībiešu sapņu salu tēlaini var dēvēt vēsturisko krasta strēmeli ar spici Eiropas ģeogrāfiskajā centrā. Kūolka nanā — deguns, knābis jūrā. Zemes mēle jūrā, lībiešu mēle Eiropas centrā. Bet Eiropa diez vai par to ko nojauš. Tai savas darīšanas. Savas darīšanas ir arī lībiešiem, kuri paši kā saliņas izkaisījušies Latvijā, Eiropā, pasaulē.

Kad uzpūš ziemeļrietumu vējš, atnesot tuvas un pazīstamas smaržas no Eiropas centra, pat nav jāpiever acis, lai liktos, ka viss ir tepat blakus — jūra, smiltis, kāpas, mežs. Ziemeļrietumu vējš atlido uz Rīgu un runā ar mani krasta valodā. Laikam to saprot ikviens lībietis. Ar sirdi un dvēseli. Taču RĀNDAKĒĻ — krasta mēle, ĪSTĀ valoda tikai vēl nedaudziem izsaka ko vairāk par ausij tīkamu melodiju ar nesaprotamu tekstu. Doma, jēga, nozīmju un sakarību slāņi, vesela bagātība pamazām aizplūst. Uz kurieni? Smiltīs? Jūrā? Vējā? Rakstniece Nora Ikstena lībiešu vārdos saklausa dabas skaņas. Trāpīgāku paralēli laikam grūti atrast. Daba taču kā māte barotāja allaž gādājusi arī par civlēka iztēli, par jebkuru tā radošo izpausmi.

... Lībiešu valoda aizplūst no ļaužu mutēm un ieskanas arī mākslā. Vielas nezūdamības likums? Droši vien. Jo daba tukšumu nemīl. Jo viss jau ir saistīts. Mākslinieks neskatās ar acīm vien, nerada tikai ar rokām vien. Dažreiz pietiek ar vēju, kurš uzpūš dzirksteli un saka: "Lūod!" Un tu veido pēc līdzības, ar ko esi apzīmogots kopš bērna kājas, pēc izjūtām, kas tev saprotamas līdz kaulam...

No 18. maija līdz 10. jūnijam Rīgā, atsaucoties uz galerijas "Noktirne" direktora Toma Zvirbuļa uzaicinājumu, krasta valoda bija saklausāma izstādē "Rāndakēļ", četru lībiešu izcelsmes mākslinieču gleznās, skulptūrā sun grafikās.

Četras dažādas personības — Rita Lele, Solveiga Lamstera, Lelde Ozoliņa un Baiba Damberga, kuras vieno piederības apziņa lībiešu krastam, četri atšķirīgi radošie rokraksti, vienam otru papildinot, piedāvāja ieskatu lībiešu mākslas pašreizējās norisēs. Iepriecina, ka tēlotājmāksla, kura kā reāla lībiešu kultūras sastāvdaļa ar pirmo izstādi sevi pieteica tikai pirms sešiem gadiem, šobrīd apliecina dzīvu radošo procesu un tālākas attīstības iespējas.

Rita Lele vienīgā no māksliniecēm pastāvīgi dzīvo un strādā lībiešu krastā — Mazirbē. Laikam jau raksturīgā jūrmalas vide, kas mudināt mudina uz apcerīgām pārdomām, rosina Ritu atkal un atkal pievērsties ainavai — rāmam dabas vērojumam.

Noteikts iekšējs ritms, iedziļināšanās darbā, rūpīgi izstrādājot detaļas — tā ir viņas pieeja glezniecībai. Pārsvarā gaišais kolorīts, smalkie otas triepieni rada vibrējošas gaisa plūsmas iespaidu, ko vietām aprauj skarbāki toņi, grafiski veidotas formas.

Jaunāko darbu mazie formāti, šķiet, tīši koncentrē uzmanību, liek ar apbrīnu uzlūkot vissīkāko zāles stiebru, smilgu, pļavas ziedu.

Tēlniece Solveiga Lamstera vasaras pavada Kolkā, radoši strādājot un uzkrājot iespaidus. Viņas skulpūru tīrie, lakoniskie silueti plastiski atdzīvina telpu, radot skaidrības un harmonijas sajūtu. Neviļus prātā iekrīt doma, ka baltās, plūstošās formas līdzējusi gludināt vai pati jūra — neticami taču, ka mazai, trauslai sievietei pa spēkam pakļaut smagos un pamatīgos tēlniecības materiālus.

Leldes Ozoliņas grafiskās kompozīcijas plašākai publikai izstādē bija skatāmas pirmoreiz. Kaut arī savos septiņpadsmit gados Leldei vēl trūkst profesionāla mākslinieka slīpējuma, viņas darbi apliecina izteiktu dabas dotu talantu. Cenšoties iespējami patiesi vērtēt pašas meitu, jāatzīst, ka Leldei piemīt reta spēja lineāri pārliecinošā zīmējumā (kas top bez skicēm) fiksēt iekšēju, tīri kosmisku pasaules redzējumu, un grafiski ornamentālā forma nebūt nav nejauša fantāzijas izpausme, bet noteikta enerģētiskā satura atveids. Viens no saistošākajiem Leldes darbiem ne tikai vizuāli, bet arī savā simboliskajā piesātinājumā ir "(Pa)saule". Trausla cilvēka figūriņa (zem saules) izstieptās rokās balsta milzīgu pasauli... Patiesībā šis darbs runā arī par Leldi pašu, kuras rokās atrodas viņas pašas pasaule — spējas un izvēles iespējas. Nākotne, kura priekšā.

Savas personīgās izjūtas šajā rakstā, šķiet, esmu jau paudusi gana. Daļa no tām droši vien būs atstājusi pēdas arī manos darbos. Gandrīz katra izstāde, precīzāk — gatavošanās tai, nāk ar kādu jaunu atklājumu radošajā pieredzē. Grafikas tapšana reiz nu ir tāds process, kur galarezultāts reti kad paredzams simtprocentīgi. dažreiz skicē iecerētais mainās 180 grādu amplitūdā, jo tā "grib" plate, ar kuru cenšos iepazīties, līdz novilkums uz papīra ir abpusēji pieņemams. Un tomēr tas ir mans darbs, kas radies saskaņā ar man pazīstamām (un vēlamām) izjūtām. Ir prieks, ja to pieņem arī skatītājs.

Varbūt vējš no krasta pūtīs arī nākamgad?

Valsts īpaši aizsargājamā teritorija "Lībiešu krasts"

No mēnešraksta "Līvli"