"Hegemonijas nasta"

"Die Welt"

— 2000.08.02.

Klintona pēctecis un ietekme uz ārpolitiku

Protams, ka pasaule zina labi, ko sev līdzi nesīs kāda kandidāta ievēlēšana. Tomēr līdz šim trūkst signālu par virzienu un tie arī nav gaidāmi.

Iemesli ir skaidri redzami. Trūkst aukstā kara kā organizējošā principa. Otrā pasaules kara un aukstā kara "imperial presidency" vairs neeksistē. Lielās ārpolitiskās tēmas — NATO paplašināšanu un nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu — arvien vairāk nosaka īpašās intereses.

Kad Kisindžers 1973. gadā uzdeva jautājumu, kāds ir Eiropas ārpolitikas pārstāvja telefona numurs, eiropieši bija apmulsuši. Šodien viņiem ir iemesls šo jautājumu uzdot Amerikai. Fakts, ka ASV ir pasaules pēdējā supervara, hegemoniāla vara, kas par spīti līdzsvaram gan militāri, gan ekonomiski un tehniski ir pārāka par visiem sāncenšiem, vēl nesniedz nekādus paskaidrojumus par amerikāniskās varas virzienu un substanci. Un tā vecās determinantes atkal kļūst par jaunām, un tās var saukt par izolacionismu, globālo hegemoniju vai reālismu.

Pirmajos simts gados vadlīnija bija izolacionisms, uzticīgs Džordža Vašingtona brīdinājumam no "entangling alliances", kas Ameriku varētu iesaistīt aizjūras konfliktos.

Tomēr intervencei draudzīgais globālisms noteica Amerikas iesaistīšanos Eiropas lielākajā karā, kas līdz ar to kļuva par pasaules karu. Mērķis bija tikpat cēls, cik nesasniedzams: "Padarīt pasauli drošu demokrātijai." Tam sekoja jauns izolacionisms, kas beidzās līdz ar Otro pasaules karu. Jau pirms 1945. gada tika izveidota vispasaules brīvās tirdzniecības un demokrātijas sistēma, kas balstījās uz dolāru un atbaidīšanu. ASV aliansei pretī stāvēja padomju impērija. Politiskās sistēmas globālā loma tika transformēta vienā pasaules varā.

Svārstīšanos starp izolacionismu un globālismu vienmēr ierobežoja reālisms, kas sader ar pragmatismu iekšpolitikā. Pragmatiķi ASV neredz ne kā britu impēriju, ne arī kā jauno Romu. Viņi vairāk ir līdzsvara nekā hegemonijas piekritēji. Šī skola 1945. gadā deva lielu ieguldījumu drupās sagrautās Eiropas izveidošanā par partneri un konkurentu. Tomēr hegemoniālie instinkti ir spēcīgi pat līdz šodienai, un eiropiešus, kuri vēlas aizsardzību bez aizbildniecības, tie kaitina.

Pēc padomju impērijas sabrukuma amerikāņi ir padevušies triumfālisma kārdinājumam — piemēri tam ir globālā atomieroču izmēģinājuma aizlieguma noraidījums un nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstīšana. Vienlaikus nevar nepamanīt arī impērisko centienu pazīmes. No Dienvidķīnas jūras līdz Persijas līcim un no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai — visur ASV uztur līdzsvaru, kas citādi izjuktu — ar neparedzamām sekām mieram, brīvai tirdzniecībai un naftas cenām. Tomēr izolacionisms ir kārdinājums, it īpaši tāpēc, ka ASV ir vienīgā valsts, kas var atļauties visu, ieskaitot kļūdas. Izolacionismam šodien ir forma, ko Klintons ir nosaucis par "assertive unilateralism", par patiku pēc savrupgājieniem.

Eiropiešiem vēstījums ir skaidrs. Runa ir par to, lai viņi amerikāņiem būtu partneri un pretsvars. Ekonomika un lietas ar eiro ir uz pareizā ceļa, bet drošības politika — nē, un Dienvidslāvijas sabrukums tam jau desmit gadu sniedz bēdīgus piemērus. Amerika svārstās starp unilaterālismu un hegemoniju, un bez Eiropas nav neviena, kas varētu radīt līdzsvaru.

Mihaels Štirmers