Letonika šobrīd un iecerēs

Par Letoniku kā perspektīvu humanitāro un sociālo zinātņu virzienu Zinātņu akadēmijas (LZA) sēdē pirmo reizi runājām 1995.gada maijā. Sākām organizēt zinātniskus rakstus par Letonikas problēmām. Pirmā publikācija jau 7.jūnijā parādījās “Latvijas Vēstnesī”, nākamā – žurnālā “LZA Vēstis”, kas kļuva par Letonikas
pētījumu metodiskās, pētnieciskās un teorētiskās domas galveno paudēju.

LU Latviešu valodas institūta apgāds, Rīga 2003

Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2003

Zinātne, Rīga 1993

Aizvadītajos 10 gados Rīgā, rajonu centros, pilsētās un lielākās apdzīvotās vietās notikušas 30 LZA sēdes, kurās pārrunāti Letonikas teorijas un prakses jautājumi, saistot tos ar attiecīgā reģiona problēmām. Publicēts simtiem zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, izdots desmitiem grāmatu par Letonikas problemātiku, arī dažādu nozaru bibliogrāfijas un pētnieku biogrāfiskās bibliogrāfijas. Ar šo veikumu var iepazīties Misiņa bibliotēkā iekārtotajā izstādē “Letonikas avoti un literatūra”.

Sākums

Letonika kā pētījumi par Latviju un tās iedzīvotājiem nav radusies tukšā vietā. Pirmo ievirzes brīdi atceros 1956.gada janvārī, kad par LPSR ZA Vēstures un materiālās kultūras institūta (kopš 1959.gada Vēstures institūta) etnogrāfijas sektora vadītāju kļuva Marģers Stepermanis un tika nolemts etnogrāfu ekspedīcijas rīkot katru gadu citā rajonā, izdot attiecīgu rakstu un materiālu krājumu, lai galarezultātā varētu uzrakstīt kolektīvu darbu “Latvieši”. (Rakstu krājumi ar šādu nosaukumu bija izdoti arī Latvijas pirmās brīvvalsts gados.) Domu atbalstīja arī toreizējais arheoloģijas sektora vadītājs Teodors Zeids. Abi sektori 1957.gadā sāka izdot kopīgu rakstu krājumu “Arheoloģija un etnogrāfija”, kam jau iznākuši 22 sējumi.
Nākamais mezgla punkts ir 1975./76.gads, kad arheoloģijas un etnogrāfijas sektori sāka organizēt starptautisku (tolaik – starprepublikānisku) zinātnisku konferenču “Baltu etniskās vēstures problēmas” ciklu. Pirmā konference notika Rīgā 1977.gadā, otrā – Viļņā 1981.gadā, trešā – Rīgā 1985.gadā, ceturtā – Klaipēdā 1990.gadā.
Šobrīd Letonikas uzmanības centrā ir Latvijas un latviešu kultūra un vēsture laikposmā no cilvēku apmešanās mūsu zemē apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu līdz mūsdienām. Tāpēc pētniecības darbā ir apvienojušies antropologi, arheologi, demogrāfi, etnogrāfi, filozofi, folkloristi, literatūras un mākslas zinātnieki, valodnieki, vēsturnieki un citu nozaru speciālisti, piemēram, arhitekti, kultūrģeogrāfi, medicīnas vēsturnieki, novadpētnieki. Atbilstoši savai specialitātei viņi strādā Latvijas arhīvos, augstskolās, muzejos, zinātniskās pētniecības institūtos un citur. Pētījumu raksturs (ievirze) kopumā iekļaujas 1) plašos hronoloģiskos ietvaros (9.gadu tūkstotis pirms mūsu ēras – 21.gadsimta sākums), 2) daudzpusīgu avotu izmantošanā, ko pagaidām gan zināmā mērā ierobežo atsevišķu pētnieku grupu zemais metodiskās sagatavotības un zināšanu līmenis, 3) salīdzinošos pētījumos, kuros Latvijā notiekošais tiek skatīts Austrumu, Vidus un Ziemeļu Eiropas parādību un norišu kontekstā.

Galvenie virzieni

Letonikas pētījumi notiek ciešā saistībā ar tādiem starptautiski atzītiem pētniecības virzieniem kā baltistika, ģermānistika, slāvistika un somugristika. Sadarbība uzskatāmi atspoguļojas kopīgos starptautiska mēroga pētījumos, zinātniskās konferencēs, publikācijās, meklējumos ārzemju avotu krātuvēs, pieredzes apmaiņas braucienos un citur. Daži piemēri. 1991.gadā Jūrmalā notika Baltijas etnogrāfijas kolokvija trešā sesija “Etnokulturālo kontaktu ceļi un dalībnieki Baltijas jūras reģionā” un Rīgā 1993.gadā vācu valodā tika par to izdots rakstu krājums. 1997.gada 25.–28.septembrī Rīgā notika Eiropas Arheologu asociācijas 2.kongress, kura nozīmīgākie raksti angļu un latviešu valodā tika publicēti “LZA Vēstu” A daļas 1997.gada 5./6.numurā. 2001.gada 9.–13.septembrī Talsos notika Senvēstures un agrīnās vēstures zinātņu starptautiskās savienības Dzintara komitejas 4.konference “Par dzintaru arheoloģijā”, un Rīgā 2003.gadā angļu valodā tika izdots rakstu krājums “Dzintars arheoloģijā”. 2002.gada jūnijā Cēsīs notika starptautisks Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju apvienības seminārs. 2003.gada 28.jūlijā – 3.augustā Rīgā notika 4.starptautiskais dialektologu un ģeolingvistu kongress, kurā nolasīto referātu tēzes apkopotas 267 lappušu biezā krājumā. Vēstures doktore Renāte Blumberga pabeigusi pētījumu “Etnogrāfiskie materiāli par lībiešiem Somijas avotu krātuvēs”, kuru paredzēts izdot 2005.gadā.
Starptautiskās sadarbības vērienu un intensitāti atspoguļo arī tas, ka vairāk nekā trīsdesmit ārvalstu literatūrzinātnieku, valodnieku un vēsturnieku kļuvuši par LZA ārzemju locekļiem. Viņi aktīvi publicējas Latvijas zinātniskajos izdevumos, piedalās konferencēs un citās norisēs. Savukārt daudzi Letonikas programmā strādājošie Latvijas zinātnieki ir kļuvuši par Anglijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas, Zviedrijas un citu zemju Zinātņu akadēmiju un zinātnisko biedrību locekļiem.
Letonikas kopprogrammas pētnieku līdzšinējais veikums 17 apakšprogrammās ir šāds:
1. Nostiprināti pētījumu galvenie virzieni: a) latviešu etniskā vēsture – Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva veidošanās, etnosu kultūras sakari un kultūru mijiedarbība, dažādu etnosu kopdzīve un sadarbošanās vienā teritorijā; b) latviešu kultūras vēsture – tradicionālās materiālās un garīgās kultūras attīstības procesu skaidrošana; c) latviešu valodas attīstības posmi, valodas dialekti un izloksnes, to etniskās un kultūrvēsturiskās vērtības, latviešu un citvalodu sakari un mijiedarbība; d) latviešu sabiedriskās domas attīstības posmi, ētiskās, estētiskās, kultūrvēsturiskās un laikmetiskās vērtības; e) starptautiskie kultūras strāvojumi Latvijā un to ietekme visās latviešu dzīvesveida un kultūras jomās; f) latviešu etnosa stāvoklis mūsdienās saiknē ar vispārējiem etniskajiem, sabiedriski politiskajiem, kultūras un sabiedriskās dzīves procesiem un Latvijas ģeopolitisko stāvokli.
2. Izveidoti profesionāli autoru kolektīvi, kuros strādā ap 200 pētnieku – antropologi, arheologi, demogrāfi, dialektologi, etnogrāfi, etnopolitiķi, filozofi, folkloristi, literatūras un mākslas zinātnieki, valodnieki un vēsturnieki. Letonikas problemātikā strādā 15 LZA īstenie locekļi, 11 korespondētājlocekļi, 8 goda locekļi un 4 goda doktori.
3. Ir apzināti daudzi jauni Letonikas pētījumiem izmantojami pirmavoti, kas tikai daļēji apstrādāti un izvērtēti. Uz to pamata var sagatavot līdz šim nebijuša satura un līdz šim nesasniegta līmeņa publikācijas, arī mācību grāmatas un mācību līdzekļus.
4. Sabiedrības rīcībā nodota plaša, jauna zinātniska un populārzinātniska informācija, kas atrodama izdotajās grāmatās, laikrakstos un žurnālos, izskanējusi radio un televīzijas raidījumos.
5. Veikts daudzpusīgs valstiski nozīmīgs zinātniski praktisks darbs, kas izskanējis (atrodams) galvenokārt a) ekspertu atzinumos un ieteikumos, b) dažādu konsultatīvo un zinātnisko padomju devumā, c) valsts mērķprogrammu tekstos un šo programmu zinātnisko daļu ieceru īstenojumā (valsts ilgtermiņa mērķprogramma “Lībieši Latvijā”, valsts nacionālā programma “Kultūra”, valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”), d) valsts mēroga komisiju (it īpaši Valsts valodas komisijas un Latvijas vēsturnieku komisijas) atzinumos un publicējumos.
6. Pedagoģiskais darbs visu līmeņu mācību iestādēs, publicētās mācību grāmatas, mācību līdzekļi un mācībām ieteicamā literatūra, sagatavotie humanitāro un sociālo zinātņu bakalauri, maģistri un doktori.

Darāmie darbi

1. Letonikai joprojām jāattīstās kā zinātniskam daudznozaru virzienam, kurā darbojas visu jau minēto nozaru speciālisti, iespēju robežās piesaistot arī citu jomu zinātājus. Vairāk nekā līdz šim darbā jāaicina visu Latvijas augstskolu pasniedzēji, arhīvu, bibliotēku un muzeju zinātniskie darbinieki un novadpētnieki, kuri Latvijas pagastos, pilsētās, skolās un citur veic nopietnus pētījumus un izdod labas grāmatas.
2. Pētījumos īpaša uzmanība jāvelta Latgalei, Sēlijas austrumdaļai un visām Latvijas pierobežas zonām, kur etniskā ziņā jauktā iedzīvotāju sastāva, sociāli ekonomisku un vēsturisku apstākļu dēļ noritējuši ilgstoši un savdabīgi etnokulturāli procesi un ir grūtības ar pētījumiem vajadzīgiem pirmavotiem: daudzi vērtīgi dokumenti par šiem apvidiem glabājas Baltkrievijas, Igaunijas, Krievijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas avotu krātuvēs.
3. Visā Latvijas teritorijā jau daudzus gadsimtus dzīvo pie atšķirīgām valodu grupām un atšķirīgiem etnosiem piederīgi ļaudis. Etniskā raibuma pakāpe un saturs visos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos nav vienādi. Tā atkarīga no tuvuma citu etnosu apdzīvotām teritorijām, no vēsturiskiem, ģeogrāfiskiem un citiem apstākļiem. Tādēļ saskatu četrus galvenos turpmāko pētījumu virzienus: 1) centrā – latviešu etnoss un tā kultūra (visplašākajā nozīmē) visā veidošanās un attīstības gaitā, 2) latviešu un citu etnosu kultūras un saimnieciskie sakari un mijiedarbība iespējami garā laikposmā, 3) kultūras strāvojumi un to savdabības Latvijā kā teritorijā, kurā kopš tālas senatnes līdz mūsdienām saskārušās un krustojušās daudzu etnosu un valstisku veidojumu intereses, 4) etnosu saskare, sadzīve, sadarbošanās un savstarpējā bagātināšanās jeb integrācijas procesi kopš tālas pagātnes līdz mūsdienām. Par šiem jautājumiem avotu krātuvēs Latvijā un citzemēs glabājas milzīgs līdz šim nepublicēts faktu un tradīciju aprakstu materiāls.
4. Tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā būtu jāsagatavo 10–12 sējumu izdevums “Latvieši un viņu kultūra”. Sējumiem varētu būt tādi apakšvirsraksti kā “Kultūrvēsturiskie sakari”, “Sabiedriskā doma”, “Saimnieciskā darbība”, “Tautas māksla”, “Darba un sadzīves tradīcijas”. Darbs jāveido spēcīgiem dažādu jomu zinātāju kolektīviem, kas spējīgi izmantot visus iespējamos avotus. Tādu kolektīvu nodrošināšanai ar labiem speciālistiem (ievērojot pētnieku paaudžu maiņas neizbēgamību) vajadzīgs nopietns darbs augstākajās mācību iestādēs: Letonikā ieinteresētiem absolventiem jābūt labi sagatavotiem krievu, latīņu, latviešu, poļu, vācu, zviedru un dažās citās valodās rakstītu tekstu lasīšanā un avotu apstrādes metodikā. Šos jautājumus īpaši saasinu tādēļ, ka daudzu autoru – mūsu augstskolu absolventu – pēdējo gadu publicējumos atspoguļojas viņu vājā metodiskā sagatavotība, avotu nezināšana un neizsmelšana, jau gadu desmitus zināmu parādību nosaukšana un aprakstīšana kā jaunatklājums, paviršība un virspusība dokumentu un citu autoru darbu izmantošanā un tulkošanā, pat brīvas fantāzijas lidojums un citas nopietnu darbu traucējošas iezīmes.
5. Apjomīgā vispārinošā kopdarba sagatavošanas gaitā izvērtējamas un izmantojamas tās atziņas, kas gūtas darba organizēšanas, avotu apzināšanas, ziņu sistematizēšanas, salīdzināšanas un citās jomās, gatavojot un izdodot lielos starptautiskas nozīmes un vērtības darbus (te minami “Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta” divi sējumi 1985. un 1986.gadā, Johana Kristofa Broces “Zīmējumu un aprakstu” trīs sējumi 1992.–2002.gadā, “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma astoņi sējumi 1979.–2004.gadā, “Latviešu valodas dialektu atlants: Leksika” 1999.gadā, grāmatu sērijas “Senā Rīga: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē” četri sējumi 1998.–2003.gadā, grāmata “Latvijas senākā vēsture 9.g.t. pr. Kr. – 1200.g.” 2001.gadā, kopš 1992.gada iznākošās latviešu arhitektu, mākslinieku, rakstnieku biogrāfiskās vārdnīcas un kopš 1998.gada izdotie latviešu literatūras vēstures sējumi). Izmantojama arī pieredze, kas gūta, kopš 1995.gada attīstot LZA pētniecisko virzienu “Latvijas novadu kultūrvēstures problēmas”, par ko izsmeļošas ziņas atrodamas “LZA Vēstu” Letonikas jautājumiem veltītajos 1995.–2004.gada 20 numuros un “Latvijas Vēstneša” 1995.–2004.gada numuros. Vairākas derīgas atziņas par kompleksu avotu izmantošanu un par etnokulturālo procesu norisi etniski jauktā multikulturālā vidē esmu guvis, gatavojot pašlaik nobeiguma pakāpē esošo grāmatu “Lībieši un viņu kultūra Latvijā”. Etnokulturālo un integrācijas procesu turpmākai izzināšanai labas ierosmes sniedz arī Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra 1995.–2000.gadā uzrakstītās grāmatas par nacionālo jautājumu, nacionālo politiku un etniskajām minoritātēm Latvijā, kā arī par baltkrieviem, ebrejiem, krieviem, poļiem, ukraiņiem, vāciešiem un citiem etnosiem Latvijā.
6. Letonikas pētījumu organizatoriskajam centram jābūt LZA struktūrvienībai, kas strādā saskaņā ar kolektīvi izstrādātu programmu, saņem valsts budžeta ikgadēju finansējumu vismaz 500 000 latu apmērā, balsta darbu bagātā pieredzē.

Saulvedis Cimermanis,

Latvijas ZA akadēmiķis