Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr.270/271, 26.07.2000.;

"LV" Nr.272/274, 28.07.2000.; "LV" Nr.278/280, 04.08.2000.; "LV" Nr.283/285, 09.08.2000.

II. Ilgtspējīga dzīvās dabas resursu izmantošana

20. Transports

20.3. Veicināt bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu biotopu saglabāšanos un jaunu veidošanu ceļmalās un ceļu trasēs

20.3.1. Atstāt atsevišķas krūmu grupas un nepļautus ceļmalu posmus atklātās ainavās, saskaņojot ar satiksmes drošības prasībām.

20.3.2. Stādīt dzīvžogus gar ceļiem un dzelzceļiem.

20.3.3. Atjaunot un stādīt jaunas alejas un koku grupas, saskaņojot tās ar satiksmes drošības prasībām.

Strauji attīstās arī Latvijas ostas. Ir izstrādāta Mazo ostu attīstības programma. Latvijas piekrastē ostas parasti ir izvietotas upju deltās. Kuģu satiksme un ūdens piesārņojums ostās ietekmē ceļotāju zivju migrācijas. Ostu padziļināšana un moli izmaina smilšu plūsmu jūras piekrastē. Smiltis, kas tiek izsmeltas ostā, tiek izgāztas jūrā. Šīs darbības tieši ietekmē zivju nārsta vietas. Smilšu plūsmas izmaiņas izraisa krastu abrāziju vietās, kur agrāk dominējuši smilšu akumulācijas procesi. Ostām attīstoties, ir nepieciešamas arvien jaunas teritorijas, bieži ostas tiek paplašinātas uz aizsargājamo teritoriju rēķina.

20.4. Veicināt ilgtspējīgas ostu saimniecības attīstību, kas neskartu citu tautsaimniecības nozaru un dabas aizsardzības intereses

20.4.1. Ostu plānošanā veikt vispusīgu ietekmes uz vidi novērtējumu.

20.4.2. Gadījumos, ja sabiedrības neatliekamu vajadzību apmierināšanai ir nepieciešama ostu teritoriju paplašināšana, veikt kompensācijas pasākumus dabas vērtību saglabāšanai.

20.4.3. Organizēt un kontrolēt smilšu izgāšanu jūrā, lai tā neskartu zivju nārsta un zivju mazuļu koncentrēšanās vietas.

20.4.4. Noteikt ierobežojumus kuģu satiksmei zivju nārsta laikā atbilstoši zivju aizsardzības plāniem.

20.4.5. Kontrolēt ūdens kvalitāti ostās un nodrošināt atkritumu savākšanu un balasta ūdeņu apstrādi ostās.

21. Komunālā saimniecība un pilsētvide

Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo sešās lielākajās pilsētās. Cilvēka veidotā vide kalpo par patvērumu daudzām tikai tur dzīvojošām sugām. Bieži mākslīgi veidotajos biotopos patvērumu rod arī vietējās savvaļas sugas. Tām labvēlīgus apstākļus iespējams nodrošināt, saglabājot piemērotus nelielus biotopus vai veidojot speciāli aprūpētas teritorijas parkos. Lielo pilsētu teritorijās būtisku daļu aizņem dabiskas ekosistēmas. Visbiežāk tie ir priežu meži, bet administratīvajās robežās iekļaujas arī kāpas, purvi, pļavas. Atlikušo nedaudzo jūrmalas pļavu platības gandrīz pilnīgi atrodas pilsētu teritorijās. Daudzas pilsētas un apdzīvotās vietas atrodas pie upēm un ezeriem. Pilsētu teritorijā iekļautās un blakusesošās dabiskās ekosistēmas cieš no paaugstināta piesārņojuma, tās apmeklē vai tajās uzturas ievērojami vairāk cilvēku nekā līdzīgās vietās citur.

Rūpīgi kopjot zālienus, aizvācot kritušās lapas, izzāģējot dobumainus kokus un nokaltušus zarus, samazinās potenciālas vietējo sugu dzīvesvietas pilsētās . Šādās ekosistēmās ir neliels augu un dzīvnieku sugu skaits, tāpēc tajās savukārt citām sugām ir nabadzīga barības bāze. Bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai nepieciešamos pasākumus vieglāk ievērot ir lielos parkos vai plānojot un veidojot jaunus, tomēr vēlams vismaz atsevišķus risinājumus ievērot, rekonstruējot un aprūpējot arī tradicionāli koptos apstādījumus pilsētu centrā.

21.1. Palielināt vietējām savvaļas sugām piemērotu biotopu platības parkos un apstādījumos

21.1.1. Atstāt mazāk koptus nogabalus lielo pilsētu meža parkos: retāk pļautus zālienus ar ziedošiem augiem, neizvāktas kritušās lapas.

21.1.2. Paplašināt pilsētām piemēroto apstādījumu veidus.

21.1.3. Stādīt mitrumu mīlošu augsto lakstaugu un krūmu grupas ūdeņu krastos.

21.1.4. Pilsētas mežos un mežaparkos maksimāli saglabāt vecos un dobumainos kokus, izvietot putnu būrus.

Galvenais cēlonis dižkoku bojāejai pilsētās ir sakņu bojāšana zemes darbos, kad notiek celtniecība, kā arī stumbru dedzināšana.

21.2. Realizēt efektīvu dižkoku aizsardzību pilsētās

21.2.1. Ievērot dižkoku aizsargjoslas, projektējot jaunas būves.

21.2.2. Izvietot informācijas zīmes pie dižkokiem, norādot to aizsardzības noteikumus.

Pilsētvides radīto faktoru slodze uz dabiskajiem biotopiem ir īpaši liela. Tie ļoti bieži ir piesārņoti ar nelegāli izvestiem sadzīves un rūpnieciskajiem atkritumiem. Bieži dabīgajos biotopos pilsētu teritorijā atpūtnieku radītā slodze ir daudz lielāka par optimālo. Tās rezultātā biotopi ir ievērojami izmainījušies un degradējušās arī to rekreācijas vērtības. Savukārt pļavas, nepļautas un neganītas, strauji aizaug.

21.3. Ievērojami samazināt nevēlamās izmaiņas pilsētu teritorijās iekļautajos dabīgajos biotopos

21.3.1. Pilsētu teritorijas plānojumā un detālplānojumos īpašu uzmanību pievērst ekosistēmu dabiskajiem komponentiem.

21.3.2. Maksimāli saglabāt pilsētu teritorijās iekļautos dabiskos biotopus, veidot to ekoloģisko tīklu un nodrošināt to aizsardzību.

21.3.3. Izstrādāt dabas aizsardzības plānus dabīgo ekosistēmu kompleksiem.

21.3.4. Nepieļaut mežu masīvu sadrumstalošanu.

21.3.5. Sekmēt dabīgo biotopu izmantošanu iedzīvotāju ekoloģiskajā izglītošanā.

21.3.6. Nodrošināt pļavu pļaušanu vai ganīšanu.

21.3.7. Regulēt un virzīt atpūtnieku plūsmu, labiekārtot intensīvi apmeklētas vietas pilsētu mežos un meža parkos.

21.3.8. Izstrādāt un ieviest atkritumu apsaimniekošanas sistēmu pilsētās, novērst neatļautu atkritumu izgāšanu.

21.3.9. Veidojot dažādas intensitātes atpūtas zonas upju un ezeru krastos, kā arī kāpās un liedagā, labiekārtot intensīvi izmantotos posmus un noteikt peldvietas.

21.3.10. Samazināt piesārņojumu upēs un ezeros.

21.3.11. Organizēt nevērtīgo pamesto būvju novākšanu.

21.3.12. Veicināt vietējo kokaugu un lakstaugu stādu izmantošanu kāpu nostiprināšanā un teritoriju apzaļumošanā.

Ļoti intensīvi pilsētu tuvumā tiek ievāktas daudzas krāšņi ziedošas augu sugas. Pēdējos gados lielā daudzumā pilsētu tirgos un veikalos pārdod arī ziemzaļos savvaļas augus, dažādu koku un krūmu zarus, kompozīcijās izmanto sūnas un ķērpjus.

21.4. Aizsargāt savvaļas dekoratīvo un ārstniecības augu resursus pilsētu teritorijā iekļautajos dabīgajos biotopos

21.4.1. Ierobežot un kontrolēt tirdzniecību ar savvaļas augiem.

21.4.2. Uzraudzīt īpaši aizsargājamo augu dzīvotnes.

Skatīt arī risinājumu 11.4.8.

Pilsētās un to apkaimē noris visintensīvākā svešzemju sugu savairošanās .

21.5. Mazināt svešzemju sugu izplatīšanos pilsētās

21.5.1. Samazināt nezālieņu platības: novērst neatļautu atkritumu vietu veidošanu un sakopt esošās atkritumu izgāztuves, labiekārtot jaunbūvju apkārtni.

22. Neorganisko (minerālo) derīgo izrakteņu ieguve

Grants un smilts, māla, kaļķakmens, dolomīta un ģipšakmeņa ieguve pēdējos gados samazinājusies 5–10 reizes, tomēr turpmāk prognozējams ieguves intensitātes pieaugums, jo krājumi nodrošina nepieciešamos celtniecības materiālus un būvmateriālu ražošanas izejvielas. Visā valstī uzskaitīti apmēram 2500 karjeru, kuri aizņem 0,1% valsts teritorijas.

Vislielāko ļaunumu bioloģiskajai daudzveidībai nodara karjeru ierīkošana vietās, kur koncentrēti reti biotopi un sugas. Nozīmīgi grants krājumi ir osu grēdās, kur sastopamas ļoti retas augu sabiedrības. To dienvidu nogāzes ir vairāku retu augu un kukaiņu sugu vienīgie vai galvenie dabiskie biotopi. Ierīkojot karjerus, ir iznīcināta daļa šādu retu sugu atradņu. Arī virs seklām kaļķakmens un dolomīta iegulām parasti aug kaļķainas augsnes mīlošu augu sabiedrības ar vairākiem mūsu floras retumiem, ar kuriem savukārt saistītas retas kukaiņu sugas. Karjeri degradē ainavu un, ja tos atstāj nesakoptus, ir pat bīstami cilvēkiem un mājdzīvniekiem. Karjeru izstrādāšana parasti ietekmē gruntsūdeņus un dzeramā ūdens krājumus plašā apkārtnē.

22.1. Novērst retu biotopu un retu sugu atradņu iznīcināšanu, ierīkojot jaunus karjerus un paplašinot esošos

22.1.1. Projektējot esošo karjeru paplašināšanu un jaunu izstrādi, veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, iekļaujot arī ietekmes uz bioloģisko daudzveidību novērtējumu.

22.1.2. Teritorijas plānojumos noteikt katra karjera rekultivācijas veidu (ūdenskrātuve, mežs, lauksaimniecības zemes).

22.1.3. Nodrošināt teritorijas plānojumam atbilstošu rekultivācijas projektu izstrādāšanu, jau esošo projektu pilnveidošanu un to īstenošanu.

22.1.4. Apsekot tos karjerus, kuros derīgo izrakteņu ieguve pārtraukta un novērtēt rekultivācijas nepieciešamību.

22.1.5. Pētīt ekosistēmu attīstību pēc rekultivācijas un izstrādāt ieteikumus rekultivācijas metožu uzlabošanai.

22.1.6. Pētīt reto un izzūdošo sugu savairošanos karjeros un to atjaunošanos pēc rekultivācijas.

22.1.7. Plānot speciālus kompensācijas pasākumus dabas vērtību saglabāšanai, ja īpašos gadījumos jāatļauj derīgo izrakteņu ieguve bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgās vietās.

23. Kūdras ieguve

Kūdras atradnes aizņem 10,4% valsts teritorijas. Tās klāj ne tikai purvi, bet arī daži slapjo mežu tipi uz kūdras augsnēm. Kūdras ieguves lauku platība veido 0,4% no valsts teritorijas. Pašlaik izmanto apmēram 25% no kūdras iegūšanai sagatavotajiem kūdras laukiem un ievērojama jaunu lauku izveidošana nav paredzēta.

Kūdras resursi atjaunojas, un šobrīd kūdras gada pieaugums pārsniedz ieguves apjomu. 1997. gadā tika iegūti 632 tūkstoši tonnu kūdras. Ieguves apjoms, salīdzinot ar 80. gadu beigām, samazinājies aptuveni 5 reizes. Ievērojami samazinājusies mazsadalījušās augstā tipa kūdras ieguve, kuru izmantoja pakaišiem. Palielinājies mazsadalījušās kūdras eksports. Pēc Rīgas TEC I slēgšanas samazināsies kūdras patēriņš enerģētikā. Plānots, ka perspektīvā maksimālais kūdras ieguves apjoms var sasniegt apmēram 1 miljonu tonnu gadā.

Izstrādāto kūdras ieguves lauku vietā veidojas jauni biotopi, kas ir nozīmīgas putnu ligzdošanas un atpūtas vietas.

Kūdras ieguves vietās ir ievērojami mainīts hidroloģiskais režīms. Šādas izmaiņas plašā apkaimē ietekmē gan augu, gan dzīvnieku valsti. Izzūd mitrumu mīlošas sugas, starp kurām, piemēram, mežos, ir vairākas pārmitriem augšanas apstākļiem piemērojušās retas graudzāļu, grīšļu, orhideju, kā arī sūnu un bezmugurkaulnieku sugas. Nosusinātajos biotopos aug bieži sastopamas sugas, veidojot dabiskiem apstākļiem neraksturīgas sabiedrības.

23.1. Samazināt augu un dzīvnieku sabiedrību izmaiņas kūdras laukiem blakusesošajās teritorijās

23.1.1. Pētīt sagatavoto kūdras ieguves vietu hidroloģiskā režīma izmaiņu ietekmi uz apkārtnes ekosistēmām.

23.1.2. Beidzot kūdras ieguvi kādā purva daļā vai visā ieguvei sagatavotajā platībā, izstrādāt priekšlikumus hidroloģiskā režīma optimizēšanai, sekmējot purva un citu blakusesošo mitrāju ekosistēmu saglabāšanos un atjaunošanos.

Jaunu kūdras lauku veidošana ietekmē ne tikai plašu apkaimi, bet arī tieši var iznīcināt vērtīgus biotopus un retu sugu atradnes.

23.2. Novērst reto purvu un mežu biotopu iznīcināšanu kūdras ieguves vietās

23.2.1. Izstrādājot vai pārstrādājot kūdras ieguves un renaturalizācijas (rekultivācijas) projektus, novērtēt ietekmi uz vidi, izvērtējumā ietverot ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

23.2.2. Iegūt kūdru jau iesāktās kūdras raktuvēs, kā arī kūdras ieguvei sagatavotos kūdras laukos. Neplānot neskartu purvu izmantošanu.

23.2.3. Beidzot kūdras ieguvi visā sagatavotajā purva platībā vai tās daļā, nodrošināt šo platību sakārtošanu un apsaimniekošanu saskaņā ar renaturalizācijas (rekultivācijas) projektu.

23.2.4. Pētīt izstrādāto purva platību pašatjaunošanos un izstrādāt ieteikumus mākslīgai atjaunošanai.

23.2.5. Noteikt kūdras ieguves lauku renaturalizācijas vai rekultivācijas veidu teritorijas plānojumos.

24. Sapropeļa ieguve

Latvijas ezeros ir 800–900 milj.m3 lieli sapropeļa krājumi (170–190 milj. t pie nosacītā mitruma 60%). Vidēji vienā gadā ezeros izgulsnējas 1–2 mm biezs sapropeļa slānis. Lauksaimniecības zemju un mežu meliorācija ievērojami veicināja straujus sapropeļa uzkrāšanās tempus. Sapropeļa ieguve 80. gadu beigās pārsniedza 130 000 t gadā. To izmantoja tīrumu mēslošanai. Pašlaik tā gandrīz pārtraukta, jo nav ekonomiski izdevīga. Tuvākajā laikā straujš sapropeļa ieguves pieaugums nav paredzams.

Ezeriem aizvien vairāk aizsērējot, tajos izmainās augu valsts. Samazinoties ūdens slāņu biezumam un pūstot atmirušajiem augiem, samazinās skābekļa daudzums ūdenī, kas izraisa zivju slāpšanu.

Sapropeļa ieguve aizkavē aizaugšanu un zināmā mērā atjauno iepriekšējo ekoloģisko situāciju ezeros. Tomēr precīzu zinātnisko pētījumu apkopojuma par sapropeļa ieguves ietekmi uz bioloģisko daudzveidību ezeros nav.

24.1. Novērst nevēlamas ezeru ekosistēmu izmaiņas sapropeļa ieguves vietās

24.1.1. Katram sapropeļa ieguves objektam izstrādāt ieguves un rekultivācijas projektu, novērtējot ietekmi uz vidi, izvērtējumā ietverot ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

24.1.2. Pētīt sapropeļa ieguves ietekmi uz ezeru sabiedrībām un to dinamiku ieguves laikā un pēc tās.

24.1.3. Veicināt sapropeļa ieguvi eitrofos ezeros, vienlaikus uzlabojot to ekoloģisko stāvokli.

25. Valsts aizsardzība

Armijas mācību poligonos nereti iekļauti vērtīgi dabas objekti. Tā kā poligona teritorija ir slēgta, daudzos biotopos var saglabāties sugas, kuras jutīgas pret cilvēka radītiem traucējumiem un citur apkaimē nav sastopamas. Savukārt vietās, kur regulāri pārvietojas militārā tehnika, var savairoties sugas, kurām nepieciešami regulāri cilvēka radīti traucējumi. Tāpēc armijas poligoniem ir sava nozīme noteiktu sugu un biotopu aizsardzībā.

25.1. Saglabāt bioloģisko daudzveidību armijas poligonos

25.1.1. Veikt vispusīgu dzīvās dabas daudzveidības inventarizāciju poligonu teritorijā.

25.1.2. Maksimāli saglabāt dabiskos biotopus, veidojot ekoloģisko tīklu.

25.1.3. Izstrādāt poligona teritorijas dabas aizsardzības plānu.

25.1.4. Regulāri sekot ekosistēmu un reto sugu populāciju stāvoklim poligona teritorijā.

 

III. Vides politikas līdzekļi un priekšnosacījumi bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas ieviešanai

Dabas aizsardzībai Latvijā ir senas tradīcijas. Pirmā aizsargājamā teritorija mūsu valstī tika izveidota jau 1912. gadā — Moricsalas rezervāts. Latvijas brīvvalsts laikā tika pieņemti pirmie nozīmīgākie likumdošanas akti. Pēc Otrā pasaules kara par dabas aizsardzību bija atbildīgs meža sektors līdz laikam, kad nodibinājās Vides aizsardzības komiteja un beidzot — 1993. gadā, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Šī ministrija ir atbildīga par dabas aizsardzības politikas veidošanu un ieviešanu, par likumdošanas izstrādāšanu un saskaņošanu ar Eiropas Savienība likumdošanu. Atbilstoši Ministru kabineta 1999.gada 10.februāra rīkojumam Nr.60. "Par 1992. gada 5. jūnija Riodežaneiro Konvencijas par bioloģisko daudzveidību izpildi" VARAM koordinē šīs konvencijas ieviešanu un vada Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas izstrādāšanu. Rīkojums nosaka arī starpministriju komisijas izveidošanu VARAM valsts sekretāra vadībā.

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  dace bebre