Tauta manas mājas

Kāpēc šī grāmata izdota svešumā, ja pirmais izdevums izdots Rīgā, Preses nama apgādā 1993.gadā. Tāpēc, ka svešuma latviešiem zem kājām gulstas Latvijas brīvības ceļš, kas aicina doties palīgā mūsu tautas kodolam tēvzemē, ku®am jācīnās smagos apstākļos ar okupantu paliekām, organizēto noziedzību un galvenais — mūsu tautas dzīvā spēka problēmām, kad ik gadus Latvijā mirst vairāk, nekā dzimst. Šajā situācijā ir svarīgi, ka latviešu jaunāko gadu gājums atgrieztos Latvijā un kaut cik izlīdzinātu starpību starp mirušajiem un dzīvajiem par labu rītdienai. Latvijā negaida vieglas dienas, bet, ja tauta tās panes, tad varam arī mēs. Šis aicinājums nāk no latviešu tautas dvēseles bez kādiem pārmetumiem par negribu, atrunāšanos no senā sauciena — tauta ir briesmās. Ikvienam pašam jāizšķi®as, kur mūsu īstās mājas no paaudzes paaudzēs.

Kad grāmata iznāca Rīgā, ļaudis, to lasīdami, sacīja, ka grāmatas īstā vieta ir pie svešuma latviešiem visās zemēs, kur vien latviešu dzimums mīt un vēl nav aizmirsis latviešu valodu un Latvijas brīvības ceļu.

Ir tiesa, latvieši svešumā ir nesuši milzu upu®us savas tautas brīvības atgūšanas cīniņā turpat pusgadsimtu. Kopā ar baltiešiem, citām apspiestām tautām mēs varam lepni sacīt, mēs bijām pie Latvijas ārējās brīvības šūpuļa, varbūt, paši pirmie.

Tauta ir briesmās. Iesim palīgā, kas varam un gribam. Iesim! Jāiet! Ejam!

Andrejs Eglītis

Stokholmā, 1995.

Ievads dzejas grāmatas "Tauta manas mājas" otrajam izdevumam

Andrejs Eglītis

Jūs prasāt, kur šodien ņemt spēka vārdus.

Tie man deg uz mēles, kad dzirdu vecā pērkona brīdinošos dārdus.

Velti mēs lādamies un tautas vainās beram dzīvu sāli,

bet es pļavā sveicināju veldrē sagriezušos mieža brāli.

Tie jaunā spēka vārdi, vai dzirdam tos nākot —

Jā. Zem jaunā gadu tūkstoša, sirdīs tiem pukstēt sākot.

Rīgā 1999./2000.

Tā pati tauta ir. Tā šodien mūsu zemes sāls.

Tas nekas, ka reizēm mēness izveļas no nakts — noraudājies bāls.

Ko dos mums nezināmais, ko nezināmam dosim mēs.

Kas mājos mūsu debesīs, kas mūsu zemi ars un sēs.

Kā mierinot no velēnām uz augšu slējies lemess asais gals —

Ne mūžam nemirs zemnieki, tie mūžos rudzu druvas tautai maizē mals

Bet maskaviešu prusaki, tie sarkanie, tie tautas asaras ar pelavsieku kopā mals

— Tas nebūs mūsu tautas gals.

Rīgā 2000.

Dzejas grāmatu "Tauta manas mājas", kas Preses nama apgādā Latvijā iznāca 1993.gadā, dažus gadus vēlāk citā ietērpā, ar citiem ievadrakstiem un papildinājumiem laida klajā Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonds Kanādā. Autora honorāra vietā saņemtās grāmatas Andrejs Eglītis tagad priecīgs izdāvā skolām, ar kurām dzejniekam izveidojušās ļoti labas attiecības. Atgriezies no savām trimdinieka gaitām mājās, viņš drīz vien devās uz Bausku, kur notika skolēnu mazā parlamenta rīkota sanāksme par Latvijas vēstures mācīšanu skolā, ciemojās pie topošajiem poligrāfiķiem, kopā ar Madonas novada skolēniem piedalījās Oskara Kalpaka piemiņas sarīkojumā un Tukuma ģimnāzijā bija starp klausītājiem Ilzes Arnes autorvakarā, kurā skanēja tikai dziesmas ar viņa dzeju. Šovasar Skolēnu Dziesmu svētkos lielais kopkoris dziedās dziesmu "Turiet savu zemi ciet", kura nāk tieši no šīs dzejas grāmatas un kurā ir arī daudz citētās rindas "Savu zemi paturēt —/ Savas mātes valodiņu;/ Valodiņa zemi tur,/ Zeme tur valodiņu./ Nevaram — viens bez otra nevaram./ Vienam zūdot, otrs mirst;/ Vienam otrā turoties,/ It neviens mūs neizšķirs".

Dzejnieks domā, ka šogad Draudzīgā aicinājuma diena 28.janvārī pagājusi pārāk klusu. Vajadzētu kaut vai savu skolu atcerēties. Nevis vienreiz, bet katru gadu. Lai skolās nonāktu arvien vairāk grāmatu. Daudzas skolas gan Rīgā, gan novados saņēmušas Andreja Eglīša dzejas izlasi "Roka roku rokā tur", ko apgāds "Daugava" izdeva 1997.gadā, kad autors svinēja 85.dzimšanas dienu. Gan Latviešu nacionālā fonda uzdevumā, gan pats savā vārdā dzejnieks skolām dāvinājis apgāda "Jāņa sēta" izdoto "Latvijas vēsturi kartēs", daudzas fondam ziedotas un arī paša pirktas grāmatas. Jautāts, kuru skolu viņš uzskata par savējo, Andrejs Eglītis saka:

— Ļaudonas vidusskolu nevaru saukt par savu, jo tur mācījos tikai pamatskolā. Pēc tam pabeidzu Rīgas pilsētas tehnikumu, kur mums bija brīnišķīgi skolotāji. Vēl tagad ar lielu mīlestību noskatos uz namu Gaiziņa ielā, kad eju garām uz Zinātņu akadēmijas augstceltni. Bet mana tehnikuma tur sen vairs nav. Tā nu es kopā ar Latviešu nacionālo fondu cenšos gādāt par visām skolām, sevišķi par tām, kas tālāk laukos.

Dzejnieks 1947.gadā bija starp Latviešu nacionālā fonda dibinātājiem un joprojām ir tā ģenerālsekretārs. Pēdējos gados fonda rūpju lokā ir palīdzības sniegšana daudzbērnu ģimenēm un lauku skolu apgāde ar datoriem. Kad dzejniekam jautā, vai fonds varētu atbalstīt kāda galvenokārt jaunajai paaudzei paredzēta albuma izdošanu, viņš ir gatavs tūlīt ziedot kādu artavu no paša pensijas, bet fonds pašlaik to nevarot atļauties, jo draudīgais demogrāfiskais stāvoklis ar pārlieku straujo iedzīvotāju skaita samazināšanos liekot domāt pirmām kārtām par atbalstu ģimenēm, kas audzina bērnus.

... Tas bija 1998.gada 13.augusts, kad Andrejs Eglītis izkāpa no lidmašīnas, kas viņu pēc vairāk nekā piecdesmit trimdas gadiem no Stokholmas bija pārvedusi mājās. Viņa mājīgajā dzīvoklī ir tikai maza daļa no mūža gājumā krātās bibliotēkas un daudzu mākslinieku dāvinājumiem — grāmatas un gleznas aizceļojušas uz skolām un muzejiem. Toties ir tas pats pamatīgais rakstāmgalds, pie kura viņš zviedru zemē strādājis un pie kura ir tik daudz uzrakstīts. Pēc atgriešanās mājās dzejnieks teicās ķerties pie periodikā izkaisīto dzejoļu un publicistikas kārtošanas. Ar to nekur tālu nav tikts. Bijis daudz tikšanos ar skolu jaunatni un karavīriem, bijuši izbraukumi uz kantātes "Dievs, Tava zeme deg!" pirmatskaņojuma 55.gadadienas koncertiem Rīgas, Kuldīgas, Skrundas un Zlēku dievnamos. Tomēr visvairāk laika tiek ziedots Latviešu nacionālā fonda darbībai. Tās ir neskaitāmas vēstules un neskaitāmi tālruņa zvani uz visiem kontinentiem. Joprojām tiek vākti līdzekļi fonda darbības paplašināšanai. Un tas nu vislabāk padodas pašam dzejniekam, jo viņa vārds nevienam nav svešs.

Šīsziemas negantais gripas vīruss nesaudzēja arī Andreju Eglīti, bet nu jau dzejnieks ir uz kājām. Viņš atkal gādīgi aprūpē savas daudzās puķes vāzēs un podos, ir atsācis savus tālos gājienus līdz Daugavmalai un ikdienas pastaigu līdz Brīvības piemineklim un pastam. Tapuši arī jauni dzejoļi. Divus dzejnieks uztic "Latvijas Vēstnesim". Publicējam tos līdz ar ievadvārdiem dzejas grāmatas "Tauta manas mājas" atkārtotajam izdevumam.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore