Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 25.11.2004.

28. Ikšķile

Kad vācu tirgotāji 12.gadsimtā iekuģoja Daugavas lejtecē, tie neapmetās purvainajā grīvas rajonā, bet iebrauca pa upi augšup dziļāk toreizējā Līvu zemē. Kā hronika stāsta, pirmā apmetnes vieta bijusi Ikšķile. Tur augstā klinšainā Daugavas labajā krastā, iespējams, celta kāda noliktava, veidota ziemas apmetne, lai varētu tirgoties visu gadu, ne tikai kuģošanas laikā. Ietirgotās zvērādas, vasks, medus, dzintars un citas vērtīgas preces vilināt vilināja izvērst tirdzniecību plašāk, piesaistīja arvien vairāk tirgotāju.
Sākumā vietējās ciltis neuzticas svešiniekiem, taču drīz vien tie ir gaidīti viesi. Ziņas par šo “jauno” pagānu zemi ātri izplatās tirgotāju dzimtenē Vācijā, un sarosās arī toreizējā garīgās dzīves noteicēja – baznīca. Laikā starp 1180. un 1184.gadu tirgotājiem jau brauc līdzi speciāli sagatavots misionārs – mūks Meinards ar diviem mācekļiem – Jāni un Tomu. Pēc triju nedēļu ilgas kuģošanas viņi nonāk galvenajā tirgotāju apmetnē Ikšķilē. Izprasījis Polockas kņazam Vladimiram atļauju (toreiz šīs zemes nodokļu ziņā bija pakļautas Polockai), Meinards uzsāk pagānu kristīšanu. Sākumā sludināšana un kristīšana notiek kādā pagaidu mītnē (tirgotāju namā), taču, līdzko saņemti līdzekļi no Romas pāvesta un Brēmenes arhibīskapa, Meinards nopērk nelielu zemes gabalu baznīcas un sava nama celšanai. Iespējams, ka pati pirmā Ikšķiles baznīca ap 1184.gadu bijusi kāda neliela koka celtne.
Ikšķilei uzbrūk leiši un zemgaļi, un Meinards kopā ar līviem spiests bēgt, slēpties mežā. Pēc tam viņš līviem pārmet viņu muļķību, ka tiem nav mūru, aiz kuriem slēpties kara gadījumā, un piesola celt mūra pili, ja viņi būs ar mieru kristīties (līdz tam kristīšana veicās pavisam gausi). Tātad – nevis pārliecina, bet piesola samaksu par kristīšanos. Daļa līvu ir ar mieru un divas reizes to apsolās. Drīz vien Ikšķilē darbu sāk no Gotlandes ataicinātie dzirkaļi (akmeņkaļi), viņiem palīdz vietējie iedzīvotāji, jo paredzēts, ka 4/5 ēkas piederēs viņiem. Celtniecība veicas ātri, jo vajadzīgie būvmateriāli rodami turpat uz vietas. Daugavas krastos lauž dolomītu, laukakmeņus savāc tuvākajā apkārtnē, arī kaļķu cepli var ierīkot tuvumā, jo pie Daugavas rodami bagātīgi ģipša krājumi. Lauzdami akmeņus, mūrēdami sienas, vietējie iedzīvotāji – līvu ciltis – neapzinājās, kādu postu tas viņiem nesīs daudzu gadsimtu garumā: “Bet līviem, ceļoties šīm sienām, gan prātā nenāca nevienam, ka notiks tā, kā noticis...”
Tā ir pirmā zināmā būve visā Baltijā, kuras mūros akmeņi sastiprināti ar cementu (toreiz tā sauca kaļķu javu). 1185.gadā pils un baznīca ir gatava, palicis vien tāds nieks – izdzīt šo celtņu cēlājus, īstos zemes īpašniekus no uzceltā, kas tiek īstenots ātri un vienkārši.
No šīs vietas sākas kristietības izplatīšana Livonijā un līdz ar to – jauns posms šīs zemes – Māras zemes – vēsturē.
Baznīca vienā un tajā pašā vietā bijusi gandrīz 800 gadu – gan sagrauta drupās, nopostīta karos, nodegusi un applūdusi, bet vienmēr atkal celta no jauna. Liktenīgs tai bija 1916.gads – Pirmais pasaules karš, kad tā atradās krievu armijas priekšējās aizstāvēšanās līnijās, kālab to tiešos mērķējumos sašāva vācu artilērija no Pārdaugavas puses. Patiesībā gan sašauts tikai skaistais šīfera jums un līdz pusei norauts tornis. Taču vēlāko gadu nevērīgā izturēšanās skaisto celtni pārvērš drupās. Un galīgi to pieveic mūsu gadsimta 60.gadi, kad, būvējot hidroelektrostaciju, baznīca nonāk appludināmā zonā un paliek uz nelielas saliņas ūdeņu vidū, aizbērta gandrīz līdz pusei. Patlaban no tās ir tikai nožēlojamas atliekas.
Lai iezīmētu šo visai Māras zemes vēsturei svarīgo vietu, Kultūras fonda Ikšķiles kopa nolēma Daugavas krastā, iepretī baznīcas drupām, likt piemiņas zīmi. Zīmīgi tas, ka šī bija pirmā zināmā mūra celtne Baltijā, bet 1988.gada 23.oktobrī atklātais piemiņas akmens – pirmā piemiņas zīme atjaunotā Kultūras fonda vēsturē.
Vēl katrā ziņā jāpiebilst, ka šo skaisto, pirmo akmeni ar iekaluma vārdiem vēlāko daudzo zīmju rindā Ikšķile un Kultūras fonds saņēma kā dāvinājumu no tagad jau mirušā akmeņkaļa Jāņa Rasiņa. Viņš nejauši dzirdēja sarunu par astronomiskajām summām, kādas par to prasīja mūsu ievērojamie tēlnieki, tālab Atmodas pirmajās jūsmas pilnajā laikā dāvināja akmeni, savu darbu, iekaļot tekstu, kā arī visu akmens atvešanu un uzstādīšanu.

Vaida Villeruša

Ikšķiles baznīcas drupas 2000.gadā Daugavas zīme Ikšķilei Foto: Vaida Villeruša