Par Eiropas Kultūras hartas izstrādi

27.novembrī Berlīnē Eiropas kultūrpolitikas konferences “Dot dvēseli Eiropai” (Europa eine Seele geben / A Soul for Europe) laikā Eiropas Savienības (ES) kultūras ministri, to starpā Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova, parakstīja deklarāciju par Eiropas Kultūras hartas izstrādi.
“... respektējot kultūras daudzveidību un nepieciešamību aizsargāt un vairot Eiropas kultūras mantojumu, kā tas paredzēts Eiropas Konstitūcijas līguma projektā, mēs esam izvirzījuši par mērķi izstrādāt Eiropas Kultūras hartu, kurā būtu nopietni izcelta kultūras būtiskā nozīme Eiropas attīstībā un kuras mērķis būtu saglabāt un veicināt kultūras daudzveidību,” teikts ministru parakstītajā deklarācijā.
Arī Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu, atklājot konferenci, uzsvēra kultūras nozīmi kopējas Eiropas identitātes veidošanā: “Vērtību hierarhijā kultūras vērtības ierindojas augstāk par ekonomiskajām vērtībām.” Ž.M.Barrozu atzīmēja: “Šī konference notiek vispiemērotākajā laikā. ... Jautājumi par to, ko Eiropa var darīt kultūras labā un ko kultūra var sniegt Eiropai, nav jauni. Taču šajā kontekstā tie ir ieguvuši jaunu aktuālu nozīmi.”
Atzīmējot to, ka 2004.gadā tiek svinēta Eiropas atkalapvienošanās pēc gadu desmitiem ilgās atšķirtības, kuru iezīmējuši 20.gadsimta totalitārie režīmi un aukstā kara sekas, ES kultūras ministri par vissvarīgāko uzdevumu izvirzījuši Eiropas kopējā kultūras reģiona tālāku veidošanu un attīstīšanu.
“Mēs vēlamies piešķirt kultūrai būtisku lomu Eiropas atkalapvienošanās procesā un attīstīt iniciatīvas tā, lai Eiropas pilsoņi un mūsu partneri citos pasaules reģionos uztvertu Eiropas Savienību kā vienotu kultūras telpu. ... Mēs tiecamies attīstīt jaunu Eiropas kultūras apziņu, kas balstīta uz sapratni, ka kultūra ir ne tikai mūsu vecākā kopējā sakne, bet vienlaikus arī visdaudzsološākais horizonts mūsu, eiropiešu, labākai līdzāspastāvēšanai nākotnē un mūsu atbildības parāda atdošanai citiem pasaules reģioniem,” teikts deklarācijā.
Berlīnes konference aizsāk politisko paradigmu nomaiņu, lai vērtību hierarhija Eiropā atspoguļotos gan darbībā, gan iecerēs. Plānots veidot institucionālos mehānismus, lai pārraudzītu un ziņotu par Eiropas institūciju un dalībvalstu virzību konkrētu iniciatīvu īstenošanā un nozīmīgiem ieguldījumiem Eiropas kultūras telpā.
Berlīnes konferencei sekos citi regulāri pasākumi, kas būs veltīti kulturālās Eiropas apcerei; nākamā tikšanās notiks Parīzē 2005.gada pirmajā pusē.

Gunda Ignatāne, kultūras ministres preses sekretāre

Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova Eiropas kultūrpolitikas konferencē “Dot dvēseli Eiropai” Berlīnē 2004.gada 27.novembrī:

Godājamie konferences dalībnieki!
Jautājums par dvēseli ir jautājums par vērtībām. Vērtībām, kuru dēļ mēs esam apvienojušies Eiropas Savienībā, lai arī man nav ilūziju, ka kultūra būtu tikusi minēta kā šīs apvienošanās pirmavots. Tomēr paiet laiks, un šodien mēs runājam par to, cik apvienošanās un kopējas dzīvošanas motivācijā liela nozīme ir bijusi dvēselei – garīgām vērtībām iepretī un līdzās ekonomiskam izdevīgumam.
Vērtības, kuras Eiropa pieņēma kā savas līdz ar Lielo franču revolūciju, – brīvība, brālība, vienlīdzība (lai arī ar pavadošo giljotīnas troksni ideju vārdā) – ir tās, kas daļai Eiropas, jau piedzīvojušai vienu (piespiedu) vienotību Padomju Savienībā, tomēr ar lielām cerībām ir likušas raudzīties uz Eiropas Savienību.
Mēs neesam nākuši vērtības tikai baudīt, bet arī tās kopt – ar savu politisko atbildību, kuru tikai Eiropā pazīst kā kultūrpolitiku. Valstiska kultūrpolitika pastāv tikai Eiropā. Tā ir arī mana karstākā vēlēšanās – iekļaut kultūrpolitiku to politiķu dienaskārtībā, kuri ir atbildīgi par visas Eiropas nākotni. Berlīnes konferencei ir visas iespējas dot pirmo pamatīgo impulsu procesam, kurā “augstā politika” uzņemas arī kultūratbildību.
Bet paplašinātajai Eiropai ir dažāda vēsturiskā pieredze. Tā mums ir jāpieņem kā kopīga pieredze, jo, tikai dziļi izprotot vēstures mācības, kas ir skārušas Eiropas iedzīvotājus, mēs varam izvairīties no konfliktiem un krīzēm nākotnē. Tāpēc Eiropai ir jāapzinās, kāds ļaunums mūsu kontinentā bija nacistu varas gadi. Eiropai ir arī jāapzinās komunistiskās sistēmas nodarītais ļaunums, kas atstājis rētas cilvēku dvēselēs un kultūras ainavās visplašākajā nozīmē.
Diemžēl mana kā kultūras ministres pieredze, uzsākot darbu ES ietvaros, rāda, ka Eiropas otra puse negribīgi atzīst totalitārā komunistiskā režīma noziegumus pret cilvēci.
Izvērtējot vēstures mācības, kultūra un kultūrpolitika Eiropā nav tikai dekoratīva poga pie nacionālas valsts tautastērpa, smokinga vai vējjakas. Ideālā gadījumā kultūrpolitika sekmē sabiedrības humanizāciju, toleranci un veido spriestspējīgu, saprātīgu cilvēku.
Un vēl – Latvijas un citu mazu valstu gadījumā ir svarīgi uzsvērt, ka kultūra palīdz saglabāt nacionālu valsti Eiropas Savienības ietvaros. Mēs varam šodien nolemt uzsvērt kultūras nozīmi daudzu, īpaši eiropeisko procesu stiprināšanā – tas viss būs iestrādāts mūsu konferences noslēguma secinājumos –, tomēr tradicionālie kultūras fenomeni ir un būs dalībvalstu kompetencē un atbildībā. Iespējams, ka šīs konferences svars liks nopietnāk un ar nopietnību – es domāju budžeta situāciju – uz kultūras jomu paraudzīties jauno ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Komisijai – uz finansējumu kultūrai Eiropas līmenī 2007.–2013.gadam.
Kultūra ir jēdzienu nemitīga pārskatīšana, un tikai kopā mēs varam veidot vērtībām šo jauno saturu. Svarīgs jēdziens ir nacionālā kultūras identitāte, kas tagad ir zināmā mērā kritis nežēlastībā, saskatot tajā draudus savstarpējai norobežotībai un avotu konfliktiem. Taču bez šā jēdziena (vērtības) trūkst mugurkaula, uz kura būvēt visas pārējās identitātes (tai skaitā arī eiropeisko), kuras cilvēkam, tautai un valstij piemīt. Mēs iestājamies par atvērtību savās sabiedrībās, tomēr, raugoties nākotnē, mums būtu jārēķinās ar pastāvošām, vēsturiski izveidojušamies realitātēm.
ES nav jābaidās runāt par kultūratbildību pret mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Balkānos, Ukrainā, autoritārajā Baltkrievijā un citur pasaulē.
Vēlos uzsvērt – lai veidotu kopīgu vērtību izpratni, ir nepieciešamas zināšanas un telpa diskusijām, un tam ir svarīgi izmantot kopīgu mediju telpu. Svarīgākā auditorija ir bērni un jaunatne, viņu izglītošana, pieredzes veidošana un orientēšanās uz katras sabiedrības vēsturiski izaugušajām un Eiropas kopīgajām vērtībām.
Svarīga ir atbildība visos līmeņos par kultūras iekļaušanu attīstības stratēģiju veidošanā, turklāt ne tikai kopējā Eiropas līmenī, bet arī nacionālajā un reģionālajā. Nevar par zemu novērtēt to, ko katra valsts dara savu nacionālo kultūras vērtību kopšanā un aizsardzībā, jo galvenokārt no šīm vērtībām veidojas Eiropas un pasaules kopīgais mantojums. Šis mantojums nav pretrunā dažādiem dinamiskiem, mūsdienīgiem sadarbības tīkliem.
Kā savā runā Atēnu akadēmijā sacīja manas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: “Latviešu zemnieku kultūra, saglabājot vienu no viskonservatīvākajām un arhaiskākajām indoeiropiešu valodām, saglabāja arī lielu daudzumu mutvārdu kultūras tradīciju. … Šodien šis tautasdziesmu krājums ir pieejams datorizētā formā, tādējādi tas simbolizē procesu, ar kura palīdzību ir iespējams saglabāt pagājušo gadsimtu kultūras mantojumu un padarīt to pieejamu mūsdienu izpratnei un analīzei.”
Izmantojot šo augsto tribīni, es gribu vērst jūsu uzmanību uz divām ES pasaulēm, kuras bieži nesatiekas. Latviešu rakstniece Nora Ikstena apgalvo, ka radošiem cilvēkiem ir neiespējami iekļauties Eiropas birokrātijas sausajā žargonā, savukārt labi trenētajiem projektu virzītājiem – grūti formulēt valodā krāšņu un ar domu piepildītu teikumu. Gribu novēlēt atcerēties, ka skaistums pasauli neizglābs, bet domāšana gan. Un domāšana nenotiek masveidā, domājam tikai katrs pats ar savu galvu. Tomēr ar izdomāšanu vien nepietiek. Kā teica Pols Valerī: “Trouver n’est rien. Le difficile est de s’ajouter ce qu’on trouve” (atrast vēl nenozīmē neko, grūtākais ir atrasto pilnveidot).