Likteņi kara dzirnakmeņos

Pirms 60 gadiem. Zlēku traģēdija un kurelieši

Par to, kas Zlēkās noticis pirms sešdesmit gadiem, paskopi, tikai vienā teikumā vēstīts enciklopēdijā “Latvijas pagasti”: “Zlēku apkaimē darbojās padomju partizānu vienība “Sarkanā bulta”, vācu soda ekspedīcija nobendēja 160 zlēceniekus, nodedzināja Dižķīru, Mūrnieku, Vēveru, Zilumu un Graužu mājas; mežos uzturējās arī izbēgušie kurelieši un nacionālie partizāni.”

LZA iniciatīvas grupas vadītājs akadēmiķis Oļģerts Lielausis pie Zlēku pamatskolas Foto: Voldemārs Hermanis

Vēsturnieks Gunārs Daudze Foto: Voldemārs Hermanis

Padomju laikā akadēmiķa Viļa Samsona aizbildnībā tika glorificēta “Sarkanā bulta”, noklusēti kurelieši un noķengāti nacionālie partizāni. Karātavu kalnā, kur guldīti 1944.gada decembrī (7.–10.) hitleriešu nošautie un sadedzinātie Zlēku pagasta iedzīvotāji, izveidots memoriālais ansamblis. Akmenī iegravēti toreizējo upuru vārdi. Nodedzināto māju vietās bezvārda krāsmatas, brikšņi, pamestība.
Lai saglabātu vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās vārdā nestiem upuriem, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) rīkojumu šā gada 19.februārī izveidota iniciatīvas grupa. To vada Cirkalē dzimušais LZA akadēmiķis fiziķis Oļģerts Lielausis. Par vienu no savas darbības uzdevumiem tā uzskata kureliešu pēdējo cīņu vietu apzināšanu un piemiņas saglabāšanu. Par kādu sabiedriski nozīmīgu šīs grupas rīkotu pasākumu Zlēkās jau rakstīts “Latvijas Vēstnesī” (12.10.04.).
Vēsture nav nedz jāpārraksta, nedz tā ir sadalāma baltajos un melnajos fragmentos. Ir ieinteresēti un godprātīgi jārestaurē to dienu notikumi. Šajā skumjās atceres reizē piedāvājam dažus redzējumus un viedokļus par kureliešu gaitām Abavas krastos un Zlēku traģēdiju kara pēdējā ziemā.

Agrāk par tām lietām negribēja runāt

Zlēku pagasta Jātnieku mājās dzīvo Dižķīru saimnieka dēls Fricis Stenders, ar kuru tikāmies šovasar. Viņš atceras:
“Es jums varu pateikt, ko man stāstīja tēvs. Pirms tās soda ekspedīcijas dienas viņu bija paņēmuši šķūtīs. Apģērbies bijis, bet ar koka tupelēm kājās: pirms aizbraukšanas nav laiduši istabā. Viņš vedis kaut kādus ieročus uz Vēveriem, it kā uz krautuvi Abavas krastā. Tajā naktī tēvs nav atlaists mājās. Otrā dienā, kad viņš atbraucis mājās, Dižķīros bijušas nodedzinātas pilnīgi visas mājas. Devies atpakaļ, lai brauktu uz pagastu un meklētu, kur tie cilvēki palikuši, nedomājot, ka notikusi tāda traģēdija. Dižķīros mājās bija palikuši 14 cilvēki, visi nošauti. Tikai braucot prom, bija ievērojis, ka šķūnī gruzd apdeguši cilvēku skeleti.
Pats tajā laikā biju vācu armijā, ne leģionā, bet armijas izpalīgos. Gribēju panākt, lai par tām mājām man samaksā kaut kādu kompensāciju. Atnāca izziņa, ka man tur bijuši piederīgie, bet nav tādas arhīva izziņas, ka tās mājas nodedzinātas. Tēvs Ansis Stenders nomira, liekas, 1967.gadā.
Ja jūs te Zlēkās būtu agrāk atbraukuši, vēl bija viens dzīvs kurelietis. Tas bija Purgailis Ramaņos, mežsargs.
Kad te bija krievu valdība, neviens jau negribēja ar otru par tām lietām runāt. Baidījās, ka neizpļāpājas, ka nedabū pa krāgu. Kad satiekas pie veikala, trešais, uzgriezis muguru, jau klausās, ko tu runā...”

Kurelieši – ļoti sarežģīta problēma

Kāda tagad ir kurzemnieku un citu kara dalībnieku attieksme pret kureliešiem?
Par to savs viedoklis ir Piltenē dzīvojošajam vēsturniekam Gunāram Daudzem:
“Tie karavīri, kas cīnījās 19.divīzijā vācu pusē, uzskata, ka kurelieši bija dezertieri un nodevēji. Ka tie nav gribējuši cīnīties un, ja viņi būtu tur palikuši, būtu labāk. Vārdu sakot, neatzīst viņus kā neatkarīgus cīnītājus, kā nacionālo karaspēku. Atsaucas uz to, ka viņi ir organizēti kā padomju partizānu ķērāji. Jānim Kurelim arī tāds bija sākotnējs uzdevums: pasargāt iedzīvotājus un likvidēt padomju partizānus.
Tātad nav atbalsta ne no vienas, ne no otras puses. Tagad, kad izvirzās jautājums par kureliešiem kā nacionālo spēku, vieni teic, ka tā nav taisnība, jo daudzi kurelieši pēc šīm kaujām aizgājuši tā sauktajos mežakaķos (Ostlandes iznīcinātāju vienības Jagdverbande – V.H.). Savukārt leģionāri uzskata, ka tas ir bijis pareizs gājiens, arī vēlāk viņi neuzskatīja, ka kurelieši būtu tas trešais spēks, kuri caur Centrālo padomi meklēja kontaktus ar angļiem un zviedriem.
Patiesībā viņi [kurelieši] bija cīnītāji, ar tādu uzskatu viņi arī šeit darbojās. Daudzi kurelieši pēc šīs cīņas ar laivu cilvēkiem aizbrauca uz Zviedriju. Šī braukšana ar laivām turpinājās līdz 1945.gada pavasarim. Domāju, ka arī tas periods nav izpētīts. Toreiz tie bija dažādi cilvēki, kas veda pāri [Baltijas jūrai], un tāpat bija dažādi uzskati. Vieni veda par naudu, par dārglietām, bet citi – ar patriotismu.”
Kurelieši, pēc G.Daudzes domām, ir ļoti sarežģīta problēma tāpēc, ka vietējie un jo sevišķi vecie zlēcenieki uzskata: ikkatrs, kurš tolaik dzīvoja mežā, vienalga, padomju, vācu vai latviešu partizāns, nav devis nekādu labumu tieši Zlēkām. Tika rīkotas dažādas represijas, ekspedīcijas, kas prasīja daudzu cilvēku upurus. Arī Zlēku traģēdija cilvēku apziņā tiek saistīta kā ar “Sarkanās bultas”, tā kureliešu darbību. Pēc tādas loģikas īstie vaininieki iznāk nevis ekspedīciju rīkotāji, bet tie, kas viņus izprovocējuši.
Vēsturnieks domā, ka vajadzīgs mērķtiecīgs pētnieciskais un informatīvais darbs, parādot, ka “šeit nebija ne partizānu, ne kādu bandītu vaina, bet tā bija Jekelna organizēta cilvēku iznīcināšanas akcija”. Tā ir vēl viena vēstures skolotāja misija jaunās paaudzes un visas sabiedrības priekšā.
Par LCP organizēto bēgļu glābšanas akciju un ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu detalizēti stāstīts Zviedrijā dzīvojošā Leonīda Siliņa sakārtotajā grāmatā “Latvijas Centrālā padome – LCP”. L.Siliņš ir viens no Konstantīna Čakstes līdzgaitniekiem. Viņš vēl oktobra sākumā bija ieradies Zlēkās un šo rindu autoram apliecināja, ka minētā grāmata tagad pārtulkota arī zviedru valodā.

Jāgodina nevainīgi bojāgājušie

Balstīdamies uz VDK jeb čekas arhīvu materiāliem, nozīmīgus precizējumus kureliešu likteņos veicis Latvijas Vēstures institūta pētnieks Dzintars Ērglis. Viņš arī motivē tēzi par to, ka J.Kureļa grupa bijusi iecerēta kā neatkarīgās Latvijas armijas pamatkodols:

“Jā, Latvijas Centrālajai padomei bija tāds plāns. Cerēja, ka, starptautiskajai situācijai iegrozoties līdzīgi kā 1918.– 1919.gadā, [scenārijs] varētu atkārtoties vēlreiz. Tieši šajā sakarā šī grupa bija iecerēta kā nākamās Latvijas brīvvalsts armijas pamatkodols. Ka no tā nekas neiznāks, to nevarēja galīgi pateikt vēl līdz kureliešu likvidēšanai 1944.gada novembrī – decembrī.

Dižķīru saimnieka dēls Fricis Stenders Foto: Voldemārs Hermanis

No šodienas viedokļa ir skaidrs, ka tādas cerības uz rietumvalstu sabiedrotajiem nebija pamatotas. Tie jau bija vienojušies ar Padomju Savienību Baltijas lietās, ko nezināja Centrālā padome.”
Bet kāda ir attieksme pret kureliešiem kā tēmu, kā traģisku lappusi latviešu tautas kopējās vēstures kontekstā? Dzintars Ērglis:
“Protams, sakarā ar daļēju leģiona glorificēšanu kureliešu loma netiek īpaši pozitīvi vērtēta. Dezertieri? Tas atkal ir jautājums, no kā viņi ir dezertējuši. Nekur netiek uzsvērts, ka apmēram trešā daļa no leģiona bija dezertieri. Viņi slēpās, kā spēja. Tā nebija nekāda pretošanās kustība, bet savas kailās dzīvības saglabāšana, nevēlēšanās to bezjēdzīgi atdot frontei.
Vēsturnieks var restaurēt to, par ko ir saglabājušies avoti. Uzskatu, ka nav arī jēgas ģenerāļa J.Kureļa grupu glorificēt. Visu laiku tā bija vācu okupācijas varas pakļautībā, no šīs grupas tika piešķirti vīri nacistiskās Vācijas izlūkdienestiem un sūtīti pāri frontes līnijai. Protams, kureliešus nevar apvainot nekādos kara noziegumos. Kā es vēl nesen runāju ar vienu no J.Kureļa grupas dzīvi palikušo virsnieku Induli Dišleru, tā bija liela kļūda, ka viņi nepretojās 14.novembrī, kad aplenca šo štābu. Tā ir paša ģenerāļa Jāņa Kureļa vaina. Štāba apkārtnē esošās vienības bija daudz spēcīgākas nekā leitnanta Roberta Rubeņa bataljons. Kurelieši varēja izlauzties ar kauju. Upelnieks (štāba priekšnieks Kristaps Upelnieks – V.H.) un vēl septiņi štāba virsnieki un darbinieki zaudēja savas dzīvības.”
Kā domā Dz.Ērglis, pats bijušais dundadznieks, kureliešus kurzemnieki nepieņēma arī kā ienācējus. (J.Kureļa grupa tika dibināta 1944.gada 28. jūlijā Skrīveru pusē, bet tās štābs uz Puzes pagastu 12 km no Usmas dzelzceļa pārcēlās tikai 29.oktobrī.)
Kā savā grāmatā “Kurelieši” (1991) raksta Haralds Biezais, šīs kustības “vadošā galva bija Upelnieks, un štābs sastāvēja no nacionāli pārliecinātiem virsniekiem, kas bija pret boļševikiem, bet ne vāciešiem draudzīgi”.
Šajā Kurzemes nostūrī 1944.–1945.gada ziemā bija gan dažādu Eiropas tautu bēgļi, gan nacionālpatriotiski cīnītāji, gan civiliedzīvotāju upuri. Un taisnība akadēmiķim Jānim Stradiņam, ka, “abstrahējoties no politiskiem un politizētiem vērtējumiem par kureliešiem, par leģionāriem, par “Sarkano bultu”, Zlēkās pirmām kārtām jāgodina tie cilvēki, kas šajā karā gāja bojā nevainīgi”.
LZA iniciatīvas grupas iecerēs ir iestādīt piemiņas birzi pie Zlēku pamatskolas un uzstādīt akmens medņa cilni leitnanta Roberta Rubeņa bataljona pēdējās kaujas vietā mežā pavisam netālu no Vēveru mājām. Priekšdarbi jau paveikti.

Voldemārs Hermanis

Ziedojumi akcijai “Akmens mednis”:

LV 97 UNLA 005000526814 a/s “Latvijas Unibanka”
vai zvanot pa tālruni 9006381 (Ls 1).