Valda Šuvcāne:

Mazirbes skola

18.gadsimtā lībiešu jūrmalas ciemos skolu nebija. Kurzemes 1817.gada dzimtbūšanas atcelšanas likuma 60.pants noteica, ka uz tūkstoš zemniekiem jāierīko viena skola. Līdz tam lībiešu ciemos bērnus mācīja mājās un viņu zināšanas macītāji pārbaudīja pārklaušinot. Pagāja gadu desmiti, līdz sākās bērnu mācīšana skolās.

Dundagas un Popes pagastā pirmās zemnieku skolas noorganizēja 1838.gadā Kubelē un Rindā. Nav zināms, kopš kura gada bērni mācījās lasīt un rakstīt Košraga Žokos ierīkotajā skolā, bet dokumenti liecina, ka 1852.gadā Košraga skolā strādāja skolotājs Niks Polmanis (1823—1903). 1860.gadā Košragā skolēnus mācīt sācis Henrihs Jākobsons (1832—1911), kurš Mazirbes skolas bērniem veltījis 50 savas dzīves gadus. Košraga skolu vāciski sauca: Koschraggen Schule zu Irben (Košraga skola Irbē).

1880.gadā Mazirbē uzcēla jaunu skolas ēku. Tā redzama vēl tagad, izdegusi, bez jumta. Vairāk nekā pusgadsimtu šī pieticīgā celtne devusi pajumti Mazirbes skolēniem. Toreiz Mazirbes skolu sauca par Irbes pagastskolu ( Irbensche Gemeindeschule ). Pēc desmit gadiem vācu valodu nomainīja krievu valoda. Latviešu un lībiešu valodai vēl bija jāgaida...

1887./88. mācību gadā skolā trijās klasēs mācījās 35 zēni un 36 meitenes.

Pirmā pasaules kara laikā skola Mazirbē bija slēgta, to atkal atvēra 1918. gadā; 1922. gadā skolu nosauca par Mazirbes I pakāpes pamatskolu. Sākot ar 1925./26. mācību gadu, skola sāka darboties arī bijušajās jūrskolas telpās un pakāpeniski kļuva par II pakāpes pamatskolu. Mācības notika agrākās jūrskolas telpās, vecajā skolā bija zēnu internāts. Mācību apstākļi uzlabojās 1933. gadā, kad skolu reorganizēja par Mazirbes valsts pamatskolu. 20. gadsimta 20.–30. gados šī skola bija vienīgā jūrmalas ciemos, kur bērni varēja iegūt pilnu pamatskolas izglītību.

1940. gada septembrī skolēni sāka mācīties jaunuzceltajā Mazirbes pamatskolas ēkā. Skola devusi pirmo izglītību daudziem jūrmalniekiem. Savu skolu un skolotājas bijušie skolēni atceras ar siltām jūtām.

Ar labu vārdu savus skolotājus piemin kolciniece Aina Boļšinga (Rumpenberga):

— Gāja jau toreiz visādi. Mūsu saimniece bija diezgan skopa. Viņa turēja lopus un visus pārtikas pārpalikumus atdeva tiem. Piektdienās mēs, meitenes, brālīgi sadalījām visu, kas bijis palicis pāri no mājām līdzpaņemtā ēdiena. Taču kādā piektdienā izrādījās, ka visis jau bija noēsts. Ļoti gribējās ēst. Tovakar saimniece virtuvē vārīja sarkanās bietes. Visādi izdomājāmies, kā lai tiekam pie šī ēdiena, kā lai izmānām saimnieci no virtuves. Es un vēl viena meitene ievedām skolas koridorā aunu. Pašas mudīgi atgriezāmies klasē pie vakara mācībām. Gaidījām, kas nu notiks. Pēkšņi atskanēja šausmīgs bļāviens. Aunam laikam nepatika jaunā mājvieta, kamēr saimniece ar Ermanbriku dabūja aunu laukā no skolas, mēs nospērām bietes. Katrai no mums iznāca pa pusbietei, ko ar gardu muti notiesājām. Vēlāk atzināmies savā nedarbā, bet Ermanbriks mūs nesodīja, jo viņš saprata mūsu rīcības cēloņus.

Vecākajās klasēs mācīja skolotājs Štramdieris. Viņš turēja kazas. Kādu dienu viņš vienu kazu nokāva. Bija jau pavakare. Ieeju internātā un veru vaļā savu maizes kasti, kas, tāpat kā mana gultiņa, stāvēja pie pašām durvīm. Kastes virspusē, glīti ielikta, guļ kazas galva... Man nekad nebija bail. Es galvu aiz ragiem izcēlu no kastes un rādīju meitenēm. Visi meiteņi bļāva kā nelabo ieraudzījušas. Jezga knapi bija sākusies, kad Ermanbriks jau stāvēja durvīs. Viņam bija balts krekls mugurā. Iznāca tā, ka es ar visu kazas galvu uzskrēju viņam virsū, ar asiņaino galvu trāpīdama direktora baltajā kreklā. Tad nu Ermanbriks mani aiz krāgas stiepa augšā pa trepēm, bet es vēl aizvien aiz ragiem turēju kazas galvu. Skats droši vien bija traģikomisks. Bet, ja man atkal būtu jāiet skolā, es gribētu, lai direktors būtu R.Ermanbriks.

Mēnešraksts "Līvli", nr.2 (60)

Gan meitās iešanu, gan stāšanos komjaunatnē atceras pazīstamais fotomākslinieks Uldis Briedis :

— O, mēs arī meitās gājām, kad dzīvojām internātā! Kādu vakaru bijām ielavījušies skolā. Vai nu durvis bija atstātas vaļā, vai atmūķējām tās, to neatceros. Skola bija tumša, jo desmitos vakarā tika izslēgts dīzelis, kas deva gaismu. Te pēķšni pa trepēm lejā nāca kāda skolotāja ar petrolejas lampu rokā. Man nebija kur sprukt. Ieraudzīju palielu mucu trepju galā un tur paslēpos. Tas viss toreiz bija tik romantiski.

Dižs notikums manā dzīvē bija stāšanās komjaunatnē. Jāstājas bija obligāti, un spiediens bija liels. Situācija ar mani izveidojās dramatiska, jo es mainīju savu uzskatu. Vervēja, vervēja, un mīļā miera labā es beigās piekritu, kaut gan ne man jēgas, ne saprašanas, kas tā komjaunatne ir. Taču citi radikālāk noskaņoti puikas mani sakūdīja. Atceros, Edžus saka — dullais, ko tu āksties, kādos komjauniešos tu stāsies, tev liks darīt visu, ko šitie komunisti gribēs. Pienāca sapulce, kurā mani bija jāuzņem komjauniešos. Es pēkšņi pasaku, ka nestāšos. Reakcija bija drausmīga. Skolotāji paši bija nobijušies. Staļins gan bija jau miris, bet vēl nebija iestājies "Hruščova atkusnis". Staļina tēls joprojām darbojās. Sākumā mēģināja mani pierunāt, bet es ietiepos. Sāka draudēt — ieliks mani cietumā, aizsūtīs uz Sibīriju. Beigās atsauca tēvu uz skolu. Viņš mani paņēma pie rokas un pieveda pie tās galvenās skolotājas, un uzbļāva — tu stāsies komjaunatnē vai ne! Tēvs bija tāds ideālists. Raudādams es izspiedu jāvārdu. Taču pats liktenis man lika šķēršļus. Pēc tam bija jābrauc uz Dundagu, uz kaut kādu biroju. Tas bija ziemā, bija baigs putenis. Mazbānītis netika uz priekšu. No Mazirbes līdz Dundagai braucām astoņas stundas! Dundagā iebraucām dziļā naktī. Bet birojs gaidīja.. Tā es nakts laikā iestājos komjaunatnē.

Fotoattēlos: augšā — Mazirbes valsts pamatskolas 1938.gada izlaidums; apakšā pa kreisi — Mazirbes pamatskolas skolnieces 1937.gada vasarā, 1.rindā 2. no kreisās — Valda Blūma (Šuvcāne); apakšā pa labi — Mazirbes skolas nams 2000.gada vasarā

Foto: Baiba Šuvcāne un no Valdas Šuvcānes arhīva

Atmiņās dalās tagadējais Saeimas deputāts Ilmārs Geige :

— Skolotāja Bērziņa mācīja krievu valodu. Kādu dienu rakstījām diktātu, un tajā bija arī vārds Staļins. Man tas raksts bija tāds sīks, bet manā izpratnē šis vārds bija uzrakstīts ar lielo burtu. Taču skolotājai likās citādi. Viņa bija pārcietusi Ļeņingradas blokādi un tāpēc patriotiski noskaņota. To var saprast, ja cilvēks ir bijis tādos apstākļos. Tovakar ilgi sēdēju pēc stundām. Bija vēls rudens, tāpēc mājās pārnācu dziļā tumsā. Vecāki bija ļoti uztraukušies, bet es biju palicis tikai krievu valodā pēc stundām. Tā gan nebija vienīgā pēcstundu reize. Jāsaka, ka arī citiem gāja tāpat. Toties krievu valodu iemācījos ļoti labi un par to nemaz neesmu dusmīgs.

Prātā stāv arī Staļina bēres. Izjūtas neatceros, tās laikam nebija nekādas, jo ne mums bija kāds sakars ar politiku, ne īsti zinājām, kas tas "tētiņš" tāds ir. Atceros, ka skolas zālē bijām sastādīti rindā pa klasēm. Viens otrs no skolotājiem raudāja.

Kad es beidzu skolu, mums bija jāiet uz kādu konsultāciju. Mēs, puikas, nolēmām, ka neiesim vis. Tur, kur upīte ietek jūrā, bija koka tilts, tagad gan jau gandrīz sabrucis. Upīte tai vietā bija padziļa, un tur bija foreles. Nogriezām tādus alkšņa kokus — žuburus. Ielienam upītē un stāvam, kur saulītē ūdens sasilis. Gaidām. Foreles peldēja sildīties saulītē. Mēs bijām tā uztrenējušies, ka zibenīgi ar saviem žuburiem piespiedām foreles un tikpat veikli izcēlām tās ārā. Tā vienos priekos pagāja visa diena. Uz konsultāciju neaizgājām. Kad mamma vakarā prasīja, kā gājis, teicu, ka labi. Un tā jau arī bija...