"Teicami "Vika Wood" darbības rezultāti"

"Dagens Industri"

— 2000.02.05.

Rīga.

Zviedru Hebeda Trä AB piederošā Latvijas kokzāģētava Vika Wood 1999. gadā ir sasniegusi lieliskus rādītājus.

Apgrozījums palielinājies par 32,5%, sasniedzot vairāk nekā 9 miljonus latu, un gatavo zāģmateriālu apjoms palielinājies par 36%, sasniedzot 90 196 kubikmetrus, rakstīja Dagens Industri māsas avīze Latvijā Dienas Bizness.

Uzņēmums informē, ka vairāk nekā 90% produkcijas tiek eksportēta. Lielākais atsevišķais Vika Wood ražojumu tirgus ir Ēģipte (30%), nākamās vietas ieņem Vācija un Lielbritānija. Tikai 6% no uzņēmuma izstrādājumiem nonāk Zviedrijā, kas ir mazāk, nekā tiek pārdots Latvijas tirgū.

Vika Wood

izpilddirektors Andris Krecers saka, ka 2000. gadā tiekot plānota 100 000 līdz 105 000 kubikmetru ražošanas jauda. Vika Wood īpašnieki ir nolēmuši palielināt ražošanas kapacitāti līdz 200 000 kubikmetriem gadā.

Apgrozījums uz vienu strādājošo 1999. gadā bija 85 000 latu un vidējā darba alga, kā sacīja Andris Krecers, bija 439 lati mēnesī. Tas Latvijā ir relatīvi augsts līmenis, jo tikai 7% šīs valsts iedzīvotāju pelna vairāk nekā 300 latu (4 350 zviedru kronu) mēnesī.

""Ica" pērk vēl vienu veikalu ķēdi Latvijā"

"Dagens Industri"

— 2000.02.04.

"ICA AB" ir nopircis 13 veikalus no privātās "Interpegro Grupas" Latvijā. Šo Rīgas rajonā esošo veikalu apgrozījums ir 350 miljoni kronu.

ICA

informē, ka Interpegro Grupa ir vadošā ikdienas preču ķēde Latvijā. ICA jau kādu laiku Rīgā pieder septiņi Rimi veikali, un jaunais pirkums ļaus ICA palielināt apgrozījumu Latvijā līdz 700 miljoniem kronu. Pagājušā gada novembrī ICA kļuva par Eko ķēdes līdzīpašnieku Lietuvā. Kā norādīja ICA izpilddirektors Svante Nilsons, šo desmit veikalu apgrozījums būs apmēram 300 miljoni kronu. ICA pieder arī veikals Igaunijā, kura apgrozījums ir apmēram 30 miljoni zviedru kronu.

"Mēs rēķināmies, ka mūsu apgrozījums Baltijas valstīs pirms gada beigām sasniegs 1 miljardu kronu. Runājot par mūsu ieguldījumiem, Baltijas valstis pilnīgi noteikti ir prioritārs reģions", Svante Nilsons teica.

"Latvija apvainojas uz Lietuvu"

"Izvestija"

— 2000.02.05.

Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš apvainojis Lietuvu par to, ka tā cenšoties iestāties NATO ātrāk par pārējām Baltijas valstīm.

Viņa vārdiem sakot, līdzīga pozīcija ir "kontrproduktīva un rada tikai draudus reģiona drošībai". Kā ziņo Reuters aģentūra, par to Latvijas ārpolitikas resora vadītājs ir paziņojis kādā konferencē Rīgā. Viļņas centieni, kas mērķēti uz iestāšanās priekšrocību iegūšanu Ziemeļatlantijas aliansē, nozīmē "risku, ka Latvija un Igaunija tiek izolētas, ja tās paliek ārpusē," viņš uzsvēra. Vēl jo vairāk, ja NATO paplašināšanās Baltijas reģionā neaptvers visas trīs valstis vienlaikus, tad tas kļūs par "nepareizu signālu" Krievijai, uzskata Latvijas diplomātijas vadītājs. "Es neuzņemtos kritizēt Lietuvu, ja mana kritika skartu tikai tādu problēmu kā Baltijas vienotība," viņš teica. "Tomēr runa ir pavisam par kaut ko citu — par kopējo drošību visā reģionā."

"Latvija ķeras pie

nacistu noziegumu noskaidrošanas"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.01.28.

Latvija un Austrālija ved sarunas par aizdomās turēta kara noziedznieka izdošanu. Ehuds Baraks būs pirmais Izraēlas premjerministrs, kas apmeklēs Lietuvu.

Stokholmas konference nav tikai svinīgi vārdi un pazemīga vainas atzīšana. Zem četrām acīm notikušo līderpolitiķu tikšanos praktiskais rezultāts būs vairākas konkrētas tikšanās un priekšlikumi.

Latvijas uzmanības degpunktā — un kā vēl dzīva aizdomās turēta noziedznieka pret cilvēci piemērs — ir 86 gadus vecais Konrāds Kalējs, kas tiek uzskatīts par Arāja komandas locekli. Latvijā, ko Otrajā pasaules karā bija okupējuši nacisti, šī vienība nogalināja 30 000 ebreju, čigānu un komunistu.

Kalējs ir izraidīts no ASV, Kanādas, Meksikas un Lielbritānijas. Nupat viņš bija spiests doties prom no veco ļaužu nama Anglijā un atgriezties Austrālijā, kuras pilsonis viņš ir kopš 1957. gada.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar holokaustam veltītajā konferencē solīja tiesiskā ceļā tikt galā ar tiem, kas ir piedalījušies šajos "sevišķi apkaunojošajos noziegumos".

Prezidente atgādināja, ka starpkaru periodā Latvija bijusi patvērums daudziem ebrejiem un lielas kultūras brīvības vieta, kurā nenotiek grautiņi. 90 procentu no šiem ebrejiem pēc tam tika nogalināti holokaustā.

Pec runas prezidente teica: "Mēs atrodamies grūtā situācijā, lai mēģinātu sodīt kādu (Kalēju), ko trim valstīm nav izdevies izdarīt."

Vislielākā problēma ir sameklēt lieciniekus, kas vēlas runāt. Nākamajā menesī prezidente ir uzaicinājusi tās valstis, kurās Kalējs ir dzīvojis, ka arī Vāciju un Izraēlu, apkopot pierādījumus pret šo aizdomās turēto cilvēku.

ASV tieslietu ministre Dženeta Reno jau ir solījusi sadarboties tieslietu jomā ar Latviju un arī Igauniju un Lietuvu.

Lietuvā nacistu okupācijas laikā tika nogalināti 95% no šajā valstī mītošajiem 220 000 ebreju. Viņu vidū bija arī Ehuda Baraka vecvecāki no tēva puses. Stokholmā Baraks tikās ar Lietuvas premjerministru Andru Kubiļu un saņēma ielūgumu apmeklēt sava tēva dzimteni, ko solīja izdarīt šogad.

Kubiļus uzskata, ka kara noziedzniekiem nav iespējama piedošana vai noilgums, un viņš jūtas "aizvainots un nokaunējies", kad Lietuva tiek saistīta ar ebreju iznīcināšanu.

Viņš uzaicināja uz forumu Viļņā par izlaupītajiem ebreju īpašumiem. Šī pilsēta pirms Otrā pasaules kara tika dēvēta par "Austrumeiropas Jeruzalemi". Sanāksmē tiks noskaidrots, kas ir palicis pāri no ebreju kultūras īpašuma, un spriests, kā to atdot atpakaļ.

Elizabete Krona

"Latvija tagad skatās arī pa labi"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.03.

Tagad bijušajam SS komandantam būs jāatbild. Līdz šim sods ir piespriests vienīgi padomju veterāniem.

Latvija tagad reaģē uz pārmetumu, ka tā nopietni neizturas pret nacistu noziegumu kriminālizmeklēšanu. Trimdas latvietis Konrāds Kalējs ir jāsauc pie atbildības par piedalīšanos 30 000 ebreju noslepkavošanā.

86 gadus vecais Kalējs no 1941. gada līdz 1944. gadam bija virsnieks latvieša Arāja bēdīgi slavenajā SS komandā, kas ir vainīga ebreju, čigānu un komunistu masveida slepkavībās, kā arī ir bijis komandants Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bojā aizgāja 30 000 cilvēku. Pec kara viņš aizbēga uz Austrāliju, kur ieguva pilsonību. Pec tam, kad Jeruzalemes Vīzentāla centrs bija atmaskojis Kalēja pagātni, viņš tika izraidīts kā no Kanādas, tā arī no Lielbritānijas, kur viņš bija apmeties, un gada sākumā, neņemot vērā spēcīgos protestus, atgriezās Austrālijā.

Stokholmas holokausta foruma nobeigumā Latvijas un Austrālijas valdību pārstāvji runāja par Kalēja izdošanu viņa dzimtenei. Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga aicināja to valstu tiesu iestādes, kurās ir dzīvojis Kalējs, kā arī Izraēlu, ASV un Vāciju, iesniegt Latvijas Ģenerālprokuratūrā pierādījumus, kas dotu iespēju sākt kriminālprocesu. 1997. gadā Rīgā pierādījumu trūkuma dēļ pret Kalēju tika pārtraukta iepriekšējā izmeklēšana.

Vaira Vīķe–Freiberga Stokholmā teica, ka viņas valsts izmeklē kara noziegumus vai tos izdarījuši nacionalsociālisti, vai komunisti. Tomēr līdz šim Latvijas tiesa ir bijusi akla ar labo aci. Kamēr līdz šim ir nolasīti vairāki vainu apstiprinoši spriedumi padomju laika kara noziedzniekiem, latviešu piedalīšanās vācu okupācijas varas izdarītajos noziegumos vēl nav izskatīta nevienā tiesas procesā.

Tāpēc Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs apšauba Latvijas vadības politisko gribu saukt pie atbildības Kalēju un viņa domubiedrus. Latviešu iedzīvotaju daļas simpātijas pret nacistu režīmu joprojām ir delikāta tēma. Vaira Vīķe–Freiberga Stokholmā atzina, ka ir bijuši kolaboracionisti, tomēr nosauca ļoti niecīgu viņu skaitu — "apaļu tūkstoti". Sods līdz šim ir piespriests vienīgi padomju sistēmas pārstāvjiem: par piedalīšanos staļinistiskajās deportācijās 1949. gadā. Pirms četriem gadiem mūža ieslodzījums tika piespriests slepenā dienesta vadītājam Alfonam Novikam, kas mazliet vēlāk cietumā nomira. Policijas virsniekam Mikhailam Farbtuham par piedalīšanos 31 intelektuāļa deportēšanā, kuri tā dēļ vēlāk nomira, tika piespriesti 7 gadi ieslodzījuma. Iepriekšējā nedēļā bijušam partizānu vadītājam Vasilijam Kononovam, kas 1944. gadā nošāvis deviņus civiliedzīvotājus, tika piespriesti seši gadi cietumā. Spriedumu Kononovam, kas padomju laikā tika apbalvots ka antifašistiskās cīņas varonis, Maskava asi kritizēja kā "cinisku ņirgāšanos par miljonu nacistu upuru piemiņu".

Haness Gamilšegs

"Asi vārdi par Latvijas nevēlēšanos"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.27.

Kara noziedznieki staigā brīvībā. Vēsturnieki piedāvā Latvijas valdībai jaunus pierādījumus.

"Mēs vēlamies palīdzēt ar liecībām un pierādījumiem. Tagad Latvijai ir jāgādā, lai pie tiesas sauktu 41 latvieti, kas tiek turēts aizdomās par piedalīšanos nacistu masu slepkavībās Otrajā pasaules karā."

Šāds bija Simona Vīzentāla centra Jeruzalemē vēsturnieka Efraima Zurofa aicinājums Latvijas prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai, kad viņi trešdien tikās Latvijas vēstniecībā Stokholmā.

"Mēs esam pieprasījuši, lai Latvijas valsts rūpīgi izmeklē šos gadījumus. Es ceru uz rezultātiem, bet visu noteiks tas, vai Latvijas valdība būs gatava palīdzēt," tā pēc tikšanās teica Efraims Zurofs.

Vairāki no 41 aizdomās turētajiem latviešiem atradušies nacistu īpašo nāves vienību sastāvā, citi darbojušies koncentrācijas nometnēs. Viņi visi tiek turēti aizdomās par smagu kara noziegumu izdarīšanu.

Šos vīrus Latvijas valsts pēc kara beigām nesauca pie tiesas, bet piedāvāja tiem rehabilitāciju un ekonomisko palīdzību.

Viens no viņiem — 86 gadus vecais Konrāds Kalējs — šobrīd atrodas Melburnā Austrālijā un ir apsūdzēts par piedalīšanos 30 000 ebreju nogalināšanā.

"Simona Vīzentāla centrs tagad nosūtīs iespējamo liecinieku sarakstu, kurus Latvijas iestādes varētu nopratināt," Efraims Zurofs paziņoja un piebilda, ka Vācijas, Krievijas un Latvijas arhīvos iespējams pētīt vēl vairāk pierādījumu par vēl dzīvajiem latviešu nacistiem.

Pēc kara nacistiem rehabilitācija tika piedāvāta tādēļ, ka pierādījumi pret viņiem toreiz netika uzskatīti par pietiekamiem, norādīja prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

"Efraims Zurofs mums ir piedāvājis jaunus pierādījumus, un tādēļ es esmu devusi uzdevumu mūsu prokuroriem šīs lietas izskatīt no jauna," viņa teica pēc tikšanās vēstniecībā.

"Jau nosodītajiem kara noziedzniekiem ir galvenā loma, lai nonāktu pie patiesības par latviešu izdarītajiem kara noziegumiem. Nepieciešams viņus uzmundrināt, uzņemties morālo atbildību," prezidente teica.

Kaut arī tika doti solījumi tikt galā ar savu kara laika vēsturi, Efraims Zurofs pēc tikšanās bija vairāk sašutis nekā apmierināts.

"Žēl, ka man tas ir jāsaka, bet latvieši agrāk nav izrādījuši pilnīgi nekādu vēlēšanos atrisināt šīs lietas. Lai arī šis nav nekāds patīkamais uzdevums, tā tomēr ir Latvijas valdības atbildība," viņš teica sarunā ar Dagens Nyheter.

Februārī notiks nākamā Efraima Zurofa un Latvijas pārstāvju tikšanās. Ceturtdien prezidente Vaira Vīķe—Freiberga uzstāsies konferencē par holokaustu, kas notiek Stokholmā.

Peters Foršlunds

"Arhīvi liecinot par to,

ka, ierodoties Austrālijā, Kalējs esot melojis"

"Jewish Chronicle"

— 2000.02.04.

Nacistiskajos kara noziegumos aizdomās turētais Konrāds Kalējs, kas pagājušajā mēnesī pameta Lielbritāniju, baidoties no deportācijas, ieradies Austrālijā 1950.gadā, esot melojis par savām aktivitātēm kara laikā. Par to liecina Austrālijas valsts arhīva dokumenti.

Kaut arī nesen notikušas izmaiņas Austrālijas imigrācijas likumos, kas ļauj atņemt pilsonību tiem imigrantiem, kuri ir maldinājuši varas iestādes sakarā ar savu iespējamo saistību ar kara noziegumiem, Austrālijas valdība ir paziņojusi, ka tā Kalējam šo likumu nepiemērošot.

Austrālijas Jewish News iegūtie dokumenti rādot, ka Kalējs Starptautiskajai bēgļu organizācijai (IRO) esot paziņojis, ka Otrajā pasaules karā viņš esot bijis laukstrādnieks un universitātes students.

Tomēr Austrālijas kara noziegumu īpašās izmeklēšanas vienības rīcībā esot dokumenti, kuros atrodami pierādījumi, ka Kalējs no 1941.gada jūlija līdz 1944.gada decembrim bijis Arāja grupas komandieris, kā arī vadījis Arāja grupas sargus vairākās darba un koncentrācijas nometnēs.

Kara laikā Arāja grupa noslepkavojusi aptuveni 30 000 ebreju, čigānu un komunistu.

Pagājušajā mēnesī Kalējs Austrālijas latviešu radio pastāstīja, ka 1942.gadā viņš esot atradies Arāja brigādē, cīnoties pret krieviem, tomēr izteicās, ka viņš esot bijis spiests pievienoties organizācijai un neesot nogalinājis nevienu ebreju.

Saskaņā ar IRO rīcībā esošajiem dokumentiem, kas atrasti Austrālijas valsts arhīvā, viņš bija apgalvojis, ka visi viņa kara laika dokumenti esot gājuši bojā ugunsgrēkā.

IRO pieņēma šos skaidrojumus, balstoties uz viņa sievas iesniegtajiem apmierinošajiem dokumentiem, kura ar organizācijas palīdzību devās uz Kanādu.

Kad Kalējs 1950.gadā ieradās Austrālijā un kad 1956.gadā iesniedza dokumentus pilsonības iegūšanai, viņš sevi raksturoja kā lauksaimnieku un nepieminēja savu saistību ar Arāja grupu.

Lai gan Austrālijas valdība ir solījusi sadarboties ar jebkuru izmeklēšanu, ko veiktu Latvijas varas iestādes, pašā Austrālijā ir izskanējuši aicinājumi veikt Senāta "antigenocīda" izmeklēšanu.

Masu informācijas līdzekļos tiek izteikti apsvērumi, ka vairākas Austrālijas valdības ir īpaši izturējušās pret Kalēju un ignorējušas viņa kara laika aktivitātes.

Kalējs apgalvojis, ka viņš esot saņēmis premjerministra Džona Hovarda vēstuli, kurā viņam tiekot garantēts, ka viņš Austrālijā netikšot vajāts. Tomēr premjerministra kanceleja ir noliegusi šādas vēstules esamību.

Bernards Frīdmans

un Margareta Safrane

"Baltiešus moka atmiņas"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.28.

Atmiņas par savu lomu holokaustā daudzās valstīs vēl aizvien ir ļoti mokošas un grūti izturamas. Šādu secinājumu bija iespējams izdarīt ceturtdien, turpinoties konferencei par holokaustu un noklausoties dalībvalstu augsto pārstāvju runas Stokholmas Tautas namā.

Lietuvas premjerministrs Andrus Kubiļus savā runā neminēja lietuviešu aktīvo līdzdalību ebreju iznīcināšanā. Viņš norādīja, ka Lietuvas ebreji pirmskara laikā esot bijuši "vieni no vislaimīgākajiem Eiropā".

"Es esmu aizvainots un nokaunējies par to, ka ārzemju presē Lietuva dažreiz tiek minēta sakarā ar ebreju tautas traģēdiju Otrajā pasaules karā," Kubiļus teica.

Premjers sacīja, ka Lietuvā ir notikusi sadarbība ar nacistu okupantiem, bet nenorādīja, kādas tautas pārstāvji bija "holokaustā iesaistītie bendes". Lietuvā antisemītisms tomēr bija plaši izplatīts, un tiek uzskatīts par pierādītu, ka daudzi lietuvieši ir piedalījušies savā valstī mītošo ebreju slepkavošanā.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga arī lielā mērā vainoja Vācijas okupācijas varu, lai gan atzina, ka apmēram tūkstoš latviešu ir sadarbojušies ar nacistiem. Vīķe–Freiberga to izskaidroja ar vācu nacistu izplatīto "agresīvo pretebreju propagandu".

Par nevēlēšanos saukt pie tiesas savus pilsoņus, kas ir piedalījušies kara noziegumu veikšanā, Latviju cita starpā ir kritizējis arī Simona Vīzentāla centrs Jeruzalemē.

"Mēs esam gatavi saņemt pierādījumus par tiem, kurus tur aizdomās par genocīdu vai cilvēktiesību pārkāpumiem," Vaira Vīķe–Freiberga teica konferencē par holokaustu.

Viņa arī norādīja, ka Latvijā šādiem noziegumiem nav noilguma. Zviedrijā, ko arī ir kritizējis Simona Vīzentāla centrs, noilguma termiņš ir 25 gadi. Premjerministrs Jērans Pērsons tomēr ir solījis, ka valdība tagad noskaidros, vai ir iespējams retroaktīvi pagarināt noilguma termiņu.

"Baltijas slazds"

"Nezavisimaja gazeta"

— 2000.02.01.

Biznesa intereses traucē krievu naftas kompānijām nostiprināties Lietuvas tirgū.

Ne tik pārāk sen Ukrainā iesākusies enerģētiskā krīze, šķiet, tikai brīnumainā kārtā pašlaik neskars arī Lietuvu. Iemesli ir meklējami vēl pagājušā gada notikumos, kad Lietuvas prezidents Valds Adamkus parakstīja likumu, saskaņā ar kuru 33 procenti akciju Lietuvā un visā Baltijā lielakajā naftas pārstrādes uzņēmumā Mažeikiu Nafta tika nodoti amerikāņu naftasvadu kompānijas Williams parvaldījumā. Šis dokuments paredz, ka divos gados Oklahomas koncerna daļa Lietuvas naftas pārstrādes uzņēmumā pieaugs līdz 51 procentam.

Šis solis deva nopietnu triecienu Krievijas naftas kompāniju interesēm, jo īpaši LUKOIL , kuras ir galvenās izejvielu piegādātājas Baltijas naftas pārstrādes uzņēmumiem. Šī incidenta dēļ Williams radās pilnīgi reāli draudi, ka radīsies energoresursu deficīts. Lai gan Lietuvas naftas produktu tirgus ik gadu pieprasa apmēram 6,5 miljonus tonnu izejvielu, līdz šim valstij ir izdevies noslēgt piegādes kontraktus tikai par 1,3 miljonu tonnu naftas piegādi no Krievijas.

Vadošo pozīciju Lietuvas izejvielu tirgū līdz pašam pēdējam laikam ir ieņēmušas lielākās Krievijas kompānijas LUKOIL un JUKOS , kuru intereses lielā mērā ir atšķirīgas sakarā ar to atkarību no korporatīvā biznesa struktūras Krievijā. LUKOIL , par kuras visvājāko posmu tradicionāli tika uzskatīts ieguves jaudu pārsvars pār pārstrādes jaudām, dabiski, ir ieinteresēta savu pārstrādes jaudu nostiprināšanā. Turklāt vismaz īpašuma kontrolpakešu līmenī. Tieši tādēļ līdz pagājušā gada incidentam LUKOIL piegādāja Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmumam vairāk neka 90 procentu izejvielu par daudz zemākām cenām nekā pasaules cenas vidusmērā.

Faktiskā naftas pārstrādes uzņēmuma akciju kontrolpaketes pārdošana amerikāņu koncernam noveda pie LUKOIL pozīcijas nopietnas saasināšanās. Gada sākumā kompānija izvirzīja jaunus naftas piegādes nosacījumus Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmumam — 10 gadu ilgs kontrakts par ikgadēju 6 miljonu tonnu naftas piegādi, saglabājot Lietuvai tiesības patstāvīgi iegādāties 2 miljonus tonnu izejvielu. Tomēr vienošanās, kuru bija paredzēts noslēgt līdz janvāra beigām, vēl nav parakstīta. Jāpiezīmē, ka arī LUKOIL – Baltija pārstāvji neoficiālās sarunās pieļauj, ka vēl ir jāpaiet visai ilgam laikam līdz līguma noslēgšanai ar šādiem nosacījumiem.

Lieta ir tāda, ka pašlaik Lietuvā ir sakritušas divas viena virziena tendences. Ekonomiskajā jeb, precīzāk izsakoties, izejvielu nozīmē Lietuva ir pilnīgi atkarīga no Maskavas. Pašreizējā naftas cauruļvadu sistēma būvēta jau padomju laikos, rēķinoties ar simtprocentīgu naftas importu no Krievijas. Pašreiz būvētais naftas termināls Butiņģē, acīmredzot ne bez Krievijas kompāniju piedalīšanās, diezin vai spēs būtiski mainīt situāciju. Ziemeļjūras nafta, ko tagad spiesti iegādāties lietuvieši, viņiem izmaksā par 10 dolāriem dārgāk sakarā ar izdevumiem par tankkuģu pārvadājumiem. Vēl fantastiskāki šķiet amerikāņu kompānijas Williams plāni importēt naftu no Irānas un Kuveitas.

Otra svarīgā tendence, kas ir kļuvusi nozīmīga Lietuvā kopš Savienības impērijas sabrukuma, ir Viļņas nepiekāpīgā prorietumnieciskā politika. Ilgus gadus padomju atkarībā esošās valsts vēlēšanās iestāties ES un NATO ir gan saprotama, gan arī ārkārtīgi dārgi maksā. Pagaidām ar zināmiem pragmatiskiem aprēķiniem donora lomu uzņemas Savienotās Valstis. Kaut arī vēl līdz šim laikam nav publiskoti Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma iegādes līguma noslēgšanas nosacījumi, Lietuvas presē ir parādījusies visai interesanta informācija. Tūlīt pēc līguma parakstīšanas Williams uz Mažeikiu Naftas — galvenā rūpnīcas īpašnieka — kontu pārskaitīja 75 miljonus dolāru par akciju paketi un garantēja kredīta saņemšanu tādā pašā apjomā.

Ir japiebilst, ka saskaņā ar baumām Williams nostiprināšanās pēcpadomju telpā nav notikusi bez ASV Valsts departamenta līdzdalības. Katrā gadījumā Viļņas varas iestāžu pastāvīgās sarunas ar amerikāņu varas iestādēm liek domāt tieši par tādu sakarību. Pēc pagājušajā nedēļā pabeigtās Lietuvas finansu ministra Vītauta Dudena vizītes Vašingtonā rīt sāksies ASV enerģētikas ministra Bila Ričardsona vizīte Lietuvā.

Tai pašā laikā Krievijas politika Lietuvā atšķirībā no nesaskaņotajām Krievijas kompāniju darbībām, atklāti sakot, nekādu iespaidu nerada. Piemēram, tad, kad diskusijas starp LUKOIL un Viļņas pārstāvjiem par iespējām iegādāties Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma akciju kontrolpaketi sasniedza savu kulmināciju, toreizējais Kurināmā un enerģētikas ministrijas vadītāja pienākumu izpildītājs Viktors Kaļužnijs, kā runā, esot neatlaidīgi rekomendējis visām Krievijas naftas kompānijām pārtraukt naftas piegādes Lietuvai. Bet, pēc nepārbaudītas informācijas, Krievijas AM jau mazliet vēlāk tika rekomendējusi JUKOS sākt sarunas ar Viļņu.

Rodas iespaids, ka Krievijas naftas kompāniju interešu atšķirības Lietuvā nopietni aizkavē to nostiprināšanos šajā tirgū. LUKOIL sakarā ar savu biznesa struktūru ir vairāk ieinteresēta lielākā kontrolē pār Lietuvas naftas pārstrādes infrastruktūru un nevis par tranzītbiznesu, bet JUKOS galvenokārt ir ieinteresēts tranzītā, maksimāli cenšoties izvairīties no savu izejvielu zaudējuma, pārstrādājot produktus Lietuvā. Šajā ziņā uzskatāmu piemēru sniedz kompāniju interese par 10—12 procentu Mažeikiu Naftas akciju iegādi, par kurām pašlaik Viļņā notiek sarunas. Jāpiebilst, ka Lietuvā ar naftu saistīto īpašumu iegādei ir paredzēta zināma paketes līguma noslēgšana. Šāds līgums fiksē pircēja prioritātes ne tikai pārstrādes jomā, bet arī cauruļvadu un tankkuģu piegādēs.

Tomēr Lietuvas osta Būtiņģē ar savu izvietojumu krietni vien zaudē Latvijas ostai Ventspilij, par kuras akciju iegādi 12 procentu apmērā LUKOIL risināja sarunas Rīgā. Turklāt naftas vadu sistēma šajā virzienā sadalās tikai uz Latvijas un Lietuvas robežas. Tādējādi abu kompāniju eksportam paredzētās izejvielas gluži vienkārši var neietilpt vienā naftas vadā.

Tas dod iespēju Viļņai izspēlēt domstarpību kārti starp abām Krievijas kompānijām un piesaistīt amerikāņu investīcijas. Bet LUKOIL un JUKOS , kas kādreiz domāja par vienota uzņēmuma izveidošanu, tagad var vienīgi konkurēt.

Vladimirs Kuzmins

 

""Saku" Igaunijā gūst lielu peļņu"

"Dagens Industri"

— 2000.02.05.

Igaunija

. Igauņi tagad alu dzer gandrīz tikpat daudz cik zviedri. Tas nozīmē, ka Igaunijas lielākā alus darītava "Saku", kuras galvenie īpašnieki ir skandināvi, strādā spīdoši. 1999. gadā tās peļņa palielinājās par 40%.

Akciju vairākuma īpašniekiem — zviedru un norvēģu Pripps Ringnes un somu Hartwall — patiešām ir iemesls būt apmierinātiem ar biržā kotēto Saku.

Igaunijas lielākā alus darītava Saku Ölletehas savu apgrozījumu palielinājusi par 32%, sasniedzot 715 miljonus igauņu kronu. Neto peļņa pieaugusi par veseliem 40% un sasniegusi 61 miljonu igauņu kronu.

Alus darītava Saku, kas ir dibināta 19. gadsimta sākumā, savu tirgus daļu palielinājusi par 2%, un tagad tās rīcībā ir puse no Igaunijas alus tirgus. Šķirne "Originaal" ir Igaunijā visvairāk pirktais alus. Kopumā Saku 1999. gadā pārdeva vairāk nekā 50 miljonu litru alus jeb par 25% vairāk nekā 1998. gadā.

Otra lielākā ir Tartu alus darītava A Le Coq (tā pilnībā pieder somu Olvi ), kas savu tirgus daļu palielinājusi par 7,5% un kas tagad ir 18%. Tās populārākais alus ir "Premium".

Līdz ar to A Le Coq apsteigusi brūzi Viru Ölu (pieder dāņu Harboe ), kas zaudējis 4% no tirgus un tagad ieņem tikai 15%. Šīs alus darītavas alus "Bear Beer" tika pārdots mazāk, nekā prognozēts.

Alus imports, kas aizpilda 10% tirgus, samazinājies par vienu procentu. Par atlikušajiem 7% tirgus gādā pārējās mazākās alus darītavas.

Igauņi, kas savu alus dzeršanu palielinājuši no 48 litriem 1998. gadā līdz 61 litram uz vienu cilvēku 1999. gadā, alu tagad dzer vairāk nekā norvēģi un ir panākuši zviedrus. Līdz somu 84 litriem gan vēl ir ļoti tālu, nemaz nerunājot par vāciešiem — vācietis vidēji sevī ielej vairāk nekā 130 litru alus gadā. Kopumā Igaunijā 1999. gadā ir izdzerti 88,6 miljoni litru alus.

Sākot no šā gada, Saku Ölletehas ir vienīgais Pepsi dzērienu izplatītājs Igaunijā. Saku sāks ražot arī Pepsi Colu un tādēļ būs nepieciešams palielināt jaudu. Paredzams, ka Pepsikolas ražošana šogad tomēr nesāksies, norādīja Saku Ölletehas izpilddirektors Kardo Remmels.

Rakstā izmantota Igaunijas Alus ražotāju apvienības statistika.

Rēta Vaikla

"Satraucošs lipīgo slimību stāvoklis

visapkārt Baltijas jūrai"

"Aftonbladet"

— 2000.01.31.

Stokholma. Infekcijas slimību stāvoklis Baltijas jūras apkaimē ir satraucošs. Tas attiecas gan uz venēriskajām slimībām, gan tuberkulozi, gan pret antibiotikām izturīgām baktērijām.

Zviedrijā nupat ir konstatēts pirmais multirezistentās tuberkulozes gadījums.

Baltijas jūras apkaimes valstīs notikušo straujo pārmaiņu dēļ infekcijas slimību stāvoklis ir kļuvis aizvien satraucošāks. Viens no iemesliem ir tāds, ka veselības aprūpes sistēmas izveidošana ir dārgs un ilgstošs process, un otrs ir arvien biežākā braukšana pāri valstu robežām.

Sanāksmē, kas trīs dienas norisinās Sigtūnā, lietpratēji no vairāk nekā desmit valstīm, Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas un Amerikas infektoloģijas iestādēm diskutēs, kas būtu jādara, lai nepieļautu kontroles zaudēšanu pār situāciju.

Pirmdien tika publicēti vairāki ziņojumi par pašreizējo stāvokli. No tiem uzzinām, ka Krievijā un Baltijas valstīs ir vislielākais multirezistentās tuberkulozes procents — šī ir tuberkuloze, ko nav iespējams ārstēt ar antibiotikām. Visļaunākais stāvoklis ir cietumos, no kurienes šī slimība izplatās tālāk sabiedrībā.

Zviedrijā nupat ir konstatēts pirmais saslimšanas gadījums ar multirezistento tuberkulozi.

Kaļiņingradā, kas ir Krievijas anklāvs Baltijas jūras krastā un robežojas ar Lietuvu, jaunie narkomāni ārkārtīgi strauji inficējas ar HIV. 1994. gadā Lietuvā tika konstatēti 160 gonorejas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, un 1995. gadā 100 sifilisa slimnieki uz 100 000 iedzīvotājiem.

Svarīgs mērķis ir radīt kopīgu sistēmu, kā ziņot par infekcijas slimībām. Katrā valstī šī sistēma pašlaik ir savādāka, un tas pats ir sakāms arī par slimībām, par kurām ir jāziņo.

Sigtūnas tikšanās iniciatore ir Zviedrijas Ārlietu ministrija. Tās noslēgumā tiks pieņemti ieteikumi Baltijas jūras apkaimes valstu valdībām par to, kā tās, savstarpēji sadarbojoties, varētu samazinat šī reģiona iedzīvotāju risku saslimt ar infekcijas slimībām.

Tomass Lindrūts

"Maskava un Vašingtona izvairās

no asiem toņiem"

"Die Welt"

— 2000.02.03.

ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita pie Putina.

Maskava. Krievijas prezidenta amata izpildītājam Vladimiram Putinam patīk diskutēt. Viņa pēdējais "upuris" trešdien bija ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita. Ieplānotās vienas stundas vietā viņa pie Putina Kremlī pavadīja gandrīz trīs stundas. Un tomēr nepietika laika, lai "detalizēti apspriestu visu krievu un amerikāņu attiecību kompleksu", kā pēc tam paziņoja ārlietu ministrs Igors Ivanovs.

Pirms sarunu sākuma Putins ASV nosauca par partneri un pasvītroja bilateriālo attiecību "globālo raksturu". Iepriekšējos gados tās esot bijušas "reizēm pozitīvākas, reizēm sarežģītākas". Īpaši saistībā ar notikumiem Čečenijā Maskava esot "izjutusi zināmu spiedienu no ASV valdības puses". Attiecīgi trūcīga bija informācija, ko Ivanovs par šo sarunu punktu sniedza presei. Putins sarunu partneri esot informējis par Krievijas vadības soļiem stāvokļa noregulēšanā Ziemeļkaukāzā.

Krievu vienības, pēc pašu informācijas, esot daļēji ieņēmušas Čečenijas galvaspilsētu Grozniju. Tās vēl karojot tikai ar atsevišķām "bojeviku" vienībām. Taču čečenu puse apgalvo, ka tā savas vienības ir saliedēti izvedusi no pilsētas, lai turpinātu cīņu kalnos.

Vakardienas tikšanās centrā, kā informēja Ivanovs, atradās stratēģiskā bruņojuma samazināšana un 1972. gadā abu pušu parakstītais ABM līgums par pretraķešu aizsardzības sistēmas ierobežošanu. Vašingtona vēlas modernizēt ABM līgumu, lai varētu instalēt ierobežotu nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu, kas, pēc amerikāņu izteikumiem, būs vērsta pret "nelietīgajām valstīm", tādām kā Irāna, Irāka un Ziemeļkoreja. Taču Krievija jūtas apdraudēta un strikti nostājas pret to, lai gan Ivanova vakardienas formulējums pieļauj jaunas skaidrojuma iespējas. Diplomāts teica, ka Krievija "principiālas izmaiņas" ABM jomā uzskatot par nevajadzīgām.

Kā informēja Ivanovs, Putins Olbraitai esot apsolījis, ka Krievijas vadība arī turpmāk neatlaidīgi centīsies panākt, lai Valsts Dome ratificētu 1993. gadā parakstīto START II līgumu. Arī stratēģiskā bruņojuma samazināšana START III līguma ietvaros esot Krievijas interesēs.

Pirms tam Olbraita, uzstājoties Maskavas diplomātu akadēmijā, izteica krievu ģeostratēģiem svarīgu paziņojumu. Vašingtona un Maskava, kā atspoguļoja Interfax , esot nonākusi līdz kopējai "multipolārās pasaules" jēdziena izpratnei. Abas puses ir nonākušas līdz pārliecībai, ka globalizācijas process, kas nepazīst robežas, ir radījis pasaules modeli, ko "var nosaukt par multipolāru". Tas klausītāju ausīs varēja skanēt kā mūzika. Līdz šim Maskava ASV vadībai pastāvīgi pārmeta, ka tā tiecas pēc vienpolāras pasaules un līdz ar to amerikāņu virskundzības.

Madlēna Olbraita izvairījās no vienkāršotiem signāliem, jo Vašingtona Putinu jau uzskata par gaidāmo prezidenta vēlēšanu uzvarētāju. Viņa otrdien tikās arī ar kandidātu uz prezidenta amatu un reformu politiķi Grigoriju Javlinski, kā arī viņa kādreizējo kolēģi un bijušo premjeru Jevgēņiju Primakovu.

Manfrēds Kvirings

"Suverenitāti, Jeļcina dāvanu,

reģioniem grib atņemt"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.04.

Parlamentārieši nespēja formulēt, ko viņi īsti apsprieduši kopējā abu palātu vadošo darbinieku sēdē.

Valsts domes deputātu un Federācijas padomes kopējā sēde pats par sevi ir bezprecedenta notikums. Parlamentāriešiem tiešām bija ko apspriest, un runa nav tikai par likumu pieņemšanu vien.

Abu parlamenta palātu iepazīšanās intīmā gaisotnē nolēma izveidot slēgtu apspriedi. Pēc sēdes iznākušo deputātu un senatoru komentāri būtiski atšķīrās. Īpaši atšķirīgi tie bija visus interesējošā jautājumā par iespējamajiem labojumiem Konstitūcijā. Piemēram, Genādijs Zjuganovs atbildēja, ka tāds jautājums tika paredzēts dienas kārtībā, tomēr Grigorijs Javlinskis to noliedza. FP konstitucionālās likumdošanas komitejas priekšsēdētājs Sergejs Sobjaņins vispār atzīmēja, ka Pamatlikuma nepilnības problēmu var atrisināt, pieņemot papildu likumus, neveicot labojumus.

Tādu parlamentāriešu viltību var traktēt tikai tā — īpašu panākumu attiecību noregulēšanā starp parlamenta palātām nav bijis. Starp citu, no apspriedes neviens to arī negaidīja. Tomēr lielākai efektivitātei šādas tikšanās rekomendēts sarīkot reizi ceturksnī. Turklāt bija nolemts, ka visus likumprojektus kopēji izskatīs abu palātu profilkomitejas. Pagaidām, pēc visa spriežot, apspriest izdevies ne pārāk daudz — pēc Javlinska vārdiem, ieplānotā saruna par karu Čečenijā nav notikusi. Arī daudzi ietekmīgi reģionālie līderi sēdi vienkārši ignorējusi.

Tikai mēnesis, kas pagājis kopš Borisa Jeļcina aiziešanas, parādījis, ka tagad Kremļa attiecības ar abām parlamenta palātām veidosies pavisam citādi. Tagad arī gubernatori pret sevi sajutuši nelielus draudus — iespējams, ka Putina kā prezidenta laikā viņiem vairs nebūs tik neierobežotas varas savās muižās.

Pirmā Krievijas prezidenta valdīšanas laiks pilnīgi aiziet vēsturē, bet kopā ar to arī centra un reģionu ierastie saskarsmes noteikumi. Kaut arī par noteikumiem tos saukt ir visai grūti: Boriss Jeļcins jau sen faktiski nepiedalījās reģionu dzīvē, un pat gubernatoru "apaļo galdu" ideja Kremlī pamazām tika aizmirsta. Ne velti daudzi reģionālie līderi atzīstas, ka pēdējā laikā viņi būtībā bijuši piešķirti paši sev.

Vladimirs Putins, pēc visa spriežot, nolēmis nopietni koriģēt varas vertikāli. Putins jau apsolījis, ka reģionālā likumdošana tiks savesta pilnīgā saskaņā ar federālo. Gubernatoriem tas nebūs pa prātam, jo tāda unifikācija nozīmē ne tikai viņu varas apspiešanu, bet arī iespējamo ienākumu samazinājumu, kas ir iegūstami ar šādām juridiskām iniciatīvām, nerunājot par kontroles samazināšanu pār finansu plūsmām.

Izskatās, ka šis process nebūs pārāk viegls. Piemēram, Tatārijas prezidents Mintimers Šaimijevs, atbildot uz "ŅG" jautājumu, paziņojis, ka likumdošanas koriģēšanas process var būt tikai divpusējs. Šķiet, ka reģioni principā kaut kādai savas likumdošanas koriģēšanai piekrīt tikai ar noteikumu, ka Centrs veiks atbildes gājienus federālā līmenī. Šaimijevs ir pārliecināts, ka Krievijas Konstitūcijai ir vajadzīgi labojumi, jo vairāk, ka tā pieņemta pēc Tatārijas: "Mūsu cilvēki nav gatavi jebkādai apspiešanai, arī republikas prezidents ne". Un vēl viens citāts: "Iegūtā brīvība tik viegli netiek atdota".

Tomēr ir pamats domāt, ka Putins ir nopietni nodomājis pastiprināt kontroli pār reģioniem un gubernatoriem būs jāsamierinās tieši tā, kā nācās samierināties Domes mazākuma pārstāvjiem. Tomēr šajā gadījumā prezidenta v.i. visdrīzāk, lai sasniegtu mērķi, dažās lietās tomēr varētu piekāpties. Pat izteikumos visai piesardzīgais Federācijas padomes priekšsēdētājs Jegors Strojevs vakar atbalstīja Mintimeru Šaimijevu un paziņoja, ka nepieciešamības izmaiņas Konstitūcijā. Ko tieši vajag mainīt, nav grūti iedomāties.

Dome jau sen cenšas paplašināt parlamenta pilnvaras un samazināt prezidenta varu. Visdrīzāk dēļ tā gubernatori ir gatavi upurēt daļu savas suverenitātes, un, ja tas notiks, tad tāda maiņa būs "mazāk asiņains" problēmas risinājums.

Bet ir arī cits notikumu attīstības variants. Pēdējā laikā arvien biežāk parādās ziņas, ka Kremlī tiek apspriesta federālās iekārtas kardinālas reformas iespēja, pēc kuras gubernatora amats pārstās kļūt vēlēts. Ja var ticēt šim scenārijam, tad visus reģionālos līderus nozīmēs tieši prezidents. Tāda plāna realizācija pagaidām ir iespējama tikai teorētiski, un visdrīzāk šādām noplūdēm ir tikai viens mērķis — atgādināt gubernatoriem, ka viņi visi "darbojas Putina vadībā".

Jekaterina Grigorjeva,

Olga Tropkina

 

"Maskavas karš pret informāciju

un neatkarīgajiem žurnālistiem"

"Le Monde"

— 2000.02.04.

Krievijas sabiedriskās domas aptaujas institūta Vtsiom direktors Jurijs Levada janvāra sākumā rakstīja žurnālā "Trud": "Milzīga nozīme ir Krievijas armijas mēģinājumiem sakaut čečenus informācijas jomā. Šāda precedenta nebija pirmā Čečenijas kara laikā 1994.—96.g. Ņemot vērā visas agrākās kļūdas, federālie spēki ir izveidojuši speciālu informācijas aģentūru un ieviesuši militāro cenzūru visās reportāžās, kas attiecas uz notikumiem Kaukāzā." Viņš ir uzsvēris, ka "informācijas līdzekļos ieviestie ierobežojumi nav legāli".

Nav atļauts nodot atklātībā informāciju par militārajām operācijām, ja žurnālisti nav saņēmuši krievu spēku akreditāciju Mozdokā. Ārvalstu žurnālistiem šādu dokumentu faktiski nav iespējams saņemt. Mazliet informācijas var saņemt krievu masu informācijas līdzekļi, kuri ir ar mieru vairāk sadarboties.

Human Rights Watch (HRW)

organizācija 1.februārī paziņoja: "Krievija cenšas norobežot starptautiskos un vietējos žurnālistus no Čečenijas, izmantojot patvaļīgi pieņemtus noteikumus un ierobežojumus."

Krievijas drošības dienests (FDD) kontrolē žurnālistus Ingušijā. Reģionos pie Čečenijas robežām pret žurnālistiem tiek vērsts īpašs spiediens, sadarbojoties ar autovadītājiem, kuri ir saistīti ar vietējo policiju. Šāda vietējās policijas loma ļauj veiksmīgi kontrolēt žurnālistus, viņu atrašanās vietu, kā arī informācijas avotus.

Tomēr plaši izplatītā korupcija militārajos kontrolposteņos padara kontroli daudz vājāku. Vai Maskava spēj pilnībā noslēgt pieeju kara zonām? Pēc Radio Liberte žurnālista Andreja Babicka aresta Čečenijā Kremļa atbildīgā persona par mediju darbību konflikta zonā Sergejs Jastržembskis ir izteicies par akreditāciju sistēmas ierobežošanu. Krievijas žurnālistu savienības sekretārs Mihails Fjodorovs ir paudis bažas par valsts kontroli pār presi. Izvestia 13.janvārī paziņoja, ka reģionālie izdevumi vairs netiks finansēti no vietējiem budžetiem, bet gan no centrālās varas iestādēm.

Krievijas atbildīgās militārpersonas cenšas imitēt NATO praktizēto "brīfingu" organizēšanu par militārajām operācijām. Preses pārstāvju braucieni tiek organizēti Krievijas armijas kontrolētajās zonās. Vladimirs Putins ir īpaši uzsvēris nepieciešamību pēc informācijas kontroles. Krievijas televīzijā RTR viņš paziņoja: "Daļa no starptautiskā viedokļa ir veidojusies teroristu propagandas iespaidā. Tas nozīmē, ka mēs nepietiekami atspoguļojam notikumus."

Ieradies Kremlī, Putins apliecināja savu vēlmi nodrošināt pilsonisko brīvību ievērošanu. Tomēr viņš vienlaikus ir apņēmies saglabāt arī FDD mērķus. Putins ir apliecinājis: "Valsts drošības struktūru pienākums ir stāties pretī pretsabiedriskām institūcijām." Viņš ir izteicies arī par "likuma diktatūras" izveidi.

Radio Brīvība

analītiķis Pols Goubls ir izteicis satraukumu par mēģinājumu kontrolēt internetu Krievijā. Vladimirs Putins janvāra sākumā ir parakstījis labojumu 1995.gada likumā par "iekārtu izmeklēšanu", kas paver ceļu visu interneta serveru kontrolei, ko varētu veikt Krievijas drošības dienesti. Tas ļaus kontrolēt elektronisko pastu un citus komunikācijas veidus, kas jau tiek praktizēts republikās ar autoritāru režīmu, tādās kā Kazahstāna. Nav vienīgi zināms, vai Krievijas varas iestāžu rīcībā ir pietiekami resursu interneta cenzūrai. Tomēr, kā apgalvo Jeļena Bonnere, disidenta Andreja Saharova atraitne, tendence nav apšaubāma: "Tas viss liek runāt par Krievijas oficiālo pārtapšanu par policejisku valsti."

Natalī Nugarjē

"Krievijas čečenu lamatas"

"The Washington Times"

— 2000.02.04.

Mums droši vien vēl daudz nāksies dzirdēt par "Groznijas krišanu" un Krievijas "uzvaru". Aizmirstiet to!

Šāds raksts bija nepieciešams jau pirms vairākiem mēnešiem. Pēc pieredzes secinājums ir šāds: Krievija Čečenijā cietīs pazemojumu tieši tāpat kā Afganistānā (1979–1988) un pirmajā Čečenijas karā (1994–1996), un tieši tāpat, kā Savienotās Valstis cieta pazemojumu Vjetnamā (60. gadu sākumā — 1975.g) — un lielākoties vienu un to pašu iemeslu dēļ.

Viens no būtiskākajiem iemesliem ir tāds, ka milzīgs parastais karaspēks nevar tikt efektīvi izmantots pret dumpinieku spēkiem, kuri cīnās paši savā teritorijā. Kā analoģiju var izmantot cirvja lietošanu, lai atvairītu sirseņus, kas mācas virsū no visām pusēm un kas ar vienu dzēlienu nogalina daudz "spēcīgāko" uzbrucēju.

Turpinot šo analoģiju, visizdevīgākais risinājums būtu atrast sirseņu pūzni un nogalināt tos ar kukaiņu indi — ja vien tos iespējams atrast. Taču sirseņu pūžņus milzīgā teritorijā ir grūti sameklēt, jo tie var atrasties kokos, krūmos, garā zālē vai pat zem zemes, turklāt iznīcinātie pūžņi tiek pamesti, lai citur veidotu jaunus. Protams, apjomīgs pretinieks var nolemt okupēt milzīgas teritorijas un metodiski iznīcināt visus sirseņu pūžņus, lai arī cik ilgs laiks nepieciešams vai cik dūrienu izraisa nāvi. Šādā gadījumā tiek pieņemts, ka uzbrucējam ilglaicīgi ir pieejami resursi, tam ir skaidrs mērķis un saprātīgi pasākumi virzībā uz šo mērķi, kā arī priekšstats, ko nozīmētu reāla "uzvara", spējot saglabāt arī savu iedzīvotāju atbalstu.

Krievi Čečenijā ir mēslos līdz ausīm. Dumpinieku sirseņiem ir neierobežots daudzums pūžņu, kas slēpjas visā Čečenijas teritorijā, kā arī kaimiņu reģionos, kur līdzjutēji tos palīdz slēpt un tos apgādā. Dumpinieki turpina savas aktivitātes, dienā — slēpjoties, bet naktīs pulcējoties relatīvi nelielās grupās, lai organizētu uzbrukumus no slēpņiem. Tās ir arī psiholoģiskas operācijas ar mērķi graut nepieredzējušo krievu karavīru morāli, lai pārliecinātu čečenus vai izraisītu starptautisko līdzjūtību pret dumpinieku mērķiem.

Lai gan ne Krievijas pagaidu prezidentam Putinam, ne arī viņa ģenerāļiem nav nekādas jēgas par to, ko varētu nozīmēt "uzvara" Čečenijā, viņi tomēr turpina izmantot vēl smagākus veserus, lai iznīcinātu ciemus, pilsētas un nelielas dumpinieku vienības, ja vien spēj kādas atrast.

Šāda taktika bija raksturīga visām agrākajām Krievijas operācijām Afganistānā, kā arī amerikāņu "atrast un iznīcināt" operācijām Vjetnamā, kas izrādījās neefektīvas. Krievi apgalvo, ka viņi drīz vien būs padzinuši kaujiniekus no čečenu ciemiem un pilsētām, arī no galvaspilsētas Groznijas, un ka drīz vien atjaunos kārtību. Tas izklausās ļoti līdzīgi agrākajām ASV operācijām Vjetnamā "Paātrinātas pasifikācijas operācijas" ietvaros, kas, kā daži apgalvo, ar laiku novestu pie uzvaras. Šie "daži" neapšaubāmi kļūdās.

Laiks nav Krievijas sabiedrotais. Krievijas nestabilā demokrātija gatavojas piedzīvot tik ļoti pazīstamo amerikāņu pieredzi.

Krievu un ārvalstu masu informācijas līdzekļi līdz vājprātam ir centušies norobežoties no Čečenijas kauju zonām, un Krievijas vadītāji ir bijuši spiesti pieļaut lielāku mediju atklātību, kas arvien vairāk secina, ka Krievijas valdības aparāts viņus ir apgādājis ar meliem. Tieši tāpat kā amerikāņu informācijas līdzekļi lika "pārsprāgt" ģenerāļa Viljama Vestmorlenda Vjetnamas stāstu ‘burbulim". Krievijas un ārvalstu masu informācijas līdzekļi ziņo, ka Krievijas valdības apgalvojumi par tuvo uzvaru ir fikcija.

Krievijas karavīri cinka zārkos atgriežas mājās arvien satraucošākā skaitā, kaut arī valdības oficiālie apgalvojumi ir pretēji, un masu informācijas līdzekļi arvien vairāk raksta par ilūzijas zaudējošo Krievijas sabiedrību.

Arvien vairāk tiek iegūta informācija par krievu jauniešu izvairīšanos no karadienesta.

Krievijas rietumu kaimiņi arvien skaļāk protestē pret Krievijas amorālo agresiju Čečenijā, kā arī draud pārtraukt tik ļoti vajadzīgo palīdzību un kredītus Krievijai.

Turklāt Krievijas prezidenta vēlēšanas ir rokas stiepiena attālumā. Putina atbalsts lielākoties pamatojas uz viņa bargo nostāju, atbalstot militāristus, kā arī Čečenijas karu.

Var likt galvu ķīlā, ka par spīti augošajam Krievijas upuru skaitam un zaudējumiem Putins pasludinās "uzvaru", kad Krievijas spēki galu galā okupēs Grozniju.

Bet tas nenozīmēs neko vairāk par viena liela sirseņu pūžņa iznīcināšanu. Un tad, tieši pirms Krievijas vēlēšanām martā, dumpinieki nāks laukā no slēpņiem, lai nežēlīgi dzeltu tur, kur Krievijas karaspēks to vismazāk gaidīs. Varētu brīnīties, kur čečenu kaujinieki ņems ieročus un munīciju, kas viņiem būs nepieciešami. Afgāņu dumpinieki tos saņēma no Rietumu atbalstītājiem.

Krievijas Federācijai nav cerību gūt uzvaru Čečenijā. Vai nu viņu parastais karaspēks tiks sadzelts līdz nāvei uz sauszemes, vai arī Krievijas vēlētāji caur saviem likumdevējiem pieprasīs karaspēka izvešanu.

Jebkurā gadījumā mēs kārtējo reizi pārliecināsimies, ka ar cirvi nevar cīnīties pret sirseni.

Jābrīnās, vai Vladimirs Putins ir kaut ko lasījis par prezidentu Lindonu Džonsonu, kas Vjetnamā redzēja "gaismu tuneļa galā" līdz pat 1968.gadam, kad viņš izlēma nekandidēt uz prezidenta posteni, jo ASV un sabiedroto karaspēks nespēja gūt uzvaru, kā arī tādēļ, ka viņa paša valstī bija vērojama ārkārtīgi plaša pretestība pret karu, kas bija kļuvis par neizbrienamu "purvu."

Viljams Teilors Jr.

 

"Krievzemieši dzīvo labāk"

"Argumenti i fakti"

— 2000.02.02.

NVS valstis IKP % no visa NVS IKP

1991 1998

Krievija 67,7 75

Ukraina 14,5 10,1

Kazahstāna 4,2 4,7

Uzbekistāna 3 3,2

Baltkrievija 4,1 2,9

Gruzija 0,9 1,1

Azerbaidžāna 1,3 0,9

Turkmēnija 0,7 0,6

Armēnija 0,8 0,4

Kirgīzija 0,9 0,4

Moldova 1,3 0,4

Tadžikistāna 0,6 0,3

IKP uz vienu iedzīvotāju

(% no NVS vidējā)

1991 1998

Krievija 129 145

Kazahstāna 70 85

Baltkrievija 116 81

Gruzija 48 57

Ukraina 79 57

Uzbekistāna 40 38

Azerbaidžāna 51 33

Armēnija 61 32

Moldova 81 30

Kirgīzija 57 23

Tadžikistāna 34 14

Turkmēnija — —

"Valoda tiek atņemta"

"Izvestija"

— 2000.02.05.

Ukrainā tiek plānota derusifikācija.

Jaunā Ukrainas valdība plāno mainīt savu politiku attiecībā pret visai jūtīgo valodu jautājumu. Valodas politikas jautājumu padome, kas atrodas Ukrainas prezidenta pakļautībā, ir sagatavojusi Ministru kabineta lēmuma projektu "Par papilduspasākumiem ukraiņu kā valsts valodas funkcionēšanai".

Vairāk nekā puse iedzīvotāju, bet lielajās pilsētās valsts austrumu daļā līdz pat 80 procentiem iedzīvotāju sarunājas krievu valodā. Tie nav tikai etniskie krievu un citu nacionalitāšu pārstāvji, bet arī etniskie ukraiņi. Daudzās aptaujas un pēdējās tautas skaitīšanas dati liecina: atskaitot Krimu, praktiski visi iedzīvotāji brīvi pārvalda divas valodas. Kaut arī 1999.gada decembra vidū Konstitucionālā tiesa pieņēma lēmumu, ka ukraiņu valoda ir obligāta mācību valoda visās valsts mācību iestādēs. Turklāt nacionālo mazākumtautību valodu mācīšanās un lietošana — pie tām ir pieskaitāma arī krievu valoda — ir vienīgi ar fakultatīvu raksturu.

Valodu politikas jautājumu padome ierosina sarīkot visu rangu valsts ierēdņu ukraiņu valodas zināšanu pāratestāciju. Ministru kabineta lēmumprojektā ir arī paredzēts licencēt raidlaiku ukraiņu valodā nevalstiskajās televīzijās un radiostacijās. Šī pasākuma mērķis ir tāds: ja licencē ir norādītas divas raidījumu valodas (kā tas ir lielākajā daļā gadījumu), tad ne mazāk par 50 procentiem raidījumu ir jāraida ukraiņu valodā. Vienlaikus ir paredzēts palielināt muitas nodevas svešvalodās publicētajiem materiāliem. Šis lēmums skars arī krievu mākslinieku viesizrādes.

Līdz šim valodas politika Ukrainā bijusi visai pielaidīga salīdzinājumā ar, piemēram, Baltijas valstīm. Tagad ir iespējama tās pastiprināšanās. Ja valsts lietvedības tulkošana neizsauc īpašas iebildes un atbilst attiecīgajām Eiropā pieņemtajām normām, tad pāreja uz ukraiņu valodu mācību iestādēs gluži vienkārši nevar tikt īstenota pilnā apjomā. Kaut vai tādēļ, ka neeksistē tik liels pasniedzēju skaits, jo īpaši austrumu reģionos, kas pārvaldītu ukraiņu valodu nepieciešamajā apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka ne visās zinātnes nozarēs ir pabeigts darbs ukraiņu zinātniskās terminoloģijas izstrādāšanā. Pēdējos gados ir iznākušas vairākas vārdnīcas ar matemātikas, elektrotehnikas, elektronikas un skaitļošanas tehnikas terminoloģiju. Dņepropetrovskas universitātē ir izdota vārdnīca ar raķešu un kosmiskās tehnoloģijas terminiem. Taču ar to nav pietiekami. Tādējādi tuvākajā laikā šī problēma netiks atrisināta.

"Kučma pastāv uz savu referenduma plānu"

"Neue Zūricher Zeitung"

— 2000.02.02.

Saruna ar Ukrainas prezidentu

Ukrainas prezidents Kučma, ko pagājušajā novembrī šajā amatā ievēlēja otro reizi, savā uzstāšanās runā Davosā apstiprināja apņēmību nākamajā aprīlī veikt tautas aptauju par savas varas kompetenci salīdzinājumā ar parlamentu. Tikšanās reizē tika skarts jautājums par Čečenijas karu un Ukrainas attiecībām ar Maskavu un ES.

Prezidents Leonīds Kučma ir pārliecināts, ka Ukrainas parlamentā, kas pirms dažām nedēļām noraidīja savas valdības šim gadam paredzēto budžeta plānu, jau nākamajās dienās šis pats dokuments iegūs balsu vairākumu. Ar budžetu saistīta vesela virkne ambiciozu reformu projektu, it sevišķi lauksaimniecības un pārvaldes sektoros. Galveno iemeslu šai valdības pozitīvajai perspektīvai Kučma saskata savā janvāra vidū pasludinātajā lēmumā, ka 16.aprīlī notiks referendums par varas samēra attiecību jaunu noteikšanu starp Ukrainas parlamentu ( Verhovna Rada ) un prezidentu. Ja referendums, kura organizēšanu Kučma solīja jau pēdējā prezidenta vēlēšanu kampaņā, tiks atbalstīts, tad iespējams prezidents iegūs iespēju pirms laika izformēt Verhovnu Radu gadījumā, ja parlamentārais vairākums noteiktos laika terminos nebūs spējīgs vienoties par budžeta likumu vai citiem jautājumiem.

 

Ietekme uz Parlamentu

Izsludināto tautas nobalsošanu prezidents Kučma negrib atzīt kā "savu referendumu". Kā prezidents viņš ar paredzamo referenduma realizēšanu, izpildot iniciatīvas komitejas gribu (tā Kučmam, protams, ir tuvustāvoša), kura savākusi referenduma sasaukšanai nepieciešamos vairāk nekā trīs miljonus parakstu. Bet, tā kā šinīs dienās Verhovna Rada iezīmējās vairākums, kas ir gatavs kooperēties ar valdību, vai tad tomēr par spīti visam referendums notiks pavasarī?

Par to Kučma ir cieši parliecināts. Parlamenta vairākums esot tikai pārejoša parādība. Nepieciešama esot stabila vairākuma nodrošināšana, kas pieļautu konstruktīvu sadarbību valdības un parlamenta starpā. Kučma pēc pieredzes ar līdz šim visiem zināmo sašķēlušos parlamentu, kas bloķēja tirgus ekonomikas reformas, uzskata, ka šo situāciju var novērst tikai tad, ja prezidents iegūtu iespēju priekšlaicīgai parlamenta izformēšanai. Viņa kritiķi domā citādi. Viņiem izsludinātais referendums, pirmkārt, ir Kučmas līdzeklis personīgās varas paplašināšanai.

Kučma paļaujas, ka, raugoties uz drīzumā gaidāmo nacionālā valsts budžeta pieņemšanu šim gadam, Starptautiskais valūtas fonds Ukrainai atkal varētu atsākt kredītu izmaksu. IMF pieņem lēmumus, balstoties uz faktiem un reālajām izmaiņām. Tas esot atkarīgs tikai no Ukrainas, vai tā ar pozitīviem reformu soļiem atkal spēs panakt solīto IMF kredītu izmaksu. Pagājušā novembra prezidenta vēlēšanās par spīti vispārējai neapmierinātībai ar ekonomisko nabadzību platības ziņā otrā lielākajā Eiropas valstī negaidīti, bet parliecinoši uz otru amata termiņu tika ievēlēts Kučma. Tagad, kā apgalvo prezidents, Ukrainas reformu procesā esot pagājusi deklarāciju fāze. Tā atrodoties sen nospraustu mērķu, tādu kā pārvaldes reformu un no parlamenta puses ieilgušas lauksaimniecības zemju privatizācijas, realizācijas stadijā.

 

Nekāda starpniecība Čečenijā

Pagājušā nedēļā Kučma Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) galotņu tikšanās ietvarā Maskavā tikās ar prezidenta amata izpildītāju Putinu. Viņa iespaids par sarunām Maskavā, kā teica Ukrainas prezidents, atbildot uz uzdoto jautājumu, esot tāds, ka Krievija notiekošajā karā "ies līdz galam". Tās mērķis ir pilnīga militāra uzvara. Līdz ar to acīmredzot Maskavā, tāpat kā agrāk, domā, ka tādējādi "terorismu" Kaukāzā varēs "iznīdēt" tā saknē.

Vai Kučma var iedomāties Ukrainas starpniecības iniciatīvu šajā konfliktā — pēc līdzīga parauga, kā Kijeva to pagājušā gadā mēģināja realizēt Kosovas konflikta laikā? Nē, viņš tādu iespēju nesaskatot, jo Maskava Čečenijas jautājumu strikti aplūko kā Krievijas Federācijas iekšējās lietas. Tomēr Ukrainas prezidents pieļauj, ka šai definīcijai nepiekritīs tieši Čečenijas konflikta skartās valstis, tādas kā Gruzija un Azerbaidžāna. Arī Ukrainā novērojamas bažas sakarībā ar Krievijas armijas iesoļošanu Čečenijā radušos bēgļu problēmu. Ievērojams čečenu bēgļu skaits — lēš, ka viņu skaits ir vairāki tūkstoši — pa šo laiku Ukrainā atraduši patvērumu.

 

Maskava un NVS liktenis

NVS liktenis, kā skaidro Ukrainas prezidents, esot atkarīgs vienīgi no tālākās Krievijas valdības rīcības. Līdz šim šīs organizācijas lēmumi nekad vēl neesot realizēti. Jānogaidot, vai tas Putina vadībā — viņš pēdējā Maskavas galotņu sanāksmē tika ievēlēts arī par NVS priekšsēdētāju — mainīsies. Ukraina galvenokārt ir ieinteresēta brīvās tirdzniecības zonas izveidē NVS iekšienē. Tomēr līdz šim no Maskavas puses nekādi soļi šajā virzienā neesot sperti.

Pie divpusējo abu kaimiņvalstu attiecību punktiem ekonomiskajā jomā iezīmējas ļoti liela Ukrainas atkarība no Krievijas naftas un dabasgāzes piegadēm. Kijevas grūtību dēļ maksājumos šīs piegādes pēdējā laikā jūtami samazinātas. Prezidents Kučma izceļ savas valdības vēlmi iegūt alternatīvas šo enerģijas resursu ieguves avotus. Viņš, pateicoties Rietumu investīciju kapitālam, rēķinās ar transporta kapacitāšu izbūvi tiešajai piekļūšanai Kaspijas reģiona naftai. Un esot zināms, viņš nenoteikti piemetina, ka arī Ukrainas zemē esot dabasgāzes un naftas atradnes.

Integrācija ES — vismaz ka asociētajai dalībniecei — pieskaitāma pie lielākajiem ārpolitiskajiem Kučmas valdības mērķiem. Katrā ziņā Kijevā apzinās, ka šīs ambīcijas realizācija iespējama samērā tālā nākotnē un ka Ukrainas ekonomika vēl ilgi nebūs atbilstoša ES dalības prasībām. Tomēr prezidents Kučma no Briseles sabiedrības sagaida viennozīmīgu signālu tam, ka Ukraina ES patiesi esot gaidāma. Šādas nepārprotamas zīmes, pēc viņa domām, Ukrainas iedzīvotaju vidū varētu radīt motivāciju, lai tiktu realizētas sāpīgas iekšējās reformas. Tas esot zināms no personīgās pieredzes, tā Kučma. Lai varētu pārvarēt grūtus uzdevumus, šad tad nepieciešams uzmundrinošs vārds. Pārāk liela kritika esot iemesls atturībai un radot draudus, ka ticība lielu mērķu sasniegšanai varot zust.

"Somija ievēl prezidenti"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.07.

Tarjas Halonenas nepārliecinošā uzvara

Stokholma, 6. februāris. Svētdien Somijā par jauno prezidenti tika ievēlēta sociāldemokrāte Tarja Halonena. Marta sākumā viņa šajā amatā nomainīs Marti Ahtisāri. Vēlēšanu rezultāts nav pārliecinošs: Halonena savu pretinieku opozīcijā esošās Centra partijas priekšsēdētāju Esko Aho uzvarēja ar 100.000 balsu pārsvaru. Halonenu atbalstīja 51,6% vēlētāju, kamēr Aho saņēma 48,4% balsu.

Vēlēšanām ir izteikti reģionāls raksturs. Kamēr Aho vairākumu ieguva valsts ziemeļu apgabalos, Halonenu vairāk atbalstīja valsts dienvidos. Taču Helsinkos divas trešdaļas vēlētāju balsoja par sociāldemokrātisko ārlietu ministru. Pat tradicionāli pilsoniskajās pilsētas daļās viņa ieguva apmēram pusi balsu.

 

"Haidera faktora" ietekme

Saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām, Halonenai pēc pirmās vēlēšanu kārtas ilgāku laiku bija jūtams pārsvars. Esko Aho viņai pietuvojās tikai pēdējās dienās. Viņam galvenokārt palīdzēja sašutums par Jerga Haidera ABP piedalīšanos valdībā Austrijā. ES, kā arī Somijas valdības izturēšanās pirmo reizi vēlēšanu cīņas laikā atklāja atšķirības abu kandidātu pozīcijās. Kamēr Halonena aizstāvēja ES pozīcijas, Aho atbalstīja viedokli, ka Savienība nedrīkst iejaukties Austrijas lietās, vēl pirms jaunajai valdībai nevar pārmest kļūdainu rīcību. Liela tautas daļa atbalsta Aho viedokli. Laikrakstos jau rakstīja, ka Halonena var kļūt par pirmo jaunās Austrijas valdības upuri. Taču ar šo gandrīz vai ar rokām taustāmo noskaņojuma maiņu nepietika, lai vēlēšanu rezultāts būtu par labu Aho.

 

Pilsoniskās sievietes

balso par Halonenu

Lai gan Somijas parlamentā ir pilsoniskais vairākums, sociāldemokrātu rokās tagad atradīsies abi galvenie posteņi valstī, proti, valdības vadītāja un prezidenta. Komentētāji domā, ka daudzas pilsoniskās sievietes ir balsojušas par Halonenu. Tomēr vēlēšanu cīņas pēdējās dienās par Aho iestājās prominentas pilsoniskās sievietes, kā Elizabete Rēna.

"Halonena būs Somijas prezidente"

"Metro"

— 2000.02.07.

Sociāldemokrāte Tarja Halonena ar ļoti nelielu pārsvaru uzvarēja vakardienas prezidenta vēlēšanās Somijā. Pēc 97% balsu saskaitīšanas Halonena bija saņēmusi 51,6% un sāncensis Esko Aho — 48,4% vēlētāju balsu.

Halonena būs neparasta Somijas prezidente.

Viņa būs pirmā Somijas prezidente sieviete, pirmā prezidente, kas nāk no galvaspilsētas Helsinkiem, pirmā prezidente, kas dzīvo ārpuslaulības attiecībās, un pirmais prezidents, kas atrodas ārpus baznīcas.

Tarja Halonena atrodas Sociāldemokrātiskās partijas kreisajā spārnā un tiek uzskatīta par radikālu.

Pēc balsu saskaitīšanas lielpilsētās Halonena beigu beigās apsteidza Aho. Dzimtajos Helsinkos viņa saņēma vairāk nekā 66% balsu. Halonena solīja, ka būšot visas tautas prezidente.

Premjerministrs sociāldemokrāts Pāvo Liponens teica, ka esot ārkārtīgi apmierināts, un uzsvēra, ka Halonena būšot visas tautas prezidente.

Esko Aho bija dziļi vīlies un teica, ka tagad pamatīgi pārdomāšot savu personīgo nākotni. Viņš ir Centra partijas vadītājs, bet pēc neveiksmes vēlēšanās varbūt mainīs nodarbošanos.

Halonena kā prezidente nevadīs ārpolitiku kā viņas priekšteči. Kad viņa 1. martā stāsies jaunajā amatā, Somijā būs jauna konstitūcija, kas ierobežos prezidentes varu un ārpolitikas jautājumos viņai nāksies konsultēties ar valdību.

Tomass Hojebergs

"Šogad ārkārtīgi liels pieaugums"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.03.

Šogad Somijā būs izcili liels ekonomiskais pieaugums. "Merita–Nordbanken" savā jaunākajā ziņojumā prognozē, ka IKP pieaugs par 5,1%, ko varam salīdzināt ar 3,5% pagājušajā gadā.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē Somija atradās OECD dalībvalstu ekonomiskā pieauguma līgas vadībā. Šķiet, ka izredzes šogad ir vēl labākas.

Pasaules ekonomikas atgūšanās ir Somijas veiksmīgās attīstības cēlonis. Gan ASV, gan eiro zonā ekonomiskais pieaugums ir spēcīgs. Somijas pieauguma tempu tagad palielina nevis pašmāju patēriņš, bet gan galvenokārt eksports. Gaidāms, ka mūsu eksports šogad pieaugs par 8% iepretī 5,2% pērn. Elektrotehniskās rūpniecības eksporta panākumi turpināsies ar telekomunikāciju sektoru vadībā, taču ļoti labas perspektīvas ir arī tradicionālajiem sektoriem.

Gaidāms, ka investīciju temps šogad palielināsies līdz 10%, lai nākamajos gados mazliet samazinātos.

Pozitīvā ekonomiskā attīstība nozīmē, ka samazināsies bezdarbs. Tiek prognozēts, ka šogad bezdarbs būs 9,1%, bet 2002. gadā tas būs noslīdējis līdz 7,5%.

Inflācija šogad mazliet palielināsies un nostabilizēsies apmēram 2,3% līmenī, jo naftas cena vairs nekāpj un vasarā sāks samazināties.

"Mēs ceram, ka OPEC vairs nepaaugstinās naftas cenas, bet būs spiesta palielināt naftas ieguvi", teica Merita—Nordbanken galvenais ekonomists Juha Ahtola.

Vairākas reizes ir izskanējušas valodas par pārkaršanas riska pieaugumu Somijas ekonomikā līdz ar aizvien straujāko ekonomikas augšupeju. Ahtola uzskata, ka šādam satraukumam nav pamata.

"Pašreizējā situācijā es neredzu nekādu pārkaršanas risku. Pieauguma cēlonis ir lielākoties spēcīgais eksporta pieaugums, nevis pašmāju patēriņa palielināšanās."

Patlaban pozitīvo rādītāju ir daudz. Valsts sektora ekonomikas stāvoklis kļūst aizvien labāks, un tas nozīmē, ka valsts beidzot varēs nopietni sākt valsts parāda amortizāciju. Šogad valsts budžetā būs gandrīz 20 miljardu marku pārpalikums, un turpmākajos gados tas kļūs vēl lielāks. Ja vien politiķi vēlēsies, šo atlikumu varētu izmantot valsts parāda samazināšanai, kas vēl aizvien pārsniedz 400 miljonus marku. Tomēr, protams, pārpalikumu iespējams izmantot arī savādāk.

Bjorns Sundels

"Šisels netiek galā ar pienākumiem"

"Der Standard"

— 2000.02.02.

Tas, kas pašreiz notiek starp Vīni un Briseli, tiek uzskatīts par lielāko Otrās republikas ārpolitisko krīzi.

Līdz tam nonāca ar Austrijas diplomātijas nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem, par ko politiskā atbildība ir jāuzņemas ārlietu ministram un viņa valsts sekretārei. Šis konstatējums galvenokārt pareizs ir tad, ja uzskata, ka eksperiments ar ATP/ABP valdību ir riskants, taču, ņemot vērā tāpat riskanto alternatīvu, ir nepieciešams.

Tieši šādā skatījumā kļūst redzams, cik nožēlojami ir rīkojušies Šisels un Ferero – Valdnere. Pirmkārt, viņi abi pārzina savu amatu un viņiem vajadzēja laikus un sīki informēt par iespējamajiem apsvērumiem, kas acīmredzot līdz šīs nedēļas sākumam vēl nebija izdarīts. Otrkārt, viņiem bija jāizmanto diplomātiskie kanāli, lai signalizētu par intensīvu sarunu nepieciešamību augstākajā līmenī, kurās tiktu izskaidrota Austrijas grūtā situācija. Vēlākais pirms divām nedēļām, kad kļuva redzams, ka sarunas par valdības veidošanu ar ASP varētu ciest neveiksmi, Šiselam bija jāsaprot, ka jebkura alternatīva sarkani melnajai koalīcijai, kurā gribētu piedalīties ATP, prasa intensīvu ārpolitisko sagatavošanas darbu.

Mihaels Fleišhakers

"Starp steigu un apdomību"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.05.

Komisārs Ferhoigens, vācu ārpolitika un Briseles birokrātija.

Ieplānotās ES paplašināšanās līdz 13 valstīm delegāciju formāli vadīs Eiropas Ministru Padome; tā ir 15 ES dalībvalstu pārstāvniecība Briselē. Bet ikdienā sarunas organizē Eiropas Komisijas līdzstrādnieki. Instances rīcībā ir arī tā saucamie pirmsiestāšanās finansiālie līdzekļi. Par paplašināšanos ir atbildīgs ES komisārs Ginters Ferhoigens (SPD), kas ir bijušais Ārlietu ministrijas valsts ministrs. Šajās dienās viņš rada iespaidu, it kā viņš vēlētos atbrīvoties no gariem, ko pats piesaucis. Uzkrītoši bieži viņš aicina, lai ES valstu un valdību vadītāju iestāšanās procesa pasteidzināšana kandidātus nenoved pie tā, ka viņi sevi iedomājas jau kā ES dalībnieki un līdz ar to tiktu ļauts vienkāršot iestāšanās sarunu priekšnoteikumus. Arī tad, ja Ferhoigens un Eiropas Komisijas prezidents Prodi apstiprina, ka iestāšanās ātrumam un kvalitātei jānoris vienlaikus, tad tomēr ES iedveš maz ticības, ka tā pārvarēs šo balansēšanas aktu. Turklāt tā bez īpašas piepūles prasīja, lai sarunu partneru skaits tiktu dubultots un Turcijai piešķirtu kandidātstatusu.

Priecājoties par paplašināšanos, šaubas par to, vai Eiropas valstis austrumos un rietumos saaugs paātrinātā iestāšanās procesā, tiek atvirzītas fonā. Atklāta diskusija par paplašināšanos, tās iespējām un uzdrošināšanos šķiet nevēlama. Un ir jau pēdējais laiks, jo šajā pavasarī apspriedīs 20 no pavisam 31 grūtākās nodaļas. Par īpaši grūtām uzskata lauksaimniecību, vides aizsardzību un sociālo politiku, kā arī iekšzemes tirgus nosacījumus, darbaspēka brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēles brīvību.

Komisija Prodi vadībā kopš savas stāšanās amatā septembrī, lai paaugstinātu kandidātu skaitu, uzņēmās vairāk, novārtā atstājot jau notiekošo sarunu kvalitāti. Kamēr ES ierēdņi, kuri kontaktējas ar iestāšanās kandidātvalstīm, brīdina no ātras uzņemšanas neatbalstīšanas, tikmēr Komisijas vadībā liels uzsvars tiek likts uz tempu. Horvātiju nākamajā sarunu kārtā varētu uzņemt kā četrpadsmito kandidātu, saka Ferhoigens. Ar savu paziņojumu, ka Komisija 2000.gada beigās pateikšot, kad un ar kādiem pārejas termiņiem ES iestāties varēs pirmās grupas valstis, iespējams, ar septiņiem vai astoņiem kandidātiem, Ferhoigens atkal tempu paātrinājis.

Komisārs izskatās, it kā tiktu dzenāts šurpu, turpu. Centības dzīts, Briselē izaudzis no savas jaunā ministra lomas, tādējādi mēģinot savās rokās stingri satvert paplašināšanās grožus. Tāpat kā citi pirms viņa, arī viņš acīmredzot iestāšanās kandidātu priekšā vēlas izrādīties ar labiem solījumiem. Nav brīnums, ja daudzi sarunu partneri jau iedomājas, ka piestājuši ES ostā un vairs tik lielu uzmanību nepievērš galvenajām reformām. Arvien biežāk atskan balsis par līdzekļu pārskaitīšanu no Savienības lauksaimniecības un strukturālo fondu naudas podiem. ES ierēdņi pieaugošā mērā zaudē savu autoritāti, tādēļ viņiem grūti pieprasīt 80 000 lappušu aptverošā ES noteikumos ietverto normu, tā saucamo Acquis, ievērošanu un realizēšanu. Arī šeit Ferhoigens signalizē, ka kandidāti samazina savu centību. Ne tikai ilgstoši izvirzīt "prioritātes", bet ES vajadzētu kādreiz noteikt arī "pēcprasības".

Nepietiekams personāls

Lai pamanītu jaunos toņus un pārmaiņas kandidātvalstu un ES starpā, Ferhoigens ķeras pie novecojušām rekomendācijām - piemēram, jautājumiem par paplašināšanās izmaksām. Trūkstošo "absorbcijas spēju" dēļ Viduseiropas un Austrumeiropas lauksaimniecībā ES naudas pārskaitījumi turējās normas robežās, viņš mierināja. bet viņam vajadzētu zināt, ka nepieciešamība pēc finansu līdzekļiem kandidātvalstīs ir liela. Vienalga, vai tā būtu vides aizsardzība vai infrastruktūra: gadiem ilgi lielākā daļa kandidātvalstu būs atkarīgas no ES līdzekļiem. Tradicionālais arguments, ka no ES kases plūstot vienīgi nauda, arī tad, ja pašas valstis iegulda savu daļu, jau savu laiku nokalpojis. Visas ES dalībvalstis, ne tikai Vācija, jau gadiem ar ES līdzekļiem aizbāž savus budžetu caurumus.

Burvju mācekļa imidžā iederas arī Ferhoigena sūdzība, ka viņa rīcībā nav pietiekams skaits personāla, kas pasteidzinātu sarunas ar sešām valstīm, kuras paplašina kandidātu sarakstu. Viņa ģenerāldirekcijas paplašināšana līdz 268 līdzstrādniekiem jau tika izlemta vairākus mēnešus pirms Helsinkos pieņemtā lēmuma. Ferhoigens žēlojās, ka viņam drīz trūkšot ES speciālistu, ko sūtīt pie sarunu galda. Iestrādei draud tā pati kļūda, kas noveda pie Santēra Komisijas izjukšanas: tā uzņēmās jaunu uzdevumu veikšanu, kaut arī tai nebija pietiekams personāla apjoms.

Briselē bieži tiek runāts par pretstatu starp Eiropas un ārpolitisko viedokli attiecībā uz paplašināšanos. Līdz šim jaunu ES dalībnieku uzņemšana saistīta ar Eiropas izvirzīto kritēriju pildīšanu; līdzās likumu normām tas sevī ietver arī ar tirgus ekonomiku saistīta sabiedrības modeļa izveidi; tagad "tīri ārpolitiskie apsvērumi" draud pārvaldīt paplašināšanos, saka Ferhoigens. Jau ES iestāšanās kandidāta statusa piešķiršana pirms trim nedēļām notikušajā ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos Bulgārijai, Rumānijai un Turcijai esot bijis ārpolitiski pamatots lēmums. Raugoties no šī viedokļa, ES dalība uzskatāms kā stabilitātes garants Eiropā. Bet aizmirsts tiek tas, ka ES panākumi līdz pat šodienai balstījušies uz ciešu ekonomisko sadarbību dažādu valstu starpā. Par spīti nesenajiem ES centieniem drošībai un ārpolitikai piešķirt noteiktu profilu, šodien tāpat Savienība ekonomikā tiek uzskatīta par milzi, bet politikā par punduri.

Tāpēc par galveno paplašināšanās jautājumu kā jaunajās tā vecajās ES valstīs uzskatāma nobīdes novēršana iekšzemes tirgū. Galvenokārt spriežot par pārejas termiņiem atsevišķos sektoros, uzskatāmi varētu parādīties pretstats starp Eiropas un ārpolitiku. Jau tagad vācu diplomāti mēģina diskreditēt "vācu instanču" prasību pēc ilgiem pārejas termiņiem: Spānijā esot dzīvojuši daudz vairāk vāciešu nekā spāņu Vācijā. Tāpēc nevajadzētu uztraukties par migrantu plūsmu no jaunajām ES valstīm. Tomēr paraugu var lietot dažādi.

Hajo Frīdrihs

"Austrijas boikots var atriebties pašai ES"

"The Guardian"

— 2000.02.03.

Nopietnas problēmas varētu piedzīvot svarīgas ES biznesa jomas, ja dalībvalstis patiesi realizēs savus divpusējās rīcības draudus, izolējot tādu Austrijas partiju, kura būtu iekļauta Jerga Haidera galēji labējā Brīvības partijā.

Briseles krīze vēl vairāk padziļināsies, kad Eiropas Komisija paraudzīsies uz vēl pagaidām nezināmo.

ES prezidentūras pašreizējā vadītāja Portugālē atcēla sava ārlietu ministra Žaimes Gamas nākamnedēļ paredzēto vizīti Vīnē, pārklājot robežas starp divpusējām un daudzpusējam attiecībām, kam būtu jāpaliek neskartām.

Kāda apjukusi amatpersona jautāja: "Kur tieši beidzas divpusējās attiecības un sākas daudzpusējās? Mēs vienkārši nezinām, kas varētu notikt."

Austrijas 14 ES partneri izteikušies, ka iesaldēšot savas divpusējās attiecības ar Vīni un ierobežošot divpusējos kontaktus, ja Haidera partija un konservatīvā Tautas partija izveidošot valdošo koalīciju. Austrijas prezidents Tomass Klestils gatavojas apstiprināt jaunas valdības izveidi, kurā būs ietverta Brīvības partija, pēc tam, kad abas puses solīja ievērot demokrātiskās vērtības.

Portugāles premjerministrs Antonio Gutjerress izteicies, ka pat ES problēmu rašanās draudi neatturēšot Austrijas partnerus. Viņš apgalvoja: "Tas ir principu un vērtību jautājums. Tas ir daudz būtiskāks par jebkuru taktisko jautājumu attiecībā uz to, kā šāda ES rīcība varētu to ietekmēt."

Sabiedrībā Komisijas amatpersonas runā par "neierastu un sarežģītu situāciju." Taču privātās sarunās viņu izteikumi ir daudz asāki, un tiek pausta neizpratne, kā gan 14 ES dalībvalstis varēja lemt par Austrijas izolāciju, nekonsultējoties ar Komisijas prezidentu Romano Prodi.

Kādā informācijas avotā bija teikts: "Tas ir šizofrēniski. Viņi ir izveidojuši tādu situāciju, kurā apgalvo, ka nesniegšot roku brālēnam vai brālim, taču vienlaikus saka, ka nevar atcelt ģimenes tikšanos."

Tonijs Blērs piekrita atbalstīt ES 14 dalībvalstu lēmumu pēc sarunām ar Gutjerresu, tomēr ārlietu dienests bija neapmierināts ar potenciālajām problēmām ES. Līdzīgas šaubas pauda arī Zviedrija un Dānija, tomēr izteicās, ka tām politiski varētu būt ārkārtīgi sarežģīti iebilst pret tādiem jautājumiem, kurus īpaši atbalsta Francija un Vācija.

Otrdien komisija izteicās, ka arī tā esot nobažījusies par 14 dalībvalstu lēmumu, tomēr norādīja, ka pagaidām darījumi ar Austriju saglabāšoties iepriekšējā līmenī. Spīkers Džonatans Fauls paziņojis, ka komisijas birojs Vīnē arī turpmāk būšot atvērts. Dīvaini, bet to pašu var teikt arī par Vīnes Eiropas rasisma un ksenofobijas uzraudzības centru.

Tomēr darba dalīšana starp Komisiju un valdībām varētu izrādīties ļoti sarežģīta.

Stingrs divpusējo kontaktu aizliegums varētu apgrūtinat Austrijas iespēju uzņemties iniciatīvu jomās, kas to nodarbina un kas savukārt varētu vēl vairāk mazināt sabiedrības atbalstu Austrijas līdzdalībai ES.

Turklāt ES 14 dalībvalstis draud izskatīties vienkārši smieklīgi — piemēram, smaidošais Blērs blakus Austrijas kancleram sanāksmes laikā pozē "ES ģimenes portretam", taču tai pašā laikā atsakās ar viņu tikties Londonā.

Diplomāti apgalvo, ka Starpvaldību konference, kuras mērķis ir veikt ES lēmumu pieņemšanas procedūru reformas, nekādā veidā netiekot apdraudēta.

Neviena ES dalībvalsts neaiziet līdz tādām galējībām ka Austrijas padzīšana no ES, tomēr Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrins izteicās, ka ES varētu atcelt Austrijas balsošanas tiesības, balstoties uz Amsterdamas līguma 7.nodaļu, ja labējā valdība atkārtoti pārkāps ES demokrātijas principus.

Jans Bleks

"Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā

slīkst dokumentu jūrā"

"Die Presse"

— 2000.01.26.

Galvenokārt tiesnešus ar sūdzībām noslogo krievi.

Strasbūra. Lēcienveidīgā Eiropas Padomes paplašināšanās līdz 41 dalībvalstij ir atstājusi ietekmi arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Divu gadu laikā sūdzību skaits ir gandrīz divkāršojies; pagājušajā gadā to jau bija 8396. Pasaulē savā veidā vienreizējā komisija strādā uz savu iespēju robežas. Pašreiz ir jāizskata vairāk nekā 12000 iesniegumu.

To, ka Cilvēktiesību tiesa šīs slodzes dēļ nekādā gadījumā nedomā padoties, tagad Strasbūrā apstiprināja arī tās prezidents Luciuss Vildhābers. Pagājušajā gadā tika izteikts spriedums 177 lietās, un kā pierādījumu milzīgajai tiesas spriedumu praksei Vildhābers minēja 120 pret valsti par individuālo cilvēktiesību pārkāpumiem izskatītās sūdzības, kas ir tikušas atzītas par pamatotām.

"Vadošā trio" priekšgalā atrodas Krievija (972 sūdzības), tai seko Itālija (881 sūdzība) un Francija (868). Strasbūrā ir uzklausītas arī 229 sūdzības no Austrijas.

Par pamatotām visvairāk ir atzītas sūdzības pret Itāliju (44 sūdzības par pārāk ilgiem tiesas procesiem), bet Krievija uzmanību ir piesaistījusi ne tikai ar lielo sūdzību skaitu, bet arī ar sūdzību raksturu: krievi cilvēktiesību pārkāpumus galvenokārt saskata algu neizmaksāšanā vai arī banku atteikumos izmaksāt tajās noguldīto naudu. Krievi bieži uzskata, ka tiek ierobežota viņu reliģijas un uzskatu brīvība. Tā Strasbūrā viens no sarežģītākajiem gadījumiem ir kādas krievu tiesneses sūdzība. Viņa tika atlaista par to, kad tiesu sēžu laikā bija lietojusi izteikumu "Dieva vārdā".

Tiesu palātas reformu laikā 1998. gadā likvidēja Cilvēktiesību komisiju, kas darbojās kā filtrs un sūdzībās atdalīja graudus no pelavām. Taču ar pašreizējiem 60 pastāvīgajiem darbiniekiem un 20 juristiem vairs nepietiek, lai 35 dažādās valodās ik dienas izskatītu 600 vēstules un atbildētu uz 200 telefonu zvaniem.

Reinholds Zmonigs

"Eiropa iekaro tirgus"

"The Economist"

— 2000.01.29./02.04.

Kopš pagājušā mēneša neveiksmes Sietlā Eiropas tirdzniecības sarunveži bijuši ārkārtīgi aktīvi. Ne tikdaudz darbodamies, lai panāktu strauju jauna Pasaules Tirdzniecības organizācijas sarunu raunda sākšanu, kā to Eiropas Parlamenta deputātiem šonedēļ mēģināja iegalvot ES tirdzniecības komisārs Paskāls Lamī.

Viņi bija aizņemti ar daudz svarīgākām lietām, piemēram, mēģinādami panākt, lai Dienvidāfrika pārtrauktu apzīmēt dažus no saviem produktiem ar vārdiem "grappa" vai "ouzo", jo Eiropas Savienība iestājas par to, ka alkoholiskos dzērienus ar šādu nosaukumu drīkstot ražot vienīgi Itālijā vai Grieķijā. Divpusējais tirdzniecības līgums, kas stājās spēkā 1.janvārī, bija iecerēts kā augstsirdīgs solis pret Dienvidāfriku, kura ir atteikusies no aparteīda. Tagad visu šo darījumu apdraud strīds par produktu nosaukumiem.

ES visā visumā dod priekšroku šādiem preferences līgumiem. Vēl šī mēneša sākumā tā noslēdza šādu līgumu ar Meksiku. Pašlaik notiek sarunas par tirdzniecības līgumu noslēgšanu ar Čīli un četrām Mercosur valstīm (Argentīnu, Brazīliju, Paragvaju un Urugvaju). Eiropas Savienība cenšas panākt, lai 71 nabadzīgā Āfrikas, Karību baseina un Klusā okeāna (ACP) valsts arī piekristu noslēgt šādus divpusējos līgumus. Ņemot vērā to, ka aptuveni 100 nabadzīgās valstis jau ir iekļautas Vispārējā preferenču sistēmā, ES komplicētais līgumu tīkls jau tagad aptver lielāko daļu no visas pasaules. Būtībā eksistē tikai 6 valstis - Austrālija, Kanāda, Japāna, Taivāna, Jaunzēlande un Savienotās Valstis, - ar kurām Eiropas Savienība tirgojas pēc "vislielākās labvēlības" principa, tas ir, normāli. Patiesībā šīs sešas valstis atrodas neizdevīgākā situācijā, jo sliktāki tirdzniecības nosacījumi ir tikai tādām "ļaundabīgām" valstīm kā Ziemeļkoreja vai Irāka.

Eiropas Savienības mīlestība pret divpusējiem tirdzniecības līgumiem daļēji ir izskaidrojama ar politiskiem apsvērumiem. Kā uzskata Patriks Meserlīns no Parīzes Politisko pētījumu institūta, ES izpildorgānam - ES Komisijai - šādi līgumi "aizstāj ārpolitiku", kas citos gadījumos ir ES dalībvalstu valdību pārziņā. Tāpat arī bilateriālie tirdzniecības līgumi tiek uzskatīti par līdzekli ES dalībvalstu ietekmes pastiprināšanai ārzemēs. Piemēram, Eiropas un Euro-Med līgumi palīdz noturēt Austrumeiropu un Ziemeļāfriku ES ietekmes sfērā. Tie var arī palīdzēt uzturēt stabilitāti kaimiņvalstu valdībās, kā arī panākt, lai potenciālie migranti paliktu savās mājās.

Taču ekonomiskās intereses tomēr spēlē vislielāko lomu. Pateicoties bilateriālajiem līgumiem, ES ir izveidojusies par eksporta un investīciju asi ar atvieglotu piekļūšanu tirgiem perifērijā. Šāds stāvoklis palīdz Eiropas eksportētājiem iekarot ārvalstu tirgus. Viņiem rodas priekšrocības ne tikai salīdzinājumā ar amerikāņiem vai japāņiem, bet arī konkurējot ar kompānijām no perifērajām valstīm, jo, piemēram, Dienvidāfrikai un Meksikai nav nekādu privilēģiju iekļūšanai vienai otras tirgos.

Kāds tad no tā ir labums perifērijas valstīm? No labu attiecību uzturēšanas ar ES atlec zināms politisks labums. Austrumeiropieši par katru cenu cenšas izbēgt no Krievijas apskāvieniem; savukārt Latīņamerika vēlētos tikt vaļā no garās Savienoto Valstu ēnas. Līgums ar Eiropas Savienību var veicināt arī brīvā tirgus reformu iedarbību. Tomēr nav šaubu, ka starptautiskie kapitāla tirgi daudz vairāk dara, lai Meksika rīkotos saprātīgi un apdomīgi, nekā to jebkad spētu ES. Turklāt nereti ES pat ir aizkavējusi ekonomiskās reformas. Piemēram, tā uzstāja, lai austrumeiropieši paaugstinātu savus importa tarifus attiecībā pret pārējo pasauli, tādējādi palīdzot ES kompānijām nostiprināties Austrumeiropas tirgos.

Ir jāatzīst, ka nabadzīgās valstis, noslēdzot tirdzniecības līgumus ar ES, bieži vien zaudē ekonomiskajā ziņā. Piemēra pēc apskatīsim līgumu ar Dienvidāfriku. Nav noliedzams, ka tagad dažas Dienvidāfrikas firmas savu produkciju Eiropas Savienībā var tirgot vieglāk. Taču Dienvidāfrikas fermeri, kuri ir ārkārtīgi konkurētspējīgi, to nevar, jo "jutīgie" lauksaimniecības produkti, piemēram, graudaugi, no līguma ir izslēgti. Tas lauksaimniekiem rada nevēlamu pamudinājumu pārslēgties uz tādas produkcijas ražošanu, pret kuras iekļūšanu savos tirgos ES neiebilst.

Arī Dienvidāfrikas patērētāji nonāk zaudētāju lomā. Ir jāšaubās, vai importa cenas kritīsies, jo Dienvidāfrika samazina savus tarifus vienīgi attiecībā pret ES kompānijām, kuras gluži vienkārši var reaģēt, paaugstinot savas produkcijas cenu, tā kā patērētāji no līguma negūs nekādu labumu. Savukārt eiropieši atkaros zināmu daļu tirgus no amerikāņiem - un arī no pašiem afrikāņiem - pret kuriem joprojām tiks pielietoti augstāki tarifi.

Tāpat arī ir jāšaubās, vai līguma noslēgšana Dienvidāfrikai piesaistīs lielākas ārvalstu investīcijas. Velnišķīgi sarežģītie preču "izcelsmes noteikumi", kuri nosaka, cik lielam ir jābūt pašu dienvidāfrikāņu darba ieguldījumam, lai preci varētu uzskatīt par Dienvidāfrikas ražojumu un līdz ar to uz to varētu tikt attiecinātas līgumā paredzētās priekšrocības iekļūšanai ES tirgos, investorus samudžina birokrātijas valgos un tas daudzus no tiem atturēs izveidot savas ražotnes Dienvidāfrikā.

Paši lielākie zaudētāji visos šajos aizkustinošajos darījumos ir tās valstis, kuras tiek izslēgtas no līgumiem. Tomēr šādi līgumi darbojas ar savu velnišķīgo loģiku, pēc kuras tie, kuri pēc līgumu noslēgšanas jūtas diskriminēti, mēģina noslēgt paši savus preferenču līgumus. To lieliski saprot Eiropas Savienība. Tā ārkārtīgi vēlējās noslēgt tirdzniecības līgumu ar Meksiku tādēļ, ka tās eksporta apjoms uz Meksiku ievērojami samazinājās pēc tam, kad 1992.gadā Meksika parakstīja Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības līgumu ar Savienotajām Valstīm un Kanādu. Tagad ES lielās ar to, ka tās sarunas ar Čīli un Mercosur valstīm ir izvirzījušas to "pirmajā pozīcijā" sacensībā par biznesa iespējām Dienvidamerikā, aizsteidzoties priekšā Savienotajām Valstīm, kuru centieni izveidot brīvā tirdzniecības zonu abās Amerikās ir aizkavējušies.

Preferenču "brīvās tirdzniecības" līgumi brīvo tirdzniecību padara par izsmieklu. Tie ir diskriminējoši jau pēc savas definīcijas. Taču, jo ilgāk tiks apspiesta liberalizācija Pasaules Tirdzniecības organizācijā, jo pievilcīgāki kļūs preferenču līgumi.

"Godkārīgais ES komisijas reformu katalogs"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.01.28.

Institucionāla atjaunošanās

pirms paplašināšanās

Gaidot starpvalstu konferenci, kura savu darbu sāks februāra vidū, ES Komisija iesniegusi savus apsvērumus par Savienības paplašināšanu līdz pat trīspadsmit dalībvalstīm. Lielākam skaitam pēc vairākuma principa pieņemtu lēmumu un elastīgiem noteikumiem diferencētai integrācijai vajadzētu nodrošināt Savienības rīcībspēju.

ES Komisija pirms gaidāmās starpvaldību konferences par lēmumu pieņemšanu Ministru padomē pēc vairākuma principa un par atvieglotu dažu dalībvalstu sadarbību atsevišķās jomās jau izteikusi savu nostāju. Starpvaldību konferencei jārada institucionālie priekšnoteikumi sekmīgai Helsinkos nosaukto trīspadsmit iestāšanās kandidātu integrācijai. Eiropas Padome Helsinkos pieņēma lēmumu par mandātu, ko iezīmē trīs galvenie punkti: Komisijas sastādīšana, balsu svarīgums Ministru padomē, kā arī to jomu pārbaude, kur nepieciešama vienbalsība. Tomēr valstu un valdību vadītāji neizslēdz arī citu elementu pievienošanu. Viņi tomēr aicināja uz ātru šo reformu nodomu beigšanu atsevišķās valstīs, lai Savienība, kā solīts, no 01.01.2003. būtu gatava jaunu dalībnieku uzņemšanai. Starpvaldību konference paplašināšanās procesu nedrīkstētu kavēt.

 

Ambiciozais prezidents Prodi

Jaunais Komisijas prezidents Romano Prodi sākumā izteicās par ambiciozu apmācību plānu un skaidro, ka vienbalsība un katras nacionālas valsts veto tiesības Savienībā, kas sastāv no divdesmit un vairāk dalībniekiem, vairs nav savienojamas. Šai pārliecībai pievienojās arī Komisija, un tā prasa, ka nākotnē lēmumu pieņemšana pēc vairākuma principa kļūtu par normu, tomēr vienbalsība nepieciešama tikai piecās jomās, tostarp pie konstitucionālajām izmaiņām un nodokļu un sociālās apdrošināšanas harmonizācijas. Vienlaikus Komisija iesaka pašreiz spēkā esošās balsu ietekmes sadalījuma sistēmas vienkāršošanu kvalificēta vairākuma iegūšanai un pārejai uz dubulto vairākumu. Tālab Padomes lēmuma pieņemšanai bija nepieciešama vienkārša vairākuma dalībvalstu vairākuma piekrišana, kuram kopumā arī būs jāpārstāv vairākuma Savienības iedzīvotāju intereses.

Drastiska pēc vairākuma principa pieņemta paplašināšana paralēli nozīmē arī līdzdalības paplašināšanu lēmumu pieņemšanā ar parlamentu. Tas saņemtu īpaši lielu kompetenci lauksaimniecības un tirdzniecības politikā. Kopēja tirdzniecības politika pēc vienotiem pamatnoteikumiem pēc Komisijas priekšlikuma arī nākotnē jāietver pakalpojumi, investīcijas un intelektuālais potenciāls. Pēc Komisijas priekšlikuma līgumā noteiktais maksimālais 700 deputātu skaits Eiropas Parlamentā paliks nemainīgs, līdz ar to jaunu vietu sadalījumu reducēs vienīgi matemātiska problēma.

Par savas kolēģijas reformu Komisija izsakās par koleģialitātes principu. Tomēr tā to sev stingri nenosaka, bet gan iesaka divas iespējas. Viena izriet no tā, ka katru valsti kolēģijā pārstāv viens dalībnieks. Lai nodrošinātu Komisijas vienotību un tās integrācijas dzinējspēka lomu, vajadzētu stiprināt prezidenta lomu. Otra iespēja paredz konkrētu skaitli komisāru, tas ir divdesmit, un rotācijas sistēmu ar vienādu izturēšanos pret visām dalībvalstīm.

 

Diferencētā integrācija

Ārpus Helsinkos apstiprinātās darba kārtības Komisija ar saviem priekšlikumiem iestājas par ciešu sadarbību dalībvalstu starpā, kuras līgumu ietvaros vienlaikus vēlas būt kā noteiktu politisko jomu integrācijas avangards. Komisija grib "demontēt" avārijas bremzi, ar kuras palīdzību tagad atsevišķas dalībvalstis var izmantot veto tiesības šādu projektu apturēšanai. Lai aizliegtu šādas kooperācijas noslēgšanu atsevišķu ES dalībvalstu starpā ārpus Savienības, Komisija palielinātu Savienības iekšējo elastību par labu diferencētai integrācijas formai. Atsevišķām valstīm būtu jārīkojas ātrāk un jāiet tālāk nekā citām ar nosacījumu, ka neviens netiek izslēgts un katrs vēlāk var līdzdarboties.

"ES komisija izstrādā reformu projektu"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.10.

Gandrīz gadu pēc tam, kad korupcijas krīze noveda pie lielākās Eiropas Komisijas daļas atkāpšanās, jaunā komisija gatavojas publicēt savu reformu projektu, kuru mērķis ir padarīt Komisiju efektīvāku, atvērtāku un atbildīgāku.

Komisijas viceprezidents Nīls Kinoks, kas ir atbildīgais par reformām, sacīja: "Mans mērķis ir mazināt priekšstatus par to, ka Eiropas birokrātija ir kaut kas svešs un kaitīgs.

Es vēlos panākt to, lai pat tie, kuri ir noskaņoti pret visu Eiropas koncepciju, atzītu, ka briesmonis vismaz tiek veiksmīgi vadīts."

Kinoks, kas ir viens no četriem bijušās Komisijas pārstāvjiem, izteicās, ka vēloties padarīt Komisiju par sabiedriskā dienesta iemiesojumu un sagatavot to vismaz 13 jaunām ES dalībvalstīm. Kādā intervijā Kinoks sacīja: "Pastāv divas problēmas. Viena attiecas uz piemērošanos izmaiņām, kas ir notikušas, lai mēs kļūtu par efektīvi pārvaldītu administrāciju, kura būtu atbildīga un kurai ir savi darbības noteikumi. Otrkārt, mums ir jāpamudina institūcija uz pastāvīgām pārmaiņām, lai mēs tiktu uzlūkoti kā sabiedrotie."

Iepriekšējās komisijas atkāpšanās satricināja Eiropu. Valdības steidzās labot nodarīto ļaunumu, apstiprinot Komisijas prezidenta amatā Romano Prodi un sniedzot viņam atbalstu nopietnu pārmaiņu veikšanā.

Lielākā bijušās komisijas daļa bija spiesta atkāpties nevis tāpēc, ka tā būtu korumpēta, jo netika iegūti nekādi pierādījumi par komisijas pārstāvju personīgo iedzīvošanos, bet gan tāpēc, ka neatkarīgā izmeklēšanas komiteja paziņoja, ka komisija esot zaudējusi kontroli pār notiekošo un tai trūkstot atbildības sajūtas. Kinoks sacīja: "Es centīšos panākt, lai komisija gūtu mācību no šīs pieredzes un veiktu nepieciešamās pārmaiņas." Viņš apgalvoja, ka nākotnē katram pārstāvim nāksies uzņemties lielāku atbildību par savu rīcību.

18.janvārī Kinoks gatavojas publicēt oficiālā ziņojuma projektu par reformām. Pēc konsultēšanās ar valdībām un darbiniekiem, kā arī Eiropas Parlamentu Komisija martā publicēs savu reformu stratēģiju, kuras mērķis ir "nodrošināt fundamentālas pārmaiņas kultūrā, uzvedībā un attieksmē."

To varētu nosaukt par ļoti strauju rīcību institūcijai, kas ir bijusi pazīstama ar ļoti palēninātu darbību. Kad komisijas pārmaiņas tika salīdzinātas ar supertankkuģa kursa maiņu, Kinoks piebilda: "Tankkuģis vismaz atrodas virs ūdens un kustas."

Publicējamā projektā tiks ieteiktas finansu vadības izmaiņas, radot neatkarīgu audita vienību, lai izvairītos no ikgadējiem pārsteigumiem attiecībā uz kļūdainiem pārvaldes pasākumiem un fondu izlietošanu.

Lai gan komisijas darbiniekiem tika apsolīts, ka viņi nezaudēs samaksu un necietīs no darba apstākļu pasliktināšanās, Kinoks tūkstošiem darbinieku aci pret aci ir paskaidrojis, ka ir gaidāmas radikālas pārmaiņas štata darbinieku pieņemšanas un apmācības sistēmā. Ir gaidāms godīgs darba novērtējums. Šāda solījuma izpilde nozīmēs lauzt atsevišķu valdību tradicionālo kontroli pār noteiktiem amatiem. Komisija kā triumfu nosauca to, ka Francija atļāva spānietim pārņemt lauksaimniecības ģenerāldirektora posteni, kas četrdesmit gadu bija piederējis Francijai, kas ir uzskatāma par milzīgu piekāpšanos, ņemot vērā faktu, ka šī nodaļa kontrolē lielāko daļu ES izdevumu.

Katrai dalībvalstij nākotnē tiks garantēts vismaz viens no 33 ģenerāldirektoru posteņiem, turklāt jebkura apstiprināšana amatā balstīsies uz panākumiem. Kinoks vēlas palielināt sieviešu skaitu augstākajos Komisijas posteņos.

Reformu projektā tiks ieteikts izveidot sistēmu, lai resursus piemērotu politiskajām prioritātēm. Tiek apgalvots, ka viens no iepriekšējās komisijas neveiksmes iemesliem esot bijusi kontroles zaudēšana. Kinoks ieteiks izveidot ārējās aģentūras, kas daudz sekmīgāk spētu īstenot dažus komisijas uzdevumus.

Kopš jaunās komisijas stāšanās amatā pirms četriem mēnešiem ir veiktas vairākas pārmaiņas, tai skaitā izdevības kodekss un komisāru muitas privilēģiju atcelšana.

Komisija ir arī publicējusi tā saucamo "ziņu piegādes" hartu un savu darbinieku uzvedības kodeksu.

Kinoks paziņoja, ka esot apņēmies vienkāršot nodarbinātības diskusijas komisijā, diskutējot vienīgi ar lielākajām un reprezentatīvākajām arodbiedrībām.

Lai gan Komisija piedzīvo aktīvu pārmaiņu periodu, tā pagaidām nav izrādījusies pārāk veiksmīga attiecībā uz savu ideju un stratēģijas novadīšanā sabiedrībā.

Kinoks atzina, ka Komisija piedzīvojot sava tēla problēmu, "jo katra laikraksta žurnālista jājamzirdziņš esot ierēdnis" un ka "sīknacionālisms" padarot ES ierēdņus daudz neaizsargātākus pret uzbrukumiem.

Berijs Džeimss

"Izvirzās jautājums par varu"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.01.21.

Paplašināšana mainīs līdzšinējās ES struktūras: "valstu kodolam" ir jānodrošina rīcībspēja.

Eiropas Savienības izmēri palielinās. Tā vēršas plašumā. 13 valstis, ieskaitot Turciju, kurām Somijas galvaspilsētā pie krūtīm tika piespraustas kandidātu medaļas, tagad stāv priekštelpā un gaida uz līdzdalību valstu Savienībā, kuru diez vai vairs var saukt par "klubu". Sākumā sešas. Šodien jau 15, vēlāk pat 28, un arī tās vēl nebūs beigas, ja Balkānos gribēs panākt cerēto stabilitāti — tas viss spiež izdarīt radikālas izmaiņas Eiropas modeļa pēckara laika struktūrā. Tāpat nav skaidrs arī tas, vai paplašināšanas izdevīgums, kas galvenokārt ir meklējams miera un stabilitātes dividendēs, spēs pārliecināt līdzšinējās Savienības pilsoņus tāpat kā ekonomisko panākumu modelis.

Līdz ar Savienības paplašināšanu neizbēgami būs jāatvadās no vecās, pragmatiski ērti realizējamās ES sistēmas. Uz milzīgā ķermeņa ES konstruktori vēlas uzlikt galvu ar cieši savilktu seju. "Eiropas stratēģijas konferencē", kuras ietvaros Bertelsmana fonds pie viena galda ik gadu janvārī kopā ar zinātniekiem pulcina lēmumu pieņēmējus no politiķu un ekonomistu vidus, runa bija par Savienības galvu, kaklu un tās "galīgo formu (izskatu)". Šoreiz tie bija apmēram 50 Eiropas "narkomānu", kuri meklēja spēcīgu "orientācijas" devu. Februāra vidū valdību pārstāvji sāks dialogu par Amsterdamas līguma formām, jo atstātie robi, kurus draudzīgi sauc par "left overs", ņemot vērā paplašināšanas superprojektu, ir izrādījušies par atvērtu bedri. Tagad tā ir steidzami jāaizber. Galvenokārt runa ir par lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu paplašināšanu Ministru padomē, par valstu balsu svaru un lielumu, kā arī Komisijas sastāvu. Un, ņemot vērā jaunās dalībvalstis, ir jāparedz arī paralmenta reforma. Ārpus kārtas pilsoņiem kā konfekte ir ieplānota arī pamattiesību harta.

Vai tas viss ir tikai tāds savārstījums laika spiediena iespaidā? 2000.gada beigās Nicā Francijas prezidentūras laikā ir jābūt gatavai ES jaunajai likumu (noteikumu) sistēmai, un tā kā ilgtermiņa izaicinājumus nav iespējams ņemt vērā, tad jau tagad tiek plānoti uzlabojumi, piemēram, desmitgades vidū. Tomēr Eiropas pētnieka Jozefa Janinga skatījumā rieksti, kas pašreiz ir jāpārkož, jau tagad satur izšķirošo jautājumu par varu. Vecā stila integrācija bija tieši tā, kas eiropiešu starpā izslēdza varas konstelāciju — tas ir pamatreflekss, kas 28 dalībvalstu Eiropā vairs nebūs praktizējams.

Par "vēsturiska apmēra koncepcijas izmaiņām" runāja politologs Verners Vaidenfelds. Līdz ar lēmuma pieņemšanu par kandidātvalsts statusa piesķiršanu Turcijai — pirms tam par to nesarīkojot sabiedriskas debates — esot atbildēts uz jautājumu par Savienības robežām, proti: "ka vairs neeksistē nekādu robežu". Jauno ES viņš redz "tuvāku EDSO nekā vecajai sešu dalībvalstu Eiropai".

"No aktīvās politikas aizgājušie eiropieši" pauda bažas, ka Savienība atkal var nonākt brīvās tirdzniecības zonas līmenī. Sapnis par pasaules politikā rīcībspējīgu aktieri esot izsapņots. Piemēram, bijušais ES Komisijas prezidents Žaks Delors šonedēļ laikrakstā "Le Monde" kā "avangardu" vēlas redzēt "nāciju valstu federāciju". Delors vismaz daļēji var būt mierīgs: arī aktīvie politiķi tikai ar "avangardu", kas nozīmē valstu grupu, kura svarīgākajās jomās iet pārējām dalībvalstīm pa priekšu, saskata izredzes realizēt špagatu, ko viņi paši no sevis prasa Helsinkos izvirzīto godkārīgo nodomu dēļ.

Jauno ideju formulu, kas "pamatā" nepavisam nav jauna, sauc "fleksibilitāte" jeb —Briseles žargonā — "pastiprināta sadarbība". Ja vien padomā par savā laikā strīdu izraisījušo CDU politiķu Volfganga Šoibles un Karla Lamersa dokumentu, kurā viņi ar "Eiropas kodolu" un "koncentriskajiem lokiem" ap šo zvaigžņu ES ieskicēja pamatu šodienas funkcionēšanas noteikumiem, tad, par prieku dažiem Giterslo ideju ģenerētājiem, šīs idejas jau ir plaši pārņemtas — arī sarkani zaļajā valdībā Berlīnē. Vairs tikai pāris zinātnieku brīdināja no "fleksibilizācijas ilūzijas" un dažādu partneru sadarbības noteiktos gadījumos (no gadījuma uz gadījumu) un tā vietā aicināja palikt pie vecās "homogenitātes", kas protams, jau sen vairs nepastāv (eiro, Šengena).

Giterslo divi tieši varas centrālēs Berlīnē un Londonā strādājoši padomdevēji unisonā brīdināja nepalēnināt Eiropas apvienošanas procesa tempu. Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera padomnieks ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Mihaels Šteiners un viņa britu kolēģis Rodžers Lidls demonstrēja solidaritāti attiecībā uz drošības un aizsardzības politikas projektu, kas galotņu sanāksmē Helsinkos tika virzīts uz priekšu vienlaikus ar paplašināšanu. Šteinerts, tāpat kā Lidle, uzskata, ka tas ir Savienības nākamā gadsimta lielākais projekts. Vācietis tam piešķir tikpat lielu nozīmi kā Valūtas savienībai. Un Francija, ko konferencē pārstāvēja augsta ranga aizsardzības politiķis, kopš Tonija Blēra Sentmalo un Pertšahā izdarītā pagrieziena aizsardzības jautājumos no jauna ir atklājusi kopējas intereses ar Londonu. Duets, kas dažu labu ASV uztrauc joprojām.

Kā šķiet, valdība Londonā iniciatīvu aizsardzības lietās ir ņēmusi savās rokās arī tāpēc, lai arī turpmāk ES laukumā būtu svarīga spēlētāja, jo vairāk tāpēc, ka Valūtas savienībā tā sēž uz rezervistu sola. Šeit tā, pretēji kā eiro lietās, var būt droša arī par tautas atbalstu. Lidle uzskata, ka tieši drošības politikai ir piemērota "diferencētas integrācijas" koncepcija.

Vācijas valdības aprindās ir pārliecināti, ka 1999.gadā tankkuģis Eiropa — arī NATO kara Kosovā sniegtās mācības dēļ — ir saņēmis "milzīgu impulsu (grūdienu)". Daži Eiropas domātāji atzīst, ka pilnīgas bremzēšanas vietā, līdz ar Savienības paplašināšanu, eiro un Kosovas pieredzi, tiks attīstīta dinamika. Eiropas lēmumu pieņemšanas "transformācijas fāze" ir sākusies jau sen. Taču par ES "avangardu" kļūs vecās ES dibinātājvalstis plus dažas no jaunajām dalībvalstīm, tām vajadzēs nodrošināt, lai integrācija neapstātos ar "iekšējo tirgu de luxe".

Brigite Kolsa

"Lielākā problēma būs viesstrādnieki"

"Die Presse"

— 2000.01.26.

ES komisārs Fišlers intervijā "Die Presse" iestājas par pārejas laiku jaunajām dalībvalstīm ar noteiktu mērķi. Vienlaikus viņš pauž bažas par lauksaimniecības nodaļas sarunām.

Brisele. Austrijas ES komisārs Francs Fišlers domā, ka pēc ES paplašināšanās Austrijai vislielākās problēmas sagādās viesstrādnieki. Tāpēc Fišlers intervijā "Die Presse" aicina noteikt pārejas laiku, kas atbilst šai problēmai. Pārejas laikam noteikti neesot jābūt izteiktam precīzā gadu skaitā, bet tam esot jābūt formulētam saistībā ar noteiktu mērķi.

Tomēr Fišlers uzsver, ka tas ir viņa personiskais viedoklis, nevis Komisijas oficiālā pozīcija. Par paplašināšanu kompetentā komisāra Gintera Ferhoigena direkcija pašreiz strādājot pie visaptveroša dokumenta par "pārejas laiku" tēmu, kam ir jābūt gatavam līdz vasarai. Tas saturēs dažas principiālas vadlīnijas, kā arī konkrētu prasību sarakstu - kā no kandidātvalstu, tā arī dalībvalstu puses. No dalībvalstīm līdz šim galvenokārt esot izteikušās Austrija un Vācija, jo tās paplašināšana skarot vistiešāk.. "Tāpēc pārējās valstis var būt cēli atturīgas," domā Fišlers.

Taču viens par pārejas laikiem esot skaidrs jau šodien: "Ar tiem ir jāapietas ārkārtīgi taupīgi un stingri. Ne visur, kur rodas grūtības, var tūlīt prasīt pārejas laiku." Tāpēc komisārs iesaka šo instrumentu izmantot mērķtiecīgi: "Nevajag noteikt fiksētu gadu skaitu. Var noteikt tik ilgu pārejas laiku, līdz ir sasniegts mērķis." Fišers uzskata, ka ir iespējams praktizēt arī īsākus pārejas periodus ar iespēju tos pagarināt.

Visvairāk grūtību Austrijai ES komisārs negaida klasiskajā industrijas nozarē, bet pakalpojumu sfērā. "Te viesstrādnieki var radīt lielas problēmas." Tas, vai izeja no šīs dilemmas varētu būt kvotu noteikšana atsevišķām profesijām, nav zināms. Fišlers paredz, ka par šo tēmu Austrijā izraisīsies asas debates: "Šis jautājums nozīmē iekšējos strīdus. Vienā pusē ir ekonomika, kas vēlēsies darbaspēku, bet otrā pusē arodbiedrības, kas teiks nē."

Turklāt jāņem vērā arī kandidātvalstu perspektīvas. "Kandidātvalstīm milzīga simboliska vērtība ir tam, lai pēc iestāšanās ES vairs nebūtu robežu ar Rietumiem. Es saprotu, ka politiski nevar akceptēt to, ka vēl pēc desmit gadiem robežbarjera paliks nolaista."

Fišlers ir norūpējies par iestāšanās sarunām tieši viņa - lauksaimniecības - jomā. "Es domāju, ka šeit mēs grūtības novērtējam pārāk zemu, "Die Presse" teica Fišlers. Sešas sarunās vistālāk tikušās kandidātvalstis pieprasa sev tiesības uz ES tiešajiem maksājumiem, bet ES ir gatava tos garantēt tikai pēc ilgāka pārejas laika. "Tad Polijā lauksaimniecība dzīvotu tikai no tiešajiem maksājumiem. Un nedrīkst aizmirst, ka Polijā ir divi miljoni lauksaimnieku, tātad vairāk nekā Vācijā un Francijā kopā."

Pašreiz Fišlers izstrādā ES sarunu pozīcijas, kuras līdz aprīlim ir jāakceptē dalībvalstīm. Fišlers saka, ka Savienība atsevišķiem produkcijas veidiem kandidātvalstīm noteiks kvotas, piemēram, cukuram, pienam un kartupeļu cietei. Grūts ir arī jautājums, cik daudz aramzemes vispār akceptēt. "Pēc pieredzes ar Vācijas jaunajām federālajām zemēm mēs zinām, ka tas nav tik vienkārši. Tāpēc lauksaimniecības nodaļa paliks atklāta līdz pat nobeigumam. "Tā tas ir bijis arī visos pārējos līdzšinējos paplašināšanās gadījumos," saka Fišlers.

Dorisa Krauza

"Rada Ziemeļvalstu gāzes tirgu"

"Dagens Nęringsliv"

— 2000.01.17.

Jau vairāk nekā 20 gadu Ziemeļvalstu politiķi un uzņēmēji ir runājuši par kopēju Ziemeļvalstu gāzes tirgus izveidi.

Tā gan līdz šim ziemeļniekiem ir bijusi vairāk runāšana nekā darīšana. Tagad izskatās, ka Eiropas Savienība nokārtos to, ko Ziemeļvalstis pašas nav līdz šim varējušas izdarīt.

Divdesmit gadu politiķi ir runājuši par kopēju Ziemeļvalstu gāzes tirgu. Kamēr zviedri vilcinājās izlemt, kad un kā varētu tikt atlīdzināta viņu atomenerģija, norvēģu gāzes tirgotāji atrada pastāvīgākas un lielākas kundes.

Tagad šajā lietā ir ienākusi jauna vēsma. Proti, Eiropas gāzes pārstrādes uzņēmumi pieļauj iespēju, ka Ziemeļvalstu tirgus varētu būt atraktīvs arī bez zviedriem. Pēc dažiem gadiem Polija un Baltijas valstis tiks iekļautas Eiropas Savienībā un saņems no ES līdzekļus savas infrastruktūras attīstīšanai. Turklāt Dānijai pēc dažiem gadiem būs nepieciešama iespaidīga apjoma gāzes piegāde. Šī situācija kopā rada pietiekami lielu gāzes tirgu, lai tiktu attaisnota nepieciešamība pēc gāzes vadu tīkla ievilkšanas Baltijas jūras aptverošo valstu reģionā, ja arī Zviedrija šajā projektā netiek iesaistīta.

Vadošā loma gāzes tirgus attīstīšanai ap Baltijas jūras valstīm ir uzņēmumam Ruhrgas , kas ir viens no lielākajiem gāzes pārstrādes uzņēmumiem Eiropā, un uzņēmumam Dansk Naturgas . Abi šie uzņēmumi ir pārliecināti, ka šajā teritorijā Norvēģijas un Krievijas gāze ir nepārprotami konkurenti. Varbūt tas vēl nebūs jaušams nākamgad, bet pēc dažiem gadiem noteikti.

 

Optimisti

Krievijas uzņēmums Gazprom un Somu uzņēmums Fortum plāno izveidot gāzes vadu tīklu sistēmu no Baltijas jūras reģiona ziemeļu puses. Krievijas gāze tad plūstu uz Poliju un Vāciju no austrumu puses. Tai pašā laikā notiek vestas sarunas par norvēģu gāzes vadu tīkla izveidošanu caur Dāniju uz Poliju.

Uzņēmuma Dansk Naturgas direktors Povls Aserhējs attiecībā uz šo reģionālo Baltijas jūras valstu gāzes tirgus attīstību skatās entuziastiski.

"Par to, ka šajā reģionā ir gaidāma ekonomiskā izaugsme, nevajadzētu šaubīties. Tādējādi, lielā mērā augs arī pieprasījums pēc enerģijas. Tas prasīs jaunas investīcijas infrastruktūras attīstībai, kas līdz ar to atkal palielinās mūsu iespējas pārdot šajās zemēs gāzi", saka Povls Asserhējs, kas vada arī projektu Baltic Gas , kurā ir iekļauti uzņēmumi no visām Baltijas jūras reģiona valstīm un arī no Norvēģijas.

"Bet, lai šīs valstis varētu atļauties maksāt par gāzi tirgus cenu, tajās vispirms ir nepieciešams attīstīt un uzlabot labklājības līmeni."

"Raksturīgākais šim reģionam ir lielā atšķirība starp atsevišķo valstu dzīves līmeņiem, kā katrā no valstīm tiek lietota enerģija un kāda enerģijas forma tajās tiek patērēta. Skaidrs ir viens – šajās valstīs ir jāiegulda liela apmēra investīcijas. Izskatās, ka šo zemju teritorija no ES aspekta varētu kļūt par tādu kā vienotu reģionu, kā, piemēram, tiek uzskatīts Vidusjūras valstu reģions. Ja šīs valstis tiks iekļautas ES, uz šo reģionu plūdīs jaunu investīciju vilnis. Mums jau šādu situāciju ir bijusi iespēja novērot agrāk, kā ES ar savu līdzdalību infrastruktūras investīcijās ir veicinājusi valsts atplaukšanu; tā, piemēram, notika ar Portugāli", saka Povls Asserhējs.

 

ES nauda

Eiropas Komisijā Briselē sež amatpersonas, kas strādā ar tā saucamajiem TEN projektiem. Lai nākotnē būtu nodrošināta gāzes piegāde, miljoniem kronu tiek izdalītas gāzes vadu tīklu plānošanas projektu atbalstam. Bet par šādu dāsnību komisijai ir arī savi nosacījumi: Eiropas Komisija nedod līdzekļus tādiem projektiem, kas konkurētu ar jau esošajiem gāzes vadu tīkliem. Krievija, ar labu palīdzību no Somijas un ne mazāk no somu uzņēmuma Fortum , lēnā garā lauž sev ceļu pa austrumpusi caur Baltijas jūru vai pa virszemi.

Eiropas Savienība zināmā mērā var iedot aizņēmumu ar labākiem noteikumiem, līdz pat 10 procentiem, kā arī sniegt tiešu atbalstu.

Ruhrgas

ir viens no tiem uzņēmumiem, kas ir guvis pieredzi enerģijas piegādes tirgū ES līmenī agrākājā komunistu vadītā valstī. Pēc Berlīnes mūra krišanas1989. gadā Ruhrgas ieguldija lielas investīcijas agrākajā Austrumvācijā. Tomēr, kad pirmā sajūsminātība saplaka, uzņēmumam nācās konstatēt, ka attīstība šajā Vācijas daļā neiet tik raiti.

 

Desmit gadu pirms peļņas iegūšanas

"Kopš brīža, kad mēs ieguldījām naudu Austrumvācijā, līdz mirklim, kad mēs varējām gūt pirmo peļņu, pagāja desmit gadu. Pareizāk sakot, zaudējumi tika segti. Tomēr kopsummā mēs esam ieguvuši gaidīto", saka Ruhrgas Energie Beteiligungs AG konserna vadītājs E. Eike Benke.

"Bet daudzām valstīm, kas tagad klauvē pie ES durvīm, tai skaitā dažām no Baltijas valstīm, ir daudz lielākas ekonomiskās problēmas un tās ir spēcīgāk atpalikušas, nekā tas bija ar agrāko Austrumeiropu."

"Pēc jūsu domām, cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai šajās valstīs būtu apmierinošs enerģijas tirgus?"

"Būtu ļoti grūti salīdzināt šo situāciju ar mūsu pieredzi Austrumvācijā, lai paredzētu attīstības gaitu. Austrumvācija uzreiz tika integrēta Rietumvācijā, bet Baltijas valstīm ir jāattīstās katrai pašai par sevi. Daudzi šajās valstīs pastāvošie uzņēmumi jau tagad gūst labu pelņu, un ar šo faktu mums ir jārēķinās. Tomēr tajās vēl joprojām trūkst līdzekļu jaunām un nepieciešamām investīcijām, un tām nav iespējas izvēlēties starp gāzes piegādātājus", saka Benke.

 

Liela ticība gāzes biržai

Tāpat, kā jau tagad pastāv Ziemeļvalstu elektrības birža, lielākie gāzes ražotāji paredz, ka dažos gados izveidosies arī gāzes birža. Zeegrugge Belģijā varētu kļūt par gāzes biržas fundamentu.

Alfs Ole Ass

"Jauna siena, ko pārvarēt eiropiešiem"

"Financial Times"

— 2000.01.11.

Attiecībā pret Austrumeiropas bijušajām komunistiskajām valstīm Rietumeiropa ir ieņēmusi misionāra nostāju, taču šī attieksme padara riskantu sociālo un politisko progresu Austrumeiropā.

Laikā, kad ar lielu vērienu tika svinēta Berlīnes mūra sabrukšanas un Čehijas samtainās revolūcijas 10. gadadiena, atskanēja arī citas austrumeiropiešu un centrāleiropiešu balsis, kuras pauda neapmierinātību, vilšanos un pat dusmas. Domājams, ka šogad reālām sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā sākoties šo balsu koris vēl tikai pastiprināsies.

Vienā no šiem gadadienas svinību pasākumiem Prāgā savu viedokli ar viņam piemītošo skarbumu izteica Lehs Valensa. Šis asais vīrs, kura vairāk nekā pirms 20 gadiem Gdaņskas kuģubūves fabrikā izteiktais aicinājums sākt streiku izraisīja komunisma sabrukumu Polijā, ir sajutis, ka postkomunistiskā politika ir nostūmusi viņu malā. Viņa prezidentūra tika smagi kritizēta, un viņš nav spējis atjaunot savu pozīciju.

"Rietumiem nebija nekādas sajēgas, ko darīt ar gūto uzvaru," teica Valensa. "Pēc pēdējā kara jums bija Māršala plāns. Tagad nav nekāda plāna. Mums ir nepieciešams Māršala plāna paveids. Cilvēki šajā pasaules malā nedzīvo labi. Pirms 10 gadiem gūtās lielās uzvaras atstātais iespaids nav bijis labs. Pieaug bezdarbs. Demokrātiju piemeklējusi krīze."

Tāpat Prāgā bija ieradusies arī Marju Lauristina, ar ko es tikos pirms 10 gadiem Tartu universitātē Igaunijā, kur viņa vadīja intelektuālo pretošanos Padomju Savienības pretenzijām uz tālāku pārvaldi pār Baltijas valstīm. Viņa nav noskaņota tik pesimistiski kā Valensa, taču arī viņa nav sajūsmā.

"Pēc atgūšanās no kultūras šoka, ko mūsos izraisīja aiziešana no Padomju Savienības, mēs atklājām, ka Eiropa ir pilnīgi mainījusies. Mēs bijām saglabājuši pirmskara Eiropas tēlu, taču tagad tā virzās uz priekšu tik ātri," teica Lauristina. "Tur ir citāda izpratne par cilvēktiesībām, cita izpratne par labklājības valsti - padomju sistēmā tā tika izmantota kā kontroles līdzeklis, bet Eiropā tā bija kā noteikums. Taču pats būtiskākais ir milzīga ātruma iespaids, iespaids, ka sabiedrības Rietumos pastāvīgi atrodas mainībā."

Čehu sociologa un konsultanta Ivana Gabala viedoklī ātrums, ar kādu virzās uz priekšu ES, kontrastē ar Austrumu neelastību. "Ievēlēt jaunu demokrātisku eliti šeit bija vienkārši," viņš teica, "taču tam sekojušais likumdošanas process ir bijis lēns. Reformas ar laiku kļūst sarežģītākas, un izveidojas interešu grupas, kuras vēlas palēnināt pārmaiņas. Jaunā politiskā telpa ir trausla, to joprojām var sagraut populisms."

Jo tālāk uz Austrumiem, jo manāmāks ir šis fenomens. Šajā pašā konferencē Rumānijas kultūras ministrs Jons Karamitru uzstāja, ka tas nav tikai vienkārši jautājums par jaunas likumdošanas ieviešanu. "Likumi netiek ņemti vērā, un tie neko nenozīmē. Tas nav jautājums par atrašanos virs likuma - cilvēki Rumānijā atrodas aiz likuma," sacīja ministrs.

Komunisma krišanu ir pārdzīvojusi arī plašā plaisa starp Austrumu un Rietumu sociālajām attieksmēm.

Kad Eiropas Padome pirms gada paziņoja, ka vajadzētu legalizēt homoseksualitāti, Rumānijā atskanēja protesti. "Deviņdesmit procentu parlamentu deputātu paziņoja, ka Eiropai nevajadzētu mēģināt mācīt mums morāli, kas mums nav pieņemama," teica kāds rumāņu pārstāvis.

Tā rezultātā sabiedrības atbalsts Eiropas Savienībai tagad sāk kristies pat tajās valstīs, kuru politiķi viscītīgāk cenšas iestāties. Poļu politiskais eksperts Jaceks Kuharčiks izteicās, ka saskaņā ar viņa datiem pirmo reizi 90. gadu laikā atbalsts līdzdalībai ES ir krities zem 50% atzīmes. Pagājušajā mēnesī veiktā sabiedriskās domas aptauja rādīja, ka Lietuvā šis atbalsts ir apmēram 30%.

"ES pauž tādu kā take it or leave it attieksmi. Tas rada iespaidu, ka pievienošanās ir tikai tehniskas dabas process. Man patīk paplašinātas politiskas Eiropas ideja: es teiktu, ka kandidātvalstīm vajadzētu ciešāk iesaistīties kā partneriem jaunas Eiropas celtniecībā," teica Kuharčiks.

Viņam ir taisnība. Valstīm ir jājūt, ka tām pieder to konstitūcijas un likumi, pirms tās tos maina, lieto vai ļauj aizstāt ar lielākas apvienības likumiem. Robežām, pirms tās kļūst caurlaidīgas, ir jākļūst drošām un skaidrām.

Tas nenozīmē, ka Austrumu izvēršanās uz Rietumiem un Rietumu paplašināšanās uz Austrumiem ir nolemtas neveiksmei. Taču, ja ieklausās no šī reģiona skanošajās balsīs, kļūst skaidrs, ka austrumnieki vairs nav biklie kandidāti, kuri lēks pāri visiem šķēršļiem, kādus ES nostādīs to ceļā. Ja mēs vēlamies, lai tie kļūtu par dalībniekiem, jūtoties līdzvērtīgi tiem, kuriem tie pievienojas, tad ir jāpievienojas reālām debatēm.

10 postkomunisma gadi ir devuši mācību, cik noturīga ir komunistiskā domāšana. Tās beigtā roka joprojām virza to cilvēku rīcību, kuri vada vai vienkārši dzīvo Austrumeiropas valstīs. Tā joprojām traucē darbībā un kavē attīstību. Tā ir sarūgtinājusi atbrīvošanās sajūtu, ko austrumeiropieši un centrāleiropieši sajuta pirms 10 gadiem, kad sabruka Berlīnes mūris un Vāclava laukumā ienāca samtainā revolūcija.

Lai pilnībā atbrīvotos no komunisma, būs nepieciešams veselas paaudzes laiks. Pašreiz ne politiskās elites, ne arī vēlētāji šajās valstīs nevar tikt galā ar visu ES pievienošanās sarežģītību, jo tie joprojām cīnās, lai tiktu skaidrībā ar savu neatkarīgo valstiskumu.

ES ir jāsniedz Centrālās Eiropas un Austrumeiropas tautām skaidrs un saprotams pieņemšanas vēstījums, kurš stāvētu pāri administratīvo detaļu rosībai. Tai ir jārada sajūta, ka visi eiropieši cenšas paplašināt miera un labklājības zonu, cik vien tālu iespējams un pēc iespējas ātrāk.

ES ir jābūt atvērtai mācīšanās procesam, kurš dodas abos virzienos; tai vajadzētu apņemties noskaidrot, ko Centrālās Eiropas un Austrumeiropas kultūras un sabiedrības var sniegt Rietumiem, kā arī pretēji - ko Rietumi var dot Austrumiem. Tik ilgi, kamēr šis process gūs vienvirziena raksturu, to vienlīdz lielā mērā uzskatīs kā par uzspiešanu, tā par izdevību.

Tālab ir vajadzīga birokrātiska prasme un pacietība: tālab ir nepieciešama arī ideāla politiska artikulācija. Eiropas Komisijas prezidentam Romano Prodi kaut kur tā ir jāiegūst, vai arī nākamajā desmitgadē svinības neskanēs.

Džons Loids

"Nacionālisms noved pie svešinieku nīšanas"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.02.03.

Nacionālisms ir ļauns. Laba nacionālisma nav, jo nacionālisms allaž noved pie svešinieku nīšanas. Šādi, nedaudz vienkāršoti, iespējams apkopot sociologa Mikaela Hjerma disertācijas secinājumus.

"Jo nacionālistiskāki ir cilvēki, jo vairāk viņi nīst svešiniekus," saka Hjerms, kas ir izpētījis situāciju 25 valstīs.

Katrā valstī viņš aptaujāja vairāk nekā 1000 cilvēku, lai uzzinātu, ko viņi domā par savu nacionālo identitāti un kā viņi vērtē savu tautu. Viņiem tika jautāts arī par imigrāciju.

Visur atbildes bija vienādas — tas parādīja nacionālisma ēnas pusi. Nacionālismam līdzi nāk arī naids pret citām nacionalitātēm un vēlme slēgt robežas.

Mikaels Hjerms arī konstatē, ka vislielākais naids pret svešiniekiem ir tajās valstīs, kas īsteno ierobežojošu bēgļu un imigrācijas politiku. Viņš norādīja, ka politika atspoguļo un nostiprina cilvēku vērtību sistēmu.

Naids pret ieceļotājiem tika mērīts tā, ka cilvēkiem uzdeva jautājumus, vai viņi domā, ka ieceļošana ir kaut kas pozitīvs vai draudīgs. Visās valstīs svešinieku nīšana un nacionālisms iet roku rokā. Izrādījās, ka cilvēki, kas savu nacionālo identitāti veido, balstoties uz savas valsts kultūras mantojumu, ir naidīgāki pret svešiniekiem nekā ļaudis, kas sevi identificē ar civilo sabiedrību un valsts politisko organizāciju.

"Skaidrs, ka ne jau visi, kas uzskata, ka kultūras mantojums ir svarīgs, līdz ar to arī nīst ieceļotājus, tomēr pastāv liela sakarība," Hjerms norādīja.

Mikaels Hjerms atzīst, ka nacionālisms, starp citu, var radīt kopību. Viņš tomēr uzskata, ka nacionālismam līdzi nāk pārāk daudz noslēgtības un naidīguma.

Botkirkas Daudzkultūras centra vadītājs Leifs Magnusons konstatē, ka nacionālisms kā ideoloģija izstumj un ierobežo.

"Vienlaikus ārkārtīgi daudziem cilvēkiem ir ļoti stipras jūtas pret savu dzimteni," saka Magnusons, kurš domā, ka nacionālisms ir dziļu cilvēcisku vajadzību izpausme.

Viņaprāt, problēma ir tāda, ka nacionālismu būvē no pārāk maz sastāvdaļām. Kamēr zviedru nacionālisms balstīsies uz veco zviedru kultūras mantojumu, tas būs izslēdzošs. Mūsdienu nacionālismam vajadzētu sevī uzņemt arī lepnumu par daudzkultūru iezīmēm mūsu valstī, viņš norāda.

"Nacionālisms visu laiku jāformulē no jauna, citādi notiks bloķēšanās. Izaicinājums ir nacionālismu padarīt uzņēmīgu."

 

Fakti

Salīdzinot ar Austriju, Ungāriju, Čehiju, Poliju un Lielbritāniju, Zviedrija ir pret svešiniekiem visnaidīgākā valsts. Austrālija un Kanāda ir vismazāk naidīgas. Zviedrija atrodas apmēram vidū.

Elizabete Andersone

"Nozākātā partija varētu kļūt

par partneri valdošajā koalīcijā"

"The Washington Post"

-— 2000.02.02.

Ignorējot ES draudus uzspiest Austrijai politisko karantīnu, valsts vadošās konservatīvās partijas līderis paziņoja, ka esot panācis vienošanos par līguma nosacījumiem, lai izveidotu koalīcijas valdību ar galēji labējo Brīvības partiju.

Austrijas Tautas partijas līderis Volfgangs Šisels teica, ka viņš trešdienas rītā iesniegšot prezidentam Tomasam Klestilam savu programmu, kas varētu pavērt ceļu Brīvības partijas līdzdalībai valdībās, ko par tās ksenofobiskajiem un pret imigrantiem vērstajiem uzskatiem bija nosodījusi Eiropa, Savienotās Valstis un Izraēla.

Steidzīgi sasauktajā preses konferencē Šisels paziņoja, ka viņš esot līdz galam atrisinājis visus reformu programmas nosacījumus ar Brīvības partijas līderi Jergu Haideru.

Šisela aktivitātes notika pēc tam, kad Austrijas 14 ES partneri, negaidīti iejaucoties dalībvalsts iekšpolitikā, izteica brīdinājumu, ka tādā gadījumā, ja Haidera partija tiks iesaistīta valdībā, viņi pārtrauks politiskos kontaktus ar Austriju, norobežosies no Vīnes vēstniekiem savās galvaspilsētas, kā arī neatbalstīšot austriešu izvirzīšanu nozīmīgiem posteņiem starptautiskajās organizācijās.

Šisela lēmums ignorēt ES brīdinājumu atspoguļoja valsts visā politiskajā spektrā valdošo neapmierinātību ar sankciju draudiem. Austrieši žēlojās par nepamatotu izolāciju, savukārt Šisels paziņoja, ka ES prasības, lai viņš pārtrauktu sarunas ar Brīvības partiju pirms tās politisko priekšlikumu uzklausīšanas, esot "negodīgas un nesaskan ar Eiropas līgumu garu".

Haiders sankciju draudus nosauca par "aizvainojumu visiem cienījamajiem demokrātiem un Austrijas godīgajiem pilsoņiem". Viņš izteicās, ka jaunā valdība "nokauninās visus tos, kuri mūs vēl pirms laika nosodīja un centās izplatīt aizspriedumus".

ASV Valsts departamenta spīkers Džeimss Foulijs Vašingtonā izteicās, ka tādā gadījumā, ja "Brīvības partija piedalīsies Austrijas valdības veidošanā, tas ietekmēs mūsu attiecības, un mēs varētu apsvērt attiecīgu soļu speršanu".

Būdams Austrijas prezidents, Tomass Klestils pieņems lēmumu par to, vai Šisels varētu kļūt par kancleru un labējās valdības vadītāju, kurā būtu ietverta Brīvības partija. Lai gan tas varētu izraisīt visnopietnāko diplomātisko krīzi, Šisels izteica pārliecību, ka Klestils ļaus viņam veidot valdību, nevis rīkos jaunas vēlēšanas. Šisels paziņoja: "Austrija ir stabila valsts un arī turpmāk būs atvērta pasaulei. Taču pašlaik tai ir nekavējoši nepieciešama funkcionējoša valdība."

Daudzus austriešus šokēja, viņuprāt, nepārdomātā un negodīgā ES rīcība. Viņi uzsvēra, ka Itālija neesot tikusi sodīta par to, ka 1994.gadā jaunajā konservatīvo valdībā, ko vadīja mediju magnāts Silvio Berluskoni, tika ietverta separātiskā Ziemeļu līga, kā arī partija, kuru daži uzlūkoja kā Musolīni fašistu mantinieci — Nacionālā alianse.

Tāpat arī Francija neizjuta nekādas sekas, kad 1981.gadā prezidenta Fransuā Miterāna sociālisti noslēdza vienošanos ar Žorža Maršē stingrās līnijas komunistiem, kuri nekad nebija izteikuši nosodījumu padomju līdera Josifa Staļina teroram.

Aizsardzības ministra vietas izpildītājs Verners Faslābends sacīja: "Mēs kategoriski noraidām iespēju pieņemt, ka ārzemnieki izlemj mūsu vietā. Pašlaik mums ir jāsaglabā vēss prāts, tomēr nedrīkst būt nekādu šaubu, ka Austrija nepiekāpsies ārvalstu spiedienam."

Arī Haidera oponenti izteica neizpratni par ES rīcību, apgalvojot, ka tas varētu izraisīt tautas protestus, kas tikai vēl vairāk palielinātu viņa popularitāti vēlētāju vidū.

Ievērojams politiskais analītiķis Verners Boitelmeiers teica: "Ja Klestils nolemtu sarīkot jaunas vēlēšanas, nav nekādu šaubu, ka Brīvības partija gūtu vēl lielākus panākumus vai pat kļūtu par uzvarētāju."

Lai gan liela daļa austriešu uzskata Haideru par populistisku musinātāju, nevis neonacistiskas domāšanas pārstāvi, dažas Eiropas valdības baidās, ka viņš varētu leģitimizēt ksenofobisku noskaņojumu visā Eiropā un veicināt galēji labējo partiju popularitāti dažādās valstīs.

Tomēr visvairāk Eiropas valdības baida tas, ka Haidera partijas nākšana pie varas varētu izteikt negatīvu mājienu iespējamām ES dalībvalstīm Austrumeiropā. ES apsver 12 valstu, tai skaitā četru Austrijas kaimiņvalstu — Ungārijas, Slovēnijas, Slovākijas un Čehijas Republikas — uzņemšanu.

Haiders ir paziņojis, ka tādējādi Austriju apdraudēšot masveida lētā darbaspēka pieplūdums, tomēr Šisels apgalvo, ka Haiders esot piekritis atbalstīt tālāko ES paplašināšanos.

Viljams Drozdjaks

"Parīze ir par stingru izturēšanos pret Vīni"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.03.

Žospēns ir apņēmies izdarīt spiedienu

Retā vienpratībā, neraugoties uz kohabitāciju, prezidents Širaks un premjers Žospēns iestājas par stingru izturēšanos pret Vīni pēc koalīcijas līguma noslēgšanas starp ATP un Heidera partiju. Francijas valdības vadītājs aicināja neatslābināt spiedienu un runāja par jauniem pasākumiem Francijas ES prezidentūras laikā. Francija ir pieņēmusi lēmumu izolēt Austriju, ja tās valdībā būs ATP un ABP. Sociālistiskais valdības vadītājs vienprātībā ar gollistisko valsts vadītāju norādīja uz nodomu gada otrajā pusē, kad Francija ES būs prezidējošā valsts, iedrošināties realizēt attiecīgus pasākumus un līdz ar to pret Austriju vērsties vēl asāk. (…)

 

Šveice tajā pašā katlā

Arī centriskā mērenās opozīcijas partija Union pour la Democratie fransaise (UDF) kritizēja daļēji saprotošo Šveices un Bavārijas izturēšanos pret zili melno eksperimentu pie Donavas. UDF deputāts Paehts nodomu izolēt Austriju nosauca par "noteikti ne jau labāko risinājumu". Taču, viņš daudzkārt iecietīgāko Šveices pozīciju, ņemot vērā Blohera panākumus vēlēšanās, vērtēja kā loģisku. Šaja ziņā Šveice jau tagad tiekot uzskatīta par no Eiropas novērsušos nacionālpopulistisku Alpu cietoksni ar apšaubāmu politisko orientāciju, kas novērsusies no Eiropas. Pēc Francijas ārlietu ministra Vedrna domām, Austrija ir jāpakļauj "pārraudzībai". Netiek runāts, ka Austrijas līdzdalība ES jāaptur, taču UDF un sociālisti apsver ATP izslēgšanu no kopējas konservatīvo frakcijas Eiropas parlamentā.

Francijas ieteiktie pasākumi paredz pārtraukt apmaiņu ar bilateriālajām oficiālajām vizītēm un bilateriālo politisko kontaktu ierobežošanu zemākā ierēdņu līmeni tik ilgi, kamēr Heidera partija būs valdībā.

 

Beļģijas ārlietu ministra Mišela

aicinājums uz boikotu

Brisele. Beļģijas ārlietu ministrs Mišels, gadījumā, ja Austrijas valdībā piedalīsies ATP, slēpotājus televīzijā aicināja: "Es beļģiem iesaku nedoties uz turieni slēpot. Pēc manām domām, tas būtu amorāli." Ik gadu apmēram 350 000 beļģu ziemas brīvdienas pavada Austrijā.

"Vilšanās attiecībā uz Blēru"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.01.

Ministrs bez kabineta ranga atkāpjas un kritizē leiboristu vadību.

Pēters Kilfoils, 53 gadus vecais britu ministrs bez kabineta ranga, ar jūtamām politiskās vilšanās pazīmēm ir atkāpies no sava amata. Kilfoils 1994. gadā bija viens no pirmajiem deputātiem, kas atbalstīja Blēra kampaņu leiborista vadības pārņemšanai. No tā laika viņš uzskatīts par lojālu reformu kursa piekritēju. Viņa demonstratīvā atgriešanās Apakšnama palātas aizmugures solos ietekmē Blēra valdību, jo valsts veselības sistēmas krīzes dēļ sabiedrībā pirmo reizi jūtamas ilūziju zuduma pazīmes attiecībā uz Jaunajiem leiboristiem.

Kilfoils vispirms kabineta administrācijā bija ministrs, bet pagājušajā gadā tajā pašā līmenī tika pārcelts uz Aizsardzības ministriju ministra amatā bez portfeļa. Viņa atvadu vēstule Blēram gan beidzas ar tradicionālo leiboristu frāzi "ar brālīgu sveicienu", tomēr tā neiemieso parasto uzticības slavināšanu valdībai. Rakstā teikts, ka jaunais gadu tūkstotis ir sagatavojis uzdevumus, kuru izpildi iespējams labāk veikt, ja "nepastāv valdības amata uzliktie žņaugi, lai cik liela pakļautība arī būtu". Tāpēc viņš nākotnē savu darbu kā vienkāršs frakcijas dalībnieks gribot veltīt "leiboristu reģioniem un centrālajai valstij".

Norādījumu uz sava bijušā amata niecīgo nozīmi iespējams tulkot kā slēptu atkāpšanās iemeslu: Kilfoila sarūgtinājums par to, ka par spīti savai izteiktajai lojalitātei viņš nav izvirzījies. Partijas vadības "ieroču biedri" cenšas izplatīt citu pamatojumu: Kilfoils varētu plānot nakamajā komunālreformu posmā izvirzīt savu kandidatūru savas dzimtās pilsētas Liverpūles mēra amatam. Leiboristu strīds pirms Londonas mēra vēlēšanām parādīja, ka pārāk ciešas attiecības ar leiboristu valdību uzvarai var kaitēt.

No Kilfoila tuvu stāvošajiem dzirdams daudz pikantāks viņa izvēles skaidrojums: viņš esot rezignēts, jo viņš vairs nevarot noskatīties, kā leiboristi aizvien vairāk un vairāk attālinās no saviem mērķiem, atbalstītājiem un reģioniem, no kuriem viņi ievēlēti un arvien vairāk pievēršoties "dienvidu izcelsmes vidusslānim" un "smalki pļāpājošajām galvaspilsētas aprindām". Kā piemērs pirmajam tiek minēta sabiedriskās veselības aprūpes sistēmas atstāšana novārtā, kas izteikti izpaudās nesenajā gripas epidēmijas laikā. Kā pamatojums otrajai apsūdzībai uzskatāmi forsētie valdības centieni "liberalizēt" pašvaldību likumu par sabiedrības attiecībām pret homoseksuāļiem. Par šo reformu pašlaik notiek pamatīgi strīdi arī leiboristu frakcijā.

Daudzi leiboristu atbalstītāji ir noskaitušies, ka valdība savu enerģiju velta tādiem "moderniem" nolūkiem, ja tanī pašā laikā slimnīcās pieaug posts. Krīze veselības aprūpes sistēmā, kas cieš, pateicoties valdības ekonomijai, patiesībā sadusmo visu sabiedrību. Premjerministrs Blērs gan nesen kādā televīzijas intervijā solījis, ka britu izdevumi veselības aprūpes sistēmā "piecos gados tiks pacelti līdz Eiropas Savienības līmenim". Tomēr Apakšnamā dažas dienas vēlāk viņš šo godprātīgo nodomu apzīmēja tikai kā vēlmi.

Kilfoila atkāpšanos nevar uzskatīt par kreiso leiboristu demonstrāciju pret reformatoriem. Partijai grūtajos astoņdesmitajos gados Kilfoils palīdzēja organizēt cīņu pret pašu rindās esošajiem karojošajiem kreisajiem. Un tomēr viņa vārds tiek saistīts ar "tradicionālajām leiboristu vērtībām" un viņu ietekmes samazināšanos Blēra Jauno leiboristu noteiktajā kārtībā. Tas meklējams viņa izcelsmē: Kilfoils, bijušais skolotājs, audzis ļoti pieticīgos apstākļos 14 bērnu ģimenē. Turpretim premjerministrs Blērs ir konservatīvas ģimenes atvase un ievērojamākās Skotijas privātskolas audzēknis.

"KDS nedrīkst palikt tāda, kāda tā ir pašreiz"

"Die Welt"

— 2000.01.31.

Jurists Jirgens Ritgers ir Ziemeļreinas — Vestfālenes KDS priekšsēdētājs un Vācijas KDS valdes loceklis.

Kā centra ruporam tai ir jāpiekopj reāla politika. "Die Welt" debašu sākums par KDS programmatisko nākotni.

KDS pašreiz pārdzīvo lielāko politisko un morālo skandālu tās vēsturē. Tas, ka Vācijas valdības locekļi gadiem ilgi un sistemātiski ir pārkāpuši likumu, ir dziļi satricinājis KDS ticamību. No tā cieš KDS dalībnieki un pilsoņi ir apjukuši. KDS jauns sākums būs iespējams tikai tad, ja tā atklās visus faktus. Runa nav tikai par personisko vainu, bet arī par politiskajām konsekvencēm. Beigās tāda pat kā agrāk vairs nebūs ne partiju sistēma, ne arī KDS. Ja KDS tagad sašķelsies, jauns iesākums nebūs iespējams.

Modernā sabiedrība stingru priekšstatu par kārtību zaudējumu kompensē ar ekspertiem. Mēs uzticamies citu zināšanām un tam, ko viņi — ārsti, skolotāji, uzņēmēji, nodokļu speciālisti, politiķi — dara pareizi arī mūsu labā. Mūsu darba dalīšanas sabiedrība balstās uz uzticēšanos. Uzticības zudums mazina mūsu pretestības spējas, par skandāliem ir jāmaksā ar uzticēšanās zaudējumu.

Viena no stratēģijām KDS politiskās ticamības atgūšanai prasa atrast jaunu ceļu. Taču partijas šim uzdevumam vēl nav pietiekami sagatavotas. Tās ir komplicētas un mazkustīgas. Interneta laikmets prasa jaunas komunikāciju un lēmumu pieņemšanas struktūras. Tātad partijām neizdosies izvairīties no pārmaiņām. KDS ir vajadzīga — un būs vajadzīga arī nākotnē. Politiskajam centram ir nepieciešams rupors. KDS paveica lielu darbu, galvenokārt tad, kad būvēja tiltus starp dažādu konfesiju kristiešiem, starp darba devējiem un darba ņēmējiem, starp paaudzēm Eiropā un apvienotajā Vācijā.

Tagad tilts ir jābūvē starp valsti un sabiedrību. Tas prasa no jauna sadalīt atbildības jomas starp pilsoņiem, politiķiem, partijām un valsti. Es te redzu četrus spēka pielikšanas punktus: valsts institūciju nostiprināšanu, partiju aiziešanu no sabiedriskajām jomām, partiju valsts kontroles mehānismu pārbaudi un jauna ar vērtībām saistītas politikas pamatojuma izstrādāšanu. Visi četri punkti prasa, lai partijas atstātu jomas, kuras tās ir iekarojušas gadu desmitos. Tas ir grūti, jo nozīmē varas zaudēšanu.

Kādreiz domāja, ka atkāpšanās nozīmē savu kompetenču robežu atzīšanu. Partijām nav jāsniedz atbilde uz visiem jautājumiem. Tās nav laicīgās sabiedrības izpratnes noteicējas, kas paziņo priecīgo vēsti, kas pēc tam arvien biežāk izrādās par Hiobsa vēsti. Partijām ir jārisina problēmas. Tām ir jānodarbojas ar pelēko ikdienu, nevis ar pasauli bez problēmām. To programmas ir reālā politika, nevis utopija. Politiķi var palīdzēt ģimenēm, bet ne sniegt patvērumu, kur meklēt ligzdas siltumu. KDS ir jāatrod jauna lomas izpratne un pašizpratne, kas būtu orientēta uz pilsonisko sabiedrību. Pilsoniskā sabiedrība partiju vietā ir neprāts, jēga ir tikai pilsoniskajai sabiedrībai un partijām.

Partijas ir par parlamentāro demokrātiju, valstiskā pilsoniskās sabiedrības brīvība ir obligāta. Tā ir un paliks būtisks pilsoniskās iesaistīšanās moments. Tieši tāpēc ir jārada noteikumi, kas pilsoņiem pavērtu arvien lielāku lēmumu pieņemšanas un izstrādāšanas telpu. To KDS var paveikt tikai tad, ja tā nav zaudējusi ticamību. Taču ticamību nevar iegūt tikai ar to vien, ja par to pieņem lēmumu. Ticamība ir konkrēta. Tā prasa jaunu darbu un vārdu sakritību. Partijām šodien ir jāizbeidz stāties pretī cilvēkiem ar jau gatavām patentreceptēm. Politiķiem nav vienmēr jārunā tikai pašiem, un nav jāgrib, lai tiktu saprasti viņi, bet ir jāmēģina saprast cilvēkus.

Sabiedrības turēšanās kopā nenozīmē tikai iešanu pie vēlēšanu urnām un valsts institūcijām, laikā samaksātus nodokļus un nodevas. Tā ir arī piekrišana tam, ka personiskā piedalīšanās sabiedrības labā un atbildības uzņemšanās atmaksājas kā apmierinātība, atzīšana un drošība.

Ticamības atgūšana, jauns politikas stils, jaunas spējas īstenot dialogu, atvērtība jaunām dzīves izjūtām, kā arī saskaņa starp valsts un sabiedrības pamatpārliecību — tās ir zīmes ceļā uz jaunu KDS nākotni.

Jirgens Ritgers

"Politiķi pārdošanai"

"The Washington Times"

— 2000.01.27.

Vācijas politiskā skandāla paplašināšanās izraisa dažādas emocijas.

Ir skumji vērot šādu bijušā kanclera Helmūta Kola krišanu. Viņš Vācijas un Eiropas apvienošanā bija neaizstājams cilvēks. Vēl rudenī mēs atzīmējām Berlīnes mūra krišanas un komunistu valdīšanas beigu 10.gadadienu Austrumeiropā un Centrāleiropā, kas bija visnozīmīgākais notikums 20.gs. otrajā pusē. Vērojot Kola krišanu, rodas vēlme to salīdzināt ar milzu ozola krišanu, kad tas aizrauj sev līdzi lielu daļu apkārtējās veģetācijas. Patiesi drūms skats. Kāda daļa no Kola reputācijas paliks vēsturei? Tas ir atkarīgs no nezināmā, piemēram, vai ceļa galā viņu gaida cietuma kamera. Kādēļ tieši Helmūts Kols?

Un tomēr visā tajā ir jūtama amerikāņu politiskās sistēmas rehabilitācija, ko tik bieži ir apsūdzējuši ārzemnieki, it īpaši eiropieši, ka tā esot pārāk korumpēta vai pārāk puritāniska. Amerikāņu politiskās kampaņas tiek pastāvīgi kritizētas par to banalitāti, izrādīšanos un milzīgajiem izdevumiem. Daudz vienlīdzīgāku pasaules daļu pārstāvji mēdz jautāt: "Vai tad jums nav jābūt bagātam, lai kļūtu par prezidentu?" Parasti atbilde ir noliedzoša. Vai Bils Klintons ir bagāts cilvēks? Vai tāds bija Ronalds Reigans? Ričards Niksons?

Levinskas skandāla laikā ārvalstu žurnālisti atkal un atkal vēlējās saprast, kādēļ ir tik būtiski, ka prezidents noklusējis šo nenozīmīgo savas privātās dzīves detaļu vai arī centies pierunāt pārējos sniegt nepatiesu liecību.

Tomēr ētika ir ļoti nozīmīga. Ievērojot to, ka amerikāņu politiskā sistēma ir patiesi skaidras naudas pārpludināta, vairāk nekā jebkura cita, kā izsakās Transparency International pārstāvis Franks Fogls, amerikāņiem ir relatīvi tīra sistēma, "jo viņiem, iespējams, ir labākas kontroles institūcijas." Fogls apgalvo: "Brīvāki diskreditācijas likumi padara presi daudz piemērotāku kontroles funkcijām. Jurisdikcija ir tikpat neatkarīga kā pārējā pasaulē vai pat vēl brīvāka. Varas atdalīšana nozīmē to, ka Kongresa komitejām ir neatkarīga uzraudzība, kāda nepastāv parlamentārajā sistēmā." Augstākā tiesa šonedēļ apstiprināja 1000 $ robežu politiskajiem finansējumiem, saglabāt tos politiskos ierobežojumus, kas tika noteikti pēc Votergeitas 1976.gadā.

Ir pamats apgalvot, ka šīs lietas šodien ir daudz būtiskākas nekā jebkad agrāk.

Korupcija, kāda pašlaik atklājas Vācijā, ir slimība, kas izplatās caur globalizēto ekonomisko un politisko sistēmu, kura atdzima no bipolārās aukstā kara pasaules pelniem. dažās vietās, piemēram, Krievijā, "brīvie tirgi" un privatizācija sabiedrībai ir kļuvuši par sinonīmiem gangsterismam un zagšanai. Raugieties, uz kuri pusi gribat, sākot no bijušo komunistisko valstu valdošajām aprindām (bieži vien tās ārkārtīgi atgādina kādreizējās valdošās šķiras), līdz pat Āzijas "savu cilvēku" kapitālismam, Latīņamerikas narkokorupcijai, Āfrikas nepotismam un despotismam — viena vienīga augoša korupcija.

Ir bijuši mēģinājumi kaut ko darīt, lai problēmu risinātu. Pastāv ANO Ģenerālās Asamblejas "Deklarācija par korupciju", Amerikas Valstu organizācijas (OAS) konvencija par korupciju, kā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas "Pretkukuļošanas konvencija." Pavisam cits ir jautājums ir par šo konvenciju izpildes veicināšanu. Transparency International pētījums, aptaujājot lielāko ārvalstu kompāniju biznesa vadītājus, kas darbojas topošajos tirgos, izraisīja patiesi pārsteigumu, jo tikai 5% izteicās, ka esot pazīstami ar "Pretkukuļošanas konvenciju", 50% par to kaut ko bija dzirdējuši, bet 45% par to vispār nekā nezināja.

Eiropā pārsteigumu rada tas, ka ietekmīgākās Eiropas valstis šo konvenciju nav ratificējušas. To nav izdarījušas, piemēram, Spānija, Itālija, Francija, Nīderlande un Šveice. Protams, tas nekādā ziņā negarantē godīgumu. Piemēram, Vācija ir gan parakstījusi, gan ratificējusi šo konvenciju un investoru vidū ir ieguvusi tādas valsts statusu, kas ir gandrīz droša no korupcijas - kāda tā nekādā ziņā nav.

Fogls izteicās: "Vācijas skandāls zināmā mērā ir kaut kas tāds, kam Eiropā vajadzēja notikt. Pārredzamība ir nopietna problēma." Kampaņu finansēšana šajā valstī ir daudz vājāk regulēta nekā Savienotajās Valstīs, un vēl arvien ir plaši izplatīts uzskats, ka politiķi var atrasties augstos amatos un darboties kompāniju padomēs un ka politiskās kampaņas var lēti organizēt. Tomēr nauda kaut kur ir jāiegūst.

No kurienes tā nāca Kola gadījumā, pagaidām nav zināms; tāpat arī ietekme, kas tika nopirkta.

Liela daļa cilvēku jūtas pateicīgi par to, ka Kols atradās savā postenī, tomēr tas bija jāpanāk citiem līdzekļiem.

Helle Beringa

"Pēdējā šķiršanās Dienvidslāvijā?"

"The Economist"

— 2000.01.22./28.

Montenegro (Melnkalne) meklē jaunus draugus, cenzdamās atsvabināties no Serbijas. Taču atdalīšanās nebūs viegla.

Savā ziņā labi klājas arvien lielākam skaitam to cilvēku Melnkalnes iekšienē un ārpus tās, kuri cer atdalīt mazo piejūras republiku no Serbijas, ar to dodot pēdējo triecienu grīļīgajai Dienvidslavijas federācijai. Viena šāda veiksmes pazīme bija šonedēļ notikušās sarunas starp Melnkalnes premjerministru Filipu Vujanoviču un viņa kolēģiem no Maķedonijas un Albānijas. Trijotne, kas tikās Maķedonijas kūrortpilsētā Ohridā, solīja uzlabot autoceļu un dzelzceļa sakarus, kā arī telefona un elektropārvades līnijas starp trim valstīm. Kas gan ir mazāk ticams, viņi arī apņēmās pastiprināt cīņu pret noziedzību, korupciju un terorismu. Praksē jau eksistē neformālāka ekonomiskā apmaiņa — piemēram, ar degvielu, zagtajām automašīnām un narkotikām — visu triju valstu starpā, kā arī ar NATO okupēto Kosovu.

Tomēr šī tikšanās liecināja par Melnkalnes izmisīgajiem centieniem visos virzienos izveidot diplomātiskos un ekonomiskos sakarus, lai mīkstinātu ekonomisko nesaskaņu sekas ar Serbiju. Kopš pagājušā gada novembra, kad Melnkalne par savas valsts oficiālo valūtu pieņēma vācu marku, Belgradas Centrālā banka ir nobloķējusi visas finansu transakcijas Serbijas un Melnkalnes starpā, ar to spiežot melnkalniešus iegādāties dārgākas preces no, piemēram, Itālijas, Horvātijas un Ungārijas.

Izredzes, ka pēc Horvātijā notikušajām vēlēšanām tur tiks izveidota rietumnieciska un liberāla valdība un tiks ievēlēts tāds pats prezidents, varētu palīdzēt Melnkalnei uzlabot attiecības ar savu ziemeļu kaimiņu un nokārtot seno teritoriālo strīdu par Prevlakas pussalu. Kādu dienu abas valstis varētu sadarboties, lai izmantotu savas lieliskās pludmales ienākumu iegūšanai no tūrisma attīstības, nevis apšaudītu viena otru, kā notika serbu un horvātu kara laikā.

Melnkalne aizvien plašāko draugu loku pagājušajā gadā ar lielu reklāmas troksni Sarajevā pieņemtā Balkānu Stabilitātes pakta ietvaros Rietumu valdības droši vien atbalstīs. Viens no pakta principiem paredz, ka Dienvidautrumeiropas respektablākajām valstīm vajadzētu citai citu nostiprināt, veidojot ekonomiskās saites, kas apiet Serbiju, kamēr Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs neatdod savu krēslu pieņemamākam politiķim.

Vai tas nozīmē: nu tad tikai uz priekšu, uz neatkarības referendumu, ko Melnkalnes prezidents ir solījis sarīkot šogad, ja Serbija noraidīšot viņa priekšlikumu par brīvākas federācijas izveidošanu? Ne gluži. Praksē nemaz nebūs tik viegli nodalīt Melnkalni no Serbijas.

Pirmkārt, vismaz viena trešā daļa Melnkalnes 650 000 iedzīvotāju ir uzticīgi Serbijai, nav nekādu šaubu, ka abas valstis ir cieši saistītas ar valodu, reliģiju un kultūru. Serbijai labvēlīgi noskaņotie melnkalnieši 13.janvārī valsts galvaspilsētā Padgoricā sarīkoja trokšņainu, lai gan mierīgu demonstrāciju. Serbu nometni ir uzmundrinājušas arī apsūdzības Itālijā, ka republikas pašreizējie vadītāji esot iejaukti cigarešu kontrabandas darījumos, kas ienes lielu daļu līdzekļu republikas saimniecībā. Melnkalnes ārlietu ministrs Branko Perovičs pagājušajā mēnesī bija spiests atkāpties, jo Itālijas tiesnesis ierosināja tiesas prāvu, apsūdzot viņu par kontrabandu un kriminālas dabas sakariem.

Pašā Serbijā ir apmēram viens miljons melnkalniešu izcelsmes iedzīvotāju, daži no pašiem niknākajiem serbu nacionālistiem, ieskaitot Slobodanu Miloševiču, ir cēlušies no šīs piekrastes republikas. Tādējādi neatkarības pasludināšana varētu izraisīt kaislības arī Serbijā, kā arī sašķelt Melnkalnes ciematus un ģimenes.

Lielākais nezināmais ir tas, kā neatkarības pasludināšanas gadījumā rīkosies apmēram 20 tūkstoši karavīru lielais Dienvidslāvijas armijas garnizons Melnkalnē, kurš pakļaujas Belgradai. Miloševičs spēlējas kā kaķis ar peli, reizumis izsakoties, ka viņš būtu laimīgs, ja melnkalnieši aizietu konstitucionālu pārmaiņu rezultātā, kas dotu viņam pašam iespēju palikt amatā vēl pēc nākamā gada vēlēšanām. Taču viņa premjerministra vietnieks Vojislavs Šešeļs, kura ultranacionālistu partijai ir liela ietekme Belgradā, spēlē "slikto policistu", apgalvodams, ka ikviens solis pretī neatkarībai tiks apspiests bez žēlastības.

Arī citādā ziņā Serbijas un Melnkalnes varas cīņas ir savstarpēji saistītas. Kopš NATO gaisa kara pret Dienvidslāviju, kurā Melnkalne tika cauri vieglāk nekā tās federālā partnere, Serbijas liberālie politiķi ir izskatījuši to par patvēruma vietu. Vajātās Serbijas opozīcijas figūras, kā Zorans Džindžičs, 19.janvārī Melnkalnes kūrortā Budvā tikās ar ES un Amerikas pārstāvjiem. Tur serbu pārstāvji galvenokārt prasīja lielāku humanitāro palīdzību, lai pretotos Miloševiča mākslīgi radītajam priekštatam, ka Rietumi vēloties, lai Serbija paliek aukstumā, badā un nabadzībā.

Serbijas un Melnkalnes asij ir arī ēnas puses. Kā stāsta Džindžičs, vēlāk nošautais serbu karakungs Arkans esot aizkaitinājis Miloševiču, piedāvādams palīdzību neatkarīgi noskaņotajai Melnkalnes vadībai. Savukārt valdība Belgradā apgalvo, ka Arkanu esot nošāvuši Melnkalnes noziedznieki, kārtojot rēķinus ar serbu kolēģiem.

"Amerika atbalsta Miloševiču"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.25.

Tieši tāpēc, uzskata serbu opozīcijas līderis Vuks Draškovičs, ekonomiskās sankcijas pret Dienvidslāviju līdz šim brīdim nav atceltas.

Serbu atjaunošanas kustībā (SAK) Vuks Draškovičs ir viena no spilgtākajām Dienvidslāvijas politiskās dzīves figūrām. Vismaz opozicionāru līderu vidū viņam ir vislielākais atbalsts. Atšķirībā no pārējiem Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča opozīcijas kolēģiem viņš reāli ir spējīgs izvest ielās simtiem tūkstošu cilvēku. Daudzi tūkstoši protesta mītiņi Belgradā 1996. gada rudenī un ziemā tam ir spilgts apliecinājums. 1999. gada rudenī opozīcijas protesta akcijas aprāvās galvenokārt tāpēc, ka ielu gājienu ideju Draškovičs neatbalstīja un SAK sabiedrotie neizgāja demonstrācijā. Tagad opozīcija atkal mēģina apvienoties. Pirmais solis bija kopējās visu opozicionāro partiju darbību stratēģijas pieņemšana 10. decembrī. Pēc tam sekoja vēl divas tikšanās. Šajā intervijā, kas tika sniegta "ŅG" dienu pēc opozīcijas apvienošanās, Draškovičs stāsta gan par savas partijas politiku, gan par to, kāpēc Rietumi neatceļ sankcijas pret Dienvidslāviju, gan par saviem iespaidiem par Domes vēlēšanām Krievijā. Intervija notika līdz Krievijas parlamentārajai krīzei.

Draškoviča kungs, pavisam nesen serbu opozīcija pirmoreiz vairāku mēnešu laikā atkal uzstājas vienotā frontē: ir pieņemti dokumenti par kopēju stratēģiju. Tomēr mēs atceramies, ka dažādu Serbijas opozīcijas spēku apvienojums notika ne vienu reizi vien, bet vienmēr, dažādu iemeslu dēļ, notika šķelšanās. Kas pēc vairākus mēnešus ieilgušā strīda ar pārējiem spēkiem piespieda jūs apvienoties?

Vispirms mēs vienojāmies par kopējās stratēģijas realizāciju cīņai ar valstisko terorismu, kas patreiz noris pret serbu opozīciju, pret tās līderiem, pret neatkarīgajiem masu saziņas līdzekļiem, pret serbu pilsoņiem, kas neatbalsta mūsu valsts režīma politiku, kara stāvokļa ar Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību politiku. Mūsu apvienošanās galvenais mērķis ir panākt vēlēšanu sarīkošanu Serbijā ar demokrātiskiem nosacījumiem visos varas līmeņos.

Desmitajā janvārī mēs parakstījām pirmo šāda veida dokumentu. Vēlos atzīmēt: visi demokrātiskie spēki parakstīja šo dokumentu mūsu tautas nākotnes vārdā, Serbijas un Melnkalnes federācijas nākotnes vārdā. Viena no galvenajām mūsu vienotības sastāvdaļām bija arī mūsu ārpolitikas jautājumi. Tieši tāpēc mēs nosūtījām vēstuli ES, ASV, Krievijas un Ķīnas ārlietu ministriem. Kā zināms, tajā mēs pieprasījām, pirmkārt, neapstrīdamu ANO rezolūcijas 1244 SB punktu par Kosovas jautājumu pildīšanu, otrkārt, neapstrīdamu gaisa ziņojumu ar Dienvidslāviju aizlieguma atcelšanu, naftas embargo atcelšanu un humānās palīdzības palielināšanu trim miljoniem izsalkušo Serbijas un Melnkalnes iedzīvotāju. Mēs ES un ASV diplomātisko resoru vadītājiem piedāvājām pieņemt lēmumu par vienošanos atcelt sankcijas tajā brīdī, kad demokrātiskie spēki un vara vienosies par pirmstermiņa vēlēšanu rīkošanas demokrātiskajiem nosacījumiem visos varas līmeņos.

Maskava, kā zināms, ne vienu reizi vien uzdevusi jautājumu par ANO Drošības Padomes rezolūcijas pildīšanu un pret Belgradu vērsto ekonomisko pasākumu pārtraukšanu. Jūs savā vēlmē pārliecināt Rietumus atcelt sankcijas pret Dienvidslāviju, cik es atceros, cerat uz Krievijas atbalstu, uz tās diplomātiju. Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar KF ārlietu ministru Igoru Ivanovu?

Es uzskatu Igoru Ivanovu par ļoti tuvu draugu. Vispār visi krievi ir mani draugi, tāda ir mūsu tautas tradīcija. Ar sava pārstāvja Maskavā palīdzību es nosūtīju Ivanovam personīgo vēstuli ar lūgumu, lai varenās Krievijas ārlietu ministrs palīdz mums, kontaktējoties ar saviem kolēģiem no ES un ASV, aiznest līdz viņiem ideju par nepieciešamību spert soli pretī mūsu prasībām.

Rietumu diplomāti bija visai pārsteigti, ka jūs tik atklāti un skaļi uzstājāties pret sankcijām. Jūs, tādā veidā, vienlaikus kļuvāt gan par šīs Rietumu politikas, gan Dienvidslāvijas varas politikas oponentu. Kas izraisīja tādu pozīciju?

Ko dara prezidents Slobodans Miloševičs? Viņš dara muļķības, kas pavēršas pret mūsu tautu. Spriediet paši: pēc 80 dienu Serbijas bombardēšanas viņš pieņēma NATO ultimātu un atļāva ievest ārzemju karaspēku Kosovā, vienlaikus turpinot saglabāt naidīgas attiecības ar valstīm, kas aizsūtīja savu karaspēku uz Kosovu. Kur šeit ir loģika? Kur ir cīņa par nacionālajām interesēm.

Arī Savienotās Valstis darbojas ne mazāk dīvaini. Tās negrib atcel sankcijas… Sankcijas pret ko? Pret serbu tautu.

Šodien mēs dzīvojam cietumā. Kad es tikos ar Madlēnu Olbraitu EDSO sanāksmē Stambulā un "lielā astotnieka" ministru forumā Berlīnē, es viņai teicu: "Es nezinu, vai jūs esat sēdējusi cietumā. Es esmu sēdējis divreiz. Atvainojiet mani, bet nevar uzcelt demokrātiju cietumā. Nav cietuma bez sienām. Bet kurš uzcēla sienu apkārt Serbijai? Miloševičs? Nē – jūs uzcēlāt šīs sienas. Bet Miloševičs šodien ir saimnieks šajā cietumā, aiz šīm sienām. Jūs atbalstāt politiku, kas tam pašam Miloševičam dod iespēju būt par Gulaga komandantu".

Un ko jums atbildēja Olbraita?

Viņa sacīja: "Es saprotu, Draškoviča kungs, ka sankcijas ir serbu tautas kolektīvs sods. Bet, ja mēs atcelsim sankcijas, tad tas pastiprinās Miloševiču". Es viņai atbildēju Stambulā, un visi ārlietu ministri to dzirdēja: "Atvainojiet mani, bet sankciju atcelšana Miloševičam dos tādu pat labumu, kā vasaras saule dod sniegam". Berlīnē mēs turpinājām dialogu. Es teicu, ka, ja ES un ASV nojauks sankciju sienu apkārt Serbijai, tad Miloševiča režīms kritīs. Olbraitai nebija atbildes. Viņa tikai pateica: "Jūs esat bīstams cilvēks tāpēc, ka jums ir bīstami argumenti, uz kuriem man nav atbildes".

Rudenī jūs iekļuvāt autokatastrofā, kurā gāja bojā jūsu līdzgaitnieki, serbu atdzimšanas kustības dalībnieki. Tad jūs paziņojāt, ka notikušais ir atentāts, ko ir organizējuši Dienvidslāvijas varas orgāni. Kādi ir izmeklēšanas rezultāti?

Ir pierādīts, un visi pierādījumi atrodas tiesas rīcībā, ka, pirmkārt, kravas automašīna, kas bija pildīta ar smiltīm un uzbrauca mūsu automašīnai pagājušā gada trešajā oktobrī, piederēja Serbijas drošības dienestam; otrkārt, manā rīcībā ir dokumenti, kas liecina par to, ka otrajā oktobrī, tas ir, dienu pirms atentāta, šī automašīna "Mercedes-3535" tika remontēta autoservisā, bet rēķinu apmaksāja Serbijas Iekšlietu ministrija; treškārt, nozieguma, kura rezultātā gāja bojā četri manas partijas vadošie darbinieki, tas ir, visi, kas atradās automašīnā, izņemot mani, vietā tika atrasta automašīnas numura zīme. Tomēr šis numurs nav reģistrēts valsts automašīnu numuru datoru reģistrā. Šis numurs ir valsts drošības dienesta slepenajā sarakstā. Ekspertīze noteica, ka numura zīmi izgatavoja Iekšlietu ministrijas iestāde. Ceturtkārt, visi liecinieki, bet viņu ir ļoti daudz, tiesā paziņoja, ka kravas automašīnas vadītājs uzreiz pēc nozieguma pārsēdās viņu gaidošajā "Volkswagen Golf" automašīnā un nozuda. Līdz šim brīdim viņš nav atrasts.

Pēc jūsu domām, Rietumiem ir izdevīga Miloševiča režīma nostiprināšanās vai tie vienkārši nesaprot opozīcijas argumentus par sankciju atcelšanas nepieciešamību?

Es domāju, ka Eiropas valstis visu saprot. Bet amerikāņi neko nesaprot. Bet, diemžēl, realitāte veidojas šādā veidā. Eiropieši var pateikt: mēs esam pret sankcijām, mēs atbalstam jūsu stratēģiju, bet ASV mums neļauj iet šajā virzienā. Tas nozīmē, ka Vācija, Anglija, Francija, Grieķija, Itālija šodien ir Amerikas rokās. Viņiem varbūt ir kauns, bet tajā pat laikā viņi negrib naidoties ar Ameriku. Viņi uzskata, ka viņu valsts interesēs ir stratēģiskā sadarbība.

Un, starp citu, ja jau Eiropas Savienība nav gatava naidoties ar Ameriku, tad kur Serbijai ir tam spēks? Kas mums dod tiesības cerēt, ka Krievijai mūsu dēļ ir jāsāk trešais pasaules karš? Ko nozīmēs trešais pasaules karš? Civilizācijas beigas.

Vai jūs zināt, kāda propaganda šeit tika veikta decembra beigās? Runāja, ka Krievijas parlamenta vēlēšanās uzvarēs komunisti, pēc kurām viņi darbosies tā, lai notiktu Trešais pasaules karš, bet Trešais pasaules karš ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Tas ir neprāts. Bet tagad runā: labi, komunisti zaudēja parlamenta vēlēšanās, tomēr Zjuganovs prezidenta vēlēšanās apsteigs Putinu; un pat ja Putins viņus apsteigs, tad jau Ķīna sāks Trešo pasaules karu. Lūk, līdz kādam absurdam aizgāja.

Bet kā jūs vērtējat parlamenta vēlēšanu rezultātus Krievijā?

Es personīgi esmu ļoti apmierināts. Es apsveicu Putina kungu. Es apņēmīgi ticu, ka viņš uzvarēs arī prezidenta vēlēšanās. Tā būs Krievijas reformatorisko, demokrātisko spēku uzvara. Tieši šajos spēkos es redzu Pētera Pirmā attapību. Kādā veidā Pēteris Pirmais izveidoja vareno Krieviju? Viņš paņēma visu labo no Rietumiem un, uz tā balstoties, cēla vareno Krieviju. Krievijai ir liela priekšrocība: milzīgas dabas bagātības, liels skaits izglītotu cilvēku, krievu gara plašums. Vajag tikai piešķirt Rietumu organizācijas principus. Un pēc 15 gadiem Krievija kļūs par pirmā lieluma pasaules lielvaru.

Ja atceras neseno vēsturi, Krievijas lomas vēsturi Dienvidslāvijas liktenī… Drīz paies gads kopš pārrunām Rambuijē. Kā jūs novērtējat Maskavas darbības? Vai viss tika izdarīts, lai vēlāk novērstu NATO kara sākšanu pret Dienvidslāviju?

Teikšu precīzi: Igors Ivanovs nevarēja novērst karu Balkānos, to mums vajadzēja novērst. Mums vajadzēja atrast kompromisa formulu, un iespējas tam bija. Pateicoties Krievijas pozīcijai kontakgrupā, Rambuijē desmit stundas līdz Madlēnas Olbraitas vizītei Parīzē mums bija lieliska politiskā vienošanās. Atlika to tikai parakstīt. Tādā gadījumā Madlēna Olbraita nespētu izbojāt šo vienošanos. Krievija nodrošināja lielisku politisko risinājumu. Bet tas, ka Miloševičs neatzina šo vienošanos, nav Ivanova vaina. Krievijas diplomātiem, Ivanovam ir nopelni lieliska politiskās vienošanās projekta izveidē.

Kā jūs vērtējat neseno Krievijas aizsardzības ministra Igora Sergejeva vizīti Belgradā?

Es vēlētos to nekomentēt.

Atgriezīsimies pie Dienvidslāvijas iekšpolitikas un jūsu prasībām, vienotas opozīcijas prasībām. Cik reāli ir sarīkot vēlēšanas līdz aprīļa beigām?

Ja Rietumi atcels sankcijas vai daļu sankciju, ārpuskārtas demokrātiskās vēlēšanas noteikti noritēs. Miljoni serbu pilsoņu redzēs, ka Rietumi nesodīs demokrātisko Serbiju. Cilvēkiem parādīsies cerība, ka šajā gadījumā mēs saglabāsim gan Kosovu, gan mūsu federāciju ar Melnkalni. Šajā gadījumā Miloševičam nebūs argumentu pret priekšlaicīgām vēlēšanām.

Jūs par to esat pārliecināts?

Jā. Viņam vienkārši nāksies piekrist. Bet ja sankcijas netiks atceltas, tas nozīmēs, ka Amerika atbalsta Miloševiču par spīti serbu tautas interesēm.

Dmitrijs Gornostajevs

"Labajiem laikiem ritot"

"The Washington Post"

— 2000.02.01.

Šajā Davosas veiksmīgo cilvēku konferencē viņu varētu uzskatīt par vislielāko veiksminieku. Ikviens ieklausījās viņa vārdos.

Savu organizāciju viņš no deficīta ir novedis līdz rekordlielam pārpalikumam, tādēļ viņa iespējamie pēcteči pašlaik cīnās par to, kā šo pārpalikumu izmantot. Vai runa ir par Bilu Geitsu? Stīvu Keisu? Nē, tas ir Bils Klintons. Šeit Alpos viņš bija kalnu karalis.

Neviens nevīpsnāja par Moniku. Neviens nepieminēja apslēpto taisnību — neko, kas saistītos ar Viliju Lielisko. Klintons šeit ieradās kā plaukstošas valsts — ne tikai superlielvaras, bet arī milzīga darba vietu radīšanas mehānisma — līderis.

Biržām ir savi kāpumi un kritumi, tomēr tas arvien tiecas uz augšu. Talantīgi un mērķtiecīgi jauni vīrieši un sievietes emigrē uz Ameriku, meklējot dot.com darbu. Ja runā par informācijas tehnoloģiju, tad tā ir ASV. Varbūt atsevišķām valstīm, piemēram, Somijai ir vairāk mobilo telefonu uz vienu cilvēku, tomēr neviens neapšauba to, ka informācijas tehnoloģijas ziņā Amerika ir vadošā pasaulē.

Tā varētu turpināt. Tomēr autors pagaidām nav minējis to, kā trūkst šīgada Pasaules Ekonomikas Forumā — krīzes. Iepriekšējos gados tā bija Āzija vai Bosnija, Krievija vai Kosova. Pašlaik zināmā mērā valda Pax Americana, ko stimulē militārā vara un dolāri. Neviens vairs nerunā par amerikāņu parādu un nenorāda uz Japānu kā paraugu. Tā saucamais Āzijas ceļš ir pagājis. Vienīgais ceļš, pa kādu ikviens vēlas iet, ir Amerikāņu Ceļš.

Kādu vakaru autors pavadīja valsts sekretāri Madlēnu Olbraitu braucienā ar divu zirgu vilktām kamanām. Viņš ieminējās Olbraitai par iepriekšējām Davosas sanāksmēm, kā arī to, kā pēdējos četros gados amerikāņi ir ieguvuši dominējošo lomu pasaulē, nosaucot miljardieri Bilu Geitsu, kā arī AOL lietu un daudz ko citu. Valsts sekretāre jautāja, ko par to domājot neamerikāņi. Koens atbildēja, ka daudzi amerikāņus apskaužot, bet citi dusmojoties. Un tomēr vairākums vēlas līdzināties Amerikai.

Vai Klintons par to ir pelnījis atzinību? Kurš gan to pateiks? Sarunājoties ar ekspertiem, ir iespējams saņemt visdažādākās atbildes. Daži slavē Jauno ekonomiku. Tādi cilvēki kā raksta autors savā laikā asi nosodīja darbinieku atlaišanu un bezdarbu, tomēr šodien liekas, ka tās bija nepieciešamas grūtības pirms sekojošiem panākumiem. Kompānijas kļuva spēcīgākas un labāk organizētas, to vadītāji kļuva atbildīgāki.

Savu nozīmi ir beidzot pierādījuši datori. Tie ir padarījuši Ameriku daudz efektīvāku, radot tādu "savlaicīgu" ekonomiku, kas reaģē uz datorpeles klikšķi. Amerikāņu strādnieki kļuva produktīvāki un arvien mazākā mērā pieprasa augstākas algas. Algas ir stabilas, it īpaši, ja salīdzina ar tādām valstīm, kā Vāciju. Līdz ar to ir tikusi kontrolēta arī inflācija.

Tomēr tas nav tieši Klintona nopelns. Tomēr kāda lieta patiešām ir viņa panākums: tās ir budžeta deficītu beigas. Tas nebija sākotnējais Klintona mērķis — viņš stājās amatā, iesakot stimulēt ekonomiku, riskējot ar vēl lielāku parādu, tomēr drīz vien viņš savas domas mainīja. Alana Grīnspena un Boba Rubina kombinācija pārliecināja Klintonu par nepieciešamību kontrolēt budžetu. Viss pārējais, kā viņi apgalvo, ir vēsture — budžeta pārpalikumi, cik tālu vien sniedzas skats.

Eksperti visdažādākajās padomēs ir izteikušies, ka labie laiki varētu turpināties. Viņi bažījās par nekontrolējām problēmām, piemēram, karu. Tomēr viena no prognozējamām iespējām bija tā, ka Džordžs Bušs varētu kļūt par prezidentu un īstenot sevis ieteikto nodokļu samazināšanu. Volstrītas analītiķi ir izteikušies, ka šis samazinājums būtu pārāk ievērojams. Pietiktu ar divām vispārzināmām drūmajām dienām, lai amerikāņi atgrieztos pie deficīta finansēšanas.

Nav zināms, kā vēsture uzlūkos Bilu Klintonu. Komentētājs nespēj pateikt, vai tā pievērsīs galveno uzmanību, kā to šodien dara daudz amerikāņu, viņa impīčmentam un neskaitāmajām "—geitām". Tomēr viens ir skaidrot, stāvot kalna galā — šķiet, Bils Klintons un viņa amerikāņu kritiķi nav pamanījuši acīmredzamo: viņiem jau šodien ir ekonomika, kuru apskauž visa pasaule.

Ričards Koens

"Amerikas jaunajai ekonomikai

jābūt par paraugu Eiropai"

"Die Welt"

— 2000.01.31.

Kad Federālās bankas vadītājs Alans Grīnspens pirms dažiem gadiem runāja par "New Economy", kas noteiks pavisam jaunus Amerikas un pasaules ekonomikas mērogus, bija daudzi, kas par to šaubījās. Arī jaunais bums drīz vien atduršoties pret robežām un, iespējams, pat piedzīvošot "cieto nosēšanos".

Līdz šim skeptiķiem nav izrādījusies taisnība. ASV ekonomika joprojām attīstās ļoti straujā tempā. Februārī sākies desmitais ekspansijas gads. Tā ir ilgākā augšupeja Amerikas vēsturē. Jaunā ekonomika jau sen ir kļuvusi par realitāti.

Amerika ir visiem parādījusi, cik lielu ražīgumu brīvā tirgus apstākļos var sasniegt brīvs pilsonis. Panākumi ir iespaidīgi. Deviņdesmitajos gados ASV ekonomika attīstījās divas reizes straujāk nekā eiro valstīs; bezdarbs tur ir samazinājies no 7,5% līdz 4% un nesasniedz pat pusi no bezdarba līmeņa Eiropā. Labklājības ziņā uz vienu iedzīvotāju ASV ir vēl vairāk apsteigusi Japānu un Vāciju. Un tas viss notiek pie stabilām cenām un spēcīga dolāra. Bez tam valsts ienākumi palielinās straujāk nekā izdevumi. Ar plānoto pārpalikumu līdz 2013. gadam būs iespējams nosegt visu valsts parādu!

Jaunās ekonomikas dzinējspēks ir tehniskais lūzums un datoru laikmeta jauninājumi. Amerika jau agri izprata zināšanu (informācijas) revolūcijas un humānā kapitāla nozīmi un kopš astoņdesmitajiem gadiem uz to orientējās ātrāk nekā Eiropā. Vienlaikus tika spēcīgi attīstīts pakalpojumu sektors, kurā šodien ir nodarbināti 80% strādājošo. ASV ekonomikā šis "nemateriālais faktors", no kura tagad ir atkarīga ekonomiskā attīstība, sastāda apmēram trešo daļu no produkcijas. Taču tikai ar tehnisko progresu vien šo "ekonomikas brīnumu" izskaidrot nav iespējams. Tam līdzi ir jānāk labvēlīgākai ekonomiskās politikas un sociālajai videi. Nodokļi tika pazemināti un birokrātiskās robežas nojauktas jau prezidenta Reigana laikā, kā arī ar visiem spēkiem tika veicināta privātā iniciatīva un riska kapitāls. Brīvi varēja attīstīties "radošā sagraušana" un atjaunošana. Vienlaikus strukturālās izmaiņas atvieglināja mobilais darba tirgus un samierināšanās ar lielajām ienākumu atšķirībām.

Tas viss eiropiešu ausīm varētu izklausīties pārāk "kapitālistiski", taču Amerikā tika panākts teicams klimats uzņēmējdarbībai. To, ko iesāka republikānis Reigans, turpināja demokrāts Klintons. Bez tam amerikāņi konsekventi pievērsās pasaules tirgum un saņēma impulsus arī ar strādīgo un pielāgoties spējīgo ieceļotāju palīdzību. Par šo panākumu vēsturi liecina fakts, ka šodien katra otrā no 1000 lielajām pasaules firmām nāk no Amerikas.

Protams, ka jaunā ekonomika nav brīva no riska. Konjunkturālā pārkaršana ar inflācijas atgriešanos varētu Federālo banku piespiest pievilkt procentu likmju skrūvi. Biržu akciju un dolāra vērtība varētu kristies. Šodien ASV ekonomikai ir pamatīgāka bāze nekā agrāk, ar labiem priekšnoteikumiem, lai varētu pārdzīvot ilgstošākā laikā nenovēršamo recesiju.

Vai līdz ar to sevi piesaka pavērsiens visā pasaulē? Vai jaunās ekonomikas dinamika aptvers arī Eiropu? ASV eksperti domā, ka jaunā zināšanu (informācijas) ekonomika var līdz straujākai ekonomiskajai attīstībai atkal novest arī "nobriedušas tautsaimniecības". EDSO nākotnes programmas direktors Volfgangs Mihaļskis uzskata, ka pasaulē vidējā ekonomiskā attīstība gadā var sasniegt 4%. Eiropas sociālajām valstīm, arī Vācijai ir jāsteidzas pārņemt Amerikas pieredzi.

Alfrēds Cenkers

"Demokrātijas veicināšana"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.25.

ASV prezidents Bils Klintons un viņa padomnieki ir sākuši pie jebkādas izdevības piesaukt vilsonisku retoriku, tomēr viņu demokrātijas veicināšanas centieni ārvalstīs nav bijuši daudz pārliecinošāki par Buša administrācijas centieniem.

Kur demokratizācija aktivizē ASV ekonomiskās un drošības intereses, kā tas ir Latīņamerikā un Austrumeiropā, Klintona komanda ir aktīvi atbalstījusi demokrātiskās pārejas un palīdzējusi novērst apvērsumus.

Taču vietās, kur Klintona administrācija ir pārliecināta, ka demokrātisko izmaiņu veicināšana varētu saniknot autokrātus, kuri ir draudzīgi pret ASV ekonomiskajām un drošības interesēm, kā tas ir Ķīnā, Saūda Arābijā, Ēģiptē, Kazahstānā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citur, viņi demokrātiju tik augstu vairs nevērtē.

Demokrātijas veicināšana nav vienīgi demokrātu aicinājums. Galu galā, tas bija Ronalds Reigans, kurš iznesa šo koncepciju ārpus ASV ārpolitikas haosa. Reiganam demokrātijas nostiprināšana pārējās valstīs nozīmēja atbilstību amerikāņu ietekmei un mērķiem un nevis tikai dekoratīvu elementu.

Uzkrītoša pēdējo 10 gadu pazīme ir tā, ka gandrīz katra lielākā demokrātija, sākot ar Zviedriju un Spāniju, un beidzot ar Vāciju un Kanādu, ir iesaistījusies aktivitātēs, kuru mērķis ir demokrātijas nostiprināšana visā pasaulē, sākot no likuma varas nostiprināšanas Latīņamerikā, un beidzot ar pilsoniskas sabiedrības veidošanu Āfrikā.

Attīstīto demokrātiju kopējā tendence ir tādas politiskās sistēmas izplatība, ka šodien nosaka politiskos panākumus pasaulē. Tā ir vispārējā, vienojošā starptautiskā tendence, un nevis vienīgi kāda amerikāņu tieksme.

Amerikā ir ārkārtīgi nepieciešamas politiskās diskusijas par demokrātijas veicināšanu ārvalstīs, tomēr tajās vajadzētu pievērst uzmanību reāliem jautājumiem - kā ierobežot neatbilstību starp politisko retoriku un realitāti; kā padarīt pašreizējos demokrātijas veicināšanas centienus daudz efektīvākus; kādi resursi būtu izlietojami šī uzdevuma veikšanai.

Tomass Keroterss

"Pārāk labs mērķis, lai spētu atturēties"

"Newsweek"

— 2000.01.31.

Nav grūti pamanīt jauna antiamerikānisma viļņa izvēršanos. Tomēr viss jautājums par Amerikas attiecībām ar citām valstīm un tautām ir niansēts.

Nekas tamlīdzīgs līdz šim īsti vēl nebija redzēts. Apvienoto Nāciju Drošības padomes telpās pulcējās vēstnieki, goda viesi, birokrāti un tie, kuri vienkārši cer noskatīties labu izrādi. Tiem nenācās vilties. Ņujorkā bija ieradies Džesijs Helmss - Savienoto Valstu Senāta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs, konservatīvo republikāņu veterāns, Ziemeļkarolīnas tabakas lauku kašķīgais īgņa, amerikāņu prerogatīvu un interešu aizstāvis no mūžīgā aplenkuma, kurā tās ieskauj mazāk laimīgās zemēs dzimušie. Viņa mērķis bija dot saviem klausītājiem mācību valodā, kura būtu "mazliet skarbāka", nekā tie parasti ir pieraduši dzirdēt.

Un to viņš arī izdarīja. Savienotās Valstis var nemaksāt dalības maksu Apvienotajām Nācijām, teica Helmss, taču Amerika nav "dīkdienīga valsts". Ir "muļķīgi" domāt, ka šī valsts atbalstīs un pieņems faktu, ka starptautiskai krimināltiesai varētu būt jurisdikcija pār amerikāņiem. Starptautiskais likums "ir izmantots kā pamatojums brīvības izplatīšanās kavēšanai." Ja Savienotās Valstis, kā tās darīja Reigana laikos, izlemtu "dot atbalstu tām valstīm, kuras cīnās par tirānijas važu saraušanu", tad tā būtu to pašu leģitīma darīšana. Būtībā, uzstāja Helmss, Apvienotajām Nācijām kopumā vajadzētu parūpēties,, lai tās nekļūtu pārāk uzpūtīgas. "Amerikas tauta," teica Helmss, "redz, ka Apvienotās Nācijas cenšas nostiprināt sevi kā lielo centrālo varu jaunajā globālās likumības un globālās pārvaldes starptautiskajā kārtībā. Tā ir tāda starptautiskā kārtība, kuru amerikāņu tauta - es to jums garantēju - neatbalsta un arī neatbalstīs." Ja Apvienotās Nācijas mēģinātu "uzspiest savu iedomāto varu" Amerikai, noslēdza Helmss, tām nāktos saskarties ar "eventuālu ASV izstāšanos" no organizācijas.

Tad pienāca kārta uzstāties Drošības padomes locekļiem. Tie stingri pavēstīja savu pozīciju: līdzīgi jebkurai citai valstij arī ASV ir līdzdalības pienākumi. Kolektīva rīcība var panākt daudz. Multilaterālisms nenozīmē to pašu, ko pasaules valdība. Un tikšanās dramatiskākajā brīdī Namībijas vēstnieks Martins Andžaba atgādināja Helmsam, ka saskaņā ar Reigana doktrīnu "daži no mums, kuri bija leģitīmi un patiesi nacionālās atbrīvošanās cīnītāji, tika dēvēti citos vārdos - par teroristiem."

Tas parādīja to, par kādu šodienas pasaule parasti tiek uzskatīta. Savienotās Valstis stāvēja vienas pašas tajā pašā Padomē, kur tikai pirms dažām dienām Francija, Ķīna un Krievija apvienojās, lai nepieļautu īstenot Vašingtonas plānus par jaunas struktūras izveidi tālākai Irākas atbruņošanas uzraudzībai. Pretī tām stāvēja pārējās pasaules valstis, kuras sanikno un aizvaino Amerikas paziņojums, ka tā var darīt, kas vien tai ienāk prātā. Tas ir jau labi zināms scenārijs. Plaši apspriestajā Hārvarda universitātes profesora Semjuela Hantingtona rakstā, kurš pagājušajā gadā tika publicēts žurnālā Foreign Affairs , Amerika bija nodēvēta par "vientuļu superlielvaru". "Jautājumā pēc jautājuma," viņš rakstīja, "Savienotās Valstis ir atklājušas, ka tās ir arvien vientuļākas, ar vienu vai dažiem partneriem, iestājoties pret pārējām pasaules valstīm un tautām." Nav grūti pamanīt jaunu un augošu antiamerikānisma vilni. Franču intelektuāļi, malaiziešu premjerministri, ķīniešu nacionālisti, britu cīnītāji pret ģenētiski modificētu pārtiku un nāvessodu - visiem, kā šķiet, ir kaut kas pret Savienotajām Valstīm. Ja šie kritikas avoti apvienotos, tie varētu izveidot patiesu spriedzi un nestabilitāti.

Un tomēr… Patiesību sakot, ir arī cits veids, kā vērtēt pagājušās nedēļas neparasto Drošības padomes sesiju. Noskaņojums neapšaubāmi bija vaļsirdīgs, taču pieklājīgs; liela daļa Padomes locekļu daudz kam no Helmsa teiktā varēja piekrist. Gan Krievijai, gan Ķīnai nevarēja nepatikt priekšsēdētāja uzstāšana uz nacionālo suverenitāti iepretī multilaterālismam. Un pēc tam vakariņās par godu ASV vēstniekam Apvienotajās Nācijās Ričardam Holbrukam, kas bija organizējis visu šo pasākumu, Helmss un Andžaba tikās kā sen neredzējušies draugi. Vienkāršā ideja par vientuļo Ameriku, kam pārējā pasaule met ar sapuvušiem tomātiem, izskatījās, teiksim, pārāk vienkārša. Galu galā neskaitāmiem miljoniem neamerikāņu Amerikas produkti, pakalpojumi un iespējas izgaismo ceļu uz labāku dzīvi. Citiem vārdiem sakot, viss jautājums par Amerikas attiecībām ar citām valstīm un tautām ir niansēts.

Vecie protesti pret Vjetnamas karu un kodolieročiem varbūt ir apklusuši; tomēr joprojām nav grūti sameklēt piemērus tradicionālai attieksmei pret Ameriku. Kopš Aleksis de Tokvils pirmais atklāja jaunās republikas anatomiju, eiropiešus vienlaikus pārsteidz un iespaido druknais gigants rietumos - zeme ar muskuļiem, bet bez kultūras. Perfekti šo noskaņojumu pagājušajā nedēļā Parīzes ielās izteica bankas inspektors Filips Revē: Francijai, kā viņš sacīja, "ir vairāk vēstures nekā Savienotajām Valstīm, un tāpēc mēs viņus uzskatām par lieliem bērniem." Latīņamerikā senais aizvainojums par jenkiju dominanci vienmēr atrodas tuvu virspusei, un populistiskie līderi labi zina, kā spēlēt uz tā kā uz labi noskaņotas vijoles. Pirms pagājušās nedēļas apvērsuma Ekvadorā, studenti protestēja pret piedāvāto ekonomikas dolarizāciju, apgalvojot, ka tā padarīs Ekvadoru par amerikāņu "koloniju"; pēc decembra katastrofālajiem nogruvumiem Venecuēlā prezidents Hugo Čavess noraidīja amerikāņu militārās palīdzības piedāvājumu. (Tomēr Čavess labi zina, no kuras puses viņa maizei ir uzziests sviests; viņš var kaitināt amerikāņus, sakot labus vārdus par Fidelu Kastro, taču viņa valsts naftas eksporta ienākumi ir atkarīgi no ASV tirgus.)

Visā pasaulē ir neapmierinātība par ASV Senāta pagājušā gada lēmumu noraidīt kodolizmēģinājumu aizlieguma līgumu. Sūdzības nav grūti sadzirdēt arī Āzijā, kas joprojām vēl tikai atgūstas no finansu krīzes, kuru, kā uzskata daudzi, izraisījusi amerikāņu kapitālisma uzspiešana reģionam. "Visā pasaulē ir jūtama augoša nepatika pret amerikāņu hegemoniju," sacīja Kualalumpuras politiskās ekonomikas profesors Jomo K.S. Gan Krievija, gan Ķīna NATO karu Kosovā uztvēra kā amerikāņu apzinātu iejaukšanos neatkarīgu valstu suverēnās lietās. Krievijas gadījumā Kosova vienkārši uzkaisīja sāli brūcei, ko bija cirtusi NATO paplašināšanās uz Austrumeiropu. Pekinas vēstniecības sabumbošana Belgradā ne tikai izraisīja masveidīgas demonstrācijas pret Savienotajām Valstīm, bet arī nostiprināja jauno modīgo "demokrātisko nacionālistu" skolu, kura uzstāj, ka Ķīnai nevajadzētu vienmēr dancot pēc amerikāņu stabules.

Tie ir protesti pret "cietajiem" amerikāņu spēka apliecinājumiem, kas izteikti ģeopolitiskos un militāros terminos. Taču līdz ar aukstā kara beigām tie ir zaudējuši daļu savas nozīmības. Savienotajām Valstīm vairs nav jāaizstāv neaizstāvami režīmi tikai tāpēc, ka tie kalpo kā valnis pret komunismu. Taču globalizācijas un informācijas tehnoloģijas revolūcijas dubultais fenomens ir palīdzējis radīt jaunu amerikāņu dominances formu, ko Hārvarda universitātes pārstāvis Džozefs Nejs ( Nye ) dēvē par "maigo spēku". Tieši šo divu spēku apvienojums - politiski militārā un kulturāli ekonomiskā - liek tādiem cilvēkiem kā Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrins dēvēt Savienotās Valstis par "hiperlielvaru". Britu žurnālistikas veterāns Pīters Prestons uzskata, ka antiamerikānisma saknes meklējamas mazāk iebildumos pret pašu Ameriku, bet vairāk faktā, ka tā ir "tik ļoti dominējoša valsts. Cilvēkiem ir pamatoti justies mazliet apspiestiem." Viņu papildina bijušais Vašingtonas vēstnieks Londonā Reimonds Seics: "Problēma nav tik daudz imperiālistiskā Amerika problēma ir šīs milzīgās klātbūtnes nospiedošaais pārākums."

Protams, ka bažas par Savienoto Valstu kultūras un ekonomisko spēku nav nekas jauns; to iedīgļus var atrast vismaz tik sen kā 1851. gadā, kad Sairusa Makkormika ražas novākšanas kombaini izraisīja sensāciju Londonas Lielajā izstādē. Taču šodienas savstarpēji saistītajā pasaulē, kur ideoloģiskiem dalījumiem ir mazāka nozīme nekā agrāk, Amerikas maigais spēks kļūst par ērtu mērķi ne tikai franču intelektuāļiem, kuri ir nobažījušies, ka multfilmu pele un tās draugi ir tik spēcīgi, ka tie piesārņos Rasina, Pusēna un Džonija Halideja tīro kultūras plūsmu.

Pievērsiet uzmanību diviem modernā antiamerikānisma aspektiem: videi un nāvessodam. Amerikāņiem nemaz nebija vajadzīgi pagājušā gada eiropiešu protesti pret ģenētiski modificēto pārtiku, lai saprastu, ka ārzemēs viņus uzskata par galvenajiem vides ienaidniekiem. Zaļajiem, kā apgalvo organizācijas Friends of the Earth direktors Londonā Čārlzs Sīkrets, Savienotās Valstis ir "milzīga problēma… Amerika veido tikai 4% no pasaules iedzīvotājiem, taču tā ir atbildīga par 25% no visa atmosfērā izlaistā oglekļa dioksīda." Savienotās Valstis ir ne tikai bezatbildīgas, uzstāj Sīkrets, tās ir arī egoistiskas. Amerikāņiem ir daudz likumu, kuri nepieļauj viņu pašu vides noplicināšanu, taču savus labos ieradumus ārzemēs viņi aizmirst. "Pašu mājās," teica Sīkrets, "Savienotajām Valstīm ir daudz kā tāda, par ko citas valstis varētu tās apskaust; savukārt aiz robežām ir daudz kā tāda, par ko amerikāņi tiek taisnīgi nosodīti."

Vides aizsardzībai kā antiamerikānisma avotam jau ir sava vēsture. Ārvalstu nepiekrišana nāvessoda lietošanai Amerikā vēl tikai sāk parādīties politiķu radaru ekrānos. Savienotās Valstis ir vienīgā lielā, bagātā valsts, kurā joprojām tiek izpildīti nāvessodi, un tas tiek darīts - vai vismaz tā šķiet pārējiem - ar prieku. It īpaši Rietumeiropā, kur nevienā valstī noziedznieki netiek nogalināti, pat teroristi ne - Amerikā lietotais elektriskais krēsls, gāzes kamera un nāvējošās injekcijas tiek uzskatītas par barbariskām. Eiropiešiem viens no zīmīgākajiem faktiem Teksasas gubernatora Džordža Buša biogrāfijā ir tas, ka viņa pārvaldes laikā ir izpildīts nāvessods vairāk nekā 100 cilvēkiem. Protesti pret nāvessodu tagad ir ierasta daļa no amerikāņu līderu vizītēm Eiropā.

Taču būtiski ir tas, ka šis modernais antiamerikānisms tomēr nav tik nozīmīgs, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Ģeopolitiskajā jomā par spīti Hantingtonam līdzīgo pesimistu viedoklim organizēta opozīcija amerikāņu spēkam nav diez ko jūtama. Jā, Krievija, Ķīna un Francija šad un tad apvienojas ANO, taču tā būtu jāvērtē tikai kā nepatikas pazīme. Kādu dienu pati Eiropas Savienība var kļūt par politisku federāciju ar vērā ņemamiem militāriem spēkiem. Taču eiropieši nav stulbi; viņu vidū - ārpus žurnāla Le Monde Diplomatique redakcijas - nav daudz tādu, kas sapņotu par sāncensību ar amerikāņu militāro un politisko spēku, vai vēlētos tērēt miljardiem eiro bruņojumam, lai spētu to panākt.

Tad nāk ekonomika. Jā, Internets maina pasauli; jā, AOL un Time-Warner apvienošanās parādīja amerikāņu firmu un to ambīciju milzīgos apmērus. Taču it visur ASV ekonomikas vitalitāte ir izraisījusi vienlīdz daudz apbrīnas, kā arī nepatikas. Japānā, kurai 80. gadu beigu buma laikā patika pamācīt Savienotās Valstis par to slinkā, neapmācītā darbaspēka trūkumiem, tagad var dzirdēt citas dziesmas: vairāk līdzinieties Amerikai. Eiropā Francijas premjerministrs Lionels Žospēns ir viens no lielākajiem Amerikas ekonomisko panākumu apbrīnotājiem.

Līdzīgā kārtā arī maigā spēka jomā ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā, jo amerikāņu kultūra nebūt nenoslauka visu savā ceļā. Piemēram, pagājušajā nedēļā Disney paziņoja, ka tas slēgs trīs mazumtirdzniecības veikalus Vācijā. Arī Warner Bros . slēdz savu Berlīnes veikalu - pirmo un vienīgo no 13 veikaliem, ko bija plānots atvērt Vācijā. Līdz ar Maikla Džordana aiziešanu no spēlēšanas pašreiz nav nevienas globālas amerikāņu sporta ikonas. Patiesībā pati populārākā (un arī pati vērtīgākā) sporta komanda pasaulē nebūt nav amerikāņu. Tā ir britu futbola komanda Manchester United , kuras fanu klubam ir vairāk nekā 200 nodaļu 24 valstīs. Neticami, bet fakts: komandas oficiālā žurnāla Taizemes izdevums tiek pārdots 30 000 eksemplāros. Visā Āzijā amerikāņu popkultūras ikonas tiek nomainītas ar japāņu - Pokemon, Hello Kitty utt.

Galu galā, kas tad īsti ir amerikāņu kultūra? Savienotās Valstis, kā skaidro Džozefs Nejs, ir kultūras "sūklis", sinkrētiska sabiedrība, kura var uzņemt ietekmes no visas pasaules un tad ar nelielām izmaiņām nosūtīt tās atpakaļ. Pica: amerikāņu vai itāļu? Tako: amerikāņu vai meksikāņu? Selīna Diona: amerikāņu vai marsiešu? Tad vēl jāatzīmē neērtā patiesība, ka daudzi no tiem, kuri it kā "uzspiež" amerikāņu maigo varu, dara to ārzemju īpašnieku labā. Trīs no vadošajiem "amerikāņu" mūzikas izdevējiem - Capitol , RCA/Arista un Sony Music - pieder attiecīgi britu, vācu un japāņu firmām. Ņemsim videospēles, kuras daudzu ārzemju intelektuāļu acīs ir gandrīz visbūtiskākais veids, kā amerikāņu mēsli piesārņo to bērnu prātus. Taču visa šo produktu aparatūra ir japāņu, un dažas no populārākajām spēļu programmām ir izstrādātas Lielbritānijā. Papētiet brīnišķīgi amerikānisko filmu Atstājot Lasvegasu , un jūs atklāsiet, ka tā finansēta Francijā.

Tas, protams, nenozīmē, ka amerikāņu kultūra ir zaudējusi savu spēku. Būtiskais punkts ir smalkāks: globalizētā pasaulē visa kultūra kļūst mazliet amerikāniska, kamēr Savienotās Valstis pašas kļūst arvien atvērtākas ietekmei no citām valstīm. Imigranti no Indijas un Francijas - īstenībā no visurienes - spieto uz jaunajām Interneta firmām un tad sūta savus e-mail ziņojumus pa visu pasauli. Sietlā Starbucks importē itāļu espresso automātus, taisa kafiju lielās krūzēs un tad sāk manīt, ka šo modi imitē simtos ārzemju lidostu. No Vācijas televīzijas ekrāniem pazūd tādi seriāli kā Dallasa un Dinastija , kur tos aizstāj pašu vācu ražojumi, kas atgādina savus amerikāņu priekšgājējus.

Ja mums tīk, mēs varam teikt, ka visi šie kultūras artefakti ir amerikāņu; mēs varam izteikt nožēlu par tiem, ja mums tā ir jādara. Taču, kā pagājušajā nedēļā atklāja Džesijs Helmss un ANO Drošības padome, mēs visi dzīvojam uz vienas zemes. Šeit arī jaunā gadsimta vēstījums: tie, kuri ienīst Ameriku, ienīst paši sevi.

"Davosas apjukums"

"Neue Zūricher Zeitung"

— 2000.02.02.

Beidzot vairāk nekā 2000 Davosas Ekonomikas foruma dalībniekiem, kas notiek 30. reizi un beidzas ceturtdien, ir pamats apmierinātībai.

Pirmo reizi referātos, sarunās un diskusijās nedominēja krīzes, kā nesen karš Irākā, ekonomiskās svārstības Āzijā vai Tekilas krīze. Izredzes ir izcilas: ekonomiskais pieaugums Eiropā 2000.gadā tiek vērtētas ar 4%, savukārt ASV kopš 19.gadsimta piedzīvo ilgāko ekonomisko augšupeju savā vēsturē, bet, tehnoloģijas un zinātnes veicināta, jaunā ekonomika vēl labu laiku sola ilgu un bezinflācijas ekonomisku augsmi, pārsniedzot Ziemeļamerikas kontinenta robežas. Amerikas finansu ministrs Larijs Samers pamatoti brīdināja, lai ekonomiskās attīstības tendences nepārvērtētu: parametri gan esot jauni, tomēr likumi, tāpat kā ekonomika un psiholoģija, nemainīgi. Par spīti izdevīgajiem starta noteikumiem Davosā pulcējušās politiskās un ekonomiskās elites pārstāvjos bija samanāma nedrošība, ko bija izraisījusi Sietlas "rīta junda". Vismaz to ar saviem protesta aktiem Davosā panāca nevalstiskās organizācijas, kuras samērā labi iztiek no valdības piešķirtajiem līdzekļiem. Kad uzmanīgāk ieklausījās referātos un diskusijās, tad bija konstatējams apbrīnojami daudz neskaidrību. Tāpat no ekonomistu aprindām bija dzirdams, ka pastāv vēlme pēc tirgus ekonomikas, bet ne pēc tirgus sabiedrības (it kā tā būtu pieprasīta). Tāpēc daudz tika runāts par trešajiem ceļiem (ne tikai par Antonija Gidena vien). Tur tika pieprasīts, lai sabiedrības intereses būtu augstāk par indivīda interesēm (piemēram, Džordža Sorosa). Itin visur tika uzsvērts (it sevišķi to darīja Bils Klintons), ka viss — tirdzniecība, darbs, apkārtējā vide, sociālā sfēra — jāaplūko kā integrāls kopums.

Šajā saīsinājumā daži izteikumi varētu būt pareizi, bet kopumā nevar izvairīties no iespaida, ka Davosā valdīja gatavība palēnināt globalizāciju un liberalizāciju, kā to vēlas nevalstiskās organizācijas. Viņu lielā uzstāšanās ekonomikas foruma ietvaros patiesībā varētu runāt pretī tikai Tonijam Blēram, kas domā, ka nevarot pieļaut otru Sietlu, bet tikpat maz varētu atļauties novilcināt lielos ieguvumus, ko varētu radīt jauns sarunu raunds. Daudz nozīmīgāka būtu rūpīga pārliecināšana, ka tirdzniecības liberalizācija ir vienīgais ceļš nabadzības pārvarēšanai.

Ja Davosas neskaidrības ietekmētu šīs pasaules ekonomikas un politikas vadošos spēkus tā, ka tie neuzstājas tik augstprātīgi, pašpārliecināti, tikai daļēji atvērtos dialogam un nopietni uztver globalizācijas skeptiķu bailes, tad Pasaules ekonomikas forums noteikti būtu sasniedzis pozitīvu ietekmi. Ja ielas spiediena dēļ un daudzu labu gribošu intelektuāļu iespaidā uzskatu saskaņa zustu tā, ka atvērtai tirgus ekonomikai un globalizācijai, par spīti visiem to trūkumiem, nav labākas alternatīvas, tad Davosā tiktu likti pamati postošai regresa valstij. Tāpēc zaudētājas būtu ne tikai bagātās industriāli attīstītās valstis, bet gan miljardiem Trešās pasaules valstu nabagu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors