Saliksim punktus uz “i”

Latvija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO

Aleksandrs Kiršteins, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, – “Latvijas Vēstnesim”

Aleksandrs Kiršteins Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Jau kopš 2001.gada rīkojāmies kā ES dalībvalsts

– Nobeigumam tuvojas gads, kad kvalitatīvi mainījās mūsu valstiskuma statuss – Latvija iestājās NATO un Eiropas Savienībā (ES).

– Runājot par ES Jauno kaimiņattiecību politiku, es domāju, šeit mūsu valstij ir lielāka loma, nekā Latvijā to pašlaik novērtē. Mūsu intervijas dienā Saeimā viesojas Gruzijas vēstnieks. Ne tikai tāpēc, lai formāli apmeklētu mūsu un Eiropas lietu komisiju. Londonā šogad tika parakstīta vienošanās starp britu parlamentu, Latvijas Saeimu un Gruzijas parlamentu par sadarbību starp Eiropas lietu komisijām. Latvieši piedāvā Gruzijai palīdzību likumdošanas sakārtošanā atbilstoši ES prasībām, un mēs jau šo palīdzību sniedzam. Mēs viņiem pārsūtām likumprojektus un ES direktīvas, kas tiek tulkotas. Izskaidrojam problēmas, kas sai-stītas ar šo likumdošanas aktu ieviešanu. Mums ir sadarbība ar dažādām Gruzijas ministrijām. Mēs esam ziedojuši diezgan lielus līdzekļus Gruzijas parlamenta modernizēšanai, esam viņiem palīdzējuši ar datoriem. Notiek cieša sadarbība starp Latvijas un Gruzijas aizsardzības ministrijām – mēs viņiem piegādājam samērā modernas sakaru sistēmas un programmnodrošinājumu, dažādas citas lietas. Tas pierāda, ka Latvija ES Jauno kaimiņattiecību politikā spēlē neproporcionāli lielu lomu – ņemot vērā mūsu iedzīvotāju skaitu un mūsu ekonomisko potenciālu.
Es gadu biju novērotājs Eiropas Parlamentā un varu teikt: izstrādājot jebkuru dokumentu par attiecībām ar Krieviju vai Ukrainu, arī ar bijušajām sociālistiskajām valstīm, tieši baltieši spēlē ļoti ietekmīgu lomu. Līdz ar to argumentēts ir arī mūsu uzskats, ko pamatojām Ārlietu komisijā, ka Latvijā nevajadzētu rīkot referendumu par Eiropas konstitūcijas ratificēšanu, jo šie noteikumi faktiski ir labāki par Nicas līgumu. Gan runājot par veto tiesībām, gan par to, ka mēs saglabājam savu komisāru līdz 2014. gadam. Bet pats galvenais – mēs savu suverenitāti esam ne tik daudz ierobežojuši, cik paplašinājuši. Piemēram, mēs lemjam par zivju resursiem ne vien Rīgas jūras līcī, bet arī kaut kur pie Zviedrijas vai Dānijas krastiem. Nerunājot jau par to, ka mūsu vēstnieki piedalās NATO Padomes darbā.

Joprojām dzīvie mazvērtības kompleksi

– Taču mūsu sabiedrībā joprojām prevalē ņemšanas sindroms: ko gan mēs, maza valsts, varam? Mums par maz dod! Kaut vesela virkne faktu liecina, ka Latvija no ņēmējas kļūst par devēju jeb donoru. Par to liecina kaut vai fakts, ka vasarā savu darbību Latvijā beidza ANO Attīstības programmu koordinatore. Kāda, jūsu aplēsēs, ir proporcija starp Latviju devēju un Latviju ņēmēju?

– Ļoti interesanta tēma. Savā laikā eiroskeptiķi bija izrēķinājuši, ka ES mums iedošot kādus 50 miljonus eiru, bet mēs būšot spiesti atdot Eiropas Savienībai kādus 100 miljonus. Salīdzinājumam es varu pateikt nākamā gada skaitļus: ārējā ES palīdzība, protams, kopā ar mūsu pašu līdzfinansējumu, pārsniegs 500 miljonus latu. Protams, Latvijas pusei šajos projektos ir jāpiemaksā. Bet te ir divi plusi. Ja mums nebūtu šīs iespējas izmantot ES fondus, mēs varētu lemt par dažādiem projektiem. Bet nauda tiktu sadrumstalota, un mēs to izlietotu neracionāli. Tagad ES atbalstītie projekti iziet zināmu novērtēšanas stadiju. Vispirms jau tiek izskatīti Budžeta komisijā. Un, lai apstiprinātu šo ES fondu naudu, mēs esam spiesti dot līdzfinansējumu – es runāju galvenokārt par lauksaimniecību un reģionālo attīstību, kā arī par lielajiem infrastruktūras projektiem – ceļu būvi, dzelzceļu un ostu modernizāciju. Par visiem projektiem ir bijusi iepriekšēja apspriešana, bet pēc projekta realizēšanas ir audits. To izskata Eiropas Parlamenta Budžeta komisija un Budžeta kontroles komisija vai Audita tiesa Luksemburgā. Tie visi ir atklāti projekti. Pat ja sabiedrība bieži vien runā, ka ES nauda tiek izdalīta “pēc pazīšanās” vai tamlīdzīgi – visi šie projekti tiek pārbaudīti.
Bet es jums gribētu pieteikt vēl dažas summas. Šogad mums, pēc Finanšu ministrijas pēdējiem datiem, paliek pāri vairāk nekā simt miljoni latu neizmantotas ārējās palīdzības.

Kāpēc paliek pāri nauda

– Kā rodas šāda šķietami paradoksāla situācija, kad netiek izmantota mums pieejamā nauda?

– Lai šo ES naudu izmantotu, nepieciešami konkrēti projekti. Protams, nenoliedzami, tur ir zināma birokrātija, bet ar to jārēķinās. Nauda gan neiet zudumā, tā pāriet uz nākamo gadu. Bet, tā kā nākamgad naudas plūsma būs nesalīdzināmi lielāka, tad mums būs jāizlieto gan šogad neizmantotie 100 miljoni, gan nākamā gada nauda. Tā ka nākamgad jau varbūt mums iekrāsies neizmantoti 200 miljoni. Respektīvi, mēs pirmo reizi esam saskārušies ar problēmu, ka naudas ir par daudz, nevis par maz. Protams, mums trūkst naudas visās jomās, bet jāsaprot, ka nevar šo ES naudu iedot katram, kam iegribētos būvēt gaisa pilis. Par katru summu, kas saņemta, ir jāatbild. Šī nauda jārealizē konkrētā pamatotā projektā. Kaut vai šāds piemērs. Šogad mēs nevarējām sākt Saulkrastu apvedceļa būvi par kādiem 20 miljoniem eiru, jo celtniecības jaudas faktiski ir izsmeltas. Arī šo projektu nācās pārcelt uz nākamo gadu. Tajā pašā laikā mums jau trešo vai ceturto gadu ir visstraujākais iekšzemes kopprodukta pieaugums. Šajā ziņā mēs ES stabili esam pirmajā vietā. Igauņiem šogad būs virs 5 procentiem, mums – pie 8 procentiem. Zināmā mērā tas arī, protams, izraisīs inflāciju, jo lielas naudas masas ieplūšana dažādos projektos velk aiz sevis algu pieaugumu. Tad vēl dažādas indeksācijas, sociālie pabalsti, kas savukārt palielina patēriņu. Tas varētu būt tāds neliels negatīvais mūsu attīstības aspekts, taču arī tas nav nekas briesmīgs.

– Vai tas nedraud Latvijai ar ekonomikas pārkaršanu, kas gan būtu nopietna problēma?

– Es domāju, ka tuvākajos gados tas mums nedraud. Algas pieaug straujāk, un dzīves līmenis pieaug. Bet kāpēc es to stāstu? Es domāju, tik strauji pieaugot budžetam, palielinās arī Latvijas iemaksas dažādos starptautiskos fondos. Piemēram, no Aizsardzības ministrijas – miera uzturēšanas spēkiem apmēram 5 miljoni latu. Ja mums pirms diviem trim gadiem bija problēma, sūtot savus karavīrus starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās, vajadzēja vienoties ar attiecīgo valsti, kuras karaspēka daļai mūsu karavīri tika pievienoti, vai nu tie bija dāņi, vai amerikāņi, vai poļi, kā tagad Irākā, dabūt attiecīgo tehnisko nodrošinājumu un runāt par bruņu transportieriem, tad tagad mums jau ir pietiekami daudz līdzekļu, lai to visu iegādātos paši. Tuvākajos desmit gados mēs varēsim izveidot vienu no vismodernākajām vienībām. Atbilstoši NATO jaunajai devīzei – mazāk, ātrāk, precīzāk. Latvija tuvojas šim līmenim.

Mērķis par turīgu vidusšķiru

– Par spīti jūsu minētajam progresam, Latvijā vēl ir daudz nabadzīgu cilvēku.

– Jā, bet vai jūs zināt, ka Rīgas iedzīvotāju ienākuma līmenis ir vidēji par 34 procentiem lielāks nekā vidēji desmit jauno ES dalībvalstu līmenis? Protams, Rīga nav visa Latvija. Jā, bet Rīga ir reģions, nosacīti sakot, no Saulkrastiem un Zvejniekciema, ietverot Siguldu, Ogri, Jelgavu, Jūrmalu… – pilsētas, no kurām daudzi brauc strādāt uz Rīgu, kur dzīvo vairāk nekā 60 procenti no Latvijas iedzīvotājiem un tiek saražots vairāk nekā 65 procenti no Latvijas nacionālā kopprodukta.
Tātad galvenā problēma ir zemais dzīves līmenis lauku rajonos, no kuriem īpaši jāmin Ludzas, Rēzeknes rajons. Izeja, manā izpratnē, ir tikai ES strukturālo fondu piesaistē. Jo, pareizi izstrādājot pašvaldību reformu, ko neesam pabeiguši, ir iespējams piesaistīt ļoti lielu ES naudu tieši sociālo problēmu risināšanai. ES paredz finansējumu galvenokārt infrastruktūras projektiem, dzelzceļiem, kas arī ir nozīmīgi, piemēram, ātrgaitas dzelzceļš no Berlīnes uz Tallinu, kas dod arī peļņu tiem, kas šos ceļus būvē. Bet ir arī tieši kohēzijas fondi un dažādi citi sociālie, izlīdzināšanas pabalsti. Protams, sociālā palīdzība nav labākais problēmas atrisinājums, atceroties filozofiju, kuras mērķis ir dot katram iespēju sameklēt labu darbu.
Ko var darīt valdība? Valdība nevar Latgalē visu laiku ņemt uzņēmējus aiz rokas vai būvēt valsts rūpnīcas.
Ko Latvija ir izdarījusi? Samazinājusi nodokļus. Tagad šajā jomā mēs esam tūlīt aiz Īrijas, kur uzņēmumu ienākuma nodoklis tagad ir 12%. Mums tas ir 15%. Es piekrītu tiem, kas saka, ka Latvijā šo nodokli vēl vajadzētu samazināt. Rezultātā mēs esam panākuši, ka mazie un vidējie uzņēmumi ne tikai no Skandināvijas valstīm, bet arī no Vācijas un arī no Lielbritānijas izsaka vēlmi pārcelties uz Latviju. Aizkrauklē, piemēram, amerikāņi ieguldījuši 60 miljonus, lai uzbūvētu Baltijas valstīs lielāko logu un durvju ražotni, bet Jelgavā beļģi būvē lielāko automobiļu sēdekļu rūpnīcu. Jo mums ir pievilcīga nodokļu politika.
Mūsu mērķis ir izveidot turīgu vidusšķiru. Lai nebūtu tā, ka bezdarbs joprojām daudzos rajonos ir 20%. Ir jāizmanto reģionālie attīstības fondi, jāveicina savu mazo un vidējo uzņēmumu attīstība un ārzemju investīciju piesaistīšana.
Diemžēl mums joprojām nākas saskarties ar histēriskiem paziņojumiem, ka “valsts ir izzagta”, ka “viss iet šķērsām” un ka agrāk viss esot bijis labi. Statistikas dati pierāda, ka mūsu ekonomikas attīstība ir uz pareizām sliedēm.
Problēma ir tā, ka mēs ieņemam pēdējo vietu gan pasaulē, gan ES pēc uzņēmēju skaita uz tūkstoš cilvēkiem.

Intervijas nobeigums – seko

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv