Konflikts Zviedrijā jārisina sociālajiem partneriem

Jau pāris nedēļas Latvijas sabiedrības – gan darba devēju, gan darba ņēmēju – prātus satrauc Zviedrijā notiekošais. Proti, Latvijas būvfirma “Laval un Partneri” ir uzvarējusi kādas municipalitātes izsludinātajā konkursā par skolas celtniecību.

Foto: Aigars Jansons, “LV”

Darbi jau bija sākti, kad Zviedrijas celtnieku arodbiedrība sāka protestēt: latviešu darba devējs maksā saviem latviešu strādniekiem zemāku algu, nekā zviedru uzņēmumos saņem zviedru strādnieki. Zviedrijas darba tirgus īpatnība ir tā, ka tur nenotiek savstarpēja sacensība darba devēju starpā, kurš maksās labāku algu saviem strādniekiem. Nozares darba devēji ar arodbiedrību noslēdz koplīgumu, kurā vienojas par darba samaksu. Šādi koplīgumi ir izplatīti arī, piemēram, Vācijā. Kā Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) rīkotajā starptautiskajā seminārā stāstīja kāds vācu darba devējs, tas ir izdevīgi visiem. Vienojoties par algas apmēru nozarē, darba devējs ir pārliecināts, ka konkurents nepārvilinās pie sevis uzņēmuma labāko speciālistu, solot lielāku algu. Tā kā darba samaksas apmērs panākts, vienojoties arodbiedrībai ar darba devējiem, pēdējie vairāk vai mazāk jūtas pasargāti no negaidīta streika, prasot algu paaugstinājumu. Līdz ar to darba devēji, protams, nevēlas pieļaut dempingu, kad kāds maksā darbiniekiem mazāku algu, tādējādi prasot mazāku samaksu par, piemēram, būvdarbu veikšanu un uzvarot konkursā. Zviedru arodbiedrības uzstāj, ka Latvijas uzņēmējiem, kas ienāk zviedru darba tirgū, jārespektē tradīcijas un jāpievienojas attiecīgās nozares koplīgumam ar visām no tā izrietošajām sekām. To neizdarīja Latvijas būvfirma “Laval un Partneri”. Tā gan ir noslēgusi nozares koplīgumu ar Latvijas celtniecības nozari. Tas, protams, nav nekāds arguments zviedru arodbiedrību skatījumā.
Šajā situācijā galvenie ir jautājumi, vai zviedriem ir tiesības aizsargāt savu darba tirgu, no vienas puses, un vai latviešiem vajag ievērot Zviedrijas tradīcijas un nodarbinātības politiku, no otras puses. Protams, aktuāli ir meklēt atbildi, vai Zviedrijas darba tirgū valdošie spēles noteikumi nav pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) pamatprincipiem par brīvu darbaspēka, preču un pakalpojumu plūsmu.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Ekonomikas ministrijas speciālā atašeja Briselē Ieva Jaunzema, ES Konkurētspējas padomē, kur piedalās konkurences ministri (Latviju pārstāv Latvijas pārstāvniecības ES vadītāja vietnieks Eduards Stiprais), pašlaik vēl tikai valstis spriež, kā algu jautājumu piemērot attiecīgajai direktīvai. Jo pašlaik ES līmenī lemtais, ka pastāv brīva pakalpojumu plūsma un to konkurence, automātiski nenozīmē, ka konkurē arī algas.

Darba tirgus noteikumus rada sociālie partneri

Vakar masu medijos parādījās informācija: Zviedrijas valdība ir paziņojusi, ka pamatā tas ir arodbiedrību jautājums. Tam piekrīt gan I. Jaunzema, gan LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Dažas Latvijas augsta līmeņa amatpersonas jau ir paziņojušas, ka Latvijai vajadzētu vērsties Eiropas Komisijā (EK), lai tā izšķir strīdu. I. Jaunzema uzskata, ka tas nav nedz EK, nedz valdību, bet tikai sociālo partneru jautājums. Viņa arī uzsver – ja Latvija uzstās, lai Zviedrijas valdība izdara spiedienu uz arodbiedrībām, tas izskatīsies diezgan nenopietni. Jo īpaši Skandināvijā, kur “sociālie partneri ir svēti, ar viņiem jokot nedrīkst”.
LBAS priekšsēdētājs P. Krīgers, paužot sapratni par zviedru kolēģu centieniem aizsargāt savu darba tirgu, tomēr ir neizpratnē, kādēļ arodbiedrība vispirms nerunāja ar saviem Latvijas sociālajiem partneriem. Viņš minēja gadījumus, kad LBAS, būdama nemierā ar skandināvu uzņēmēju rīcību Latvijā, vispirms ir vērsusies pie attiecīgās valsts arodbiedrības.
P. Krīgers arī uzsver, ka pirmsiestāšanās sarunu laikā ir brīdinājis Latvijas valdību, ka citu ES valstu darba tirgū ir savi noteikumi un Latvijas darba devējiem un ņēmējiem var rasties problēmas. I. Jaunzema gan atgādina, ka darba tirgus noteikumus nerada valdības, bet gan sociālie partneri. Latvijā to regulē Nacionālā trīspusējās sadarbības padome. Tādēļ, kā uzskata atašeja, tieši LBAS daudz aktīvāk jāstrādā ar saviem kolēģiem ES, šīs lietas sakārtojot.
No visiem “Latvijas Vēstneša” aptaujātajiem tieši LBAS vadība bija visvairāk sašutusi par zviedru arodbiedrības rīcību. I. Jaunzema gan pauda izbrīnu, kādēļ vēl līdz šim neviens no Latvijas arodbiedrību līderiem nav devies uz Zviedriju, lai runātu ar sociālajiem partneriem.
P. Krīgers arī atzina, ka zināmas pretrunas starp Rietumeiropas un Austrumeiropas valstu arodbiedrībām vēl kādu laiku pastāvēs. Jo “jaunās” dalībvalstis vēlas ieiet “vecās” Eiropas tirgū, kas savukārt vēlas to aizstāvēt. Viņš neizslēdz iespēju, ka līdzīgas problēmas mūsu uzņēmējiem varētu rasties ne tikai Skandināvijā.

Dempings nepatīk nevienam

E. Egle uzskata, ka šajā lietā būtisku jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Pirmkārt, vai Latvijas uzņēmums ir iepazinies ar Zviedrijas darba tirgū valdošajiem noteikumiem, runājis ar turienes sociālajiem partneriem? Otrkārt, vai mūsu darba devējs var pierādīt papildu investīcijas savos darbiniekos? Ja viņš saviem strādniekiem papildus algai apmaksā arī ceļa izdevumus, uzturēšanos, veselības apdrošināšanu, tas, protams, maina situāciju. E. Egle situācijas paspilgtināšanai lieto spilgtu salīdzinājumu, kā izturēties pret cilvēku, kas hokejista ietērpā izskrien futbola laukuma vidū un paziņo, ka spēlēs hokeju. Viņa uzsver: mēs ieejam citas valsts darba tirgū, kurā ir sava nodarbinātības politika. Kāpēc mēs domājam, ka mēs to varam nerespektēt? EM speciālā atašeja Briselē arī uzsver, ka, viņasprāt, Zviedrijas valsts neko nav pārkāpusi, jo Latvijas firma varēja piedalīties konkursā, tā pat uzvarēja tajā. Tālāk iniciatīvu pārņēma arodbiedrība, kas arī nedara neko pretēju Zviedrijas likumiem.
E. Egle par galveno uzskata mācību, kādu Latvija no tā visa gūs. Proti: LDDK jau šobrīd uztraucas par dempingu arī Latvijas darba tirgū, kas nākotnē, ienākot spēlētājiem no NVS, varētu tikai palielināties. Tas ļoti kropļo darba tirgu, nodarot zaudējumus godīgajiem darba devējiem, kas maksā labas algas un nodokļus. Taču līdz ar to viņu pakalpojumi ir dārgāki, un viņi paliek zaudētājos. E. Egle min, ka nozaru līmenī par koplīgumu nopietni domā būvnieki, jo šajā jomā dempinga nelabvēlīgās sekas ir visvairāk jūtamas. LDDK ģenerāldirektore pat atzīst, ka viņai gribas nākt klajā ar patētisku uzsaukumu: “Latvijas darba devēji, apvienojieties par godīgu konkurenci darba tirgū!”

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv