Kad dzīvi kļūst, kas nāvei ļauti

Šogad aprit 85 gadi, kopš Latvijas Karaskolas pirmie kadeti devās kaujā pret Bermontu. Un 30. novembris Nacionālās aizsardzības akadēmijas virsniekiem un kadetiem ir īpaša diena. Pirms desmit gadiem tika atjaunota Latvijas Karaskolas iedibināta tradīcija – “Melnās kafijas vakars”, kad vakara jundā izsauca četrpadsmit kritušo kadetu vārdus un katram aizdedza piemiņas svecīti no Svētās uguns Brāļu kapos. Pēdējos gados “Melnās kafijas” vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ierodas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Oļģerts Bomis Foto no Dainas Baumanis dzimtas arhīva

Pulkvedis Krīpens par Vareļu kauju

Pulkvedis Arvīds Krīpens bija Latvijas Karaskolas priekšnieks no 1935. līdz 1939. gadam. Žurnālā “Kadets” virsnieku audzinātājs raksta par Vareļu kauju, kas notika tieši 18. novembrī, 1919.gadā. Tajā pulkvedis cildina jauno puišu varonību, jo Vareļu mājām, kuras iepriekšējā dienā bija ieņēmuši kadeti, uzbruka vesels bermontiešu bataljons. Piecdesmit astoņi kadeti ar trofeju vieglo ložmetēju un vienu patšauteni cīnījās pret ienaidnieka pārspēku, kas uzbruka pēc artilērijas sagatavošanas uguns. Ar smagiem ievainojumiem Lielupes krastā palika guļam Oļģerts Bomis, Pēteris Pelše un Verners Skudruls. Ar sevišķu varonību izcēlās kadeti Gustavs Skalde, Roberts Dzelzkalns (citos avotos – Dzelzkalējs), kuri, būdami ievainoti, turpināja cīņu, pēc nāves saņemot Lāčplēša Kara ordeni. Sedzot biedru atiešanu, savas dzīvības ziedoja brālēni Otto un Pauls Palmi. Arī viņi apbalvoti ar valsts augstāko militāro ordeni. Atiešanas manevra laikā krita Jūlijs Irbe, Jānis Rutkis un Nikolajs Lācis. No Vareļu aizstāvjiem 21 bija izvests no ierindas, divpadsmit krituši. Divu varonīgo kadetu liktenis pēc kaujas daudzu gadu gaitā palika neizdibināts, un tie skaitījās par bezvēsts pazudušiem, tāpēc arī viņu vārdi netika iegravēti marmorā pie karaskolas sienas. Tie ir Evalds Koliņš un Ansis Erdmanis. Pēdējais bija ievainots kājā un nevarēja saviem spēkiem atstāt kaujas lauku, bet Koliņš pārāk ilgi uzkavējās pie sava nāvīgi ievainotā drauga – Nikolaja Lāča. Abi kadeti tika saņemti gūstā, kur, ciezdami nežēlīgu spīdzināšanu, tomēr nesniedza nekādas ziņas ienaidniekam un mira varoņu nāvē. Viņu vārdus vēlāk iegravēja skolas kritušo kadetu piemiņas plāksnē. Minot epizodes no pulkveža atainotās traģiskās kaujas pie Vareļiem, jāizceļ Krīpena vērtējums: “Liktenis vēlējis, lai pirmie kadeti tiešām pierāda, ka viņi ir īsti savas tautas dēli, ka viņi ir gatavi mirt par savu tēvzemi, ja tēvzeme to prasa. Ar viņiem lepojas un allaž leposies mūsu Karaskola.”

Pētot kritušo kadetu likteņus

“Melnās kafijas vakara” jundā dežūrvirsniekam, nosaucot Oļģerta Bomja vārdu, kadets atbild: “Kritis par Latviju pie Vareļiem!” Tā tas notika kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad šo tradīciju iedibināja tādā veidā, tā tas notiek mūsdienās. Precīzāka atbilde būtu: “Kritis par Latviju!” Pateicoties tautietei no ASV Dainai Baumanis, esam saņēmuši vēstules, kurās cīņu biedri liecina, ka Oļģerts Bomis pie Vareļiem ticis ievainots un aizvests uz Tilzīti (tagad – Čerņahovska). Tālākais viņa liktenis nav noskaidrots, jo ir pretrunīgas ziņas. Viens no biedriem stāsta, ka Oļģerts bijis ievainots vēderā un miris vilcienā ceļā, citas liecības, ka ievainots galvā un redzēts slimnīcā. Vēstules pauž tuvinieku sāpes, pārdzīvojumus, cerības un sapņus sastapt savus mīļotos veselus un dzīvespriecīgus. Diemžēl ne vienmēr cerības piepildījās, jo karš ņēma savu tiesu. Saglabājušās vēstules liecina par latviešu karavīru cīņu gaitām, izjūtām un arī ikdienišķajām rūpēm tajos sūrajos gados, kad vīri, aizstāvēdami savu zemi, devās kaujā ar basām kājām, kad strēlniekiem nereti bija grūti atšķirt, kurš ir ienaidnieks, kurš sabiedrotais.

Par Dainas Baumanis dzimtu ir atsevišķs stāsts. Viņas tēvs 4. Valmieras kājnieku pulka rotas komandieris virsleitnants Jānis Dzilna beidzis karaskolu 1923. gadā, arestēts Litenē un miris Noriļskā. Kadets Oļģerts Bomis ir Dainas mātes Mirdzas Bomis brālis. Kā redzams no vēstulēm, Oļģerts jau bija karavīrs ar kauju pieredzi strēlniekos. Karaskolas pirmo kadetu vidū uzņēma kareivjus un privātpersonas no 18 gadu vecuma vismaz ar piecu klašu vidusskolas izglītību. Oļģerta brālis Monvīds karoja strēlniekos Pirmajā pasaules karā kapteiņa pakāpē. Karā sakropļots. Apglabāts Brāļu kapos.
No kritušajiem kadetiem Brāļu kapos apglabāts Jānis Dēliņš, kas tika smagi ievainots Daugavmalā pie Rīgas tiltiem 1919.gada 22. oktobrī un mira pilsētas slimnīcā 27. oktobrī. Vareļos kritušos kadetus tuvinieki apglabāja savos dzimtas kapos. Pauls Palms un Otto Palms apglabāti Pededzes kapsētā pie Balvu – Lauru ceļa. Abiem ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajiem varoņiem Pededzes Akmeņdruvas kapsētā 1933.gada 18. jūlijā atklāts piemineklis. Okupācijas gados piemineklis noņemts un iemests purvā, bet 1989.gada novembrī tas pārvests no Kūdupes kapu purvāja uz Akmeņdruvām. Kā atceras atvaļinātais virsleitnants Viktors Peters, 1989. gada 17. novembra vēlā vakarā daudzu simtu Pededzes pagasta, Liepnas, Mārkalnes, Alūksnes ļaužu klātbūtnē Paulam un Otto Palmiem atjaunots piemineklis un kapa vieta sākotnējā vietā – Akmeņdruvu māju kapsētā. Bet Oļģerta Bomja liktenis un atdusas vieta joprojām nav zināma, lai gan Karaskolas 12 gadu pastāvēšanas svētku dievkalpojuma aizlūguma sarakstā minēts: “Kadets Boms, Oļģerts – 18. XI 1919. kritis kaujā pie Vareļu mājām.” Bija karš. Turpinājās Brīvības cīņas.

Andris Kļaviņš

Oļģerta Bomja vēstule tēvam

Vārnās 5. maijā 1919.gadā

Mīļais, papiņ!

Vakar mēs atnācām še Vārnās un laikam arī kādu nedēļu paliksim. Vārnas ir mazs miestiņš uz Sedas upes. Pozīcijas nav nekādas, tādēļ, ka mēs jau bijām tāļu aiz Vārnām Valkas virzienā. Gājām ar uzbrukumu kādas trīs četras dienas uz priekšu, nogājām līdz 15 verstis, bet vienā baltā dienā tikām no tiem sasodītiem igauņiem attrenkti atpakaļ. Dienā kā naktī tika nolikti posteņi, un pārējie dzīvojam pa miestiņu. Citādi visādi būtu labi, ja tikai tā kostīte būtu vairāk. Pirkt neko nevar dabūt. Mūsu bataljons šajā mazajā pastāvēšanas laikā jau daudz ir izcietis. Viena daļa padevusies, daļa ievainota, daļa nosista. No mazākais 700 cilvēkiem, kuri izgājām no Rīgas, ir palikuši kādi 200 cilvēki. Ārējais izskats mūsu rotai ir ļoti slikts. Puse no strēlniekiem iet ar basām kājām, jo kronim šādas mantas nav, ar ko varētu apaut kājas. Drēbes vēl nekādas neesmu dabūjis. Atraksti, kā iet pa veco Rīgu, vai nav noticis kas jauns pa šo laiciņu, kamēr esmu projām. Pasveicini it visus – Austru, Mirdzu, Monvidu u.c.

Tavs, tevi mīlošais dēls, Oļģerts

P.S. Liels bads ir ar postpapīri, jo še tādas mantas jau nemaz nav.

Adrese: Rižsk. Lat. Sovet. Strel. polk. 3. bat. 7 rota, puļemjotnij vzvod.

Oļģerta Bomja māsas Austras vēstule brālim Teobaldam

6. XII 1919.

Mīļais, Teo!

Nupat pārlasīju Tavas sūtītās vēstules... Tev nosūtīju kartīti, kurā bija ziņas par Oļģerta krišanu. Cik zinu vairāk, tad viņš vēl, cerams, dzīvs! Prieks būtu, ja pēdējais par patiesību apstiprinātos. Dievs nedod otrādi tam būt! Lai gan zem papīra, uz kura pašlaik Tev rakstu, ir apakšā avīze ar bēdīgo ziņojumu. Viss tas var būt meli, kas attiecas uz mūsu mīļā brālīša nāvi... Ne vienmēr viss ir taisnība, kas avīzē. To vēl dzirdēsim. Pašreiz papiņš atrodas Jelgavā, jo vakar aizbrauca meklēt... Cik mums no sākuma bija zināms, tad Oļģerts pie Jelgavas bijis ievainots (galvā). No uguns līnijas viņu biedri iznesuši, taču netikuši tālāk – vācieši pārsteiguši un saņēmuši gūstā. Oļģerts gan vēl gribējis piecelties, bet nevarējis noturēt galvu augšā. Biedrs, kas bijis ar viņu kopā (vesels būdams), izbēdzis no gūsta un pēdējo atstāstījis. Sliktākajā gadījumā, ja būs Oļģerts miris un paglabāts tur, to atvedīs uz Rīgu šeit apglabāt... Tad ziņas tāļākās, kuras kāds viņa skolas biedrs, šeit atrodošais sadabūjis, ir iepriecinošas – Oļģerts ievainots vēderā, aizvests uz Vāciju Tilzīti, Kēningsbergu jeb Insterburgu? Lai gan gūstā, mazākais, dzīvs. Un atkal reiz tiks mājās. Šausmīgi bij ap sirdi, turpretī tagad it kā mazs saules stariņš iespīdējis un tumsu izklaidē.

Tava māsa Austra

Oļģerta Bomja māsas Mirdzas vēstule Austrai

Pārdaugavā 16.VIII 1920.g.

Mīļo, Austrucīt!

(..) Vakar dabūju krietni izraudāties. Papiņam Bēmis stāstījis, ka Oļģerts gan laikam esot miris. Atmini, kad Bēmis stāstīja, kur tur uz vilcienu, kad bijis viens, kuru viņi domāja par Oļģertu. Tas esot ceļā nomiris. Viņam esot tas atrakstījis, kurš ar viņu esot kopā braucis. Redzēs, Bēmis aizrakstījis tam, lai sīkāki apraksta par visu. Papiņš laikam vēl nebrauks uz Vāciju, viņš grib vēl nogaidīt. Sirds sāp, sāp par mīļo brālīti (..) Naktī sapņoju par viņu. Viņš bij tā kā mājā pārbraucis vesels, spirgts un tik jautrs, kā[ds] jau viņš vienmēr mēdza būt. Negribēju nemaz no šī sapņa atmosties…

Tavs Mimis