Quo vadis, Ukraina?

Jau vairāk nekā nedēļu turpinās Ukrainas tautas protesta akcijas pret prezidenta vēlēšanu oficiālajiem rezultātiem un sašutuma izpausmes par daudzajiem likuma pārkāpumiem. Taču aizvien jauni fakti liecina, ka šiem protestiem ir vēl daudz dziļāks pamats un tālejošāks raksturs. Ukrainas rietumu apgabalos, vispirms jau Ļvovā, kur tauta iestājas par opozīcijas kandidātu Viktoru Juščenko, pašvaldības deklarē varas, tai skaitā spēka struktūru vadības, pārņemšanu savās rokās. Savukārt austrumu apgabalos, kur daudzie krievu iedzīvotāji atbalsta pašreizējo vadības vadītāju Viktoru Janukoviču, jau izskanējusi prasība pēc autonomijas. Negatīvu vērtējumu vēlēšanām tagad izteicis arī Ukrainas parlaments, taču pašā Ukrainā arī izskanējis viedoklis, ka tas ir tikai morāla rakstura paziņojums, kas nedod atbildi uz jautājumu, ko darīt tālāk. Eiropas Parlamenta deputāts Guntars Krasts Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas laikā pēc Ukrainas parlamenta ielūguma bija Kijevā. Tagad viņš ar “Latvijas Vēstneša” lasītājiem dalās savos vērojumos un atziņās.

Guntars Krasts, Eiropas Parlamenta deputāts, Ekonomikas un monetārās komitejas viceprezidents, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Guntars Krasts Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Sālsskābe pret patiesību

– Kādi bija jūsu spilgtākie iespaidi Ukrainā vēlēšanu dienā?

– Pirmkārt, iespaidoja ļaužu patriotiskais pacēlums. Ukrainas sabiedrība bija dziļi saviļņota lielo pārmaiņu gaidās. Līdzīgs noskaņojums kā bija pie mums Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad jutām, ka vecā vara brūk, un gaidījām jaunās varas parādīšanos. Gandrīz līdz rītam es kopā ar ukraiņiem biju Viktora Juščenko vēlēšanu štābā. Tā bija vienīgā atklātā vieta, jo vēlēšanu iecirkņi žurnālistiem bija slēgti. Tāpat Viktora Janukoviča birojs bija slēgts un drošības spēku ieskauts – neviens žurnālists tur nevarēja iekļūt.

– Par kādiem vēlēšanu kārtības noteikumu pārkāpumiem jums ir vērojumi un ziņas?

– Bez precīzas uzskaites miljoniem bija sadrukāts “prombūtnes zīmju”, ar kurām zināmi cilvēki masveidā brauca vai staigāja no viena vēlēšanu iecirkņa uz otru un tik balsoja. Masveidā! Varēja likties, ka samērā saltajā vēlēšanu dienā milzum daudz cilvēku ir devušies apceļot Ukrainu. Savukārt Kijevā, kur Juščenko atbalstīja vismaz 80 procenti vēlētāju, gadījās pavisam dīvaini ekscesi. Piemēram, vienā vēlēšanu iecirknī vēlēšanu urnas bija aplietas ar sālsskābi, un tādējādi gāja bojā vairāki tūkstoši balsojumu. Kādā citā iecirknī biļeteni bija salieti ar tinti, vēl citos iecirkņos bija izmantota līme – lūk, bija pat šādi ļoti brutāli gadījumi. Kijevā arī bijuši gadījumi, kad visai savdabīgā veidā samazināta opozīcijas pārstāvju klātbūtne vēlēšanu komisijās: slepeni sasaukta vēlēšanu komisijas sēde, nepaziņojot par to opozīcijas pārstāvjiem, un, kad nu šie cilvēki nav atnākuši, paziņots, ka viņi nevēlas strādāt un tiek no komisijas izslēgti. Vārdu sakot, oligarhija darīja savu.
Protams, sava loma te bija milzīgajām naudas summām, jo zināms, ka Janukoviča vēlēšanu kampaņa izmaksāja tikpat, cik ASV Džordžam Bušam. Dramatiska paralēle, ja salīdzinām iedzīvotāju skaitu ASV un Ukrainā un – jo vairāk valsts budžetu, kas Ukrainā ir vairāk nekā simt reižu mazāks nekā ASV budžets! Un, ja salīdzinām šo valstu iedzīvotāju un uzņēmēju rocību, tad rodas secinājums, par kādām interesēm šeit bija runa un kādu interešu aizstāvēšanai viss tas tika darīts.

Propagandistisko melu “perpetuum mobile”

– Kā jūs vērtējat Krievijas masu mediju apgalvojumus par ārzemju naudu Juščenko atbalstam? Un par it kā ārzemēs izstrādāto un jau Belgradā un Tbilisi izmēģināto scenāriju “labo prezidentu novākšanai”? Vai šādiem apgalvojumiem ir kāds pamats?

– Protams, nav nekāda! Jo Juščenko komandas budžets bija salīdzinoši niecīgs, salīdzinot ar budžetu, ko varēja izmantot varas mehānisms. Tas bija redzams arī pēc opozīcijas lietotajām aģitācijas formām, piestiprinot oranžās lentītes pie automašīnām un piedurknēm, lai tādējādi paustu sabiedrības atbalstu. Ielās bija redzami jaunieši, kas izdalīja tādas pavisam vienkāršas informatīvās lapiņas…

– Tam patiešām lielu naudu nevajag.

– Absurds ir arī runāt par kaut kādu īpašu ārvalstu atbalstu Juščenko, jo viņš jau ārzemēs nemaz nebija tik pazīstams. Bet premjerministra Janukoviča vēlēšanu platformā es atradu daudz ideoloģisku līdzību ar situāciju Latvijā. Pamatideja – dot krievu valodai otras valsts valodas statusu un ieviest dubulto pilsonību. Pret Juščenko savukārt tika vērsti apgalvojumi, ka viņš apspiedīšot krievvalodīgos un pārdošot Ukrainu amerikāņiem. Mēs jau no savas pieredzes Latvijā zinām, ka tie ir absolūti stulbi argumenti.

– Jūs domājat interfrontes metodes Atmodas laikā Latvijā?

– Jā, bet šādi apgalvojumi taču tiek izmantoti arī tagad. Šie Krievijas mediju pastāvīgie un regulārie apgalvojumi par cilvēka tiesību pārkāpumiem Latvijā! Ka mūsu vienīgais mērķis esot, vienalga, kādā formā, kaitēt Krievijai un apspiest krievvalodīgos. Gan Latvijā, gan tagad arī Ukrainā tiek lietotas pārsteidzoši līdzīgas metodes: tiek meklēti krievvalodīgie, kuru intereses it kā tiekot pārkāptas. Tiek “atrasti” kaut kādi “fanātiski nacionālisti”, kas to vien tīkojot, kā izsūtīt krievvalodīgos no valsts vai izdarīt viņiem kādu citu pārestību. Tagad tas pats tiek pārmests arī Juščenko, kaut viņa vēlēšanu programma ir ļoti demokrātiska.

Jāprasa cui prodest? – kam tas izdevīgi?

– Kā jūs vērtējat pašreizējo tautas protesta kustību Ukrainā?

– Droši vien tam tā arī bija jānotiek. Protams, būtu ļoti slikti, ja šie protesti izvērstos tiešā konfrontācijā. Bet skaidri redzams, ka vecajai varai ir jāaiziet. Jo pastāv briesmas, ka Ukraina varētu sadalīties divās daļās: ukrainiskajā rietumu un krieviskajā austrumu daļā.

– Līdzīgi kā tas savā laikā notika ar Moldovu. Diemžēl toreiz šī sadalīšanās izraisīja arī asinsizliešanu.

– Es ļoti ceru, ka Ukrainā līdz tam nenonāks. Ceru, ka Ukrainā notiks atkārtotas un šoreiz patiesi demokrātiskas vēlēšanas. Katrā ziņā es domāju, ka Janukoviča uzvara bija nepieciešama noteiktiem ekonomiskajiem spēkiem Ukrainā un politiskajiem spēkiem Krievijā. Oligarhi Ukrainā acīmredzot grib galīgi sagrābt valsts ekonomiku. Tas viņiem ir tāds iesākts, bet nepabeigts darbs.

– Kā jūs, Eiropas Parlamenta deputāts, vērtējat Krievijas prezidenta atkārtoto viesošanos Ukrainā īsi pirms vēlēšanām?

– Es domāju, šeit jau nevienam nav šaubu, ka tā tika parādītas Krievijas specifiskās politiskās intereses – saglabāt Ukrainā to pašu režīmu, kāds bijis līdz šim. Varbūt pat padarot to vieglāk manipulējamu.

– Pērn oktobrī bija sagatavota Ukrainas premjerministra Viktora Janukoviča vizīte Latvijā, taču pēdējā brīdī Ukrainas puse lūdza to atcelt, jo Ukrainai ar Krieviju bija radušās domstarpības par kādu stratēģiski svarīgu salu abu valstu robežjoslā. Latvijas puse šo Ukrainas soli uzņēma ar sapratni. Bet vai arī šodienas notikumu kontekstā varam būt pārliecināti, ka tā bija reāla spriedze starp Ukrainu un Krieviju?

– Jā! Jo nav jau tā, ka Janukovičs, ja viņš kļūtu prezidents, mestos tūdaļ Krievijas apkampienos. Krievijai vienkārši būtu lielākas iespējas manipulēt. Un Krievijai no vispārējās koncepcijas viedokļa būtu izdevīgi, ja šo jauno Ukrainas prezidentu neieredzētu citur pasaulē, pirmām kārtām jau Eiropā un ASV. Tādā situācijā Krievija būtu galvenais dialoga partneris un iegūtu aizvien lielāku ietekmi uz Ukrainu. Pašlaik Krievijas ietekme uz Janukoviču un viņa ekonomisko grupējumu nav pārāk liela. Tieši pretēji, Janukoviču virza Ukrainas oligarhi – viņš pārstāv ļoti agresīva ekonomiskā grupējuma intereses.

– Vai Ukrainai nedraud starptautiska izolācija, kādā valsts vadība novedusi Baltkrieviju?

– Arī uz to pusi varētu aiziet. Skaidrs, ka tad Ukraina kļūtu ar Krievijas satelītu. Un, jo vairāk Krievija uzmetas Ukrainai par arbitru un aizstāvi, jo vairāk Ukraina krīt Krievijas apskāvienos. Kas Ukrainai, protams, nozīmētu pašnoteikšanās spēju samazināšanos.
Tāds ir mans viedoklis. Bet, protams, savas valsts liktenis jāizlemj pašai Ukrainas tautai.

Starp demokrātiju un suverenitātes apdraudējumu

– Kādu jūs paredzat situācijas turpmāko attīstību Ukrainā?

– Jā, situācija ir ļoti sarežģīta. Es domāju, Ukrainā šādā situācijā nepieciešamas atkārtotas vēlēšanas. Protams, nodrošinot visiem kandidātiem vienlīdzīgu pieeju medijiem, izveidojot patiesi demokrātiskas vēlēšanu komisijas.

– Vai, jūsuprāt, šīs jaunās vēlēšanas varētu notikt ar tiem pašiem kandidātiem?

– Nē, es domāju, šis pozīcijas kandidāts vairs nevarētu piedalīties. Būtu vajadzīga jauna nominācija.

– Vai Janukovičs, jūsuprāt, vēlreiz kandidēt nevarētu tāpēc, ka vēlēšanu laikā ir izmantojis savu īpašo premjera situāciju?

– Jā, bet būtībā formulējums varētu būt vēl vienkāršāks: ir notikusi acīmredzama krāpšanās, un viņš personīgi kā premjers nav nodrošinājis godīgas vēlēšanas. Es domāju, viņam arī kā premjeram būtu jāatkāpjas no amata, lai atjaunotu stabilitāti Ukrainā. Bet tas, protams, jāizlemj pašai Ukrainas tautai.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv