Kalendārs un gleznas tev

Māksliniece Indra Sproģe un viņas izveidotais 2005.gada kalendārs “Laiks vijas ap tevi” Foto: Jānis Zaržeckis

Kopš tiem tālajiem laikiem, kad daudzu latviešu mājās bija tikai divas grāmatas – bībele un kalendārs, laikagrāmatas ir bijušas populāras un tikušas izdotas vienmēr. Kalendāru arī tagad ir daudz, un to dažādība pārsteidzoša. Šķiet, nekas jauns nav iespējams. Un tomēr – mākslinieces Indras Sproģes izveidotais 2005. gada kalendārs “Laiks vijas ap tevi” nelīdzinās citiem. Plašākas publikas iepazīšanās ar to sākās autores gleznu izstādē Latvijas Universitātes galerijā “Bastejs”.
Indra Sproģe ir rīdziniece. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas lietišķā dizaina nodaļu, ko vadīja grafiķis un gleznotājs Aleksandrs Dembo. Viņa piemiņu godājot, Indra ir rosinājusi un kopā ar citiem profesora audzēkņiem vairākās Rīgas galerijās un Madonā sarīkojusi izstāžu sēriju.
Savai pirmajai izstādei, kas 1996. gadā notika galerijā “Čiris”, māksliniece deva nosaukumu “Zils un dzeltens un sarkans”, bet parādīja gluži baltas gleznas. Pilnīgs pretstats šai jaunākajai, ļoti krāsainajai ekspozīcijai. Laikagrāmata un stājdarbi ir ciešā savstarpējā saistībā. Kalendāra lapiņās un lielajās gleznās katram gada mēnesim ir sava, pēc mākslinieces domām, raksturīga krāsa.
Indra Sproģe: “Gads sākas ar tādu pavisam aukstu zilu krāsu, kad ir janvāris un liekas, ka pat asinis dzīslās kļuvušas zilas. Februārī tas zilais top mazliet siltāks, martā jau tirkīza krāsas iezaigojas, aprīlī tirkīzs lēnām pārvēršas par zaļgano un maijā, kad viss saplaukst, kļūst pavisam spilgti zaļš. Jūnijā zaļais sāk plaukt un ziedēt. Jūlijā notiek pavērsiens no plaukšanas uz briešanu, tāpēc jūlijs man ir dziļi dzeltens. Augusts ir oranžīgs, septembris – spilgti oranžs, oktobris – sarkans, novembrī, protams, dominē latviešu sarkanais. Decembris ir vēsi violets, jo pēc tā nāk janvāris, kas atkal būs zils.
Pašlaik mani visvairāk interesē un aizrauj tieši krāsa. Izstādes gleznas tapa gada laikā, ik mēnesi pa vienai. Gleznoju lēnām, pacietīgi, to pašu krāsu klājot vairākās kārtās. Tā strādājot, atklāju likumsakarības, kā šīs kārtas veidojamas. Tas ir tāpat kā dzīvē, kad pagājušais nav atkārtojams, bet tas tomēr ietekmē turpmāko”.
Izstāde gan jau slēgta, bet krāsaino laika grāmatu vismaz visu nākamo gadu varēs izmantot gan kā noplēšamo kalendāru, gan citādos veidos – kā mazu glezniņu vai uzmundrinošu lasāmvielu. Gadu māksliniece iztēlojas kā apli, kur katra diena ir mazs pakāpiens. Un katra diena nes līdzi kādu mazu vēstījumu, intīmu sveicienu. No kā? Tas katra paša ziņā. Tu atšķir vēsi zilo janvāra lapu un vari izlasīt tādas siltas rindiņas kā “Tev apkārt zvaigznes izkrāsojas” vai “Tev piestāv mazā micīte kā eglei sniegs”. Katrai dienai sava prātuliņa – vienā pusē latviešu, otrā – angļu valodā. Lielās literatūras tur varbūt nav, bet pozitīvas emocijas gan.

Jānis Rozenieks