"Debates Vācijā par labējo ekstrēmismu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.08.03.

Pret jauniešu vardarbību bijušajā Austrumvācijā valda bezspēcība.

Diseldorfā sarīkotais sprādziens ir izraisījis plašas diskusijas par labējo vardarbības briesmām. Kamēr bieži vien tiek pārvērtētas organizētā labējā ekstrēmisma briesmas, tiesai un policijai ir ļoti grūti tikt galā ar vardarbīgajiem jauniešiem, kuri plosās Austrumvācijā. Tomēr šīm iestādēm diez vai var pārmest noteiktības trūkumu šī fenomena apkarošanā.

Politiķi no valdības nometnes, starp viņiem arī ārlietu ministrs Joška Fišers un iekšlietu ministrs Oto Šilijs, aicina uz stingrāku rīcību pret neonacistiskajiem varmākām un aicina pilsoņus dot pretsparu labējiem radikāļiem.

Jaunajās federālajās zemēs ir novērojamas pārmaiņas apziņā, konsekventi tiek izmeklēti noziegumi un aizliegti tādi pasākumi kā Skinhead koncerti. Tomēr kritizēts tiek tas, ka starp nosodījumu un darbiem paiet pārāk ilgs laiks. Arī politiķi un mediji ārkārtīgi jūtīgi reaģē uz šādiem notikumiem. Tomēr pāri Vācijai joprojām stiepjas plaisa. Kamēr valsts austrumos ilgu laiku šādu noziegumu nozīme tika relativizēta, Rietumos sensacionāli izlēcieni vai atentāti attiecīgajās pilsētās bieži vien mobilizē lielu sabiedrības daļu. Tomēr šādas reakcijas sekas bieži vien ir ātri gaistošs akcionisms, kas nav brīvs no histērijas.

Vai to var salīdzināt ar kreiso terorismu?

Pašreizējās debatēs tiek nosodītas lietas, kuras gan visas ir saistītas ar labējā ekstrēmisma jēdzienu, taču praksē tām nav pārāk lielas savstarpējās saistības. Organizētais, uz vardarbību gatavais labējais ekstrēmisms deviņdesmitajos gados gan ir pastiprinājies, tomēr tas joprojām ir ierobežots fenomens, un to nevar salīdzināt ar septiņdesmito un atstoņdesmito gadu kreisā ekstrēmisma organizētības pakāpi, resursiem un noziedzīgo enerģiju. Labējie izvairās no terora aktiem, jo nevēlas izprovocēt pastiprinātas policijas represijas.

Vairāk rūpju izmeklēšanas iestādēm un politiķiem sagādā neorganizētie, spontānie noziedzīgo jauniešu izlēcieni. Galvenokārt Austrumvācijā, kur regulāri notiek uzbrukumi ārzemniekiem, personām ar kreisiem uzskatiem, kā arī sociāli vājajiem.

Bērni kā noziedznieki

Šie jaunieši var rēķināties ar to skolotāju un vecāku vienaldzību vai pat piekrišanu, kuru vērtību sistēma tika sagrauta līdz ar VDR un kuri tāpēc nav spējīgi sniegt bērniem orientāciju un audzināšanu. Totalitārā komunistiskā ideoloģija atbalsta spēka lietošanu pret personām, kuras, pēc valdošo domām, atrodas ārpus sociālistiskās tautu savienības. Acīmredzot latentā gatavība uz vardarbību tiek pārnesta arī uz bērniem, kuri ir pārāk jauni, lai viņi atcerētos VDR. Te klāt nāk gan vecāku, gan jauniešu ekonomiskās rūpes un sajūta, ka austrumvācieši ir otrās šķiras pilsoņi. Lai pret to vērstos, nepietiek tikai ar valsts represijām vien. Tagad visi cer uz iespējami ātrāku civilās sabiedrības izglītošanu un uz ekstrēmismu un vardarbību noraidošu konsensu, kāds eksistē Rietumvācijā.