Tenu Karma:

Stāsts par balto zvirbuli

Oskaram Loritsam — 100

"Lībiešu gadagrāmata 2000"

Oskars Loritss igauņu grafiķa Romulusa Tītusa skatījumā no grāmatas "Portreid sųnas ja pildis". 1935

1900. gada 9. novembrī Vidzemes, t.i., Līvzemes guberņas igauņu daļā, rietumos no Vīlandes pilsētas, Sūrekepu ( Suure–Kõpu ) pagasta skrīvera ģimenē piedzima dēls.

Pēc 19 gadiem mazulītis bija uzaudzis par jaunekli un tikko svinīgi atklātajā igauņu augstskolā — Tērbatas universitātē — sāka studēt igauņu filoloģiju. Drīz viņu pamanīja docētāji. Nākamā, 1920. gada pavasarī šo 1. kursa studentu Baltijas jūras somugru valodu profesors aicināja līdzi ekspedīcijā uz Kurzemi pie lībiešiem. Profesors bija pārliecinājies par viņa spējām un interesi par valodu. Klusībā laikam pat saskatīja viņā sava darba iespējamo turpinātāju.

30. maija vakarā abi Tērbatas dzelzceļa stacijā iekāpa Valkas vilcienā. Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas bija beigušās. Ar vācu okupantu ierīkoto mazbānīti abi pētnieki pēc vairākām dienām nonāca pēdējā rietumlībiešu ciemā Lūžņā.

Par viņu pirmo apmešanās vietu lībiešu jūrmalā kļuva Mazbelti. Tur dzīvojamā māja no okupantu karaspēka patvaļas bija palikusi neskarta, ja neņem vērā daļu logu rūšu zaudējumu. Visi ciema iedzīvotāji vēl nebija atgriezušies no bēgļu gaitām. Dažiem labiem mājas bija izpostītas. Jaunāki vīrieši vēl nebija demobilizēti no dzimtās zemes aizstāvju rindām. Un jūrā vēl peldēja neuzsprāgušas mīnas.

Tādos apstākļos Kurzemes jūrmalā sāka darbu pirmās pēckara lībiešu ekspedīcijas dalībnieki — prof. Lauri Ketunens ( Kettunen ) un stud. phil. Oskars Loritss ( Loorits ). Šīs rindas ir veltītas Oskaram Loritsam viņa 100 gadu jubilejas reizē.

Loritss (un arī Ketunens) tad vēl neprata nedz lībiešu, nedz latviešu valodu. Neskatoties uz to, viņš viegli spēja atrast kontaktu ar radu tautu, kas viņā tūlīt saskatīja īstu draugu un dedzīgu atbalstītāju. Loritss apbrīnojami ātri apguva jūrmalnieku valodu tik tālu, ka varēja sākt lībiski arī runāt un šajā valodā pat sacerēt dzejoļus.

Lībiešu zvejniekciemos viņu sāka saukt par Vāldapä , t.i., par Baltgalvi. Arī Loritss pats ar šo lībiešu draudzīgo iesauku sāka publicēt savas lībiski sacerētās vārsmas. Viņš tiešām bija gaišmatis, cilvēks ar gaišu galvu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Ar jauniešiem piemītošo entuziasmu un maksimālismu viņš igauņu rakstu valodas jautājumu risināšanā bija pieslējies pie radikālākā, t.s. valodas jaunināšanas virziena. Vēl students būdams, Loritss sāka sacerēt modernāku igauņu valodas gramatiku (iznāca 1923. gadā). Bet jau 1920. gadā viņam bija jālauza galva par lībiešu rakstu valodas problēmām. Atgriežoties mājās no pirmajiem Kurzemes braucieniem, viņš sastādīja un kā Dzimtās valodas biedrības sekretārs rūpējās par pirmās lībiešu lasāmgrāmatas — Ežmi līvõd lugdõbrõntõz — tapšanu (iznāca 1921. gadā). Kaut gan uz titullapas ir rakstīts, ka to sastādījuši prof. Lauri Kettunen un štud. Oskar Loorits , pirmais atzīst, ka viņa vārds tur ir likts tikai reklāmas dēļ un ka viņš grāmatu dabūjis redzēt tikai tad, kad tā bija jau gatava. Ar šo grāmatu sākas lībiešu laicīgā literatūra.

Divdesmitajos gados lika pamatus mūsdienu lībiešu rakstībai, kurā bez dažiem izņēmumiem kopš tā laika ir drukāti gandrīz visi lībiešu iespieddarbi. Mēs to saucam par Ketunena–Loritsa rakstību. Tai par pamatu ir izvēlēta jaunā latviešu rakstība. Sliecos domāt, ka arī šajā kopdarbā lielāka loma ir bijusi tieši Loritsam, kas ātrāk un labāk par savu skolotāju bija apguvis latviešu valodu.

1921. gada augustā Loritss pabeidz arī plašāku rakstu par lībiešu tautas tagadni, kas publicēts gan mazliet vēlāk. (O.Loorits. Liivi rahva olevik// Eesti Kirjandus — 1923., Nr.1–4.) Pēc Pirmā pasaules kara tas vispār bija pirmais plašākais tāda veida pārskats.

Universitāti Loritss beidz jau 1922. gadā ar valodniecības maģistra grādu. Tomēr prof. Ketunena cerības, ka Loritss būs valodnieks, nepiepildījās. Tas viņam kļuva skaidrs jau pašas pirmās ekspedīcijas laikā.

Loritss Kurzemē uzgāja savu zelta āderi — lībiešu folkloru. Lai gan Loritsa mantojumā ir arī valodnieciskie raksti, viņš kļuva par folkloristu, kura vārdu pazīst arī citās zemēs.

Ekspedīcijas pie lībiešiem turpinās gandrīz katru gadu, gan Loritsam kopā ar Ketunenu, gan katram atsevišķi. Vācot lībiešu valodas materiālus, Loritsam iznāk pierakstīt arī pasakas, teikas, tautasdziesmas u.c. folkloras paraugus. Drīz viņam izveidojās vesels lībiešu folkloras arhīvs. Loritss rūpējās par šī materiāla publicēšanu, sākumā turpinot lībiešu lasāmgrāmatu izdošanu. Pēdējā 5. lasāmgrāmatā (1926) viņš dod par to jau pārskatu rakstā Līvõd toutvīļa . Tajā ir arī tabula Līvõd toutvīļa Arhīv 1920–1926 pa folkloras veidiem un pa ciemiem, tekstā arī par teicējiem (kuru Loritsam bijis kopā pāri par 300). Šajā arhīvā ietilpst 8581 vienība. Loritss konstatē, ka mazā lībiešu tauta ir sasniegusi pasaules rekordu — uz vienu lībieti iznāk astoņas folkloras vienības. Loritss publicē īpašu pārskatu par lībiešu pasaku un teiku variantiem ( Livische Märchen- und Sagenvarianten sērijā FFC = Folklore Fellows Communications , No.66, Helsinki, 1926).

Lībiešu teicēji Loritsu visvairāk apbūra ar stāstījumiem par savas tautas ticējumiem. Un Tērbatas universitātes rakstos iznāk viņa monogrāfija Liivi rahva usund . I–III Tartu, 1926–1928, ar kopsavilkumu Der Volksglaube der Liven .

1927. gadā Loritss kļūst par Tērbatas universitātes folkloristikas privātdocentu, 1928. gadā — par docentu, 1939. gadā — par profesora v.i. 1938. gadā viņš bija iesaukts par Igauņu ZA locekli.

Paralēli lībiešu folkloras pētniecībai Loritss vāc, pēta un publicē arī igauņu folkloras materiālus. 1927. gadā viņš izveido arī Igauņu folkloras arhīvu un kļūst par tā vadītāju. Līvõd Īt viņu 1928. gadā ievēl par savu godabiedru.

Publikācijas par lībiešu un igauņu folkloru turpinās. No tām jāmin vismaz lībiešu tautasdziesmu sakopojums ar notīm Volkslieder der Liven (kā Igauņu zinātņu biedrības rakstu 28. sējums. Tērbata, 1938. gadā).

Visu šinī īsajā pārskatā nav iespējams uzskaitīt. Vairāki simti Loritsa zinātnisko rakstu publicēti igauņu, lībiešu, somu, vācu, angļu, arī latviešu un poļu valodā — gan Igaunijā, gan ārzemēs. Viņš ir publicējis arī satīru un epigrammas, 36 grāmatas (arī trīs monogrāfijas par igauņu tautas ticējumiem), interesantu tekstu izlases, igauniskuma manifestācijas, rakstus kultūras vēsturē un valodniecībā. Viņa darbu bibliogrāfija iznākusi 1990. gadā Tērbatā (A.Luht. Oskar Loorits, 1900–1961), pirms tam 1966. gadā — Vācijā (Ural–Altaische Jahrbūcher, 1966, Vol.37).

Loritss kļuva par vairāku zinātnisko organizāciju biedru, godabiedru vai ārzemju locekli.

Cilvēki mīļā miera labad ne vienmēr mēdz publiski deklarēt savas domas. Loritss arī tādā ziņā bija "baltais zvirbulis", ka klaji un dažreiz ļoti asā tonī izteica savas citādās domas, kur viņam pašam un dažreiz arī lietai par labu būtu bijis izteikties diplomātiski. Viņam sāpēja sirds gan par lībiešu, gan par igauņu identitātes saglabāšanas iespējamību, un viņš kritizēja Latvijas augstākās instances par to, ka tās nepietiekami rūpējas par lībiešu lietām. Tāpēc viņu 1937. gada augustā jau kā pasaulē pazīstamu zinātnieku izraidīja no Latvijas. Nākamajā gadā viņš izdod savu dažādās vietās publicēto īsāko rakstu apkopojumu par lībiešiem ar virsrakstu Liivi rahva mälestuseks ("Lībiešu tautas piemiņai", Tartu, Tallinn, 1938) un ar moto — "Visi cilvēki un tautas grib dzīvot, ja tikai viņiem ļautu dzīvot."

1940. gada 6. septembrī viņš tiek pratināts padomju drošības iestādē un 1940./41. gadu mijā nonāk konfliktā ar padomju universitātes jauno vadību.

Vācu okupācijas laikā viņš tiek izraidīts no Tērbatas uz Kihnu salu. Tomēr tanī laikā viņš brauc uz savas tuvas kolēģes, latviešu folkloristes Annas Bērzkalnes (1891–1956), doktora disertācijas aizstāvēšanu Tērbatā kā oponents.

1944. gadā pirms okupantu kārtējās maiņas Loritss nolemj doties trimdā uz Zviedriju, paņemot līdzi arī kādu daļu savākto materiālu. Palikšana viņam būtu nozīmējusi tādu pašu likteni kā citam lībiešu pētniekam etnogrāfam Ferdinandam Linnusam (1895–1942), kas gāja bojā padomju koncentrācijas nometnē. Trimdā Oskars Loritss varēja turpināt ražīgu zinātnisku darbu folkloristikā un arī publicistikā.

Padomju okupācijas laikā Oskara Loritsa kā trimdinieka darbi tika pārvietoti specfondā un viņa vārds — noklusēts. 1980. gadā Latvijas Valsts universitātē tomēr izdevās publicēt mazu lībiešu tautasdziesmu izlasi no Loritsa 1936. gadā publicētā kopojuma (asprātīgi traktējot jauno noteikumu, ka agrāk publicētajiem darbiem "Glavļita" akcepts vairs nav jāprasa). Taču 1985. gadā Padomju Latvijas enciklopēdijas 6. sējumā proponēts, pasūtināts, pieņemts un izrediģēts raksts par Oskaru Loritsu netika ietverts. Salīdzinājumam lai būtu minēts, ka latviešu Konversācijas vārdnīcas XIII sējumā Ulmaņa diktatūras laikā tika publicēts raksts par viņu līdz ar fotoattēlu.

Oskars Loritss aiziet veļu valstī 1961. gada 12. decembrī Upsalā, atstājot ļoti bagātu pētījumu klāstu folkloristikā, sevišķi tautas ticējumu jomā. Piemiņas zīmes atklāšanā lielajam lībiešu draugam pie Sūrekepu pagastnama ansamblis "Līvlist" viņam un Vīlandes novadpētniekiem par godu dziedāja lībiešu dziesmas.