Kā veidosim veselības aprūpes budžetu

Profesionāļi turpina diskusiju, kā veidot veselības aprūpes budžetu Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Laikā, kad jaunā valdība strādā pie 2005. gada budžeta veidošanas, viens no aktuālākajiem jautājumiem, protams, ir par finansējumu medicīnai. Ne mazāk svarīgi ir rast atbildi, pēc kādiem principiem jāveido veselības aprūpes budžets.
Veselības ekonomikas asociācijas pagājušonedēļ rīkotajā konferencē iezīmējās divas iespējas: veselības aprūpes budžetu veidot pēc sociālās apdrošināšanas principa (kā pensijas), valstij maksājot par tiem, kas nav nodokļu maksātāji, otrais variants – valsts budžeta finansējums plus privātā apdrošināšana.

Reformām medicīnā trūcis naudas

Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras profesors Ģirts Briģis atbildi uz šo tik svarīgo jautājumu meklēja gan Eiropas valstu pieredzē, gan Latvijas veikto reformu kontekstā.

Par svarīgākajiem veselības aprūpes pavērsieniem aizvadītajos gados profesors uzskata Latvijas Ārstu biedrības 1989. gada paziņojumu par apdrošināšanas medicīnas ieviešanu, 1993. gadu, kad nodibināta Labklājības ministrijas Veselības pārvaldes centralizētā norēķinu kase un lokālās slimo kases, nodalīti maksātāji no pakalpojumu sniedzējiem. Arī 1997. gadu, kad sākta primārās veselības aprūpes reforma un reģistrēšanās pie ģimenes ārstiem, kā arī 1999. gadu – kad ģimenes ārstu apmaksā ieviests jauktais finansēšanas modelis. Reformu novērtēšanas kritēriji ir: atbilstība (cilvēku vajadzībām, sociālās un veselības politikas prioritātēm), adekvātums esošajai situācijai, efektivitāte, vienlīdzība starp izmaksām un ieguvumiem un iedzīvotāju atsaucība. Runājot par procesiem Latvijā, Ģ. Briģis min Pasaules veselības organizācijas 2000.gada ziņojumu, kurā iedzīvotāju apmierinātības ziņā Latvija ir 72. vietā pasaulē (te gan jāteic, ka mums ir citas prasības nekā daudzu Āzijas vai Āfrikas valstu iedzīvotājiem), bet, vērtējot taisnīgumu finanšu līdzekļu sadalījumā, – 165. vietā.
Vērtējot, kādēļ neviens no veselības aprūpē iesaistītajiem (ārsti, pacienti, valsts) nav apmierināti ar notikušo, vietā ir jautājums: nepareizas reformas vai absolūti nepietiekams finansējums? Veselības jomas eksperts atbild ar pretjautājumu: cilvēks neēd tāpēc, ka ir slims, vai ir slims tāpēc, ka nav ko ēst? Skaitļi runā paši par sevi: 15 valstu Eiropas Savienība gadā viena iedzīvotāja veselības aprūpei tērē 2000 dolāru, Latvija – 380.
Hrestomātiski zināmais veselības aprūpes trīsstūris ir iedzīvotājs, pakalpojumu sniedzējs un maksātājs. Līdz šim reformas ir skārušas pirmos divus, nu kārta trešajam posmam.

Jāpiesaista privātie apdrošinātāji

Pasaulē ir 4 veselības aprūpes finansēšanas modeļi: valsts (Lielbritānija, Skandināvija, Itālija, Spānija, Portugāle), sociālā apdrošināšana (Vācija, Francija, Nīderlande, Slovākija, Čehija, Horvātija), privātā apdrošināšana (ASV), pašpalīdzības fondi (Singapūra). Visā Eiropā šobrīd notiek pāreja no sociālās apdrošināšanas uz valsts finansējumu (jo samazinās nodokļu maksātāju – iemaksu veicēju – skaits). Otra zīmīga tendence – apdrošināšanas fondi zaudē neatkarību no valsts.
Latvijā sociālās apdrošināšanas aizstāvju argumenti – pieaugs ieņēmumi veselības aprūpē, darba devējs būs motivēts veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Savukārt kontrargumenti – 29,1% no strādājošiem saņem minimālo algu, liels ir bērnu, pensionāru, invalīdu un bezdarbnieku īpatsvars. Ieviešot īpašu veselības maksājumu, jārunā par nodokļu sloga palielinājumu. Valstij tāpat būs jānodrošina nabadzīgo iedzīvotāju (kuri bieži tādi ir tikai “uz papīra”) veselības aprūpe.
Profesors Ģ. Briģis uzskata, ka Latvijai, tāpat kā pārējai Eiropai, jāiet valsts finansējuma ceļš, piesaistot brīvprātīgos apdrošinātājus.
Apdrošinātāju asociācijas prezidents Ivars Priedītis atzina, ka apdrošinātāji būtu gatavi aktīvāk iesaistīties veselības apdrošināšanā, ja būtu skaidrāki spēles noteikumi. Valstij skaidri jāpasaka, ko tā apdrošina un kas paliek privātajiem. Tāpat būtu jātiek skaidrībā par pakalpojumu cenu un apmaksāto pakalpojumu grozu nedrīkstētu mainīt gada vidū. Jāatgādina, ka šobrīd privātas personas nevar apdrošināt veselību. Jo tas apdrošināšanas kompānijām nes milzīgus zaudējumus. Veseli strādājošie apdrošinās tikai tad, ja zina, ka būs jāārstējas slimnīcā. Līdz ar to apdrošinātājiem tie ir simtprocentīgi zaudējumi. Izeja varētu būt likumdošanas maiņa, atļaujot slēgt individuālos veselības apdrošināšanas līgumus uz vairākiem gadiem, veidojot uzkrājumus.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv