"Ankāra apvainojusi Maskavu fašismā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.07.27.

Turcijas valsts ministrs salīdzinājis Putina politiku Čečenijā ar Hitlera rīcību.

Kā ziņo Anatolijas aģentūra, oficiālās Ankaras pārstāvis salīdzinājis KF prezidenta Vladimira Putina politiku Ziemļkaukāzā ar "Hitlera rīcību pret ebrejiem" un turklāt pieprasa "pārtraukt vardarbību".

Faktiski uzņemoties Turcijas politiskā sastāva antikrievisko un ultranacionālo ideju rupora lomu, Abdulhaļuks Čeijs šodien kļuvis par Krievijas un Turcijas attiecību pasliktināšanās faktoru, ko nedrīkst neņemt vērā. "Kopš Vladimira Putina ievēlēšanas par Krievijas prezidentu Turcija sākusi novērot Maskavas tradicionālās ekspansiskās politikas pastiprināšanās pazīmes", teicis Ankaras oficiālais pārstāvis, līdz ar to paužot viedokli, ka Krievijas līderi "soli pa solim realizē Valsts domes 1995. gada lēmumu par PSRS atjaunošanu". Acīmredzot šī Turcijas ministra izteikumi nav absolūtais Turcijas politikas rādītājs un tiem ir "histēriska nacionālisma" raksturs.

Turcijas reģionālā politika iegūst manāmu panisku raksturu, ko var izskaidrot ar to, ka Ankarai nav vienotas rīcības koncepcijas Kaukāzā un Centrālāzijā.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka Turcija, tāpat kā daudzi citi "lielās spēles" dalībnieki šajā reģionā, nebija gatavi Krievijas aktivizācijai un tās mēģinājumiem atjaunot un nostiprināt savas pozīcijas. Otrkārt, Ankara cerēja, ka Vašingtonai joprojāsm būs kādreizējās intereses par Kaukāza un Centrālāzijas reģionu saglabāšanos un ietekmes pastiprināšanos šajās postpadomju republikās. Treškārt, Ankaras pretrunīgā reģionālā politika bija tiešs Turcijas iekšējās ainas rezultāts, kur vērojama gan ultranacionālistisko spēku pozīciju pastiprināšanās, gan pragmatiķu rietumnieku spēcīgās ietekmes saglabāšanās.

Šodien ar pārliecību var teikt, ka Turcija tā arī nav noskaidrojusi savas prioritātes Kaukāzā un Centrālāzijā un pašlaik realizē tīri "inertu" politiku reģionā, kura imperatīvs ir "radniecīgās tautu attiecības" un "kultūras līdzība". Taču arī šajā sfērā Ankarai ir spēcīgs pretinieks — islāmiskā Irāna, kas tāpat vēlas paplašināt savas "ģeopolitiskās robežas", arvien aktīvāk iefiltrējoties Piekaspijas reģionā. Starp citu, Krieviju šādai tendencei vajadzētu darīt ne mazāk uzmanīgu kā turku "impēriskajiem" plāniem.

Armans Džilavjans