Dārgais satiksmes dalībnieks

Satiksmes negadījumā bojāgājis cilvēks nav tikai negatīvā statistika vien, bet arī zaudēta dzīvība, tātad virkne dramatisku seku – psiholoģisku un ekonomisku, ko izjūt gan bojāgājušā cilvēka tuvinieki, gan visa valsts. Šāds skatījums uz autoavāriju bēdīgajiem rezultātiem tika piedāvāts šonedēļ Satiksmes ministrijas (SM) rīkotajā konferencē “Cilvēks ir vērtība!”

Katra valsts, arī Latvija, iespēju robežās cenšas mazināt negadījumu sekas, kas parasti nozīmē cietušo iedzīvotāju steidzamu glābšanu. Taču vienlaikus krietni atpaliek avāriju cēloņu novēršana Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Tas varētu šķist neticami, taču Pasaules veselības organizācijas (PVO) dati liecina: satiksmes negadījumi ir 11. lielākais mirstības cēlonis pasaulē un veido 2,1 procentu no kopējā mirstības apjoma. Eiropā ik gadu autoavārijās dzīvību zaudē 127 000 cilvēku, bet 2,4 miljoni (tikpat, cik Latvijā iedzīvotāju) tiek ievainoti vai padarīti darbnespējīgi. Sevišķi traģiski – katrs trešais satiksmes negadījumos bojāgājušais ir trīsdesmit gadu slieksni vēl nepārkāpis cilvēks. Eiropā autoavārijas ir izplatītākais nāves cēlonis bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem, kā arī jauniešiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem.
Galvenie tiešie negadījumu iemesli kā Latvijā, tā citur pasaulē ir vieni un tie paši – ātruma pārsniegšana, braukšana reibumā, tumsa. Savukārt satiksmes negadījumu ne tik tiešie iemesli mūsu valstī lielā mērā saistīti ar tādām braucēju individuālajām īpašībām kā bezatbildība un izrādītieskāre, atzīst speciālisti. Vēl viens mirstības iemesls – novēlota medicīniskās palīdzības sniegšana cietušajiem, sevišķi lauku rajonos. Savukārt smagu traumu gadījumos noteicošie bijuši tādi faktori kā drošības jostu, bērnu sēdeklīšu, atstarotāju un aizsargķiveru nelietošana.

Ekonomiskie un sociālie zaudējumi kļūst nepieļaujami lieli

Tas, ka satiksmes negadījumos lielākoties iet bojā gados jauni cilvēki, kam darba dzīve vēl tikai sākas, nozīmē lielus materiālos zaudējumus valstij. Proti, kā informē SM, 1 – 3 procenti no ikkatras valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) tiek tērēti negadījumu seku likvidācijai. Šis negatīvais iespaids ir cieši saistīts ar valsts pārticību – jo tā nabadzīgāka, jo satiksmes negadījumu seku iespaids uz tautsaimniecību smagāks. Eiropas Savienība jau deklarējusi, ka autoavāriju radītie ekonomiskie un sociālie zaudējumi ir nepieļaujami augsti. Tādēļ, pasludinot to par prioritāti, pausta apņemšanās līdz 2010. gadam satiksmes negadījumos bojāgājušo cilvēku skaitu samazināt uz pusi. Der atgādināt, ka demogrāfisku problēmu dēļ IKP Latvijā saražo tikai apmēram puse iedzīvotāju, bet satiksmes negadījumi negatīvi iespaido kopējo vecuma struktūru.
Mūsu valstī visvairāk bojāgājušo – 923 – tika reģistrēts 1998. gadā. Vairākos pēdējos gados, automašīnu daudzumam ik gadu pieaugot par 20 – 30 tūkstošiem, bet ceļu tīklam nepaplašinoties, šis skaitlis turas pie 500. Taču negatīvā tendence ir satiksmes negadījumos dzīvību zaudējušo gājēju skaits. Tas tuvojas pusei no visu bojāgājušo skaita un ir lielā mērā saistāms ar atstarotāju nepopularitāti un nepieejamību. Latvijā ceļu satiksme prasa divreiz vairāk upuru, nekā pieļaujams atbilstoši starptautiski izvērtētām kvotām.
Ir aprēķināts, ka Latvijā viena cilvēka izaudzināšana līdz augstskolas absolventa izlaiduma ballei ģimenei un sabiedrībai izmaksā 25 – 30 tūkstošus latu. Savukārt viena vidēja darbspējīga iedzīvotāja naudiskā vērtība, rēķinot sagaidāmo viņa pienesumu tautsaimniecības pūrā, ir ap 300 000 latu. Salīdzinājumam var minēt, ka par šādu summu, atsevišķi ņemot, būtu iespējams rekonstruēt lielu daļu valstī zināmo bīstamo krustojumu jeb tā saukto melno punktu, kur katrā ik gadu bojā iet vairāki cilvēki.
Taču katras uz ceļiem bojāgājušā vai ievainotā cilvēka dzīvības naudā neizsakāmā vērtība ir negadījuma iespaids uz automobilisma upura ģimeni. Nereti ar tuvinieka zaudējumu saistītās morālās ciešanas no ierindas izsit vairākus citus šīs ģimenes locekļus. Turklāt jārēķina, ka daļa no šiem pārdzīvojumiem tā arī neatgūstas un tādējādi ir pieskaitāmi pie vairāk vai mazāk sabiedrībai zudušiem cilvēkiem. Cits negatīvais aspekts – sarežģījumi un zaudējumi, ko arī materiāli spiesta izjust negadījuma upura ģimene, kurai turpmāk gadiem nākas rūpēties par darbspējas zaudējušo tuvinieku.

Negadījumu skaits pieaug, noteikumu prestižs – ne

PVO veiktā situācijas analīze liecina – satiksmes negadījumu iespaids uz sabiedrību un ekonomiku nākotnē pieaugs. Prognozē, ka pasaules iedzīvotāju veselības problēmas, kas radušās autoavāriju dēļ, no devītās vietas negatīvo faktoru tabulā 1990. gadā pacelsies jau līdz trešajai vietai 2020. gadā. Savukārt mirstība šā iemesla dēļ palielināsies par 67 procentiem.
Reaģējot uz šo statistiku un negatīvajām prognozēm, izstrādāts rekomendējamo pasākumu kopums. Proti, paralēli finansējuma palielināšanai visam ar satiksmes drošību saistītajam jāveic satiksmes dalībnieku uzvedības un transportlīdzekļu tehniskā stāvokļa kontrole, sabiedrības apzinīguma veidošana, mazaizsargāto satiksmes dalībnieku drošības garantēšana, satiksmes drošības uzlabošana tumsā, jāefektivizē glābšanas dienestu darbība, jāuzlabo ceļu infrastruktūra. PVO iesaka radīt vadošu valsts aģentūru, kas kontrolētu pasākumus ceļu drošības uzlabošanai. Skandināvijas valstu pieredze māca izmantot satiksmes negadījumu analīzē iegūtos atzinumus un izstrādāt pasākumus avāriju iemeslu novēršanai un to seku likvidēšanai. Taču Latvijas situācijā, kā norāda cilvēka dabas pazinēji, vispirms jāatrisina tāda problēma kā sabiedrisko vērtību, tajā skaitā ceļu satiksmes noteikumu, zemais statuss.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv