2.decembrī nosūtot vēstuli Saeimas priekšsēdētājai par likuma “Grozījumi Publisko aģentūru likumā” otrreizēju caurlūkošanu

2004.gada 25.novembrī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Publisko aģentūru likumā”, 3.lasījumā atbalstot priekšlikumus, kas būtiski ietekmē pašvaldību kopīgo aģentūru statusu un atbildību.
Pašvaldību iespējas sadarboties paredz gan Latvijas Republikas, gan arī starptautiskie tiesību akti. Tomēr, izvērtējot š.g. 25.novembrī Saeimas pieņemtā likuma “Grozījumi Publisko aģentūru likumā” 26. un 27.pantu, nākas secināt, ka 3.lasījumā izvēlētā sadarbības forma (pašvaldību kopīgā aģentūra) nonāk pretrunā gan ar Latvijas Republikas Satversmē noteikto valsts pārvaldes būtību, gan ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, gan ar likumu “Par pašvaldībām”, gan ar pašu Publisko aģentūru likumu.
Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka iestāde, kāda pēc būtības ir pašvaldības aģentūra, ir institūcija, kura darbojas konkrētas publiskas personas vārdā un kuru ir izveidojusi šī konkrētā publiskā persona (pašvaldība), uzņemoties atbildību gan par iestādes darbību, gan par tās radītajiem zaudējumiem. Iestādei ir jābūt skaidram statusam, kas nerada šaubas par to, kura publiska persona iestādi ir dibinājusi un veic tās darbības uzraudzību, kura publiska persona un kādas funkcijas uzdod iestādei veikt, kuram ir tiesības atcelt iestādes prettiesisku lēmumu un, galu galā, no kuras publiskas personas budžeta iestāde tiek finansēta. Diemžēl š.g. 25.novembrī pieņemtajā likumā paredzētais pašvaldību kopīgās aģentūras statuss nesniedz atbildes uz šiem jautājumiem un faktiski ir sajaukums no privātas juridiskas personas statusa, publisko tiesību juridiskas personas statusa un publisko tiesību juridisko personu orgāna – iestādes statusa.
Jautājums par pašvaldību kopīgās aģentūras statusu ir svarīgs arī tāpēc, ka šādu aģentūru nodibināšana varētu radīt nopietnas problēmas attiecībā uz to budžetu, atbildību, darbības uzraudzību un to darbības rezultātā iespējamo nodarīto zaudējumu segšanu. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta ceturtā daļa paredz, ka gadījumā, ja pastāv pamatotas šaubas par iestādes pierēķināmību konkrētai publiskai personai, proti, par to, kuru publisko personu attiecīgajā gadījumā iestāde pārstāv, uzskatāms, ka tā pārstāv Latvijas Republiku, un Latvijas Republika (tātad valsts budžets) ir atbildīga par tās darbību un nodarītajiem zaudējumiem. Neskaidrību par to, kuru publisko personu katrā konkrētajā situācijā pārstāvētu pašvaldību kopīgā aģentūra, tikai pastiprina šā gada 25.novembrī pieņemtā Publisko aģentūru likuma 42.¹ panta jaunā redakcija, paredzot, ka par pašvaldību kopīgās aģentūras administratīvajiem aktiem atbild tā pašvaldība, kuras vārdā attiecīgais administratīvais akts ir izdots. Varam tikai iedomāties, kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem viena, piemēram, 100 pašvaldību izveidota aģentūra, šķiros savus izdotos administratīvos aktus un atbildīgos par to sekām.
Tāpat atklāts paliek ļoti praktisks jautājums – kurš slēgs līgumu ar pašvaldību kopīgās aģentūras vadītāju. Pašvaldības aģentūras gadījumā ar pašvaldības aģentūras direktoru tiek noslēgts pārvaldes līgums (Publisko aģentūru likuma 28.pants), kurā paredz aģentūrai nodotās funkcijas un tās darbības finansējumu. Šādā gadījumā pārvaldes līgumu slēdz tās pašvaldības priekšsēdētājs, kura ir izveidojusi aģentūru. Kas notiks kopīgo aģentūru gadījumā? Vai katra atsevišķa pašvaldība slēgs pārvaldes līgumu ar kopīgās aģentūras direktoru, jo, piemēram, SIA “Kurzemes plānošanas aģentūra” ir izveidojušas 100 pašvaldības.
Publisko aģentūru likums paredz, ka pašvaldības aģentūras darbības uzraudzību veic pašvaldības priekšsēdētājs, kurš apstiprina aģentūras kopējo gada budžetu apjomu un kuram ir tiesības atcelt prettiesiskus aģentūras direktora lēmumus, kā arī pieņemt darbā un disciplināri sodīt pašvaldības aģentūras direktoru (Publisko aģentūru likums 28.pants). Šā gada 25.novembrī pieņemtajā 42.¹ panta redakcijā pirmajā daļā, kā jau minēju, ir paredzēts, ka par pašvaldību kopīgās aģentūras administratīvajiem aktiem atbild tā pašvaldība, kuras vārdā attiecīgais administratīvais akts ir izdots. Pašvaldību kopīgās aģentūras gadījumā tas nav iespējams, jo visus administratīvos aktus šāda aģentūra izdos savā vārdā un par sekām tā atbildēs ar savu budžetu. Ņemot vērā, ka būs zināmas grūtības noteikt, kura no pašvaldībām un ciktāl ir piedalījusies administratīvā akta pieņemšanā un ir par to atbildīga, galarezultātā atbildība, pamatojoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta 4.daļu, var tikt uzlikta Latvijas Republikai un valsts budžetam. Turklāt Administratīvā procesa likums neparedz gadījumu, kurā, neskatoties uz to, ka administratīvo aktu ir izdevusi konkrēta iestāde (pašvaldību kopīgā aģentūra), būtu jānoskaidro, kura pašvaldība būs par to atbildīga. Ja pašvaldība savā vārdā izdod administratīvo aktu, tad tas ir konkrētās pašvaldības administratīvais akts un nav saistīts ar aģentūru.
Gribu vērst deputātu uzmanību arī uz to apstākli, ka 25.novembrī atbalstītā 42.¹ panta redakcija ir pretrunā ar likumu “Par pašvaldībām”, jo paredz, ka pašvaldību kopīgās aģentūras amatpersonas apdrošina civiltiesisko atbildību. Likums “Par pašvaldībām” paredz, ka, nododot pašvaldībām jaunas pastāvīgas funkcijas, kas saistītas ar izdevumu palielināšanos, likumā, ar kuru uzdota šo funkciju izpilde, tam ir jāparedz finansējums.
Taisnības labad ir jāatzīst, ka pašvaldību kopīgu aģentūru veidošanu paredz spēkā esošā Publisko aģentūru likuma 42.pants, kā arī Reģionālās attīstības likuma 18.pants (par Plānošanas reģiona attīstības aģentūru), taču šīs normas jau šobrīd ir pretrunā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, jo tās tika pieņemtas pirms valsts pārvaldes reformas uzsākšanas un pirms Valsts pārvaldes iekārtas likuma pieņemšanas. Tieši ar mērķi novērst iepriekšminētās pretrunas un saskaņot publisko aģentūru veidošanas procesu ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma ieviešanu, kā norādīts likumprojekta “Grozījumi Publisko aģentūru likumā” anotācijā, Ministru kabinets iesniedza minētos likuma grozījumus Saeimā.
Jāatzīmē arī tas, ka Reģionālās attīstības likums gan paredzēja šādu pašvaldību izveidoto “kopiestādi”, taču tā nebija iecerēta kā pašvaldību izveidota kopīga iestāde institucionālā nozīmē, bet gan kā vienas pašvaldības iestāde, kura uz līguma pamata sadarbojas ar citām pašvaldībām. Šī iestāde institucionāli ir padota tikai vienas pašvaldības orgānam – domei vai padomei.
Jāatzīst, ka valstī pastāv reģionālās plānošanas problēmas un nelielām pašvaldībām ir grūti nodrošināt savu interešu aizstāvību ne tikai Eiropas Savienības, bet arī valsts līmenī. Tāpēc ir jāatrod juridiski korekta pašvaldību sadarbības forma, un, manuprāt, tas būtu jāveic, izdarot grozījumus Reģionālās attīstības likumā, lai saskaņotu to ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu un Publisko aģentūru likumu. Reģionālās attīstības plānošana ir valsts pārvaldes funkcija, tādēļ Reģionālās attīstības likumā būtu nepieciešami grozījumi, kas paredzētu valsts tiesības veidot plānošanas reģiona attīstītības aģentūras, kuru uzraudzību šādā gadījumā veiktu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Šāds risinājums būtu atbilstošs Valsts pārvaldes iekārtas likumam un Administratīvā procesa likumam.
Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2004.gada 25.novembrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Publisko aģentūru likumā” otrreizējai caurlūkošanai un aicinu likumdevēju izmantot šo iespēju, lai atrisinātu jautājumu pēc būtības, tai skaitā paredzot grozījumus arī citos tiesību aktos.

Valsts prezidenta preses dienests