Valsts pārvaldes uzdevums ir kalpot sabiedrībai

Latvijas mainīgajā politiskajā situācijā tieši ierēdniecība ir tā, kas garantē valsts stabilitāti un pēctecību. Šādi vārdi visai bieži izskanēja Valsts kancelejas nesen rīkotajā konferencē “Valsts pārvaldes aktuālās problēmas”. Par ierēdņu pienākumiem, viņu skaitu un atalgojumu “Latvijas Vēstnesim” stāsta Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane, Politikas koordinācijas departamenta vadītāja Una Klapkalne un Valsts reformu nodaļas konsultante Katri Vintiša.

Gunta Veismane

Una Klapkalne

Katri Vintiša

– Latvija piedzīvo kārtējo valdības maiņu. Kādas sekas tas atstāj uz valsts pārvaldi?

G.Veismane: – Ja sākti kādi būtiski darbi, tad valdību maiņas dēļ tie var iekavēties. Protams, mēs būtu priecīgāki par ilglaicīgu valdību.

– Kā šādos apstākļos nodrošināt normālu darba pēctecību, vai ierēdņi var to izdarīt?

G.V.: – Varam. Mums ir sava kontroles sistēma. Valsts kanceleja seko līdzi visiem Ministru kabineta izdotajiem rīkojumiem un protokollēmumiem. Tādējādi tas, ko ministrija ir uzdevusi kā pienākumu savai pakļautības iestādei, nekur nevar pazust.

– Vai reizēm atsevišķi darbi netiek atstāti pusdarīti, jo jaunajai valdībai un ministram tā vairs nešķiet prioritāte?

G.V.: – Mēs politikas procesu pārraugām, sākot no brīža, kad attiecīgais jautājums tiek skatīts Valsts sekretāru sanāksmē. Ja ministrijai ir kāda nozares politikas prioritāte, kas nav akceptēta valdības līmenī, daudz kas atkarīgs no valsts sekretāra spējām pārliecināt ministru par tās nozīmīgumu. Valsts kanceleja var nākt palīgā tikai tad, ja tiek aicināta.

U.Klapkalne: – Valdības maiņu sekas jūtam arī mēs, izstrādājot savas nozares politiku – valsts pārvaldes reformu. Nu būs jau trešā valdība, kopš mēs izstrādājam un pārstrādājam Ministru kabineta iekārtas likuma koncepciju. Ierēdnim tas nozīmē darīt vienu un to pašu darbu vairākas reizes, varbūt mainot tikai kādus akcentus. Tas nogurdina, nevar gribēt, lai cilvēki trīs gadus ar sākotnējo degsmi strādātu pie viena dokumenta.

– Cik droši un neatkarīgi šajos politiķu savstarpējos cīniņos var justies ierēdņi? Kā panākt, lai, piemēram, valsts sekretāri netiktu mainīti kādu politisku uzstādījumu dēļ?

G.V.: – Nevienā pasaules valstī nav radīts likums, kas pilnībā pasargātu ierēdni no politiķa nevēlēšanās ar viņu kopā strādāt. Civildienesta likums gan nosaka: lai nomainītu, piemēram, valsts sekretāru, ir jābūt nopietnam pamatojumam, tas nebūt nav tik vienkārši. Tajā pašā laikā, ja atnāk jauns Ministru prezidents un pasaka, ka kādu iemeslu dēļ nespēs ar mani sastrādāties, es neredzu iemeslu, kādēļ zobiem un nagiem pie savas vietas turēties.

U.K.: – Tikpat labi var būt situācija, ka ierēdnis nevar sastrādāties ar jauno vadītāju. Daudz sāpīgāk ir tas, ka biežo valdības maiņu dēļ valsts pārvaldi atstāj daudzi spēcīgi profesionāļi un aiziet uz privāto sfēru.

G.V.: – Ministrs jau savus lēmumus pieņem, lielā mērā pamatojoties uz ministrijas ierēdņu sniegto informāciju. Ja ministrija cilvēkresursu ziņā ir novājināta, cik spēcīgs tad var būt pats ministrs? Ir jābūt ļoti pamatotai nepatikai, lai ministrs no darba atlaistu augsta līmeņa spēcīgu profesionāli.

Valsts kancelejai jābūt profesionālai padomdevējai

– Kāda ir valsts pārvaldes loma valsts politikas veidošanā?

G.V.: – Katra ministrija ir atbildīga par savu noteiktu nozari un ieinteresēta tieši tās attīstībā. Valsts kancelejas uzdevums ir pārredzēt visu sistēmu kopumā un saskaņā ar valdības deklarācijās un ministriju rīcības plānos noteikto iezīmēt konkrētas prioritātes. Ja mums šķiet, ka valsts šābrīža prioritāte ir cita, nevis valdības noteiktā, mēs arī piedāvājam savu argumentāciju.

– Ja jūs pārredzat visu sistēmu kopumā, vai jūs varat dot arī ieteikumus lēmumu pieņēmējiem?

G.V.: – Tas, ko mēs varam, ir izklāstīt argumentētus atzinumus par to vai citu problēmu Ministru kabinetam un tā vadītājam.

U.K.: – Protams, sākam mēs ar ministriju.

G.V.: – Ja jautājums ir, vai Valsts kanceleja var uzņemties atbildību par kādā nozarē notiekošo, tad mēs to nevaram. Mūsu spēkos ir vienīgi piedāvāt savu redzējumu, mūsuprāt, veiksmīgāko risinājumu. Ir bijušas valdības, kas vairāk ņēmušas vērā mūsu viedokli, un valdības, kas to darījušas mazāk. Valsts kancelejai viens no lielākajiem panākumiem ir tas, ka visa informācija par valstiski svarīgiem lēmumiem un to pieņemšanu, sākot jau no Valsts sekretāru sanāksmēm, ir pieejama visām profesionālajām un citām ieinteresētajām nevalstiskajām organizācijām. Tām arī ir visas iespējas politiķiem darīt zināmus savus atzinumus.

Pašvaldību darbinieki jāpielīdzina ierēdņiem

– Latvijas sabiedrībā valda uzskats, ka ierēdņu jau gan ir daudz par daudz un tā īsti neko nedara. Savukārt pašas ministrijas gan tā nedomā. Kāds ir jūsu viedoklis?

G.V.: – Sabiedrībai jau var censties iestāstīt daudz ko. Lielākā problēma ir neprasme izskaidrot sabiedrībai, ko mēs īsti darām un cik svarīgs ir šis darbs. Ne vienmēr darbam valsts pārvaldē iespējams piesaistīt tos profesionālākos cilvēkus (salīdzinoši zemā atalgojuma dēļ). Reizēm darbu, kuru varētu paveikt viens cilvēks, saņemot attiecīgu samaksu, dara divi un vairāk darbinieki. Vienmēr jau var pārmest, ka ārsti un skolotāji saņem vēl mazāk, taču runa ir par atšķirīgām profesionālajām prasmēm.

U.K.: – Lielai daļai cilvēku arī nav skaidrs, kas ir ierēdnis un cik liels ir to korpuss. Par ierēdņiem tiek uzskatīti arī pašvaldību darbinieki. Ja salīdzina ierēdņu skaitu uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā un citās Eiropas valstīs, tad mēs nebūt neesam pirmajā vietā.

K.Vintiša: – Ierēdņu, kas strādā vispārējā civildienestā, ir ap 7000. Pārējie 20 000 ir policisti, robežsargi, ugunsdzēsēji, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki.

G.V.: – Iedzīvotāji jau pārsvarā saskaras ar pašvaldību darbiniekiem. Un, ja kādas domes darbinieks rupji izturas pret apmeklētāju, cilvēks to asociē ar “slikto ierēdniecību”. Tādēļ Valsts kanceleja aizstāv domu, ka pašvaldību darbiniekiem ir jābūt ierēdņiem ar likumā noteikto atbildību un pienākumiem. Šobrīd viņi sabiedrības priekšā ne ar ko neatbild. Civildienests savu darbinieku darbu izvērtē, ir Valsts administrācijas skola, kur var nosūtīt ierēdni paaugstināt profesionālo kvalifikāciju.

U.K.: – Runājot par ierēdņu skaita samazināšanu, tagad, kad esam iesaistīti ES struktūrfondu apguvē, nedomāju, ka tas ir iespējams. Domājot par budžeta samazināšanu, jāsaprot, ka inflācija ir skārusi gan ierēdņu privātos, gan pašu institūciju maciņus. Pašlaik budžets ir mīnus 7%.

Par vienotu darba samaksu un rotāciju

– Mēs visi vēlamies, lai valsts pārvaldē strādātu profesionāļi. Kā šos cilvēkus piesaistīt šim darbam, ņemot vērā atalgojumu, kas ne tuvu nevar konkurēt ar privāto sektoru? Vai ierēdņiem ir jāpaaugstina atalgojums?

G.V.: – Jā, ja mēs gribam paturēt valsts pārvaldē augsta līmeņa profesionāļus, kas spējīgi paveikt trīs un četru cilvēku darbu.

K.V.: – Saistībā ar darba samaksu ir trīs galvenie jautājumi: cik maksāt, par ko maksāt, un kāpēc tieši tik. Šobrīd mēs realizējam vienu projektu, lai noskaidrotu, cik kādas prasmes darba tirgū reāli maksā. Valsts pārvalde, ja tā nevēlas orientēties uz viduvējībām, nedrīkst atpalikt no vidējās darba samaksas, kāda ir darba tirgū. Projekts tiek īstenots par Pasaules bankas līdzekļiem sadarbībā ar Finanšu ministriju un Valsts civildienesta pārvaldi. Tādējādi mēs valdībai varēsim ne tikai pateikt, cik kas maksā, bet arī norādīt uz sekām, kādas var būt, ignorējot darba tirgus spēles noteikumus.

– Vai tas nozīmē, ka nākotnē nebūs starpības, piemēram, starp Tieslietu ministrijas un Satiksmes ministrijas darbinieku algām?

K.V.: – Jā, tādēļ ir izveidota vienota darba samaksas sistēma. Par vienādu funkciju veikšanu jāsaņem vienāds atalgojums. Tādēļ ir izstrādātas amatu saimes un noteiktas algu grupas, kuru ietvaros neatkarīgi no konkrētās iestādes finanšu iespējām paredzēts vienāds atalgojums. Mēs plānojam to sākt ieviest ar 2006. gada janvāri. Atalgojuma reforma varētu prasīt papildu 20 miljonus latu gadā trīs līdz četrus gadus ilgā periodā.

– Kāda ir jūsu attieksme pret ierēdņu rotāciju? Ir viedoklis, ka Latvija tam ir par mazu?

G.V.: – Jāuzsver, ka rotācija nav uzspiesta darbība. Ir divas lietas, kuras tiek jauktas, – rotācija un pārcelšana. Pārcelšanas gadījumi ir skaidri definēti likumā, bet rotācija nekur nav noteikta. Rotācija ir saistīta ar iespējām iegūt augstāku amatu valsts pārvaldē, paplašināt savu profesionālo kvalifikāciju. Ja kāda ministrija vēlas piesaistīt citas ministrijas augsta līmeņa speciālistu, kāda pašai nav, tā to dara, piedāvājot augstāku amatu vai atalgojumu. Rotācijas būtība ir profesionāla spirālveida attīstība. To nevar attiecināt uz valsts sekretāriem, kuri jau sasnieguši augstāko amatu valsts pārvaldē. Rotācija varētu attiekties uz referentiem un vecākajiem referentiem.

K.V.: – Man nepatīk pats rotācijas jēdziens, es labprātāk teiktu: karjeras plānošana vai karjeras attīstība.

– Kam kalpo valsts pārvalde: valdībai vai sabiedrībai?

G.V.: – Mana personīgā pārliecība – valsts pārvalde kalpo sabiedrībai. Tā ir galvenā valsts pārvaldes loma, un citas nemaz nav. Tāpat kā to dara politiķi.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”