"Putins brauks arī pie Kadafi"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.02.

Krievijas ārpolitikas aktivizēšanās rada bažas Rietumos.

Vladimirs Putins pieņēma Lībijas līdera Muamaras Kadafi piedāvājumu apmeklēt Tripoli. Neapšaubāmi, īpašu ēnu uz šo notikumu met fons, kādā tas notika: nesen Maskavā viesojās Irākas vicepremjers Takirs Azizs (sakarā ar to ASV valsts departaments uzstājās ar nievājošu Kremļa apvainojumu), bet pirms tam pats Putins bija KTDR, ar kuras atomuzbrukumiem Savienotās Valstis sen jau biedē savus iedzīvotājus. Citu valstu sadarbību ar šīm valstīm, sevišķi augstākajā līmenī, ASV uztver kā personisku apvainojumu. It sevišķi, ja sakari ar šīm valstīm notiek bez viņu piekrišanas. Straujā Maskavas ārpolitikas aktivizēšanās, mēģinājums atjaunot vecos sakarus un sakārtot sadarbību kā ar Rietumu, tā arī ar Austrumu valstīm, liek saausīties Vašingtonai.

Tas, ka Krievija paplašina attiecības ar "uzticību neviesošām valstīm", nav nekas briesmīgs ne pašai Krievijai un nepavisam jau ne Rietumiem. Daudzi saskata mēģinājumā atraisīt dialogu ar šīm valstīm, kur izveidoti nedemokrātiski un pat diktatoriski režīmi, pazīmi, ka Krievija drīz nonāks pie kaut kā līdzīga.

Maskavā tā risina ne tikai savas ārpolitikas jautājumus, bet arī mazina saspringumu pasaules arēnā kopumā. Izmantojot vecos un jaunos sakarus, Maskavai ir vieglāk atrast kopēju valodu ar abām pusēm.

Kas attiecas uz Lībiju, Krievija nekad nav bijusi tās galvenais darījumu partneris. Lībija, bijusī Itālijas kolonija, nekad nav zaudējusi darījuma sakarus ar metropoli. Tradicionāli labas attiecības Lībijai ir ar Vāciju. Trešajā vietā tirdzniecības partneru ziņā ar Tripoli ir Madride un Londona.

Pašlaik mums ir grūti panākt kaut vai amerikāņus, kas pastāvīgi apvaino Lībiju starptautiskā terorisma atbalstīšanā, taču veic darījumus šajā valstī. Lai arī oficiālās ASV naftas kompānijas pārtrauca darbu Lībijā 1986. gadā, to īpašumi paliek pilnīgi neskarti, taču pašā Lībijā ar prieku pieņems amerikāņu investīcijas valsts naftas un gāzes nozarēs.

Abdeļs Šalkams atzīmēja, ka "Lībijā strādā vairāk amerikāņu un angļu nekā krievu". Uz to Krievijas ĀM vadītājs Igors Ivanovs tūlīt reaģēja: "Tas ir jālabo".

Šaļkamam tiekoties ar Igoru Ivanovu, puses norunāja sagatavot protokolu par abu valstu ārpolitisko resoru sadarbību, kas, pēc Krievijas ĀM vadītāja domām, "palīdzēs aktivizēt mūsu koordināciju starptautiskajā arēnā".

Marianna Beļeņkaja