Nemainīgās bremzes mājokļu politikā

Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Latvijai valsts mājokļu politikas līdz 2002.gadam nav bijis. Izveidojot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM), tai tika uzdots izstrādāt un veidot mājokļu politikas pamatnostādnes. Kā atzīst ministrijas Mājokļu nodaļas vadītāja Ilze Oša, sākts no nulles. Pirms tam valsts mājokļu politika ir bijusi dzīvojamo māju privatizācijas procesa organizēšana.

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Saprot ikviens. Iesaka, bet bremzē

Rezultāts top, ja izstrādāts plāns, ko atbalsta vairums, un ja piešķirts finansējums. Viens no iemesliem, kāpēc valsts mājokļu politika stāv uz vietas, kā atzīst I.Oša, ir nespēja vienoties. Ne tikai par finansiālo atbalstu, bet arī par konceptuālo. Kāpēc? “Par mājokļiem visiem ir kāds viedoklis. Tādēļ arī ir daudz iebildumu, ierosinājumu, atteikumu saskaņot,” skaidro amatpersona. Piemēram, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, aizsargājot bērnu intereses, ir iebildusi pret mājokļa renovācijai paredzētā kredīta saņemšanas nosacījumiem. Uzskatot, ka ņemt kredītu drīkst vienīgi tad, ja tam piekrīt 100% mājas iedzīvotāju. RAPLM piedāvāja akceptēt 75% iedzīvotāju piekrišanu.
Otrs piemērs. Vārdos piesaukta gatavība veidot mājokļu garantiju fonu, bet darbu nav. Arī mājokļu kreditēšanas programmu, kura nosaka galvojumu saņemšanas ceļu mājas renovācijai vai pirmajai iemaksai jauna mājokļa iegādei, I. Oša vērtē skeptiski. Iemesls tam ir Ekonomikas ministrijas negatīvās atsauksmes. Programmai paredzētie trīs miljoni vairāk nepieciešami sporta un kultūras objektiem, nevis mājokļiem.

Optimisma limits

Jautāta, vai pēc divu gadu darba, kad katrs mēģinājums iekustināt mājokļu atbalsta politiku atduras tukšumā, pamazām nezaudē optimismu, I.Oša atsmej – roku nolaišana neko nedos. Optimismu vairo katrs sīkums. Ir pārvarēta pašvaldību skepse. RAPLM ir savākta informācija par visiem valstī dzīvokļu rindā esošajiem. Ir zināms, cik iedzīvotājiem iepriekšējos gados pašvaldības piešķīrušas dzīvojamo platību. Uz šo ziņu pamata RAPLM radās priekšlikums izstrādāt mājokļu būvniecības mērķdotāciju programmu. Lai apmierinātu visu līdz 2003.gada beigām dzīvokļu rindā esošo personu vajadzības, valstij mājokļu būvniecībai būtu jāpiešķir 12 miljoni latu, saka I.Oša. Turklāt tie būtu tikai 30% no kopējām izmaksām. 70% būvniecībai jāatvēl pašvaldībām.
RAPLM noraida Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) nostāju, ka valsts nekorekti formulē būvniecības izmaksas. LPS saka, ka izmaksu proporcijas ir 90% pašvaldībām un 10% valstij. Arī LPS argumentu, ka būvniecība nav pašvaldību pastāvīgā funkcija, I.Oša atspēko. “Pašvaldībām nav jābūvē. To dara būvniecības kompānijas. Pašvaldības izvērtē vajadzību, pieņem lēmumu un rīko konkursu. Infrastruktūras nodrošinājums neatkarīgi no tā ir pašvaldības kompetencē.”

Mājokļi nav pašvaldību prioritāte

Iemesls, kāpēc jautājums mājokļus būvēt un kam būvēt tiek stumdīts šurpu turpu, pēc I.Ošas sacītā, ir cits. Arī pašvaldībām mājokļi nav vienīgā prioritāte. Svarīgāka teritorijas attīstībai ir uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Uzņēmējdarbība nes ienākumus pašvaldības budžetā. Savukārt mājokļu būvniecībai ekonomiskās atdeves nav. Pašvaldības palīdzība dzīvokļa piešķiršanai vajadzīga maznodrošinātiem un sociāli nenodrošinātiem iedzīvotājiem.
Pastāv uzskats, ka dzīvokļu trūkst lielajās pilsētās. Bet lauku teritorijās, kur savulaik bija kolhozi un celtas daudzdzīvokļu mājas, nereti vērojama teju pēckara aina. Cilvēki pārcēlušies uz viensētām vai dzīvo pilsētās. Lielās mājas ir izdemolētas un pamestas. Ja ieguldītu naudu un atjaunotu, kas tajās dzīvotu? Bez jumta virs galvas cilvēkiem vajadzīgs darbs iztikas pelnīšanai. Tādēļ vien, ka pagasta attīstības plānā var lasīt par prioritāru atbalstu uzņēmējdarbībai un labvēlīgiem nosacījumiem, uzņēmēji uz laukiem neraujas.
MK noteikumu projektā par mērķdotāciju piešķiršanu mājokļu būvniecībai ir piedāvātas divas iespējas – būvēt mājas vai atpirkt dzīvokļus no privātā fonda. I.Oša skaidro, ka valstī ir 25 pašvaldības, kur rindā ir reģistrēti vairāk par 30 cilvēkiem. Tajās jābūvē. Būvniecība būs dārga, taču izdevīga un attaisnosies ilgtermiņā. Savukārt mazākās apdzīvotās vietās, domā I.Oša, dzīvokļus varētu atpirkt no privātīpašniekiem.
Maznodrošināto iedzīvotāju prasības mājoklim visbiežāk ir pieticīgas. Tie nevēlas labiekārtotus un plašus dzīvokļus dārgo izmaksu dēļ. Taču nelielo ar malku apkurināmo dzīvokļu trūkst. Pašvaldības rīcību, piemēram, veidot (būvēt, atpirkt) daļēji labiekārtotas sociālas mājas, iegrožo būvniecības likumu normatīvi.
Latvijas pieredze sociālo māju uzturēšanā ir neliela. Patlaban ir ap 70 sociālo māju. I.Oša uzsver, ka mums vēl nedraud risks, veidojot jaunas sociālās mājas, vienlaikus veidot geto rajonu (teritoriju, ko apdzīvo maznodrošinātie iedzīvotāji). Tomēr daļēji šis process jau sācis. Tas īstenots, veikli privatizējot dzīvokļus uz trešās personas vārda. Daļa maznodrošināto ir ieguvuši dzīvokli ārpus Rīgas, dzīvo vienkopus un veido attiecīgu sociālo vidi.
Neoficiālie un oficiālie atzinumi par sociālajām mājām ir pretrunīgi. Teorētiski un pirmajā mirklī viss ir skaisti un cerīgi. Televīzijā esam vērojuši kadrus par pašvaldību sociālās mājas atvēršanu – sirmai tantiņai tiek pasniegtas dzīvokļa atslēgas un seko ieskats jaunajā, izremontētajā dzīvoklī. I.Oša neslēpj, pašvaldībai ir jāvērtē un jālemj, kam dzīvokli šādā namā piešķirt.
Tomēr ir arī skumja pieredze. Pietiek kādu dzīvokli ierādīt ģimenei darbspējas vecumā, kurā ciena alkoholu, un sekas izjūt viss nams. Cita pieredze – dzīvošana sociālajā mājā tās iemītniekiem tomēr izrādās par dārgu, neraugoties uz samazinātajām izmaksām. Seko parādi un citu vienošanos nepildīšana. Rezultātā dzīvoklis ir jāatbrīvo.
Sabiedrība nevar īsā laikā izskaust alkoholismu un noziedzību. Alkoholiķi, bezpajumtnieki un personas, kas izcietušas ieslodzījumu un atgriežas sabiedrībā, ir un būs. Ne visi spēs kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Taču cilvēkiem vajadzīga apmešanās vieta. Ne tikai nakts patversmēs, avārijas stāvokļa māju pagrabos, tukšos dzīvokļos vai zem tiltiem. Vienkopus ar citiem mazturīgajiem ierādīt dzīvokļus sociālajos namos (īpaši jaunuzceltos) šai sabiedrības daļai ir liels risks. Viens no risinājumiem – veidot atsevišķas sociālās mājas.
Gatavojot pašvaldību mērķdotāciju valsts programmu mājokļu būvniecībai, RAPLM iestājas pret to, ka tikai lielās pašvaldības neizsmeltu summu savām vajadzībām. Mērķdotāciju sadalījumam plānots piemērot reģionālā sadalījuma principu. Vērā tiktu ņemti dati par rindā reģistrēto personu skaitu.
Tik tālu teorija. Praksē diemžēl valsts naudu mērķdotācijām vēl nav plānojusi piešķirt. Valsts 2005.gada budžeta projektā prasīto pirmo piecu miljonu latu vietā ir nulle. Ir brīdis, kad bez naudas valsts mājokļu politikā izdarīt vairs nevar neko. Visi priekšdarbi ir paveikti. Atlicis pēdējais – piešķirt naudu.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv