"Ziemeļkorejas bārterdarījumi"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.08.02.

Ko teica Putins, un ko teica Phenjana?

Kad pagājušajā nedēļā pirmo reizi pēdējos piecdesmit gados tikās Savienoto Valstu un Ziemeļkorejas ārlietu ministri, svarīgākais jautājums tomēr palika neatbildēts: vai Phenjana patiesi ir gatava atteikties no raķešu attīstīšanas programmas? ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita sacīja, ka viņa par šo tēmu nav saņēmusi nekādu informāciju. Arī pārējie Rietumu politiķi, kuri "Asean Regional Forum" (ARF) laikā runāja ar Ziemeļkorejas ārlietu ministru, informē, ka viņš par šo jautājumu ir klusējis.

Līdz ar to arī pēc drošības konferences Bangkokā nav skaidrs, vai tā ir taisnība, ko nesen pēc vizītes Phenjanā teica Krievijas prezidents Vladimirs Putins: Ziemeļkoreja pārtraukšot darbu raķešu programmā, ja kā pretpakalpojumu saņemšot palīdzību satelīta izvadīšanai kosmosā. Ja Putina izteikumi izrādītos pareizi, amerikāņi zaudētu svarīgu argumentu pretraķešu sistēmas uzstādīšanai Savienotajās Valstīs un Āzijā. Amerikāņi savu projektu līdz šim vienmēr attaisnojuši ar draudiem, ko radot Ziemeļkorejas raķetes.

Bangkokā tika apspriesti dažādi Ziemeļkorejas ārlietu ministra izturēšanās iemesli. Viens no tiem ir, ka režīms Phenjanā ar Putina starpniecību izplatītā piedāvājuma palīdzību grib iegūt laiku un spēles telpu. Tas saskanētu ar Ziemeļkorejas jauno diplomātisko atvēršanos, ko Bangkokā atzina, to oficiāli uzņemot ARF. Vēl viena tēze bija tāda, ka ārlietu ministrs nav bijis pilnvarots runāt par šo jautājumu. Visbeidzot tika teikts, ka Putina paziņojums varētu neatbilst patiesībai. Pēc G – 8 galotņu sanāksmes Okinavā ASV prezidents Bils Klintons izteicās, ka detaļas viņam nav kļuvušas skaidras arī pēc sarunas ar Vladimiru Putinu. Amerikāņi kādu laiku pat esot baidījušies, ka prezidenta vārdi ir tikai iegansts, lai Maskava varētu Phenjanai piegādāt tehniku startiem kosmosā. Šķiet, ka pēc sarunām Bangkokā nav pamata vismaz šīm bažām. ASV ārlietu ministra vietnieks Stroubs Talbots teica, ka krievi viņam esot ticami apgalvojuši, ka Maskavai runa ir par iespējamo draudu aizkavēšanu, ko varētu radīt Ziemeļkorejas raķetes. Acīmredzot šī attīstība amerikāņus tomēr pamudinās izteikt ziemeļkorejiešiem jaunus priekšlikumus. Āzijas brauciena beigās Olbraitas kundze Japānā paziņoja, ka Vašingtona varētu atbalstīt Ziemeļkorejas uzņemšanu Starptautiskajā valūtas fondā un Pasaules bankā. Noteikums tomēr ir, lai Phenjana samazinātu "latentos draudus", ko rada tās atomprogrammas un raķešu programmas. Tomēr Olbraita nepateica, uz kādu piekāpšanos cer Vašingtona.

Agrāk šādus piedāvājumus Phenjana bieži ir pieņēmusi pārsteidzoši labvēlīgi. Ziemeļkoreja vienmēr ir pratusi izveicīgāk nekā pārējās diktatūras izmantot rietumvalstu bailes no tās neaprēķināmības, lai saņemtu palīdzību vai citas koncesijas. Piemēram, 1994. gadā tā par atteikšanos no atomelektrostacijas lika samaksāt ar ekonomisko palīdzību un diviem vieglā ūdens reaktoriem, ko finansēja Japāna un Dienvidkoreja. Ņemot vērā katastrofālo ekonomikas stāvokli, piedāvājums tikt uzņemtai abās svarīgākajās starptautiskajās finansu institūcijās tai varētu būt vilinošs — kā viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm tā varētu saņemt lielu attīstības palīdzību.

Taču arī tad, ja Ziemeļkoreja piekāptos, pretraķešu aizsardzības tēma Āzijā vēl ilgi būtu aktuāla. Reģionā tikai daži speciālisti šaubās par to, ka amerikāņi ar "Theatre Missile Defence" sistēmu (TMD) grib iegūt iespēju izveidot aizsargvairogu pret Ķīnu. Turklāt runa nav tikai par to, lai no Pekinas trieciena ar ballistiskajām raķetēm aizsargātu amerikāņu vienības Japānā un Dienvidkorejā, bet varētu tikt izdarīts arī mēģinājums sistēmā iesaistīt Taivānu, lai aizkavētu, ka uz tur notiekošo straujo kodolarsenāla modernizāciju Tautas Republika reaģētu ar savu atomieroču programmu. Arī no Japānas, kas drošības jautājumos ir atturīga, ir dzirdams, ka ilgākā perspektīvā problēma ir nevis Ziemeļkoreja, bet Ķīna. Šī iemesla dēļ ir maz iespējams, ka Amerika un Japāna pārskatāmā nākotnē varētu atteikties no kopējās TMD attīstīšanas programmas.

Nikolass Blome