Kristīgā mācība skolās: fakti, problēmas, aizspriedumi

Pēc Izglītības valsts inspekcijas datiem, 17,5% jeb 3350 no pirmo klašu skolēniem šajā mācību gadā apgūst ticības mācību valsts skolās, pārējiem tiek mācīta ētika. Varētu vaicāt, kādēļ valstī, kurā uzticības reitings baznīcai tradicionāli ir bijis augsts, šis skaitlis nav lielāks. Lai gan ceļš pretī kristīgās mācības ieviešanai skolās mērāms vismaz 10 gadu garumā un nebūt nav kaut kas negaidīts un nepārdomāts, kā to dažiem gribējies uzsvērt, joprojām mūsu valstī šajā jomā nākas saskarties gan ar praktiskām grūtībām, gan dažādiem jau tradicionāliem aizspriedumiem.

Skolas svētki Saiešanas namā Brīvdabas muzejā. It visos laikos valsts un baznīcas vienmēr ir meklējušas dažādas sadarbības formas Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Sūtīt savu bērnu uz kristīgās mācības vai ētikas stundām, protams, ir bijusi skolēnu vecāku izvēle, lai gan ne visur tā tika nodrošināta. Daudz kas ir bijis atkarīgs no konkrētu skolu vadītājiem un pašvaldību nostājas, no gatavības un vēlēšanās atbalstīt kristīgo mācību. Piemēram, Ventspilī tā netiek mācīta. Ar grūtībām nācies saskarties arī atbilstošu pasniedzēju sagatavošanā. Lai gan ierosinājums nācis no valsts jau 1998.gadā, tomēr, kā norādījis Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, ticības mācības skolotāju sagatavošana lielā mērā ir atstāta tradicionālo konfesiju ziņā, nepiešķirot vajadzīgo finansējumu no valsts. Šajā ziņā var vienīgi atgādināt, ka jau 1996.gada Reliģisko organizāciju likuma grozījumos ir noteikts, ka “kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta”.
No kristīgās mācības skolotāja līdztekus valsts prasībām atbilstošai pedagoģiskai izglītībai tika prasīta tradicionālas Baznīcas izsniegta apliecība par tiesībām mācīt kristīgo mācību kā starpkonfesionālu mācību priekšmetu pamatizglītības pakāpē. Jāatzīst gan, ka, sagatavojot kristīgās mācības skolotājus, galvenokārt tika akcentēta jaunās mācību programmas metodika, skolotāju teoloģisko izglītošanos atstājot viņu pašu ziņā, lai gan daudzi no viņiem jau agrāk ir strādājuši svētdienas skolās vai mācījuši ticības mācību fakultatīvi.

Kristīgās mācības saturs un pārpratumi

Kristīgās mācības programmas izstrādes darba grupas vēstulē pirmo klašu skolēnu vecākiem teikts, kā tā ir “mācība par tradicionālo konfesiju (luterāņu, katoļu, baptistu, pareizticīgo, vecticībnieku) kopējiem kristīgās ticības pamatiem Bībelē, vērtībām un izpausmēm pasaules kultūras attīstībā”. Ar to tiek domāts Kristus mācībā atklātais sabiedrības modelis ar Dievu centrā un cilvēku kā augstāko vērtību tajā. Tādējādi kristīgajā mācībā skolēni apgūst zināšanas un izpratni par Dieva radītās pasaules kārtību, kristīgās dzīves prasmes (lūgšana, kalpošana, sadraudzība), kā arī veido kristīgajās vērtībās pamatotu rīcības motivāciju.
Ticības mācības skolotāja Jaunjelgavā un Kristīgo skolotāju asociācijas valdes locekle Margarita Savicka stāsta, ka ne visi kristīgie vecāki ir izvēlējušies sūtīt savus bērnus uz kristīgās mācības stundām, domājot, ka to bērni apgūs savas draudzes svētdienas skolā. Tomēr skolotāja uzskata, ka ticības mācības programma ir pietiekami vispusīga un bērni, kas mācīsies ticības mācību ētikas vietā, nebūs zaudētāji. Runājot par aizspriedumiem, viņa min cilvēkus, kas aizmirst, ka ticības mācības programma nav orientēta tikai uz kādas noteiktas konfesijas mācību, kuru plašāk var apgūt attiecīgās konfesijas svētdienas skolā. Mācība ir starpkonfesionāla, tātad tajā ir apkopotas tradicionālajām konfesijām kopīgās Bībelē pamatotās mācības.
Mācību procesam sākoties, dažviet ir nācies dzirdēt sūdzības, ka tiem, kas gada sākumā izvēlējušies ētiku, netiek dota iespēja pāriet uz kristīgo mācību. Ir arī vecāki, kas nav izvēlējušies sūtīt savus bērnus kristīgajā mācībā, apgalvojot, ka reliģija ir pārāk intīma lieta, kas jāglabā dziļi sirdī un jāapgūst ģimenē, nevis skolā. Kristīgo mācību patiešām vajadzētu vispirms apgūt ģimenē, tomēr atsaukšanās uz sirds reliģiju bieži ir aizbildinājums tam, ka šī reliģija cilvēka dzīvē vairs nekur neizpaužas un ir aizmirsta. Ja cilvēks patiešām kaut kam tic, tad būtu dīvaini, ka viņš to arī neapliecinātu dzīvē vai kaunētos no savas ticības.

Ko Baznīca meklē valsts skolās

Joprojām nākas dzirdēt, ka Baznīca taču ir šķirta no valsts un tāpat būtu jānošķir kristīgā mācība no valsts skolām. Tomēr valsts un Baznīcas nošķīrums nekad nav bijis absolūts. Tas ir pastāvējis tādēļ, lai valsts nevarētu noteikt, kas ir jādara un jāmāca baznīcai, kā arī otrādi. Vēsturiski valsts un baznīcas vienmēr ir meklējušas dažādas sadarbības formas, ņemot vērā, ka baznīcu locekļi ir arī valsts pilsoņi, ar kuru interesēm un vajadzībām šai valstij ir jārēķinās arī tad, ja attiecīgā sabiedrības daļa vēlētos, lai viņu bērni iegūst pamatzināšanas kristīgajā mācībā valsts skolās. Un valsts arī ir izrādījusi pretimnākšanu. Kā norāda Lutera Akadēmijas rektors Dr. Reinhards Slenczka, valsts ir bijusi ieinteresēta Baznīcas īstenotā kristīgās reliģijas mācībā. Uz to valsti rosinājusi “tā saukto vērtību zaudējuma sekas, kas savukārt rāda, ka labā un ļaunā, taisnā un netaisnā atšķiršana nepavisam nav iedzimta katrā cilvēkā un nebūt nav pašsaprotama.” Atzinīgi vērtējot pašreizējo kristīgās mācības programmu, R.Slenczka tomēr uzsver, ka kristīgai mācībai valsts skolās ir svarīgi saglabāt tai raksturīgo, satura ziņā nepakļaujoties valsts diktātam: “Ja baznīcas šo valsts uzdevumu uztver kā valstisku pakalpojumu ar savu konkrētu saturu, tās pakļautas briesmām kļūt par valsts izpildorgānu un līdz ar to atkal par valsts baznīcu, kas kalpo valsts, resp., plurālistiskās sabiedrības, mērķiem un interesēm.” (Ētika un kristīgā mācība valsts skolās, “Svētdienas Rīts”, 20.nov., 2004.)
Jāpiezīmē, ka kristīgā mācība valsts skolās nebūt nav tikai Latvijas valstij raksturīgs fenomens, bet līdzīgas stundas tiek mācītas visā Eiropā. Piemēram, Anglijā, Zviedrijā, Dānijā, Austrijā un citur kristīgās mācības stundas ir obligātas, lai gan vairumā Eiropas valstu tās ir konfesionāli ievirzītas.

“Tur augšā kāds sēž”

Vairums aizspriedumu par kristīgās mācības mācīšanu pirmām kārtām ir dzirdams no cilvēkiem, kuriem savā laikā tā ir izpalikusi. LLU Filozofijas katedras lektors Gunārs Brāzma, mācīdams kursus filozofijā un ētikā, ir novērojis, ka daudzu viņa studentu vidū pamanāma dziļa neizpratne par to, kas vispār ir reliģija, vai arī ļoti vienkāršoti un primitīvi priekšstati. Studenti uzskatot, ka patiesas zināšanas var sniegt vienīgi zinātne, turpretī reliģija saistās ar aizspriedumiem un tumsonību. Kāds students apgalvojis, ka kristietība nozīmē mācību, ka “tur augšā kāds sēž”. Daudzi nesaprot reliģiskās valodas un simbolu specifiku un vadās pēc primitīvām klišejām, kuras ar bravūru deklarē. Ir maldīgi uzskatīt, ka zinātne izskaidro visu, uzskata G. Brāzma. Cilvēka uzskatus un rīcību ietekmē pamatprincipi jeb iepriekšpieņēmumi, kas iesniedzas reliģijas sfērā un nav pierādāmi vai apgāžami ar zinātnes palīdzību.
Vaicāts par to, vai demokrātiskā valstī būtu jāmāca vienīgi kristīgā mācība, nevis, piemēram, islāms, budisms, dievturība vai citas reliģijas, G. Brāzma atbild, ka mēs tomēr esam dzīvojuši kristīgās kultūras tradīcijā, kas joprojām Latvijā ir dominējošā, kā arī mēģināt bērniem mācīt visas reliģijas uzreiz būtu tas pats, kas mācīties reizē visus mūzikas instrumentus. Viņš norāda uz pārmetumu, ka kristīgajā mācībā maziem bērniem tiks uzspiestas kādas dogmas jeb tendenciozi skaidrojumi un tā vietā vajagot mācīt neitrālus faktus. Šajā sakarā ievērojamais angļu rakstnieks G. K. Čestertons esot teicis, ka, lai izvairītos no uzspiestām idejām, vajadzētu dzīvot uz vientuļas salas, tomēr arī atrašanās uz vientuļās salas būtu ne mazākā mērā uzspiesta. Līdzīgā kārtā, nemācot bērniem kristīgo mācību un ētiku, viņiem tiek uzspiests palikt neziņā par kristietību un ētikas pamatprincipiem.

“Svēta vieta tukša nepaliek”

Jāatceras teiciens, ka “svēta vieta tukša nepaliek” vai arī kāda filozofa izteikums, ka alternatīva filozofijai ir slikta filozofija. Ja bērniem netiek piedāvāta ticības mācība un ētika, viņi bieži vien nedomājot pieņems citas “vērtības”. Piemēram, vēstures un bioloģijas stundās skolēni var gūt atziņu, ka dzīve ir cīņa un uzvar stiprākais. Masu medijos, reklāmās u.c. tiek kultivēts bagāta veiksminieka, darījumu cilvēka tēls, kurš pats ir pasaules centrā un kura dzīves mērķis ir arvien augšupejoša karjera, kā vārdā mērķi, iespējams, attaisno līdzekļus. Labs un reāls ir tas, ko var izdevīgi pārdot un nopirkt. Jauniešu vidū ir populārs uzskats, ka dzīvē viss ir jāizmēģina un jābauda šis mirklis, no kā izriet atbilstoša rīcība. Nedrīkst aizmirst, ka Latvijā arvien ienāk jaunas reliģiskas kustības, tās visbiežāk nekritiski pieņem tie, kam nav priekšzināšanu reliģijā. Tādēļ ir labi zināt pamatvērtības, kas izturējušas laika pārbaudi.

Ģirts Grietiņš

Uzziņai:

1993.gadā izveidota Starpkonfesionālās kristīgās izglītības kolēģija.
1994.gadā notika Latvijas Izglītības darbinieku kongress, kurā pieņēma rezolūciju “Par reliģiskās izglītošanas iespējām vispārizglītojošā skolā.” Rezolūcijas 2.punktā pausts Latvijas pedagogu vairākuma viedoklis: “Pakāpeniski izglītības programmās var tikt ieviesti darbīgās ētikas un reliģijas mācības (ar starpkonfesionālu ievirzi) kursi, no kuriem skolēniem būtu jāizvēlas vismaz viens.”
1995.gadā tika pieņemts Reliģisko organizāciju likums, kura 6.pants paredz kā izvēles priekšmetu mācīt konfesionālu ticības mācību.
Ar 1996. gadā veiktajiem grozījumiem šajā likumā ir noteikts, ka “kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta”.
1998.gadā pieņemtā jaunā Izglītības likuma 10.pantā noteikts: “Izglītības sistēma nodrošina apziņas brīvību. Izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus.”
1999.gada sākumā tika izveidota darba grupa no četru tradicionālo kristīgo baznīcu pārstāvjiem, kuri izstrādāja Kristīgās mācības programmu 1.-4. klasei, un 1999.gada 9.septembrī ar ISEC rīkojumu Nr.99/78 “Par kristīgās ētikas ievadkursu – “Kristīgā mācība” šī programmu apstiprināta.
2000.gada 5.decembrī pieņemti MK noteikumi Nr.462 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu”, kas noteic, ka valsts pamatizglītības programmu saturs tiek īstenots arī mācību priekšmetos “ētika” vai “ētika un kristīgā mācība”.
2003.gada 14.oktobra MK noteikumi Nr. 570 paredz, ka kristīgā mācība/ētika tiek ieviesta Pamatizglītības programmas satura īstenošanai ar 2004./2005.mācību gadu 1.klasē.
2004.gada aprīlī tika nodotas abas mācību priekšmetu programmas 1.klasei.