"Cenzūra pret visiem vārdiem, kuri ievaino"

"Dagens Nyheter"

— 2000.07.21.

Histērisks jaunpuritānisma vilnis. ASV kristīgie labējie saņem kreiso atbalstu savās prasībās pēc pieklājības.

Prasības pēc cenzūras un aizliegumiem veļas pāri ASV ar tādu histēriju, kāda nav pieredzēta kopš Makartija laika. Debates ir kļuvušas ne tikai kliedzošākas, tās ir zaudējušas arī gandrīz visu saprātu, mēru un loģiku. Reliģiozais labējais spārns un progresīvie kreisie bieži vien ir aizkustinoši vienisprātis, ka aizliegums ir laba lieta, un labāku argumentu trūkuma dēļ viņi tos aizņemas viens no otra. Līdz ar to, ka prasības pēc cenzūras ir kļuvušas par ikdienišķu parādību, neiecietība sabiedrībā ir nostiprinājusies aizvien pamatīgāk.

Pēdējos ar mākslu saistītajos strīdos Ņujorkā neiecietība ir kļuvusi par pašsaprotamu sastāvdaļu. Tā izpaudās nepārdomātajā un reflektoriski pārspīlētajā Ņujorkas policijas reakcijā pagājušajā mēnesī, boikotējot un protestējot pret Brūsu Springstīnu. Iemesls bija dziesma "American Skin", kurā runa ir par lielu sabiedrības uzmanību piesaistījušā Amadou Diallo nošaušanu. Policijas priekšnieks un pilsētas galva pievienojās nosodījumam, pat nezinot, ko viņi nosoda. Viņi nebija noklausījušies šo dziesmu, taču Springstīns bija aizskāris tabu par policijas vardarbību, un ar to pietika. Jaunajā aizliedzošajā klimatā vēlme cenzēt caurvij visas politiskās nometnes.

"Tā nāk ne tikai no labējiem, bet arī no kreisajiem — feministiem, cilvēktiesību aktīvistiem un geju organizācijām. Pašlaik mēs piedzīvojam backlash ", saka Džoana Bertina, kas vada The National Coalition Against Censorship, 40 organizāciju jumta organizāciju, kura strādā pret cenzūru. "Dagens Nyheter" ar viņu tikās organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.

"Satraucoši, ka grupas, kas savulaik bija noskaņotas pret autoritārismu un aizstāvēja brīvo domu, sāk celt robežas idejām un māksinieciskajiem veidojumiem. Kad prasības pēc cenzūras pienāk no abām politiskā spektra pusēm, tad neiecietība tiek atzīta par likumīgu un paplašinās to parādību loks, pret ko tiek vērsti protesti."

Debates, kas pirms desmit gadiem uzvirmoja mākslinieka Roberta Mapletorpa bildēs, nekad tā arī nav aprimušas. Šobrīd uguns tiek vērsta pret Krisu Ofili un viņa zaimojošo madonnas attēlu, kā arī pret Damjēnu Hirstu ar viņa sadalītajiem dzīvnieku ķermeņiem.

Melnādainie iedzīvotāji protestē pret Karas Valkeres mākslu, jo tiek uzskatīts, ka viņas attēlotie melno dzīves apstākļi pastiprinot stereotipus par rasēm. Populārā televīzijas situāciju komēdija "Ellena" vairs netika rādīta uzreiz pēc tam, kad galvenā persona Ellena Dedženerisa paziņoja, ka ir lezbiete.

TV seriāls "South Park" tiek uzskatīts par piedauzīgu, un filma "Dogma" metot izaicinājumu kristīgajām vērtībām. Savukārt pašlaik vispopulārākais repa mūziķis Eminems savu dziesmu tekstos paužot naidu pret sievietēm un homoseksuāliem vīriešiem. Viņi visi ir kļuvuši par spēcīgas pretreakcijas — dažreiz pārsteidzošas, citreiz izskaidrojamas — objektiem. Tomēr katru reizi, jaunām diskusijām sākoties, tās aizvien vairāk tuvojas jautājumam par pilnīgu aizliegumu.

"Vārda brīvība nav pašsaprotama lieta. Tieši tādēļ melnādaino musulmaņu organizācijas pagājušajā gadā atbalstīja Kukluksklana prasību ļaut Ņujorkā rīkot demonstrācijas", Džoana Bertina paskaidroja.

Viņa arī norādīja, ka pašreizējo iekaisušo situāciju ir veicinājusi vairāku cēloņu mijiedarbība. Reliģijai amerikāņu sabiedrībā ir spēcīgas pozīcijas, šeit vairāk cilvēku nekā jebkur citu pasaulē pieder pie kādas reliģiskas apvienības.

"Tradicionālajās kreisajās aprindās līdzās reliģijai ir attīstījies neopuritānisms. Tas izaudzis no pret dzimumu ekspluatāciju vērstā feminisma, bet ir sagrozīts par vispārēju naidīgumu pret seksualitāti".

Bertina norāda, ka tas sācies kā pretpornogrāfijas kustība pirms 15 gadiem, kas pulcēja piekritējus lielākoties no labējā spārna, bet pēc tam guva aizvien lielāku atbalstu arī no kreisajiem.

"Tas attīstījās jaunpuritānisma virzienā, guva milzīgu ietekmi un veicināja tāda noskaņojuma rašanos, ka sekss ir kaut kas netīrs. Situācijā, kad kāds temats ir kutelīgs, cilvēki nedrošības dēļ sliecas paust konservatīvākus uzskatus."

Šādā uzbudinātā noskaņā, piemēram, bija iespējams Oskara balvas saņēmušo filmu "Skārda bungas" Oklahomā klasificēt kā bērnu pornogrāfiju un kategoriski aizliegt rādīt. Pēdējos gados debates sarežģījusi ir teorija par "vārdiem, kas ievaino" jeb "words that wound". Šāds nosaukums ir arī uzmanību piesaistījušai grāmatai. Četri modernajā rasu teorijā skoloti tieslietu profesori grāmatā "Words That Wound" ( Westview Press, 1993) nāk klajā ar jaunu Amerikas konstitūcijas — kas garantē vārda brīvību — pielikuma skaidrojumu. Šajā skaidrojumā tiek pievērsta uzmanība postam, ko rada naidīgi rasistiski izteikumi.

"New York Times" debašu redaktors Brents Stepls kādā rakstā stāsta par "New York Historical Society" sarīkotajā izstādē gūto piedzīvojumu. Tajā bija aplūkojamas Dienvidos rīkoto linčošanu, tā saukto "negro barbecues", fotogrāfijas. Līdz pat 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem tā bija populāra tautas izprieca, uz ko līdzi labprāt tika ņemti arī bērni un piknika grozi. Bildes tika iespiestas kā skatu kartes, ko izplatīja tūkstošos un atkal tūkstošos eksemplāru, un tajās redzami kokos, karātavās un ielu apgaismes stabos pakārti melnādainie vīrieši — dažreiz ķekaros pa trim vai četriem. Kādā attēlā redzams, kā simtiem cilvēku pulcējas ap nupat pakārtu kailu vīrieti, kas tobrīd tiek sakropļots, kamēr zem viņa jau kur ugunskuru.

Brents Stepls savu reakciju pēc šī attēla aplūkošanas apraksta tā, ka viņā kaut kas esot salūzis. Tas pārsniedzot paciešamā robežas. Brents Stepls nevēlas kategoriski aizliegt šo izstādi, taču šaubās par tās lietderību. Viņš apšauba, vai šos attēlus vajadzētu padarīt pieejamus publikai un pauž bažas par notrulināšanos. "Pie šādu bilžu aplūkošanas es nekad nespēšu pierast". viņš raksta.

"Robežu nospraušana ir personīga lieta. Katram indivīdam tā ir savādāka un norāda arī uz problemātiku, kas ir saistīta ar teoriju par vārdiem, kuri ievaino. Šī teorija nesaskata nekādu atšķirību starp vārdiem un rīcību, tiem tiek piešķirta vienāda nozīme, taču likums paredz svarīgu atšķirību. Tas kontrolē cilvēku rīcību, bet nespēj kontrolēt cilvēku domas. Tas nemaz nav likuma uzdevums. Šī teorija ir deģenerējusies par trāpīgu izteicienu lietošanu, aizvainošana un diskriminēšana sabiedriskajā apziņā ir savstarpēji pielīdzināta."

Kad Ņujorkas mērs Džuliani ar visiem līdzekļiem mēģināja apturēt mākslas izstādi "Sensation", kā iemeslu viņš minēja tieši diskrimināciju. Krisa Ofili izveidotais madonnas attēls "Svētā jaunava Marija", kurā viena jaunavas krūts ir izveidota no ziloņa mēsliem, pēc Džuliāni domām bija nepieklājīgs un tādēļ diskriminējošs. Bija aizvainotas katoļticīgo jūtas.

"Šis ir tipisks piemērs, kā tiek sagrozīta mācība par vārdiem, kuri aizvaino. Ja katoļiem nebūtu ļauts ieiet muzejā, tad gan varētu runāt par diskrimināciju", Džoana Bertina teica.

Auļojošās debates par cenzūru nes līdzi arī citu parādību — pašcenzūru. Skaidri redzams efekts, kā norāda Bertina, ir tāds, ka teātri izvairās no eksperimentālu izrāžu iestudēšanas un muzeji rīko rāmākas izstādes.

"Pašcenzūru nav iespējams izmērīt, bet, kad radoši cilvēki tiek apšaubīti, viņi sāk šaubīties par sevi un līdz ar to tiek izmēģināts mazāk ideju. Mēs nezinām, kā būtu izskatījies, kāda māksla un teātra izrādes mums būtu bijušas, ja apstākļi būtu savādāki."

Cits cenzūras debašu efekts ir tāds, ka samazinās valsts un privāto līdzekļu piešķiršana jeb sponsorēšana, kaut arī ir labvēlīga ekonomiskā konjunktūra.

"Vissmagāk cieš avangardiskais kultūras piedāvājums, taču arī tādas lielas institūcijas kā Whitney ir izjutušas skarbākus nosacījumus, pēc tam kad galvenā sponsore Merilū Vitneja pārtrauca piešķirt līdzekļus, jo viņai nepatika Hansa Hākes devums biennālei."

Runājot par valsts līdzekļu piešķiršanu, jāsastopas ar papildu sarežģījumiem.

"Visi cer, ka valsts pievienosies vispārējam uzskatam par to, kas ir jauks un labs. Protams, ka pie mums ir jābūt vārda brīvībai, taču nepieļaušu, ka ar manu nodokļu naudu tiek apmaksāti atšķirīgi uzskati..."

Īpaša klauzula liek NEA, Zviedrijas mākslas padomei atbilstošai iestādei Amerikā, apsvērt prasības pēc pieklājības, kad tiek piešķirti pabalsti. Taču tas, kā uzsver Džoana Bertina, ir pretrunā ar to, kas ir jāaizstāv vārda brīvībai. Kopā tiek sajaukta kvalitāte un uzskats, lai gan tieši valsts pienākums ir garantēt neitralitāti attiecībā pret idejām.

Peters Borgstrēms