"Tādēļ Igaunijai ir izdevies"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.08.02.

Bijušajā padomju blokā šobrīd Igaunija konkurencē ar Poliju izceļas kā visveiksmīgākā ar vidējo ikgadējo pieaugumu gandrīz 6 procentu apmērā no 1995. līdz 1998. gadam.

Igaunija ir arī vismazāk korumpētā bijusī komunistiskā valsts un ir mazāk korumpēta nekā, piemēram, Grieķija, lai gan Igaunija gandrīz pusgadsimtu atradās Padomju savienības sastāvā.

Gandrīz visām nozarēm klājas labi, un visi sociālie rādītāji ir uzlabojušies. Igaunija pievilina lielas tiešās ārvalstu investīcijas. No 1990. līdz 1998. gadam automašīnu skaits ir divkāršojies. Izglītība un veselības aprūpe saņem daudz lielākus resursus nekā padomju laikā. Vīriešu mūža vidējais ilgums no 1994. līdz 1998. gadam ir palielinājies par trim gadiem. Zīdaiņu mirstība ir samazinājusies no 16 uz 1000 jaundzimušajiem 1992. gadā līdz deviņiem 1998. gadā.

Pēdējos desmit gados Igaunijā gandrīz viss ir mainījies un gandrīz viss uz labo pusi, taču šīs valsts izšķirošās priekšrocības ir meklējamas dažādās sfērās. Igaunija ir īstenojusi visradikālāko liberālo sabiedriskās iekārtas maiņu, pārspējot pat konkurenti Poliju. Neviena cita valsts nav veikusi tik dramatisku cenu un ārējās tirdzniecības regulēšanu. Finansiālās stabilizācijas laikā tika pārtrauktas subvencijas, valsts budžets tika līdzsvarots un maiņas kurss fiksēts pie eiro. Privatizācija bija strauja un caurspīdīga. Igaunija veica arī dramatiskas liberālas sociālās reformas. Kādreizējais ļoti zemais pensionēšanās vecums tika paaugstināts, un tika noregulēts arī darba tirgus.

Kādēļ tad igauņi izvēlējās radikālākas reformas nekā citi? Pamatu ielika nacionālā atbrīvošanās. Kā maza un ilgstoši apspiesta tauta igauņi vēlējās būt droši, ka viņiem izdosies izveidot labi koptu neatkarīgu valsti, un neuzņēmās nekādu risku. Viņi veidoja ilgākā laika perspektīvā vislabāko sabiedrību un ignorēja īstermiņa izmaksas. Tādēļ Igaunijas valdība daudz konsekventāk nekā jebkurš cits īstenoja liberālās tēzes.

Igaunijas nacionālā pastāvēšana uz savām tiesībām nozīmēja arī vēlmi pagriezt muguru Padomju savienībai. Valsts mērķis bija pārorientēt savu ārējo tirdzniecību uz Rietumiem, tādēļ ļoti maz bija to, kas nožēloja vecās tirdzniecības sabrukumu ar bijušo Padomju Savienību, kaut arī daudzi ārpusē stāvoši analītiķi sākotnēji domāja, ka tas ir radījis lielus zaudējumus.

Par laimi, igauņi Rietumos jutās mīļi gaidīti, sevišķi pie saviem ziemeļu kaimiņiem. Tolaik par baltiešiem sevišķi aktīvi iestājās Zviedrija, noslēdzot svarīgus brīvās tirdzniecības līgumus. Pilsoniskā Zviedrijas valdība pat atlīdzināja Igaunijai par tās veco zelta rezervi, kas pirms kara bija deponēta Zviedrijā, bet ko sociāldemokrātiskā valdība nepamatoti bija atdevusi padomju okupantiem. Karls Bilts īstenoja sekmīgu starptautisku kampaņu, lai organizētu ceturtdaļmiljardu dolāru Igaunijas stabilizācijai, kas deva iespēju realizēt veiksmīgu stabilizācijas politiku.

Savos centienos kļūt par Rietumu un Eiropas paraugdalībvalsti igauņi ir kļuvuši arī par īsteniem demokrātiem. Brīvie masu informācijas līdzekļi ir atmaskojuši daudzus korupcijas skandālus un piespieduši atkāpties līderpolitiķus. Par laimi, šie skandāli parasti ir bijuši par nelieliem pārkāpumiem, un tas ir sekmējis korupcijas ierobežošanu. Politiskā ziņā Igaunija kopā ar Latviju, Lietuvu un Poliju ir bijusi viena no visnestabilākajām postkomunistiskajām valstīm. Šo valstu valdības ir noturējušās vidēji vienu gadu. Politiskā stabilitāte ir izrādījusies daudz mazsvarīgāka par korupcijas atklātu parādīšanu.

Marta Lāra jauneklīgā pirmā valdība no 1992. gada septembra veica vissvarīgākās reformas. 1995. gada marta vispārējās vēlēšanās tā cieta kaunpilnu sakāvi. Secinājums toreiz bija tāds, ka tā ir veikusi pārāk liberālas reformas. Tika uzskatīts, ka drastiskais pensionēšanās vecuma palielinājums ir atsvešinājis vecos ļaudis. Jaunā centriskā valdība tomēr pievīla cerības par sociāldemokrātisko atgūšanos, un Marts Lārs uzvarēja 1999. gada vēlēšanās un atgriezās kā premjerministrs. Ironiski, ka tagad viņu no labējā spārna apdraud vēl radikālāka liberālā partija, ko vada finansu ministrs Sīms Kallass.

Daudzas Igaunijā veiktās reformas ir ievērojamas ar savu radikālismu un vienkāršo liberālo loģiku. Tā kā Igaunija vēlējās tik brīvu tirdzniecību, cik vien iespējams, valdība jau 1992. gadā atcēla visas muitas kā vienīgā valsts Eiropā. Valsts pārvalde tika iztīrīta, visus atlaižot no darba. Visi — gan vecie ierēdņi, gan ārpusē esošie — uz jaunajiem amatiem jaunajā nekomunistiskajā administrācijā varēja pieteikties atbilstoši savai kvalifikācijai.

Valdība vēlējās radīt vienkāršu un liberālu nodokļu sistēmu, tādēļ nodokļu skaits tika ierobežots līdz sešiem — apgrozījuma nodoklis, ienākuma nodoklis, peļņas nodoklis, darba devēja nodoklis, zemes nodoklis un akcīzes nodoklis, kamēr Krievijā ir apmēram 200 dažādu nodokļu, kas dod mazākus ienākumus. Igaunijā nav progresīvā ienākumu nodokļa, bet gan 26% liels vienotais nodoklis, ko konservatīvie iesaka ieviest Zviedrijā. Finansu ministrs Bose Ringholms tomēr šajās dienās apgalvoja, ka nevienā Eiropas valstī šāda nodokļa neesot. Ironija, taču Igaunijas problēma ir bijusi tāda, ka valsts iekasē vairāk ienākumu, nekā valdība vēlas. Lai pret to rastu līdzekli, Igaunija no šī gada sākuma ir atcēlusi peļņas nodokli, jo tas bija nodoklis godīgumam, uzņēmībai un iniciatīvai, ko vajag veicināt, nevis aplikt ar nodokli.

Pirms neilga laika es jautāju ārlietu ministram Tomasam Hendrikam Ilvesam, kas tagad sevi dēvē par sociāldemokrātu, vai kāda reforma ir bijusi pārlieku radikāla. Viņš kādu brīdi domāja un atbildēja, ka tad, kad Igaunija atcēlusi savu importa muitu, esot vajadzējis saglabāt iespēju ieviest muitu pret dempingu. Eiropas Savienība tagad Igaunijā pārdod cūkgaļu par dempinga cenām, kas ir zemākas par igauņu cenu līmeni, taču valsts neko nespēj darīt, lai aizsargātu savus cūkgaļas ražotājus.

Igaunijas galīgā atzīšana ir tās straujā integrācija Eiropas Savienībā. Ironiski, ka ES spiež šai valstij ieviest lielāku regulēšanu. Viens no strīda jautājumiem ir tāds, ka Eiropas arodbiedrība pieprasa, lai Igaunija — tāpat kā Latvija — brīvajā un labi funkcionējošajā darba tirgū ievieš kolektīvos līgumus. Cerēsim, ka Eiropas Savienības sociāldemokrāti pārāk neizķēmos visliberālāko ekonomiku Eiropā.

Mums, zviedriem, jāaizstāv igauņu tiesības būt tik brīviem no valsts, cik mēs paši gribētu būt.

Anderšs Oslunds