1990.gada 24.jūlija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu ieņemiet savas vietas! Lūdzu reģistrēties! Rezultātu? Sēdē piedalās 132 deputāti.
Turpinām izskatīt jautājumu par Latvijas Republikas valdības programmu. Mēs esam noklausījušies valdības priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņojumu, vakar jautājums tika apspriests komisijās, frakcijās, un tagad mums visiem kopīgi būtu jālemj, kā mēs konstruktīvi varam virzīties uz priekšu šā jautājuma apspriešanā, lai tā rezultātā varētu pieņemt lēmumu par valdības programmu.
Man ir iesniegti jau divi priekšlikumi. Lūdzu, uzklausiet! Pirmais priekšlikums ir šāds... Nedzird? Tātad nav ieslēgti mikrofoni, es lūdzu pārbaudīt mikrofonus. Ir ieslēgti? Paldies. Ir iesniegti divi priekšlikumi: tātad pirmais– šodien saskaņā ar mūsu iepriekšējo lēmumu mēs atklājam vispārējas debates par valdības programmu. Šīs vispārējās debates mēs varētu organizēt sekojoši: šodien vispirms dot vārdu komisiju vadītājiem vai komisiju pārstāvjiem, kas varētu izteikties un arī zināmā mērā apkopot tās debates, kuras tika izteiktas komisijās, kad jūs spriedāt šo jautājumu. Pēc tam mēs varētu dot vārdu debatēs visiem tiem, kuri ir pierakstījušies. Šo secību noteiks sekretariāts, ņemot vērā mūsu nolikumu par frakcijām, par neatkarīgajiem deputātiem utt.; tādā veidā mēs debates varētu turpināt rīt līdz pulksten 12.00. Valdības locekļiem savus priekšlikumus un jautājumus mēs iesniegsim rakstiski, kuros jautājumos ir konkrētas piezīmes. Protams, visi dzirdēja radiotranslāciju; tie valdības locekļi, kuri pašreiz strādā un atrodas savās darbavietās, pilda savus pienākumus, visi varētu būt orientēti uz to, ka rīt no pulksten 12 līdz 13.30 valdības locekļi atbilstoši savai kompetencei sniegtu atbildes uz tiem priekšlikumiem, uz tām kritiskajām piezīmēm, kuras viņi saņems par valdības programmu. Rīt pēcpusdienā mēs varētu šo darbu kopīgi rezumēt. Tas ir viens priekšlikums.
Otrais priekšlikums, kuru ir iesnieguši deputāti un komisiju vadītāji Blumbergs, Batarevskis, Strīķis, Čepānis, ir citāda veida. Es lasīšu tā, kā jūs esat uzrakstījuši. Tātad– šodien vārdu dot individuāli startējošajiem un ārpus frakcijām esošajiem deputātiem. Darbu turpināt līdz pulksten 20.00. 25. jūlijā līdz pulksten 11.30 komisijas vēlreiz apkopo priekšlikumus un pa nozaru blokiem sagatavo kopīgus viedokļus, kas dotu iespēju apvienoties vairākām komisijām ar vienu ziņojumu utt., bet pēcpusdienā notiek komisiju ziņojumi un tiek pieņemts galīgais lēmums. Šeit rodas jautājums par individuāli startējošajiem un ārpus frakcijām esošajiem deputātiem. Man liekas, ka debatēs mēs tā nevaram sadalīt– individuāli startējošie un ārpus frakcijas esošie deputāti. Rīt pulksten 13 kā arvien pēcpusdienā notiek komisiju ziņojumi un tiek pieņemts galīgais lēmums. Tātad rīt pēcpusdiena acīmredzot ir paredzēta rezumēšanai, un rezumēšanā mēs redzēsim, kā mums organizēt darbu. Varbūt būs jāsanāk komisijām, lai kopā izlemtu kādu jautājumu, to visu grūti pašreiz paredzēt. Taču katrā ziņā rīt pēcpusdienā mums būs jāstrādā arī atsevišķās komisijās, arī komisijām apvienojoties, jo rezumēšanā, es domāju, varētu ietvert arī tāda veida darbību. Kā es saprotu, šeit ir parakstījušies komisiju vadītāji, tātad šīs komisijas šodien nav gatavas runāt pirmās un sniegt kaut kādu apkopojošu informāciju. Vai citas komisijas ir gatavas sākt debates ar to, ka uzstājas šo komisiju vadītāji ar zināmu apkopojumu vakardienas un iepriekšējās nedēļas darbībai? Es gan nezinu, kā rīkoties, ir divi priekšlikumi.
Lūdzu, deputāt Kehri.

O.Kehris: Ekonomikas komisija vakar apsprieda šo jautājumu savā sēdē. Jāteic, ka mums no 18 komisijas locekļiem vēlējās būt klāt 12, un jāsaka, ka visi vēlējās komisijā apspriest šo jautājumu. Mums darbam bija praktiski divas stundas laika. Tādēļ noruna tāda, ka mēs, ja iespējams, lūgtu maksimāli rast iespēju Ekonomikas komisijas locekļiem dot šeit, plenārsēdē, vārdu un kaut kādu kopēju rezumējošu viedokli mēs būtu spējīgi dot, jau noklausoties citu komisiju apspriešanas rezultātus. Ekonomikas komisija ir laikam visvairāk saistīta tieši ar ekonomisko reformu, tādēļ pašlaik uz vienotu ziņojumu mēs neesam gatavi.

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu priekšlikums ir tāds: tās komisijas, kuras ir gatavas sniegt kaut cik rezumējošu ziņojumu, uzstājas pirmās, un pēc tam būtu iespējams runāt tiem, kuri vēlas izteikties individuāli. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Mūsu komisija programmu apsprieda, taču šis laiks ir pārāk mazs, turklāt šeit ir ļoti daudz pretrunīga. Mums ir tāds priekšlikums: mēs gribētu vēlreiz tikties, lai rezumētu komisijas kopīgo viedokli, pašreiz šāda pilnīga kopsaucēja vēl nav. Tāpēc būtu lietderīgi vismaz šeit dienas pirmajā pusē dot iespēju debatēs uzstāties individuāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

Ģ.Krūmiņš: Rūpniecības komisija uzskata, ka būtu lietderīgāk komisiju apkopojošos ziņojumus un atsauksmes sniegt rīt, bet šodienu veltīt individuālām uzstāšanās runām.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: */Cienījamo Anatolij Valerianovič! Pie jūsu abiem priekšlikumiem man ir kompromisa ieteikums: sākumā dot iespēju uzstāties tiem deputātiem, kas to vēlas, dabiski, ierobežojot runātāju skaitu, bet pēc tam, kad komisijas būs sagatavojušās, komisiju priekšsēdētājiem dot rezumējumu, ja nepieciešams, arī dažiem valdības locekļiem, kas ir šeit zālē, paredzot programmu šīm divām dienām. Īsāk sakot– iesaku sākt ar debatēm, tālāk– pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji un valdības locekļi./

Priekšsēdētājs: */Paldies./
Lūdzu, otrais un pēc tam trešais mikrofons.

J.Dobelis: Pašlaik pēc tiem sarakstiem, kas iesniegti sekretariātā, ir tādi varianti: četri komisiju pārstāvji ir gatavi uzstāties tūlīt. Un ir pieteikušies individuālie debatētāji, tādējādi pašlaik ir divi varianti: dot iespēju uzstāties to komisiju pārstāvjiem, kuri ir gatavi, un pēc tam dot vārdu individuālajiem pārstāvjiem vai arī uzreiz pāriet pie individuālām debatēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es domāju, ka tādēļ, lai izvairītos no nevajadzīgām, neracionālām debatēm, vajadzētu tūlīt saņemt atbildes no ministriem, pēc kurām, iespējams, dažas uzstāšanās nebūs vajadzīgas. Domāju, ka noteikti jāuzdod jautājumi ekonomikas ministram, tāpat jāuzklausa citi ministri, kuri programmā kaut kam nepiekrīt, interesanti uzzināt viņu domas par nodaļām, kas attiecas uz viņu vadītajām ministrijām. Uz tā pamata varētu notikt debates, izejot no konkrētiem jautājumiem, bet ne par kļūdaini saprastām tēzēm, ko satur programma./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Alksnis: */Es gribu atgādināt, ka mūsu reglamentā ierakstīts punkts par to, ka, ja komisija ziņo par savu viedokli, bet kādam komisijas loceklim ir citāds viedoklis, tad pēc reglamenta arī viņam jādod vārds. Tāpēc iespējama tāda situācija, ka, teiksim, kāds komisijā nepiekrīt tās priekšsēdētāja domām, tad viņš var prasīt vārdu. Tas jāņem vērā, debates plānojot./

Priekšsēdētājs: */Tas ir dabiski./ Mums būtu laikam jāsāk debates. Šie divi priekšlikumi neatšķiras, tikai deputāta Aleksejeva priekšlikums ir atšķirīgs, pirmie divi priekšlikumi ir tuvi. Tātad tās ir vispārējas debates. Ja kāds runā komisijas vārdā, ja viņam jau ir apkopota informācija, tad viņš to dara komisijas vārdā. Ja viņš to nevar darīt komisijas vārdā, lai viņš runā savā vārdā. Līdz ar to mēs varam tādā veidā organizēt debates, bet sekretariāts tūlīt iesniegs debatētāju sarakstu neatkarīgi no tā, vai viņi runā komisijas vārdā vai, kā šeit teica, runā individuāli.
Otrais priekšlikums ir deputāta Aleksejeva priekšlikums: sākumā uzdot valdībai jautājumus. Es domāju, ka tie ir divi atšķirīgi priekšlikumi, vai vispirms runās komisijas vadītājs vai deputāts individuāli. Es domāju, ka šajā situācijā, kad vairākums komisiju vēl nav gatavas sniegt apkopojumu, tās grib dzirdēt vispārējās debates, līdz ar to mums nav jēgas atsevišķi nodalīt runātājus komisijas vārdā un individuālos debatētājus. Citu priekšlikumu nav? Nav, ja? Tātad es ierosinu balsot divus priekšlikumus.
Pirmais: sākt vispārējas debates pēc saraksta, kuru nolasīs sekretariāta vadītājs deputāts Dobelis, un otrais: pirms sākam vispārējas debates, uzdot jautājumus šeit klātesošajiem valdības locekļiem, kuri piedalās rīta sēdē; kā mēs norunājām. Viņi visi šeit piedalās tāpēc, ka mēs kopīgi lemjam, kā izskatīsim šo jautājumu. Tas būs otrais priekšlikums. Vai pirms balsošanas debatētāju sarakstu vajag nosaukt? Jūs esat gatavs nosaukt sarakstu? Lūdzu, nāciet pie mikrofona!

J.Dobelis: Es tomēr palieku pie sava varianta, pirmajiem vajag dot iespēju uzstāties debatēs tieši komisiju pārstāvjiem, jo viņu ziņojumi būs pilnīgāki. Un tādi šodien ir seši. Es nosaukšu konkrētos uzvārdus, tie ir deputāti Batarevskis, Jundzis, Strīķis, Panteļejevs, Laķis un Freimanis. Un pēc tam vēlas runāt vēl kādi 40 deputāti, es atļaušos viņus uzreiz nenosaukt, te ir viņu saraksts proporcionāli frakcijām un arī ievērojot neitrālo deputātu vēlmes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Bišers: Valdības vārdā es gribu paziņot, ka valdības programmu izstrādāja visi valdības locekļi kopīgi, visi to ir atbalstījuši, un tāpēc valdības locekļu, kas varētu uzstāties ar atsevišķām domām, acīmredzot nebūs.

Priekšsēdētājs: Paldies. To pieņēmis zināšanai deputāts Aleksejevs. Jūs nolasījāt debatētāju sarakstu? Tagad, lūdzu, balsosim par šiem priekšlikumiem. Deputāti ienāca un zemu paklanījās, atvainojās, tāpēc mums vēlreiz ir jāreģistrējas. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Es nesaukšu uzvārdus personāli, netērēsim laiku. Lūdzu, reģistrējieties! Sēdē piedalās 146 deputāti.
Pirmais priekšlikums, kuru balsosim, atklāt debates pēc saraksta, kuru ierosināja sekretariāta vadītājs Juris Dobelis. Lūdzu, balsosim! Rezultāts: 123– par, pret– 9, atturas– 6. Tagad, lūdzu, balsosim par deputāta Aleksejeva priekšlikumu– sākt ar jautājumiem. Lūdzu rezultātu. Par– 18, pret– 85, atturas– 32. Tātad ir pieņemts pirmais priekšlikums. Atklājam vispārējas debates tādā runātāju kārtībā, kādu ierosina mūsu sekretariāts.
Pirmajam vārds tiek dots Tālavam Jundzim, Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājam.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, es runāšu par valdības programmas sadaļu jautājumā par tiesisko politiku.
Mūsu komisijā, Aizsardzības un iekšlietu komisijā, valdības programmas sadaļa par tiesisko politiku tika apspriesta vairākkārt, arī ar iekšlietu ministra, ar tieslietu ministra Viktora Skudras un ar citu valdības pārstāvju piedalīšanos. Varu jums tūlīt pateikt, ka kopumā mūsu komisija atbalsta valdības programmā paredzētos pasākumus tiesiskās politikas jomā. Protams, te vēl uzstāsies arī mūsu opozīcijas pārstāvji, kuriem dažos jautājumos ir atšķirīgi viedokļi, bet tas ir gluži dabiski, tāpēc viņi droši vien izteiks viedokļus, kas atšķirsies no komisijas viedokļa.
Pirmkārt, valdības programmā paredzēts veidot likumdošanas institūtu. Mēs komisijā ilgi strīdējāmies par to, vai tiešām valdībai ir taisnība, ka tā ierosina, ka šāds institūts būtu jāveido pie Tieslietu ministrijas vai Tieslietu ministrijas sistēmā. Mums bija aizdomas– vai nebūtu pareizāk šo institūtu, kas strādās pie jaunajiem likumprojektiem, veidot pie Augstākās padomes, kā tas ir pašreiz, starp citu, tā tas ir arī Maskavā, kur pie PSRS Augstākās padomes tika radīts padomju likumdošanas institūts. Mēs nonācām pie secinājuma, ka tomēr valdībai ir taisnība, jo nevar būt tāda situācija, ka iestāde vai institūts ir tā valdība, kura realizē praktiski visu politiku, redz visas mūsu ekonomikas, tautsaimniecības un jebkuras citas nozares vājās vietas, un tajā pašā laikā tai nav institūta, kur varētu šīs vājās vietas ielikt jaunos normatīvos aktos, likumprojektos, tādējādi meklējot ceļu šo jautājumu risināšanai. Tāpēc valdībai šāds institūts, mūsuprāt, ir vajadzīgs, savukārt Augstākā padome ar savu Juridisko pārvaldi, ar deputātu komisijām– tā būs eksperta, varbūt arī oponenta lomā, kas izvērtēs valdības un attiecīgā valdības institūta veikto darbu.
Jautājumā par Tieslietu ministrijas izdevniecības darbības paplašināšanu. Šāds punkts kā viens no pirmajiem arī ir minēts valdības programmā. Šeit mūsu komisijā bija viennozīmīgs viedoklis– pašreizējā situācija juridiskās literatūras izdošanas jomā ir nenormāla, diemžēl mūsu pilsoņi nevar iepazīties ar tiem likumiem, kuri ir spēkā, kuri viņiem jāpilda, neskatoties uz to, ka mūsu likumdošanā ir princips– likumu nezināšana nevienu neatbrīvo no atbildības. Valsts uz šodienu šādas pilsoņu tiesības praktiski nenodrošina, jo nav attiecīgo normatīvo aktu. Tāpēc Tieslietu ministrijas izdevniecības darbības krasa paplašināšana ir ārkārtīgi svarīga valstiska lieta.
Jautājumā par valdības priekšlikumu– veidot valdībai pakļautu valsts kontroles institūtu. Arī šeit mūsu komisijā tika izteikts viedoklis, ka nenoliedzami valdības rokās ir jābūt kontroles institūtam, valsts kontroles institūtam, lai attiecīgi varētu atklāt tos pārkāpumus, varbūt dažkārt pat noziegumus, kuri tiek izdarīti saimnieciskajā mehānismā. Vienlaikus komisijā tika izteikts arī tāds viedoklis, kas nebūt neizslēdz iespēju, ka arī pie Augstākās padomes varētu būt, piemēram, valsts kontrolieru štats– seši septiņi cilvēki, kuri nepieciešamības gadījumos, kad būtu saņemtas sūdzības par attiecīgajiem pārkāpumiem jau valdības vai attiecīgo ministriju darbā un kad varbūt kaut kur rastos kādas konfliktsituācijas, varētu attiecīgi organizēt un izdarīt revīzijas. Bet ar šo jautājumu risināšanu jau nodarbosies tā komisija, kuru tuvākajā laikā, acīmredzot jaunnedēļ, pēc mūsu iepriekšpieņemtā lēmuma izveidos Augstākā padome valsts kontroles koncepcijas izstrādāšanai.
Viens no svarīgākajiem, mūsuprāt, valdības programmas punktiem ir tas, kas paredz izveidot no soda izciešanas vietām atbrīvotajām personām sociālās reabilitācijas centrus. Diemžēl šajā programmā nav tuvāk atšifrēts, kas šie būs par centriem, ar ko tie nodarbosies, kādas konkrēti būs to funkcijas. Vienīgi ir uzsvērts, ka šie centri veidosies vietējo pašvaldības orgānu pārziņā, acīmredzot tie nodarbosies ar personām, kas atbrīvotas no soda izciešanas vietām.
Mūsu komisijā bija viennozīmīgs viedoklis, ka jautājumus, kas saistīti ar sodu izcietušo personu iekārtošanu mūsu sociālajā dzīvē, darbā, ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kurš līdz šim, neskatoties uz daudzajām runām, daudzajiem priekšlikumiem, kuri ne reizi vien pēdējo desmit gadu laikā ir skanējuši, praktiski nav atrisināts, un šie cilvēki, kuri tiek atbrīvoti no kolonijām, klīst apkārt bez darba, bez pajumtes, bez naudas, un gribot negribot, es ar pilnu atbildību to varu teikt, bieži vien tikai tāpēc izdara noziegumus. Tāda diemžēl ir realitāte. Un, lai arī kā mēs nosodītu šos cilvēkus, kuri savā laikā ir izdarījuši noziegumus, bet ir jāņem vērā, ka viņi sodu ir izcietuši, un sabiedrības uzdevums, pirmām kārtām, protams, valdības uzdevums, ir rūpēties par šiem cilvēkiem, radīt apstākļus, lai viņi neizdarītu jaunus noziegumus. Un, lūk, tieši šis ir visvājākais posms nozieguma profilaksē, tas ir, pēc soda izciešanas, mūsu diemžēl sociālajā sistēmā tas nav atrisināts, un tāpēc šādu reabilitācijas centru izveidošana acīmredzot varētu būt viens no risinājumiem, taču pie šā jautājuma nopietni jāstrādā: jau šogad ir jārada likumprojekti, kuros ļoti strikti jānosaka šo reabilitācijas centru pilnvaras, funkcijas, iespējas un vispār to loma noziegumu profilaksē. Protams, te būtu jāieskatās arī Latvijas Republikas laika pieredzē, kur līdzīgas institūcijas ir pastāvējušas.
Mēs komisijā atbalstījām arī domu, ka Iekšlietu ministrijas sistēmā ir jārada vai jāveido Valsts drošības departaments. Par pašreizējo Valsts drošības komitejas filiāli mūsu republikā mums jau ne reizi vien ir bijusi saruna šeit– deputātu vidū, no šīs tribīnes, un es domāju, ka mūsu viedoklis ir skaidrs– Latvijas Republikā ir nepieciešamas savas Valsts drošības iestādes, tāpēc šis solis, kas paredz šāda Valsts drošības departamenta izveidošanu Iekšlietu ministrijas sistēmā, mūsuprāt, ir pareizs, jo šajā sistēmā ir kadri, te ir zināma materiāli tehniskā bāze, galu galā arī pasaules pieredze, Latvijas Republikas pieredze rāda, ka tieši policijas sistēmā var būt arī Valsts drošības departaments. Mūsuprāt, šis jautājums būtu jārisina pietiekami operatīvi, neatliekot šā jautājuma risināšanu uz gadu desmitiem, pie šā jautājuma risināšanas jāķeras operatīvi, mūsuprāt, šis jautājums saistās arī ar pašreizējās izmeklēšanas sistēmas reorganizāciju.
Kā mēs zinām, pašreiz ar iepriekšējo izmeklēšanu krimināllietās nodarbojas trīs resori: Iekšlietu ministrija, Prokuratūra un Valsts drošības komiteja. Jau gadu desmitiem juristi– praktiķi un teorētiķi– ir runājuši par to, ka nav pamata sadrumstalot izmeklēšanu, nepieciešams vienots izmeklēšanas aparāts, kas nebūtu pakļauts nevienam no šiem orgāniem. Diemžēl tālāk par runām, tālāk par priekšlikumiem gadu desmitu laikā neesam tikuši. Mūsuprāt, ir pienācis laiks to jautājumu risināt, pie kam risināt to ļoti operatīvi, es teiktu, jau no
1.janvāra šis jautājums būtu risināms tā, ka mēs izveidotu Izmeklēšanas departamentu. Pirmais solis tad varētu būt izmeklēšanas funkciju atņemšana Valsts drošības komitejai un to nodošana Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas aparāta rīcībā, pie kam varbūt būtu arī iespējams Prokuratūras izmeklēšanu, vismaz pirmajā posmā, atdot Iekšlietu ministrijas sistēmā, atstājot sevišķi svarīgo lietu izmeklētājus pagaidām Latvijas Republikas prokurora rīcībā, bet ar perspektīvu, ka mēs izveidosim atsevišķu izmeklēšanas aparātu.
Visbeidzot, par materiāli tehnisko bāzi mūsu milicijas un tiesību aizsardzības iestādēs. Kādā stāvoklī ir šī bāze? Domāju, ka deputāti, mūsu sabiedrība par to ir ļoti labi informēta, un tāpēc tikai jāapsveic valdības priekšlikums– izdalīt tām papildu līdzekļus, pie kam pietiekami ievērojamus, lai šos jautājumus atrisinātu.
Un, visbeidzot, es gribu pateikt, ka valdības programma paredz arī jaunu tiesu ēku celtniecību. Mūsu komisijā izskanēja priekšlikums– vai nevajadzētu vienu otru no tām lepnajām tiesu ēkām, kuras Latvijas Republikas laikā tika uzceltas tiesām, nodot atpakaļ mūsu tiesu instancei.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Strīķim, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšsēdētājam.

V.Strīķis: Godātā republikas valdība, godātie deputāti, klātesošie! Atļaujiet man ievadrunā par agrāro politiku izteikt savas un daļēji arī komisijas domas. Komisijā mēs šo jautājumu ļoti rūpīgi apspriedām un nākam ar priekšlikumu– tā no manas puses ir tikai tāda ievirze sarunai,– ļoti lūdzam dot vārdu vai nu šodien, vai rīt vēl trim komisijas locekļiem, proti, par lauksaimniecības attīstības koncepciju– Jānim Lucānam, par zemnieku saimniecību problēmām– Stefanam Rāznam un par mežsaimniecības problēmām– Annai Seilei. Protams, atkarībā no tā, kā jūs nolemsit, tad arī tiks mūsu komisijas viedoklis pilnībā atspoguļots. Mēs ļoti rūpīgi komisijā, piedaloties lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram, apspriedām šo jautājumu un nonācām pie secinājuma, ka mums ir jātiekas ar Lauksaimniecības ministrijas darbiniekiem, ar viņiem mēs vakar tikāmies līdz pulksten 22, tāpēc mums komisijā ir izveidojies jautājumu loks– gan plusi, gan mīnusi, kuri pašreiz ir ietverti un pie kuriem būtu vēl jāpiestrādā. Mēs nācām pie secinājuma, ka mēs, komisija, šodien to apkoposim arī rakstveidā un valdībai iesniegsim konkrētus priekšlikumus, un tāpēc atļaujiet pašreiz sākt ar galvenajiem jautājumiem.
Kopumā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija valdības programmu vērtē pozitīvi. Šis dokuments, ko mēs saņēmām, liecina, ka tas ir ļoti rūpīgi strādāts, un tas varbūt Augstākajā padomē ir pirmo reizi, kad mums veidojas tāds dialogs jau īsi pēc valdības sastādīšanas, ka valdība ir ļoti rūpīgi piestrādājusi pie savas programmas– jau pie kopīgās valdības programmas. Tas liecina, ka ir ļoti daudz darīts. Mēs atzīstam, ka tādā īsā laikā visus jautājumus iztirzāt nevarēja, ka pie šiem jautājumiem ir vēl jāturpina strādāt, un mūsu priekšlikums ir: nevis rīt valdībai apkopot visus priekšlikumus, bet varbūt dot mēnesi laika un tad apkopot šos priekšlikumus, un galīgo variantu dot Augstākajai padomei septembra sākumā.
Mēs pozitīvi vērtējam privatizācijas politiku, proti, attieksmi pret īpašumu, uzņēmējdarbību, sociālās nodrošināšanas jomā– jautājumu par dzīves minimuma izstrādi. Bet tajā pašā laikā mūs ļoti uztrauc tautsaimniecības attīstība un lauksaimniecības, visa agrārā kompleksa loma tajā. Mēs atzīstam, un to mēs darījām arī tad, kad Augstākā padome pieņēma agrārās reformas lēmumu,– ka līdzšinējā agrārā politika ir bijusi kļūdaina, ka kolektivizācija ir bijusi noziegums, un, vērtējot to, esam nākuši pie secinājuma un redzam no praktiskajiem rezultātiem, ka lauksaimniecības attīstība mūsu republikā, ja vērtējam no zemes izmantošanas viedokļa, 50 gadus ir stāvējusi uz vietas. Tas, protams, nozīmē, ka esam ļoti atpalikuši ne tikai salīdzinājumā ar Somiju, ar kuru mēs savā laikā bijām uz viena līmeņa, bet arī ar daudzām citām zemēm. Šeit ir vairāki cēloņi: gan sistēmā, par kuru es jau sacīju, gan arī iekšējie, subjektīvie cēloņi.
Ja mēs salīdzinām mūsu republikas lauksaimniecības attīstību ar Igauniju un Lietuvu, tad redzam, ka tur, lai gan sistēma bija tikpat neizdevīga, īpaši Lietuvā, lauksaimniecība, salīdzinājumā ar mūsu republiku, ir attīstījusies straujāk, bet mēs esam stāvējuši uz vietas. Tas rāda, ka mūsu republikā tautsaimniecības struktūrpolitika nav bijusi pareiza. Par to liecina arī tas, kā jau es teicu, ka zemes izmantošana mums ir stāvējusi uz vietas, proti, mums ir sarukušas zemes platības, turpretī rūpniecība ir attīstījusies turpat 60 reizes. Protams, varbūt tas ir labi, jūs teiksit, bet, ja vērtējam no lauksaimniecības viedokļa, tad, ja mēs būtu apgādāti ar traktoriem, ar tehniku, ar būvmateriāliem, mēs varētu teikt, ka ir izdarīts maksimāli viss, lai mēs varētu attīstīt lauksaimniecību, bet šajā ziņā lauksaimniecība pašreiz ir neapgādāta. Mums nav ne traktoru, ne kārtīga arkla, ne būvmateriālu, un tas, ka ir attīstījusies rūpniecība, bet šajā jomā atpalikusi būvmateriālu ražošana, liecina, ka mūsu struktūrpolitikā kaut kas nav kārtībā.
Vai mēs jaunajā programmā redzam izmaiņas? Jāteic, ka jaunajā programmā mēs krasas izmaiņas neredzam, jo pašreiz ir jāsāk gandrīz vai no nulles varianta. Kā šīs visas nozares pašreiz– šajā krīzes situācijā un turpmāk– balansēs, kā tās attīstīs, kā lāpīs šīs nozares,– te mēs neredzam krasu pavērsienu attiecībā uz mūsu galveno dabas bagātību– uz zemi. Dažreiz rodas pat jautājums, vai maz vajag mūsu lauksaimniecību attīstīt, varbūt mēs attīstīsim rūpniecību un pirksim graudus, kā mēs pašreiz projektējam. Protams, tuvākajos gados ir nepieciešams tā darīt, bet, vai, domājot par perspektīvu, sastādot programmu, mēs arī turpmāk orientēsimies uz to, ka pirksim graudus un arī visu pārējo pārtiku un līdz ar to būsim apmierināti? Taču, es domāju, ka mums citu dabas bagātību nav, tāpēc lauksaimniecībai ir jābūt īpašai pieejai, tas rāda, ka mums ir jāmaina šī struktūrpolitika, un, raugoties pēc cenu veidošanās, kas pašreiz notiek, uz nākamo gadu un arī perspektīvā mēs neredzam to, ka sasniegto cenu vai sadales proporcijas mēs gribam arī turpmāk saglabāt. Mums vienu brīdi bija tā, ka darba algas lauksaimniecībā strādājošajiem par dažiem rubļiem apsteidza rūpniecībā strādājošos, turpretī pēdējos gados rūpniecībā strādājošajiem algas ir lielākas par lauksaimniecībā strādājošajiem, turklāt lauksaimniecībā strādājošajiem no savām algām zināma daļa jāvirza ne vien uz patēriņa vajadzību apmierināšanu, bet arī uz ražošanas objektiem– savas kūtiņas uzcelšanai vai gotiņas uzturēšanai. Tāpēc cenu politika attiecībā uz lauksaimniecību mūs noteikti neapmierina, un es ļoti lieku valdībai pie sirds šajā ziņā mūsu dialogu pārdomāt, ja mēs gribam attīstīt visu tautsaimniecību, jo arī rūpniecību mēs varam lielā mērā orientēt uz pārtikas rūpniecības attīstību. Un tad mums neatliek nekas cits, kā vien savā struktūrpolitikā– gan mašīnbūves, gan būvmateriālu ražošanas, gan arī finansu un kapitālieguldījumu ziņā pavērsties ar seju pret lauksaimniecību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Batarevskim, Vides aizsardzības komisijas vadītājam.

O.Batarevskis: Godātie kolēģi! Es neaizkavēšu jūs ar garām runām par jautājumiem, kas skar ekoloģiju. Mēs, komisija, izskatījām ekoloģijas sadaļu, runājām arī par citām nodaļām, kopā ar Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisiju skatījām celtniecības problēmas, par tām konkrēti ziņos kolēģis Blumbergs, pārējie kolēģi no mūsu komisijas ziņos par pārējām programmas sadaļām. Šeit jau ir sagatavots mūsu ieteiktais variants ekoloģijā, kuru es iesniegšu sekretariātam, par to, kādus konkrēti mēs gribētu redzēt šajā programmā nelielus precizējumus un papildinājumus.
Visumā mūs šī programma apmierina, un, ja tiešām procentuālie rādītāji un tas, kas ir solīts, piepildīsies, tad mēs būsim daudz ko ieguvuši ekoloģijas saglabāšanā. Taču būtu nepieciešami precizējumi, saskaņot darbību starp Vides aizsardzības komiteju un valdību, ņemot vērā vides aizsardzības likumu.
Sastādot programmu un likumu par Vides aizsardzības komiteju, ir ieviesušās neprecizitātes– konkrēti, jautājumā par objektu noplēšanu un ekonomisko normu izstrādāšanu, kā arī jautājumos, kas saistīti ar ekosistēmas attīstību un atjaunošanu. Mums gribētos, lai valdība atbalstītu individuālās programmas, kas vērstas uz veco sistēmu un tās atsevišķo elementu atjaunošanu, lai valdība ietvertu savā programmā jautājumu par sadarbību ar Latvijas robežvalstīm par zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies vides piesārņošanas rezultātā, kā arī ietvertu programmā Rīgas attīstības pamatvirzienus un jautājumu par Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanu, kā arī izskatītu jautājumu par armijas rīcībā nodotajām zemēm. Es iesniegšu konkrētu programmas variantu valdībai.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Panteļejevam, Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas loceklim.

A.Panteļejevs: Dāmas un kungi! Es gribētu pateikt vispārējos vārdos Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas viedokli. Mūs absolūti nepārsteidz tas fakts, ka, pārskatot programmu, mēs neatradām šajā programmā daudzus tādus konkrētus momentus, kas varbūt attiektos uz mūsu komisijas interesēm. Tas ir saprotams, jo Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija, cilvēka tiesību problēma vispār pie mums ir jauna. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā Augstākajā padomē bija komisija, kuras nosaukums zināmā mērā bija saistīts ar cilvēktiesībām, šis jautājums praktiski nekad izpildvaras līmenī netika izvirzīts. To pierāda kaut vai tāds fakts, ka mēs Augstākās padomes bibliotēkā nevarējām atrast visus cilvēktiesību dokumentus, kas nepieciešami, tātad neviens tos nebija lasījis. Es uzskatu, ka mūsu darbs un mūsu darbības sfēra ir diezgan jauna, taču tajā pašā laikā tā ir pietiekami konkrēta. Un, neskatoties uz to, ka valdības programmā varbūt nav tieši konkrēti iezīmēti tie momenti, kuri mūs interesē, mēs paturam sev tiesības jebkurā brīdī arī turpmāk aktīvi piedalīties programmas realizēšanā ar saviem priekšlikumiem. Tā būtu vispārēja piezīme.
Tagad runāšu konkrēti. Tomēr ir viens lūgums, ko mēs noteikti gribētu uzturēt, lai tas parādītos jau valdības programmā un parādītos tādā veidā, ka valdība uzņemas personisku atbildību par šīs problēmas atrisinājumu. Šī problēma ir drausmīgi samilzusi, pašlaik tā ir samilzusi tiktāl, ka jau kļūst sabiedrībai bīstama. Tas ir jautājums par cilvēku stāvokli ieslodzījuma vietās, un konkrēti– tas ir jautājums par tautā tā saukto centrālcietumu jeb izmeklēšanas izolatoru. Es gribu teikt, ka mēs visi diezgan bieži lietojam vārdus “atgriezīsimies Eiropā”. Taču atgriezties Eiropā nenozīmē to darīt tikai diplomātiskā līmenī. Tas nozīmē atgriezties Eiropā arī pēc mūsu valsts dzīvesveida.
Un, ja mēs runājam par mūsu ieslodzījuma vietām un cilvēku stāvokli ieslodzījuma vietās, tad mēs atrodamies tālāk no Eiropas, nekā no Eiropas atrodas Pakistāna vai Turcija, jo praktiski mūsu stāvoklis ieslodzījuma vietās zināmā mērā ir pat sliktāks nekā tur. Es nesen runāju ar vienu rietumvalstu pārstāvi, kurš man teica, ka Eiropā ir slavens izteiciens: “Parādiet, kādi ir jūsu cietumi, un es pateikšu, kāda ir jūsu valsts.” Ja man būtu jāparāda mūsu cietumi, tad es nevarētu viņam tos rādīt, teiksim, jau minēto izmeklēšanas izolatoru, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ne cietuma priekšnieks, ne apsardze nespētu garantēt šim ārzemju viesim drošību, lai viņš nekļūtu tur par ķīlnieku. Tas, protams, ir bēdīgi, bet man rodas iespaids, ka mūsu valsts šo joku uztver nenopietni, jo, neraugoties uz vairākkārtējiem solījumiem, valdības pārstāvji, cik es zinu, līdz šim nav apmeklējuši izolatoru un apskatījuši tur konkrēto stāvokli, jo viņi baidās kļūt par ķīlniekiem.
Kas tad notiek izolatorā? Izolatorā, pašā Rīgas centrā, 1800 cilvēku praktiski atrodas necilvēciskos apstākļos. Viņi dzīvo kamerās, kurās ir vairāk par 40–50 cilvēkiem, tur ir pusaudži, kas te ir pirmo reizi nokļuvuši, un viņi dzīvo kopā ar recidīvistiem; pusaudži gaida izmeklēšanas izolatorā spriedumu un izmeklēšanu vairāk nekā gadu. Un tas notiek Eiropas valstī, kur pusaudzis sēž kopā kamerā ar recidīvistiem un vairāk nekā gadu gaida spriedumu, turklāt tas ir cilvēks, kura vaina vēl nav pierādīta! Jūs saprotat– izolatorā necilvēcīgos apstākļos, kas ir daudz sliktāki nekā jebkurā labošanas iestādē, tātad vietā, kur dzīvo jau notiesātie, dzīvo cilvēki, kuri vēl nav notiesāti.
Kāda te vispār var būt runa par nevainības prezumpciju! Cilvēks vēl nav notiesāts, bet jau gadu vai pat vairāk viņš dzīvo praktiski necilvēciskos apstākļos. Kāpēc tas ir sociāli bīstami? Tas ir sociāli bīstami tāpēc, ka eksistējošā labošanas iestāžu sistēma– un šajā labošanas iestāžu sistēmā izmeklēšanas izolators ir kā tāda pērle, kā pats kalngals– pašlaik strādā nevis lai samazinātu noziedznieku skaitu, bet lai noziedzību paplašinātu, atražotu.
Es uzskatu, ka pašlaik pastāvošā ieslodzījuma sistēma, tajā skaitā izolators, kurš nav nekāds izolators, jo mēs paši, deputāti, kas tur aizbraucām un nenobijāmies kļūt par ķīlniekiem, redzējām, ka nekāda izolācija tur nav panākta, ne starp kameru, ne starp slimnīcu, kurā atrodas ieslodzītie, ne starp visām pārējām kolonijām; nekāda izolācija te nenotiek. Tātad jebkurš jauns cilvēks, kas kaut vai nejauši iekļuvis šajā pasaulē, uzreiz tiek iekļauts šajā noziedzības kritērijā, kas tiek pausts un paplašināts.
Iepriekšējai valdībai, arī premjerministram Bresim, vairākas reizes tika iesniegti konkrēti priekšlikumi, taču tie visi ir palikuši bez atbildes. Šoreiz man gribētos, lai valdības programmā tomēr izskanētu doma par to, ka mūsu valdība uzņemas konkrētu atbildību par šā apburtā loka pārraušanu un par izolatora stāvokļa uzlabošanu.
Un es nerunāju te no tukša gaisa, jo mūsu komisija ir strādājusi un sadarbībā gan ar priekšnieku Aleksandroviču un citiem cietumu priekšniekiem, gan arī ar Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem ir tapusi programma, te, lūk, tā ir– uz vairākām lapām, ar konkrētiem soļiem un priekšlikumiem, kas tur ir jāizdara. Ja mēs to neizdarīsim, tad, es gribētu teikt, ka par sekām mums nāksies atbildēt visiem kopā. Es negribu biedēt nevienu cilvēku, turklāt ir tiešā radiotranslācija, bet gribu pateikt, ka 1800 ieslodzīto, kuriem nepietiek cietumsargu, kuriem nepietiek kontroles, pašā pilsētas centrā ir vienkārši bīstami. Man negribētos, lai mums būtu jāgriežas pie Bakatina ar lūgumu ļaut izmantot iekšējo karaspēku iespējamā dumpja vai kādai citādai apspiešanai. Jūs labi zināt, kas notiek Padomju Savienībā cietumos, tāpēc es domāju, ka šis jautājums ir jāatrisina jo ātrāk, jo labāk. Pēc tam jau var izvirzīt citus jautājumus– par vispārīgo labošanas iestādi, par stāvokļa uzlabošanu labošanas iestādēs.
Ņemsim vērā, ka mūsu komisijai ir zināma atbildība parlamenta priekšā. Jūs atceraties, ka 4. maijā mēs pieņēmām Deklarāciju, kurā mēs pasludinājām, ka savā likumdošanas darbā vadīsimies pēc
starptautiskajām cilvēktiesību normām. Arī Bojāra kungs nesen ieteica, ka mums vajadzētu tagad nosūtīt paziņojumu visām valstīm un informēt, ka mēs esam pievienojušies šīm konvencijām.
Jūs zināt, ka tagad, kad mūsu komisija iepazinās ar stāvokli, es gribētu teikt– šāda nosūtīšana un lielīšanās būtu cinisms. To var atļauties varbūt PSRS, kas savā laikā ar vieglu roku ratificējusi daudzus cilvēktiesību dokumentus, bet nav uztraukusies par to, kāda realitāte slēpjas aiz konkrētās problēmas, kura tiek aprunāta tajā vai citā cilvēktiesību dokumentā. Es uzskatu– tikai tad mēs varēsim veikt šo funkciju, par kuru te runā Bojāra kungs, kad būsim spēruši kaut pāris konkrētu soļu tajā virzienā, lai šie cilvēktiesību dokumenti pie mums tiktu ieviesti un iedzīvināti, protams, arī ieslodzījuma vietās.
Un nobeigumā es gribu pateikt vēl to, ka mūsu komisija, kas saistīta arī ar nacionālajiem jautājumiem, ir ievērojusi, ka tieši specifiskiem nacionāliem jautājumiem šajā mums izdotajā programmā nav veltīta uzmanība, tā nav speciāli izdalīta, varbūt te varētu runāt par 5.nodaļu, taču mēs gribētu izteikt tādu priekšlikumu: tuvākajā laikā parlaments, Augstākā padome, pieņems likumu par nacionālo grupu tiesībām, kuru gatavo mūsu komisija, un mēs ceram, ka šis likums par nacionālo grupu tiesībām būs arī mūsu valdībai kā viens no dokumentiem, pēc kura tā vadīsies, risinot šos jautājumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Laķim, Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājam.

P.Laķis: Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Cienījamā valdība! Mūsu radioklausītāji! Tautas izglītības, zinātnes un kultūras pastāvīgā komisija divās sēdēs izskatīja tās valdības programmas idejas, kuras attiecas uz mūsu kompetences sfēru. Es jums izklāstīšu mūsu pamatatziņu vispārējās ievirzes, kādas ir izvirzījušās attiecībā uz valdības programmu, bet sīkāku detalizāciju acīmredzot sniegs tie kolēģi, kuri uzstāsies debatēs. Mūsu komisija uzskata, ka valdības programmā izteiktās atziņas, kuras atspoguļo valdības politiku zinātnes un kultūras attīstībā Latvijā, pamatos ir atbalstāmas. Tās ir virzītas uz visumā reālistisku zinātnes un kultūras sistēmu pārveidi. Tajā pat laikā atsevišķi pieņēmusi izraisa visai būtiskus iebildumus. Programmā būtu nepieciešami arī vairāki papildinājumi un precizējumi. Mēs uzskatām, ka valdības politiku izglītības, zinātnes un kultūras sfērā pamatos nosaka vairāki faktori.
Vieni no svarīgākajiem ir finansēšanas principi un apjoms. Šajā sakarībā komisija uzskata par pilnīgi nepieņemamu sekojošu programmas tēzi, kas ir atrodama valdības programmā 29.lpp. par finansēm un kredītu. Es citēju: “Sociālajā un kultūras dzīves sfērā, īstenojot jaunos ekonomiskos likumus, mācību un kultūras iestādēm diferencēti jāpāriet uz darbu pēc saimnieciskā aprēķina principiem.” Es domāju, ka, ja šāda valdības politika tiktu realizēta, tā novestu mūsu kultūras dzīves sfēru vēl smagākā stāvoklī, nekā tā bija kritizētajos stagnācijas gados. Es saprotu, kas šeit ir domāts. Šeit varbūt ir mēģināts izteikt tēzi, ka vajadzētu stimulēt atsevišķas kultūras un izglītības iestādes veikt aktīvāku darbību, lai iegūtu papildu līdzekļus. Tomēr es domāju, ka tā nedrīkst būt nedz kultūras, nedz izglītības ģenerālā valdības politikas līnija. Šo papildu līdzekļu iegūšanu valdība, protams, var atļauties, taču uzskatīt to par ģenerāllīniju nav pieļaujams. Es domāju, ka šobrīd mums visiem jābūt godīgiem: ja nav naudas, tad to vajag arī skaidri un gaiši pateikt, nevis mēģināt izdomāt dažādus visai apšaubāmus formulējumus. Un šajā sakarībā komisija iesaka sekojošu formulējumu vispārējai attīstībai. Valdības programma atskaita no pārpalikuma izglītības, kultūras un zinātnes finansēšanai. Valdība uzņemas budžeta atbildību par kultūras dzīvi, izglītības un zinātnes attīstību republikā. Tālāk.
Es minēšu tos papildinājumus un iebildes, kas attiecas uz katru no šīm relatīvi patstāvīgajām sfērām. Vispirms izglītība. Mūsuprāt, iedaļa par izglītību ir jāpapildina ar diviem sekojošiem punktiem.
Pirmais– tiek realizēta izglītības decentralizācija līdz 1993.gadam, katrā Latvijas pilsētā veidojot augstskolu, tās filiāli vai nopietnu vidējo speciālo mācību iestādi. Piemēram, biznesa skolu vai citu.
Un otrais– līdz 1992.gadam valdība nodrošina Latgales pamatiedzīvotāju izglītību dzimtajā valodā. Turklāt programmā nepieciešami arī vairāki visai būtiski labojumi. Pirmkārt, pašā pirmajā punktā, es domāju, ir jāatsakās no deklaratīvām frāzēm, piemēram, rūpe par materiāli tehniskās izglītības bāzes attīstību. Ja mēs neredzam līdztekus konkrētu plānu, kā realizēt šo valdības darbības virzienu, tad šī deklarācija mūsos izsauc ļoti spēcīgu alerģiju. Šādu alerģiju mēs atradīsim praktiski gandrīz vai visos kompartijas dokumentos, sākot no Staļina laikiem.
Otrais moments. Es domāju, ka 3.punktā ir nepieciešams arī būtisks papildinājums: 1991.gadā, uzsākot pāreju uz divpadsmitgadīgo mācību laiku, visās vispārizglītojošās vidusskolās neatkarīgi no mācību valodas– un papildinājums– pēc Latvijas Republikā izstrādātām mācību programmām. Tālāk ļoti svarīgs ir 4.punkta pieņēmums, ka pakāpeniski jāievieš maksas izglītība augstskolās. Valdot pašreizējai republikas sociālajai struktūrai, lietojot Marksa apzīmējumu par relatīvo un absolūto lielākās mūsu iedzīvotāju daļas grimšanu nabadzībā, kurš, kā izrādās, ir attiecināms tieši uz Padomju Savienību un tai skaitā arī uz pagaidām diemžēl tās sastāvā esošo Latviju, es domāju, ka šāds pieņēmums šodien nav realizējams. Varētu būt cits formulējums, ka paralēli bezmaksas izglītības valsts sistēmai tiks atbalstīta arī maksas izglītības ieguve augstskolās, privāta augstskolu veidošana, sekmējot sabiedrisko fondu un stipendiju izmantošanu augstākās izglītības iegūšanai. Redzat, mēs šodien nerealizēsim arī tā saucamo kredītu kartīšu sistēmu. Taču operatīvākai reaģēšanai uz sabiedrības vajadzībām privātaugstskolu veidošana principā varētu būt iespējama, jo, kā liecina pasaules prakse, tad privātaugstskolas tomēr ātrāk spēj reaģēt uz sabiedrības pieprasījumu. Latvijas apstākļiem varbūt visai aktuāls ir, piemēram, tūrisma biznesa jautājumu risinājums.
5.punktā ir liela pirmā rindkopa par arodskolām, kuras acīmredzot nevar atdot vietējo pašpārvalžu ziņā, ņemot vērā to, ka arodskolas kā tehnikumi gatavo speciālistus visai republikai, un būtībā vienai pašpārvaldei, pat ja tā saņems noteiktu finansējumu no citām pašpārvaldēm, šo jautājumu risināt būs visai grūti.
Visbeidzot, vēl divas iebildes, ka vēlama lielāka konkrētība. Piemēram, risinot problēmu par mācību grāmatām. Mēs gribētu redzēt kardinālu šī jautājuma risinājumu, vai tā būtu akciju sabiedrības veidošana vai kāds cits paņēmiens, taču ar frāzēm šeit praktiski atrisināt neko nevar. Mēs saprotam, ka ir nepieciešamas jaunas mācību grāmatas, bet, ja mums ir jāgaida vismaz divi gadi, kamēr tās iznāks, nekādas nopietnas izmaiņas mācību procesā notikt nevarēs. Dažbrīd rada šausmas arī finansiālais nodrošinājums. Piemēram, izglītības iedaļas otrajā punktā. Cik tas ir pārdomāti, šīs stimulēšana bērnu audzināšanā ģimenē līdz sešu gadu vecumam? Ja ir domāts atkal ar 5, 10 vai 12 rubļu piemaksām mēnesī, tad labāk vispār nesākt šādu pasākumu sistēmu. Ir jābūt nopietnam finansiālam nodrošinājumam. Vai tāds ir? Es ceru, ka valdība ir pārliecināta par tāda esamību.
Zinātnes nodaļā ir nepieciešami, mūsuprāt, divi papildinājumi.
Pirmais. Valdība garantē intelektuālā īpašuma aizsardzību un saskaņā ar starptautiskajām normām sagatavo likumprojektu par tā izmantošanas kārtību.
Otrais. Valdība par svarīgu uzskata talantīgu jauniešu izglītošanu un rūpes par viņu mācību, darba un sadzīves apstākļiem, it īpaši apdzīvojamās platības nodrošināšanu. Es domāju, ka valdība izdarītu ļoti lielu ieguldījumu Latvijas intelektuālā potenciāla attīstībā, ja izbeigtu genocīdu pret mūsu lauku jauniešiem un nodrošinātu ar nepieciešamo apdzīvojamo platību pēc augstskolas beigšanas tos jauniešus, kuri ir spējīgi turpināt savu profesionālo karjeru, veicot zinātnisku darbu. Programmā ir nepieciešami, mūsuprāt, arī labojumi. 4. punktā ir deklaratīvs apgalvojums par Zinātņu akadēmijas un augstskolu pētnieciskā darba integrāciju. Šādu apgalvojumu es personiski pirmo reizi dzirdēju 1980. gadā. Es domāju, ka integrācija tā nav bijusi un būtībā tā ir tā saucamā koordinācija, kura faktiski ir viens izteikts formāls pasākums.
Tādēļ, mūsuprāt, ir nepieciešama sekojoša redakcija: “Perspektīvā nepieciešams pārveidot Zinātņu akadēmiju par sabiedrisku organizāciju atbilstoši starptautiskajām normām un standartiem.” Daļa Zinātņu akadēmijas institūtu ir jāiekļauj augstskolu sistēmā, daļai jāpiešķir autonoma valsts institūta statuss, finansējot konkursa kārtībā. Tuvākajā nākotnē būtiski jāsamazina pedagoģiskā darba slodzes, jārosina aktīva iesaistīšana zinātniskajos pētījumos, kā arī zinātnisko darbinieku līdzdalība pedagoģiskajā darbā augstskolās. Šim nolūkam jāveic nepieciešamā līdzekļu pārdale. 5.punktā nepamatota ir ekonomiskās zinātnes pakļaušana valdības prasībām. Mēs atkārtosim to pašu, ko darīja līdzšinējā posmā jau 50 gadus.
Tādēļ šo punktu vajadzētu izteikt sekojošā redakcijā: “Valdība veic ekonomisku zinātnes iestāžu reorganizāciju nepolitizētās ekonomiskās zinātnes atjaunošanai un attīstīšanai republikā.” Domājams, ka valdībai ir jāapliecina sava gatavība starpvalstu attiecībās sekmēt zinātniskos sakarus un sadarbību. Un visbeidzot dažus vārdus par kultūru.
Komisija uzskata, ka būtu nepieciešami sekojoši papildinājumi. Pirmais. Ar nodokļu palīdzību valdība veicina gan valsts, gan privātā kapitāla iesaisti kultūras attīstības finansēšanā. Vietējās pašpārvaldes iesaiste kultūras darbībā. Ar nodokļu atlaidēm un īpašu fondu veidošanu valdība sekmē kultūras organizāciju darbību. Otrais. Valdība finansē stratēģiskās kultūras programmas, sadarbojoties ar radošajām savienībām un kultūras biedrībām. Trešais. Valdība nodrošina, lai vietējās pašpārvaldes atbildētu par pakļauto uzņēmumu un
saimniecību kultūru un par attiecīgās teritorijas un vides sakoptību, kā arī par iespēju piedalīties valsts kultūras dzīvē. Ceturtais. Valdībai piederošajos masu informācijas līdzekļos tiek dota pastāvīga vieta kultūras propagandai. Piektais. Valdība garantē kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu. Sestais. Valdība atbalsta kultūras decentralizāciju un reģionālu kultūras centru veidošanu, īpašu uzmanību pievēršot Latgales kultūras centra atbalstam. Noslēgumā divas piezīmes attiecībā uz visām trim šīm darbības sfērām.
1. Ja valdība, konkrēti, Kultūras un Izglītības ministrija, plāno pāreju uz līguma attiecībām ar attiecīgajiem kultūras un izglītības darbiniekiem, tad šis process ir iespējams tikai ar nosacījumu, ja izstrādāta atbilstoša sociālās aizsardzības sistēma. Es domāju, ka mēs varam pilnībā atbalstīt Raimonda Paula iniciatīvu pārejai uz šādām līgumattiecībām, taču ir jābūt šai sociālās aizsardzības sistēmai.
2. Valdībai ir steidzīgi jāveido programmas virzienu konkrētās realizācijas plāni, kur tie vēl nav izveidoti, protams, ar temporālu konkrētību un materiālo nodrošinājumu. Es domāju, ka mums būtu šodien jāvienojas par to, kad attiecīgās ministrijas mūsu kompetences sfērās varētu mūs iepazīstināt jau ar konkrētu detalizētu programmu. Pagaidām mūs māc šaubas par atsevišķu punktu realizācijas iespējamību temporālās konkrētības trūkuma dēļ. Tādēļ mēs būtu ļoti priecīgi, ja pēc noteikta laika saņemtu šādu izvērstu un detalizētu valdības programmas realizācijas plānu.
Protams, es domāju, ka mums periodiski jāatgriežas pie konkrētas realizācijas jautājuma izskatīšanas. Citādi programma paliks tāda pati kā visos iepriekšējos 50 gados un mēs brauksim vēl dziļāk pār bezdibeni. Tagad mēs mēģinām izlauzt dibenu un iebraukt vēl dziļāk.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim no Ārlietu komisijas.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie valdības locekļi! Dāmas un kungi! Vispirms es gribētu izteikt lielas mūsu Ārlietu komisijas daļas un arī savu gandarījumu par to, ka piecdesmit gadu laikā pirmo reizi mēs esam saņēmuši izvērstu, detalizētu un lietišķu valdības programmu. Man liekas, ka tieši šis princips prasa runāt lietišķi, izvairīties no jautājumiem.
Attiecībā uz ārlietu jautājumiem. Tos apspriedām savā komisijas sēdē vakar. Visā visumā jāatzīmē, ka šī programma ir pietiekami lakoniska, bet tajā pašā laikā pietiekami detalizēta un lietišķa un ir visumā akceptējama. Tādēļ mūsu komisijas viedoklis par valdības koncepciju ir visnotaļ pozitīvs.
Šī nodaļa ir uzbūvēta pēc parastajiem principiem. Vispirms tiek apskatīti ārpolitikas, iekšpolitikas priekšnosacījumi, tad ir minētas attiecības ar PSRS, tad starptautiskās atzīšanas aspekti, tad speciālās attiecības ar Igauniju un Lietuvu, Baltijas jūras specifiskās reģionālās problēmas un citi virzieni. Visas šīs nodaļas ir analizētas pietiekami skaidri. Rodas tāds iespaids, ka valdība ir galvenokārt akceptējusi un akcentējusi tos jautājumus, kādos virzienos šodien reāli var strādāt, nevis to, ko varbūt vajadzētu. Ir jūtama noteikta pragmatiska ievirze. Šajā sakarībā gribu pieminēt tikai četrus īsus punktus vēlējuma veidā, pie kā vajadzētu padomāt. Varbūt valdība varētu pievērst tam lielāku vērību.
Pirmais jautājums– mūsu vēlējums, ka valdībai vajadzētu pievērst lielāku vērību Austrumeiropas valstīm, konkretizējot sadarbību ar katru no tām. Runa ir par Poliju, Čehoslovākiju un Ungāriju. Ja mēs zinām, ka tādi vai citi sakari ar Poliju ir ievadīti, un lielā mērā tie ir, pateicoties mūsu deputātei Itai Kozakevičai, tad ar pārējām Austrumeiropas valstīm sakari ir visai nepietiekoši. Tajā pašā laikā šīs trīs valstis pēc savas pašreizējās vēsturiskās virzības ir ļoti līdzīgas Baltijas valstīm.
Otrs. Ievērojot šodienas realitātes un esošās tradīcijas, būtu vēlams apspriest sadarbības iespējas ar Vāciju, it īpaši tādēļ, ka Vācija apvienojas, tā izveidojoties par ļoti spēcīgu ekonomisku un politisku faktoru Eiropas centrā, pie tam pozitīvi orientētu faktoru. Ņemot vērā to, ka daudzām sabiedriskajām organizācijām ir lielas tradīcijas un pieredze visdažādākajos līmeņos, domājams, ka šis sadarbības jautājums ar Vāciju ir svarīgs.
Trešais jautājums, kuru es vēlētos izteikt kā vēlējumu,– proti, būtu tomēr jākonkretizē politiskās un ekonomiskās sadarbības aspekts ar PSRS republikām attiecīgajā sadaļā. Nenoliedzami, ka Latvijas Republikai, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas Republikai, var būt un tai ir jābūt ar attiecīgajiem horizontālajiem kontaktiem, gan ar politiskajiem, gan ekonomiskajiem, tā sakot, bijušajiem Padomju Savienības reģioniem. Bet katrā ziņā šeit ir jābūt noteiktām prioritātēm. Mums nevar būt vienalga, ar ko sākt, ar ko beigt, ar ko turpināt. Šī programma kaut kādā veidā ir iesākta Ekonomikas ministrijā, cik es esmu informēts, bet šeit ir ļoti labi jāsaliek pareizie akcenti.
Tikai pēdējā punktā es gribētu atļauties diezgan bargi pakritizēt valdību. Runa ir par to, ka būtu ļoti vēlams jau šodien izveidot kompleksu valdības komisiju robežu jautājumā. Runa ir par to, ka mums ir pavisam neizstrādāti jautājumi par to, kā tiks risināti robežu jautājumi– robežu iezīmēšana, nospraušana telpā, visu datu atjaunošana un tamlīdzīgi. Šeit, manuprāt, noteikti būtu jāvienojas Iekšlietu ministrijai kopā ar Ārlietu ministriju, manuprāt, un noteikti ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti. Tādēļ ka šodien mēs nevaram pateikt konkrēti pa dienām, kad mēs varēsim sākt sarunas ar Krievijas Federāciju, ar Kremli. Toties, sarunas sākot, mums ir jābūt konkrētam priekšstatam par šīm lietām. Sevišķi te ir runa par Abrenes apgabalu. Tā ka, mēs zinām, robežu jautājums nepavisam nav viennozīmīgs.
Tātad tie būtu tie četri vēlējumi, kurus mūsu komisija varētu izteikt valdībai.
Beidzot es gribētu pateikt tikai divus vārdus attiecībā uz pašu pēdējo valdības programmas sadaļu– tas ir, attiecībā uz pielikumiem par valsts līgumu ar PSRS. Negribētu šeit ielaisties nekādās detaļās, gribētu atzīmēt tikai to, ka te visu izšķir koncepcija, kā mēs šo līgumu sastādām. Ja mēs to sastādām kā gatavu līguma tekstu, tādā gadījumā šis teksts ir nepilnīgs, tas ir būtiski jāpapildina un jāpārstrādā. Kā jau tas vakar tika atzīmēts frakcijas sēdē, par to runāja profesors Bojārs. Tajā pašā laikā, ja mēs šo līgumu uzskatām tikai kā ievirzi, kā koncepciju, kā pamatvirzienu sarunām par PSRS, tādā gadījumā šo uzmetumu var izlietot kā sākumu, kā pamatu galīgas ievirzes dokumenta izstrādāšanai. Sīkāk pie šī jautājuma es negribu pakavēties. Šis pielikums tiks apspriests atsevišķi, un tad man būs iespējams arī sīkāk paskaidrot savus uzskatus. Domāju, ka profesors Bojārs tad varētu darīt to pašu.

Priekšsēdētājs: Vārds Latvijas brīvo arodbiedrību priekšsēdētājam Siliņam.

A.Siliņš: Godājamais priekšsēdētāj, tautas deputāti un valdības locekļi! Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības dalīborganizācijas vakar apsprieda valdības programmu, un es gribētu darīt jums zināmus dažus izteikumus un dažus secinājumus.
Kopumā, izsakot valdības programmai pozitīvu vērtējumu, kā arī pateicoties valdībai par to, ka izstrādes gaitā tika ņemti vērā ļoti daudzi mūsu priekšlikumi, dalīborganizācijas šo valdības programmu pamatā tomēr vērtē kā koncepciju, nevis kā programmu, pamatojot ar to, ka šeit gan ir izvirzīti uzdevumi, bet pagaidām nav konkrēta realizācijas mehānisma. Praktiski šodien ir ļoti grūti paredzēt, kā tās vai citas domas realizācija dzīvē atsauksies uz republikas iedzīvotājiem, uz darba darītājiem. Gribētu piebilst, ka ievada daļā, izdarot konstatāciju par stāvokli republikā šodien, praktiski nav pateikts, ko darīt ar līdzšinējām programmām, kuru realizāciju mēs joprojām veicam. Es šeit domāju vispirms tādas programmas– “Dzīvoklis–90”, “Dzīvoklis–2000”; programmas, kas saistītas ar pārtikas problēmu, kas saistītas ar vēl daudziem citiem sociāliem jautājumiem. Acīmredzot ievaddaļā šajā programmā ir jāpasaka, ko mēs darīsim jau tuvākajā nākotnē ar šīm programmām, no kā mēs atteiksimies, kuras turpināsim realizēt. Jāsaka, ka kopumā redzams, ka valdība ir paredzējusi pat zināmu ražošanas sašaurināšanu, tajā pašā laikā paredzēts nodrošināt paaugstinātu minimālās iztikas līmeni un paaugstināt minimālo dzīves līmeni. Es domāju, ka šajā faktorā nav īstas loģikas, jo, reizē sašaurinot ražošanu, mēs nevaram kaut ko palielināt. Bez tam praktiski nav ielikts bremzējošais mehānisms tā saucamajā tirgus ekonomikā. Ja mēs sāksim praktiski realizēt šo valdības programmu, paredzu, ka sāksies absolūti neapturama sacensība starp uzņēmumiem, kurš vairāk paaugstinās cenas. Dabiski, ka tas momentāli atsauksies uz iedzīvotāju dzīves līmeni.
Programmā acīmredzot vispirmām kārtām skaidri jāparāda, kā izskatīsies republikas iedzīvotāji šīs programmas realizācijas gaitā. Jāvadās no paša visminimālākā, kas ir nepieciešams. Cilvēkam ir nepieciešams jumts virs galvas, tātad dzīvoklis. Šeit skaidras programmas diemžēl mēs neredzam. Cilvēkam ir nepieciešams pilns vēders, tātad acīmredzot jādomā par to, ka kaut kāda programma jeb kaut kas cits ir jārealizē. Cilvēkam ir nepieciešams nodrošināts darbs un darba alga iztikas minimuma nodrošināšanai. Ja mēs runājam par nodarbinātību, diemžēl ir jāsecina, ka valdības programmā ir ielikts tāds jautājums kā bezdarbs un tas faktiski tiek plānveidīgi paredzēts, kaut gan mēs zinām, ka visā pasaulē praktiski valdības darbība tiek virzīta uz to, ka bezdarbs nedrīkst būt– ir jāpanāk vispārēja nodarbinātība.
Runājot par tirgus ekonomiku, acīmredzot tirgus ekonomikas pamats ir īpašuma tiesības. Šeit es gribētu pievērst gan Augstākās padomes deputātu, gan arī valdības locekļu uzmanību tam, ka šodien, runājot par akciju un paju sabiedrību izveidošanu, acīmredzot ir jābūt kaut kādam atskaites punktam, kas tad ir katra cilvēka, katra uzņēmuma īpašumā. Bez šī jautājuma atrisināšanas droši vien tādu jautājumu nevar cilāt. Šodien paceļas jautājums, ko darīt ar tā cilvēka ieguldījumu nacionālā kopīpašuma radīšanā, kurš, teiksim, četrdesmit gadus nostrādājis rūpnīcā VEF, vakar aizgājis pensijā, bet šodien jau miris. Vai arī viņa daļa nebūtu jāizvērtē, pirms ķerties pie nopietnas tirgus ekonomikas un atsevišķu elementu ieviešanas?
Runājot par iztikas minimumu, kurš pašreizējā programmā ir 100 rubļi, jāsaka, ka šis cipars figurēja gada sākumā. Mums ir nopietnas bažas, ka jau šodien, kad ir pagājis vairāk nekā pusgads, apmēram 20 rubļi šim iztikas minimumam jau ir pielikti klāt.
Par minimālo patērētāja groziņu. Ir paredzēts, ka valdība noteiks to nākamajiem pieciem gadiem. Mēs gribētu izteikt tādu priekšlikumu. Tomēr minimālais patēriņa groziņš ir jautājums, kas skar vismazāk nodrošināto iedzīvotāju daļu republikā. Tādēļ tomēr tas būtu jārisina republikas visaugstākajam orgānam– Augstākajai padomei, nevis Ministru padomei.
Runājot par pensijām, pagaidām mēs pamatā risinām jautājumu par minimālo pensiju pacelšanu. Bet iedomāsimies, ka burtiski pēc gada, varbūt pēc diviem mūsu dzīves iztikas minimums sasniegs to kritisko robežu, kura ir 132 rubļi, un, ja mēs joprojām turpināsim nodarboties tikai ar minimālo pensiju paaugstināšanu, tad tas nozīmē, ka mēs visus pensionārus neatkarīgi no viņu darba ieguldījuma burtiski pēc gada nostādīsim vienādā situācijā. Pensionāri būs gan tie, kas nostrādājuši gadu vai divus un saņem šodien nepilnu pensiju, gan arī tie, kas nostrādājuši piecdesmit gadus un šodien saņem 132 rubļus pensijas. Ir izteikta doma, ka stāvoklī, kurā mēs atrodamies šodien, praktiski ceturtā vai piektā sabiedrības daļa atrodas uz nabadzības robežas. Tas nedod mums iespēju šodien nopietni runāt par pāreju uz maksas izglītību vai maksas medicīnu. Pretējā gadījumā mēs ceturto vai piekto sabiedrības daļu nostādīsim praktiski bezizejas stāvoklī.
Kopumā, vakar apspriežot, tika izteikta doma, ka valdības programma ir pārāk nopietns dokuments, lai to apspriestu tikai valdības kabinetos un varbūt pat arī Augstākajā padomē. Mūsuprāt, šī valdības programma tomēr it nododama visas tautas apspriešanai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Acīmredzot vēl palikušas četras minūtes līdz starpbrīdim, mēs debates pārtraucam. Bet es lūdzu komisiju vadītājus, viņu vietniekus vai arī citus deputātus, kuri aizvieto šos amatus mūsu parlamentā, palikt šeit zālē uz trim minūtēm un panākt uz priekšu.
Starpbrīdis 30 minūtes.

(Starpbrīdis)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet savas vietas! Turpināsim izskatīt Latvijas Republikas valdības programmu. Es jūs gribētu iepazīstināt ar nākošajiem 20 deputātiem, kuri uzstāsies debatēs. Saraksts ir daudz garāks, un tas atrodas pie deputāta Dobeļa– sekretariāta vadītāja. Tātad deputāts Bojārs tūlīt nāks tribīnē, pēc tam runās deputāti Špoģis, Plotnieks, Beskrovnovs, Lucāns, Ziedonis, Drobots, Buls, Kiršteins, Šapovālovs, Blažēvičs, Gabrānovs, Ždanoka, Caune, Rāzna, Dīmanis, Preinbergs, Emsis, atļaujiet, es arī tālāk lasīšu, lai būtu skaidrība, Aleksejevs, Mihailovs, Seile, Stepičevs, Gavrilovs, Repša, Einars Repše, Gulbis, Zatuliviters, Biezais, Ozoliņš, Bresis, Kurdjumovs, Arnītis, Zeile, Černajs, Ščipcovs, Vaivads, Endele, Morozļi, Ivars Krastiņš, Kide, Maharevs, Berklavs. Tāda mums ir programma. Es ceru, ka kolēģi, kritiski un konstruktīvi vērtējot valdības darbu, ar domu kritizējot palīdzēt valdībai pārvarēt šo krīzes situāciju, kura arvien padziļinās, tomēr ievēros reglamentu un mēģinās runāt mazāk par 10 minūtēm, lai pēc iespējas lielāks skaits kolēģu izteiktu savus priekšlikumus un vērtējumus.
Tagad vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētājs un cienījamie valdības locekļi! Šodien mēs varam konstatēt, ka sekmīgi turpinās darbs, ko aizsāka jau iepriekšējā valdība– Breša valdība, veidojot stratēģisku valdības programmu. Šodien varbūt šī prog-ramma jau ir citā kapacitātē, vienās nodaļās labāk, citās varbūt savādāk, citās varbūt sliktāk. Ja mēs pievēršam uzmanību vispirms saturam, tad mums uzkrīt, ka kultūra un tiesību politika atkal ir pašās saraksta beigās. Ja tas norāda prioritāti, tad tas ir bēdīgi– kultūrai un tiesību aizsardzībai atkal pārpalikuma princips, kam es pilnīgi nepiekrītu. Bet varbūt tas tā nav domāts, tad es atvainojos.
Tālāk strukturāli aizrādījumi. Man jāsaka, šeit izsaku ne tikai savas, bet arī Universitātes vadības domas, jo es biju pie profesora Niedrīša, prorektora, bet rektors pašreiz nav uz vietas. Pirmais– nav reāla mehānisma. Kā mēs panāksim to vai citu rezultātu? Mērķi ir diezgan uzskatāmi redzami, bet mazāk redzams ir mehānisms un garantijas, kā mēs panāksim mērķi. Tālāk nav arī sadales tādos kaut minimālos etapos. Sadale ir vissvarīgākais un nepieciešamākais šajā brīdī, it sevišķi rūpes par trūcīgajiem un par viņu pārtikas grozu. Ja jau mēs to grozu aizskārām, tad vajadzēja pateikt, cik tam groziņam vajadzīgs katram, no kā tas sastāvētu un cik tas maksātu, cik tas ir reāli, lai katrs trūcīgais vai slikti apgādātais savu groza daļiņu dabūtu. Tie ir vispārēji aizrādījumi.
Tālāk kā par šo dokumentu, tā arī par priekšlikumiem. Es sākšu no cilvēktiesību komisijas uzstāšanās. Redziet, konstatējošā daļa bija ļoti pareiza. Cik drausmīgi mums ar tām cilvēktiesībām! Bet teikt, ka mēs nevaram sūtīt tagad ratifikācijas jeb pievienošanās rakstus attiecīgajiem deponentiem, ir galīgi nepareizi, jo pastāv noteikta starptautiska kārtība. Ja mēs pasakām A starptautiskajās tiesībās, tad mums ir jāsaka B, ja mēs esam pievienojušies, tad mums jāsūta pievienošanās raksti. Ja mēs pievienosimies un aizsūtīsim rakstu tikai tad, kad mums šeit būs cilvēktiesību paradīze, atvainojiet, tā nekur nenotiek pasaulē, jo gluži vienkārši cilvēktiesību paradīzes nekur nav. Salvadora un visas tās valstis, kur visvairāk kritizē cilvēktiesību pārkāpumus, ir pievienojušās daudziem aktiem, un viņus kritizē, un viss tas notiek ļoti normāli. Tā ka es aicinu nenovirzīties no normālu starptautisko attiecību risināšanas uz kaut kādu hunveibinismu. Tālāk vēl tāds būtisks aizrādījums– paņemot rokās šo projektu un izlasot, nav īstas pārliecības, no kādām pozīcijām te ir uzrakstīts: vai mēs tiešām esam neatkarīga valsts un neatkarīgu valsti esam proklamējuši vai mēs īsti neesam. Uz ko tad mēs ejam, tas nav īsti saprotams, ja lasa šo projektu cauri, jo vienā brīdī mēs kaut ko pieļaujam, kas nav raksturīgs neatkarīgai valstij, un otrā brīdī atkal ne.
Tālāk– tas ir svarīgs pārmetums. Nekas nav tomēr teikts konkrēti ļoti svarīgā attiecību blokā: armija, bruņojums. Atvainojiet, tas ir viens no svarīgākajiem politiskajiem faktoriem republikā šajā brīdī. Mēs kā PSRS sastāvā bijusi republika esam ļoti centīgi maksājuši savu naudiņu no katras kabatas, lai radītu kopējo PSRS bruņojumu, un es uzskatu, ka mūsu republikai ir tiesības uz daļu no šī bruņojuma. Es nedomāju, ka mums vajadzētu atombumbas, bet tad, ja mēs izveidojam neatkarīgu republiku, un mēs viņu tiešām veidojam un esam izvirzījuši tādu mērķi, tad mums vajag arī savas neatkarīgās republikas armiju. Mums vajag padomāt, kur mēs to ņemsim un ar ko mēs to apbruņosim. Es uzskatu, ka mums ir tiesības uz šo daļu, un tad to vajag skaidri un gaiši pateikt. Šis neapbruņošanās vai neitralitātes režīms nenozīmē, ka mēs stāvēsim tā kā bērni ar plikiem dibeniem visas lielās pasaules priekšā, atvainojiet mani par izteicienu. Tā tas nedrīkst būt. Jābūt savai pretgaisa aizsardzībai, savai robežu aizsardzībai, mums jākontrolē savas jūras robežas, un tās nevar kontrolēt ar airu laivām. Šis aspekts ir galīgi izmests no programmas.
Tālāk mēs, būdami nodokļu maksātāji, esam centīgi pelnījuši daļu PSRS valūtas rezervē, mēs esam to darījuši gan kā republika– nodokļu maksātāja, gan kā personas– nodokļu maksātājas, līdz ar to, kā to pilnīgi pareizi pateica Ukraina, mums arī ir tiesības uz daļu no PSRS zelta valūtas rezervēm. Tas ir nākamais aspekts.
Un beidzamais: es vēlreiz gribu atgādināt to Statistikas pārvaldes apkopojumu, kas veikts kopā ar Zinātnieku savienību. Saskaņā ar to starpība starp PSRS investīcijām šeit un visu to labo, ko mums, kā uzstāj mūsu pretējā frakcija, PSRS ir izdarījusi, ir 39,5 miljardi mūsu republikai par labu. Lūk, šis aspekts par šiem 39,5 miljardiem, par ko es esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti pieticīgs rēķins, arī šeit ir izkritis no mūsu šī tik svarīgā projekta. Iznāk, ka mēs, ja ņemam par pamatu šo līgumu, kas ir beigās, tad mēs taisāmies to uzdāvināt. Es kā nodokļu maksātājs neesmu devis atļauju izrīkoties tā ar to, ko esmu šajā ilgajā darba dzīvē nomaksājis.
Tālāk par likumdošanu. Es absolūti nepiekrītu konceptuālai pieejai, tādai, ko izteica šeit Jundzis, nodot šo likumdošanas institūtu valdībai. Jūs mani atvainojiet, bet likumdevējs ir parlaments, nevis valdība. Un tagad tā– likumprojektus sagatavos institūts, kas ir valdības rokās, nevis parlamenta rokās. Tas ir kasīt kreiso ausi ar labo roku. Ja mēs gatavojam likumprojektu, tad institūtam ir jābūt šeit vai pāri ielai, ne tālāk, protams, un nevis jāgatavo valdības variants. Pretējā gadījumā iznāks, kā tas ir Maskavā, ka mēs vakarā sēžam komisijā, sagatavojam kaut kādu variantu, visi par to nobalso, no rīta mēs atnākam, balsošanā ir pavisam kas cits. Kas to ir izdarījis? Tie, kas gatavo likumprojektu. Parasti tā bija valdība Maskavā. Es negribētu, ka mums šeit rastos tāds pats variants. Likumdošana ir valsts un Augstākās padomes, nevis valdības kompetence. Protams, valdībai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tas nav noliedzams. Tai ir iespējas un mehānismi, kā to realizēt. Tālāk.
Jundzis teica, ka valdības rokās jābūt valsts kontroles institūtam. Jūs atvainojiet, kā saucas šis institūts? Valsts kontrole, nevis valdības kontrole. Ja mēs iesim uz šādu koncepciju, tad mums atkal izveidosies Tautas kontrole, kas valdību nevarēs kontrolēt. Valsts kontrolei jābūt pilnīgi autonomai, lai tā var kontrolēt visu uz pasaules. Pilnīgi visu. Tikai tad būs reāla un efektīva kontrole, citādi tai atkal dos pa degunu, ja tā mēģinās kontrolēt, ko dara valdība. Tas ir absolūti nepareizi, es tam nevaru piekrist.
Tālāk par izmeklēšanas pārvaldi. Ja mēs izveidojam izmeklēšanas pārvaldi, tad tai, manuprāt, jābūt pilnīgi autonomai, nevis atkal mēs atdosim visu to Iekšlietu ministrijai. Kāpēc? Tad jau tur tāpat iekšlietu darbinieki bīdīs efektīvāk savas krimināllietas nekā pārējie tiesību sargāšanas orgāni. Ja mēs veidojam autonomu izmeklēšanas pārvaldi, kāds ir dominējošais priekšlikums arī Padomju Savienībā, tad mums tā jātaisa pilnīgi autonoma. Ir pilnīgi nepareizi valsts drošību nodot Iekšlietu ministrijai, tas nozīmē, ka viss līdzsvars zūd. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs institūts un instruments. Tam tāpat kā valsts kontrolei, ekoloģiskai kontrolei jābūt pilnīgā parlamenta kontrolē un neviena cita kontrolē. Pretējā gadījumā tas pārvērtīsies par kaut kādu privātinstrumentu jeb kaut kādas šauras grupas rokās nodotu instrumentu.
Tālāk šeit runā par ārpolitiskajiem aspektiem. Es nevaru dalīt cienījamā profesora Freimaņa sajūsmu. Es negribu viņam neko pārmest. Katrs mēs varam runāt, ko gribam, bet lieta ir tā, ka attiecībā uz ārējiem sakariem šeit pilnīgi nav vesela bloka par ārējiem ekonomiskajiem sakariem. Es atceros, ka vecajā valdībā tas bloks bija izstrādāts pilnīgi autonomi. Šā bloka izstrādi vadīja Gavars. Arī lielā mērā cienījamais akadēmiķis Kalniņš piedalījās šī bloka izstrādē. Kur tas viss ir palicis? Vai tāpēc, ka Gavars aizgāja no Ministru padomes, mēs esam atmetuši tam ar roku? To nedrīkstētu nekādā gadījumā. Es domāju, ka ārējiem ekonomiskajiem sakariem ir ārkārtīgi svarīga nozīme Latvijas neatkarības iedibināšanā.
Tālāk. Pats pēdējais teikums. Vēl ģenerālā kļūda visā šajā projektā ir valdības, nevis valsts suverenitāte. Es lasu burtiski: “Latvijas valdības starptautiskā atzīšana.” Valsts, nevis valdības atzīšana. Atzīst valdības tikai Latīņamerikas diktatoriskajos režīmos, kur nav parlamenta. Tur atzīst valdību. Un tālāk: “Valdība realizē suverēno varu republikas teritorijā.” Atvainojiet, suverēno varu republikas teritorijā realizē parlaments un nevis valdība.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Špoģim.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Es vispirms gribu teikt, ka mūsu valdība ir veikusi lielu un visai nepieciešamu darbu, relatīvi īsā laikā sastādot šo programmas projektu un iesniedzot izskatīšanai. Man ir pilnīgi pieņemami programmas galvenie konceptuālie stratēģiskie virzieni. Tā ir nešaubīga pāreja uz brīvu tirgus ekonomiku, tā ir īpašuma formu daudzveidība un līdztiesība mūsu tautsaimniecības nozarēs vai arī konsekventa privatizācija, republikas ekonomikas radikālas reformas virzieni un pasākumi šīs programmas īstenošanai. Skaidri formulēts arī valsts varas galvenais un primārais uzdevums. Šajā programmā, man liekas, ir ļoti svarīgi arī tas, ka ir paredzēta personu tiesību un īpašuma aizsardzība. Valdība, manuprāt, ir uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Tas šobrīd mums ir ļoti svarīgi. Taču atsevišķu nodaļu jeb tautsaimniecības nozaru izstrāde ir diezgan atšķirīga. Ļoti atšķirīgi ir līmeņi, kādā tas ir pasniegts. Ne visai labi izdevušies arī sakopojumi, saliekot kopā nozares un nodaļas, ko izveidojušas acīmredzot dažādas darba grupas, lai izveidotos vienota konkrēta sistēma, ko varētu saukt par sistēmu, par programmu. Bet tie, protams, ir jautājumi, pie kuriem piestrādājot trūkumus varbūt ir viegli novērst.
Bez tam es gribētu mazliet atzīmēt, ka ir daži trūkumi un nepilnības. Par dažiem no tiem es gribētu izteikt savus apsvērumus. Pirmkārt, par lauku sociālo infrastruktūru. Izskatot programmu, neguvu pārliecinošu priekšstatu par to, ka visi valdības locekļi, visi ministri, attiecīgi šo nozaru vadītāji, sociālās infrastruktūras nozaru vadītāji tiešām ir līdz skaidrumam, līdz dziļumam izjutuši lauku sociālās problēmas, kuras ir pārmantojusi jaunā valdība. Piemēram, ja veselības aizsardzības nodaļā Veselības aizsardzības ministrija konkrēti pateikusi savu koncepciju attiecībā uz to nodarījumu novēršanu, kas nodarīti lauku ļaudīm, tad jaunais izglītības ministrs acīmredzot ne sevišķi ir iejuties lauku problēmās, ne sevišķi tās jūt un tai skaitā arī vispār, šķiet, nav izpratis tos ievirzes jautājumus, kuri viņam tika uzdoti, stāvot šajā tribīnē pirms pāris mēnešiem, kad viņš tika apstiprināts ministra amatā. Tik tiešām šajā nodaļā par lauku skolu un tās asajām un dziļajām problēmām pateikti tikai četri kaili vārdiņi– atjaunot mazās lauku skoliņas. Vairāk nekā šeit nav. Protams, tas ir nepietiekoši, ņemot vērā vispārējo skolu traģisko stāvokli. Ir daudzi pagasti, kur latviešu ģimeņu un jaukto ģimeņu bērniem nav iespējams skolā mācīties mātes valodā, valsts valodā. Tās ir ļoti smagas problēmas.
Otrais– par ražošanas infrastruktūru laukos atkal ir sevišķi smaga problēma, jo šo infrastruktūru nozaru stāvoklis pašreiz ir tāds, kas prasa papildināt programmu ar atsevišķu nodaļu par lauku teritoriju sociālās ražošanas infrastruktūras izveidi, jo šīs infrastruktūras pašreizējais stāvoklis būtu par pilnīgi reālu un konkrētu bremzējošu faktoru ne tikai lauksaimniekiem lauksaimniecības agrārās reformas bremzēšanā, bet vispār pašas galvenās pārtikas programmas un citu ražošanas nozaru attīstībai laukos.
Par reģionālajām problēmām. Es gribu atzīmēt, ka ir ļoti labi, ka valdības programmā ir pateikts skaidri par zemisko darbību Latgales novadā, bet gribētos šo iedaļu konkrētāku, pārliecinošāku, lai būtu pilnīgi saprotami, kādā veidā valdība realizēs šīs ārkārtīgi svarīgās un vitāli nepieciešamās ieceres, sevišķi Latgales novadam un, bez šaubām, citiem novadiem. Šajā sakarībā gribu pievērst uzmanību arī nodokļu politikas koncepcijai, kas ir izklāstīta citā nodaļā jaunajā programmā. Nodokļu sarakstā ir ietverts zemes nodoklis. Zināms taču, ka šis nodoklis būs krasi diferencēts atkarībā no zemes vērtības un tās kvalitātes. Tātad pagastos, kuros ir labākas zemes, tāpat ir lielāka bāze nodokļu iekasēšanai, ražošanas bāze, objektu bāze. Ja paliks šis nodoklis, tad būs pagastu līmenī bagātie pagasti. Tie, kuri pašreiz ir nesalīdzināmi bagātāki, kļūs vēl bagātāki, polarizācija padziļināsies un pastiprināsies, nabagi paliks un veidosies vēl nabagāki. Tāpēc šeit ir ļoti nopietni jāpārdomā šis nodoklis tajā vai citā līmenī, lai varētu attiecīgi budžeta pārdales kārtībā šo jautājumu novērst. Ļoti apsveicama un, protams, vitāli nepieciešama ir īpašas mērķa programmas izstrāde, kas ir teikts koncepcijā. Tā ir programma par Latgales novadu attīstību.
Par pārtikas agrorūpnieciskā kompleksa attīstības programmu, kas izdalīta atsevišķā nodaļā. Es pilnīgi pievienojos jau teiktajam. Strīķa kungs un citi jau teica, ka šī nodaļa padevusies ne visai, un prasa pašas koncepcijas pamatīgu pārskatīšanu atsevišķos virzienos un atsevišķos jautājumos. Ne vienmēr ir pareizi orientēt tieši ar valstisko regulēšanu, lai sekmētu lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu. Ekonomistiem un lauksaimniekiem labi zināms, ka ikvienas civilizētas valsts valdībā viena no vissvarīgākajām, īslaicīgākajām un kapitālajām programmām pastāvīgi ir labības programma, jo tā visciešāk saistīta ar visu pārtikas ražošanu, lauksaimniecības izejvielu ražošanu, kas ļoti lielā mērā, es pasvītroju, neapšaubāmi ietekmē arī visu pārējo tautas saimniecību, iespaido sociālo klimatu un arī neatkarības būtību kā tādu. Gribētos, lai mēs to dziļi saprastu. Tādēļ diemžēl apspriežamajā projektā, ne jau acīmredzot valdības programmas vainas dēļ, par šādu programmu praktiski nav nekas minēts. Tāda lieta diemžēl ir pieprasīt budžetam 150 miljoni dolāru konvertējamās valūtas graudu, tas ir, lopbarības iepirkšanai no ārzemēm, minimālākais visneefektīvākais un mazperspektīvākais variants izejai no enerģijas trūkuma lopbarībā. Protams, lauksaimniekiem neapšaubāmi būs vajadzīgi ne tikai šie 150, varbūt divas reizes vairāk pavisam citiem mērķiem.
Visiem zināms, ka Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs ir mums tuvs klimats, bet tur labības ražošanas līmenis ir ne divas un ne trīs, bet daudzkārt augstāks, par ko šeit Strīķis teica, ka starpība ir tā, ka mums trūkst trīs svarīgāko faktoru, lai mēs varētu strādāt un attīstīt ražošanu un nevis visu laiku orientēties uz kaut kādu neefektīvu pirkšanu.
Pirmais no tiem ir materiāli tehniskā bāze, un pirmkārt tehnika, jo mums praktiski nav klimatiskajiem un augšņu apstākļiem piemērotu lauksaimniecības mašīnu. Tās mašīnas nevar saukt par tehniku. Otrkārt, saimnieka– īpašuma uzņēmēja– trūkums. Treškārt– valdības konkrētas regulēšanas programmas trūkums.
Tāpēc liekas, ka vajadzētu īpaši rūpniecības mašīnbūves nodaļā un arī šajā agrorūpnieciskā kompleksa nodaļā izveidot pamatīgu iedaļu programmai par lauksaimniecības mašīnu un iekārtu, par pārtikas ražošanas un pārstrādāšanas rūpniecības mašīnu ražošanas izveidi republikā kā par vienu no svarīgākajiem rūpniecības kompleksiem. Tikai uz tā var bāzēties un tur arī jānovirza miljoni. Bet mēs nevaram piekrist arī tam priekšlikumam, kas ierakstīts programmā, ka ir iekonservētas ražošanas jaudas, iekonservētas kūtis, sašaurināta ražošana. To mēs nevaram pieļaut. Gluži otrādi– šeit izstrādātāji vienkārši orientējušies uz sovhozu un kolhozu līdzšinējo renti un pieņēmuši, ka neko citu nevar darīt. Tie ir valsts uzņēmumi, galvenokārt, lielfermas. Taču radikāli un steidzami ir jāpārveido ražošanas attiecības, īpašuma attiecības un jādod uz ārkārtīgi izdevīgiem noteikumiem privātajiem uzņēmumiem, akciju sabiedrībām. Būs gaļa un strādās resursi, varbūt pat vairāk un labāk nekā līdz šim, atradīsies lopbarība un viss nepieciešamais. Tāpēc trešā bloka iedarbināšanai ir vesela ekonomisko pasākumu gamma, ko var veikt valdība. Apmēram mēneša vai pusotra laikā attiecīgais ministrs varētu šo programmu kopumā novest līdz akceptējamam variantam un atkārtoti to varētu izskatīt septembra otrajā pusē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Mūsu priekšā ir apjomīgs dokuments, kurā faktiski visas republikas dzīves jomas ir ieskicētas tādas, kādas tās ir šodien, ir vēlējums, kādām tām būtu jābūt rīt. No šī viedokļa domāju, ka parlaments varētu teikt valdībai paldies un ar patiku un jūsmu šo dokumentu apsveikt. Bet tajā pašā laikā minētā dokumentā ir virkne jautājumu, uz kuriem mēs atbildi nerodam. Runājot no šīs tribīnes kā Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas pārstāvis, partijas, kas par savu uzdevumu pasludina aizstāvēt to cilvēku intereses, kuri iztiku pelna ar savu darbu, es tikai no šī viedokļa gribētu akcentēt trīs jautājumus, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski un svarīgi, un joprojām aktuāli.
Kādā situācijā šodien ir mūsu tautsaimniecība? Mēs esam dziļā krīzē, un mēs virzāmies uz katastrofu. Un, ja mēs būsim vieglprātīgi un neatvērsim acis, tad var gadīties, ka bezdibenis mūsu priekšā pavērsies un mēs tajā iekritīsim visi draudzīgi kopā. Nebūs vairs, par ko ķildoties. Kā izpaužas krīzes situācija? Visuzskatāmāk tas izsekojams agrorūpnieciskā kompleksa piemērā. Godājamais kolēģis Špoģis jau minēja dažus skaitļus. Es vēlreiz mēģināšu tos atgādināt. Lai saglabātu pašreizējo gaļas un piena ražošanas līmeni, mums ir vajadzīgs apmēram 1,7 miljoni barības vienību spēkbarības. No tā mēs varam saražot 0,7 līdz 1,2. Tātad pusi vai trešo daļu. Rēķinieties, ka mums pietrūks gaļa un piens, kas būs divreiz mazāk. Runājot par (neskaidri), šie cipari no 150 līdz 200 miljoniem dolāru, lai saglabātu ražotni esošajā līmenī. Mums viņu nav un nebūs. Tad rēķinieties, ka nebūs putnu gaļas un nebūs olu. Ko mēs ar jums liksim galdā? Ko liks galdā mūsu tauta, kas šodien klausās un gaida, ka mēs uz šiem jautājumiem dosim atbildi.
Mēs uzskatām, ka izeja var būt tikai privatizācija. Lauksaimniecībā privatizācija īstenojas kā zemes reforma. Jā, acīmredzot tas ir vienīgais pieņemamais ceļš. Bet tādā gadījumā mums valdības programmā bija jāsaņem atbilde, kā mēs privatizāciju finansēsim. Ko mēs praktiski darīsim, lai stādītos priekšā, kāda šodien ir situācija. Gada laikā izveidotās 1000 individuālās zemnieku saimniecības mēs ne ar ko neesam varējuši nodrošināt. Paies vēl gads, un maiss būs vaļā. Zemnieku saimniecības veidosies masveidā. Mums nav ne lauksaimniecības inventāra, ne celtniecības materiālu, nedz tas un tas. Ko mēs darīsim?
Pat visvienkāršākais aprēķins: ja mēs uz laukiem vēlamies nosūtīt apmēram 30 000 ģimenes, es lietoju atkal vecu pierasto izteicienu, ja 30 000 ģimenes būtu izteikušas vēlmi saņemt zemnieka saimniecību (tas būtu precīzāk, ja?) un lai tās nodrošinātu ar inventāru un materiāliem apmēram 100 000 rubļu apjomā, mums vajadzētu trīs miljardus rubļu. No kurienes? Gatavojoties sarunām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es veicu dažus aprēķinus. Mēs rēķinām, ka mums vēl 80 procenti zemnieku strādās savās fermās un mums ir vajadzīgi apmēram divi līdz trīs miljardi dolāru. Kur mēs tos ņemsim? Nav ne rubļu, ne dolāru. Tātad programmā, manuprāt, situācija bija jāizvērtē no šī viedokļa un precīzi jānosaka finansēšanas avoti, jo mēs nevaram rekonstruēt kādu tautsaimniecības jomu, ja mums nav skaidrs, no kurienes mēs ko ņemam.
Runājot par rūpniecību. Dažādās programmas sadaļās privatizācija tajā tiek iztēlota diezgan atšķirīgi. Ja sākumā, runājot par īpašuma attiecību konversiju, bezsaimnieku īpašuma attiecības tiek piedāvāts likvidēt tādējādi, ka mēs sākumā privatizējam sīkās darbnīcas, siernīcas un tā tālāk, pēc tam ķeramies pie sīkajiem rūpniecības uzņēmumiem, kuros strādā līdz 300 000 cilvēku, tad savukārt citā
sadaļā– “Finanses un kredīts”– mēs atrodam ideju par uzņēmumu pārvēršanu par akciju sabiedrībām un akciju pārdošanu par skaidru naudu. Es iestājos par to, ka republikā ir jāstabilizē naudas attiecības. Nauda ir jāizņem no apgrozības, citādi mēs situāciju nekādā veidā nevarēsim uzlabot. Bet tas ir jādara ļoti korekti, lai šo naudu kāds pienes klāt. Un to var izdarīt tiešām, pārdodot akcijas visiem, kas to vēlas, un fiksējot akciju īpašniekus. Acīmredzot katram atradīsies 100, 200 vai 300 rubļu, lai šo akciju nopirktu. Bet, ja runājam par sīko uzņēmumu privatizāciju tādā līmenī, ka mēs viņu pārdosim vienam īpašniekam, tad es atļaujos jautāt: kurš būs tas, kas pirks darbnīcas un sīkās rūpnīcas? Kuram ir šie līdzekļi? Mēs esam izdarījuši tirgus ekonomikas, sauksim to par eksperimentu, kooperatīvu veidā. Republikā melnās ekonomikas vietā mēs esam ieguvuši mafiozo ekonomiku. Un tagad mēs gatavojamies šo mafiozās ekonomikas naudu pārsūknēt šajās siernīcās, desu ražotnēs un tā tālāk. Vai mēs varam to atļauties?
Domāju, ka pati privatizācijas ideja visnotaļ ir pareiza, bet tai ir jāpieiet ar atbildības sajūtu un jārada tāds juridisks pamats, lai tik tiešām darba cilvēks būtu tas, kas kļūtu par ražošanas līdzekļu īpašnieku. Ja Polija sagatavoja likumu par privatizāciju gadu un pieņēma to nedēļu atpakaļ, tad mēs ceram to izdarīt divās trijās nedēļās. Likumprojekts, kas ir sagatavots, tas nedod atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Tātad šajā sadaļā mums ir jāparedz ļoti konkrēti, ļoti lietišķi pasākumi, lai neļautu iztirgot vērtības, kas pieder Latvijas tautai.
Vēl, no šī viedokļa runājot, mums jāatceras, ka programmā paliek pilnīgi atklāts jautājums par to, ka no 40 miljardiem dažādu vērtību, kas ir republikas teritorijā, 10 miljardi šodien ir PSRS īpašums. Kā mēs gatavojamies nodibināt kontroli pār neatkarīgās Latvijas ekonomiku, kurā mēs neesam saimnieki? Mēs gribam pārdot to, kā mums nav. Tad laikam pirmais, kas mums šajā sakarībā ir jādara, mums jāpārņem savā kontrolē šie uzņēmumi un rūpnīcas.
Acīmredzot mums jāatceļ un jāpasludina par spēkā neesošiem virkne PSRS likumu, kaut vai tie, kas reglamentē uzņēmumu rīcību un darbību. Acīm redzams, ka parlamentā mums ir jāpieņem akti par atsevišķu rūpnīcu pasludināšanu par Latvijas īpašumu, piemēram, par VEF. Un tad nebūs līdzšinējās situācijas, kad “Sarkanās zvaigznes” visi mopēdi tiek ražoti izvešanai ārpus Latvijas Republikas robežām, ka RAF ražo 15 000 autobusu “Latvija”, bet mūsu rīcībā to nav, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Tātad vispirms mēģināsim virzīties uz priekšu un būt saimnieki savā zemē.
No šī viedokļa, vai tā nav paradoksāla situācija, ka šeit, šajā zālītē, es to saucu par moku kambariem, saspiesti sēž tautas pārstāvji, bet politiskās izglītības nams, kas ir celts par mūsu republikas naudu, stāv tukšs. Vai mums nevajag pieņemt aktu un pasludināt šo namu par parlamenta ēku? Vai mums nevajag trīsstūra ēku, kas atrodas Daugavas krastā, pasludināt par partiju ēku, lai visām partijām būtu kur normāli strādāt. Redziet, tas viss ir jāiestrādā valdības programmā un ir jānodibina šī reālā kontrole un tikai tad jādala.
Beidzot pēdējais. Atvainojos, apmēram viena minūte.
Es gribu kategoriski iestāties pret politiku, kuru valdība piedāvā jautājumā par cenu celšanos. Tirgus ekonomika nav cenu celšanās. Cenu celšanās ir cenu kustība, kas ir tirgus ekonomikas izpausme, bet tādā gadījumā normāli organizētā sabiedrībā nevis aprēķina, cik ir vajadzīgs kailās dzīvības vilkšanai, novelkot svītru, visiem nodrošina kailo dzīvību, bet šajā gadījumā rīkojas tādējādi, ka fiksē cenu līmeni un fiksē algas līmeni. Cenām ceļoties, valdībai ir jākompensē starpība. Un jākompensē katram nevis 100 rubļu apjomā, jo tad radīsim tādu situāciju, ka strādāt nebūs ieinteresēts neviens, bet būs ieinteresēts saņemt savu iztikas minimumu, aiznest uz māju savu iztikas grozu un pēc tam gulēt. Mēs taču gribam, lai celtos darba ražīgums. Tātad mums šī naudiņa, ko strādnieks šodien saņem, teiksim, 300, 700 rubļus mēnesī, lai šo naudiņu viņš varētu realizēt precēs, lai viņš būtu ieinteresēts strādāt vairāk un labāk. Programma paredz, ka viņam dos iespēju iegādāties preces par 100 rubļiem, par pārējo viņš varēs nopirkt... Jau šodien mēs komercveikalos varam iegādāties tējas bundžu par 50 rubļiem. Tātad sarēķināsim, cik tējas bundžu viņš varēs nopirkt par pārējo algu. Tas neradīs interesi. Tātad šajā daļā jāparedz, kādā veidā varam iegūt līdzekļus, lai kompensētu cenu celšanos. Ja to neizdarīsim, tad programma nedarbosies, cilvēki nestrādās, finansu haoss turpināsies un parlaments kopā ar valdību būs par to atbildīgs.

S.Beskrovnovs: */Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi! Detalizēti izpētot programmu, ļoti gribējās tajā atrast kaut ko netradicionālu, absolūti jaunu, bet, pēc manām domām, jauna tur ļoti maz un tas pats nenozīmīgs. Iespaids tāds, ka par to visu jau ir runāts, runāts 1987.gada jūnijā Maskavā, runājis par to Šmeļovs un Popovs, Šataļins un Buničs, Āboltiņš un Ramāns.
Programmā akcentēti trīs momenti. Pirmais– pastiprināta privatizācijas ideja, tās nesēji lielākoties aizmirst par valsts īpašumu. Liekas, tikai modes teiciens “holdingkompānija” vēl liecina par valsts ietekmi nākotnes ekonomikā. Otrais– ļoti nopietna cerība uz ārvalstu investīcijām, uz ārzemju privātkapitāla ieguldījumiem. Un trešais moments– pareiza uzdevumu nostādne, uzdevumi konkurētspējā un ieiešana tirgū, perspektīvā– rietumu tirgū.
Viss ļoti pareizi, bet viss nenoteikti un lielā mērā deklaratīvi tāpēc, ka “holdingi” šodien– tas ir kapitāls, bet kapitāls– tie ir uzkrājumi, bet uzkrājumi var rasties ilgā laika posmā. Šodien diezin vai varam cerēt uz ārzemju kapitālieguldījumiem, jo tiem ceļu aizsprosto dažādi šķēršļi, tajā skaitā arī zināmas organizācijas.
Bez tam Savienībā, tajā skaitā arī mūsu republikā, kā likums ienāk novecojušas tehnoloģijas, lietotas iekārtas. Nav pamata cerēt, ka tuvākajā laikā mēs varētu kļūt konkurētspējīgi ne tikai austrumu, bet arī rietumu tirgū. Šī ideja ir utopiska. Tāpēc, kā man liekas, programmai pievieno divas apakšprogrammas: maksimumprogrammu un minimumprogrammu. Piedāvātā programma lielā mērā atgādina kādas partijas politisku programmu, to var uzskatīt par maksimumprogrammu, paredzētu uz 20–25 gadiem. Nepieciešama minimumprogramma, kurai jābūt konstruktīvai un iedarbīgai, sastāvošai no mehānismu programmām visa saplānotā realizēšanai. Tādu mehānismu un tehnoloģiju var noteikt tikai ar likumiem un tiesiskiem aktiem. Pavirši iepazīstoties ar programmu, mēs redzam, ka tā balstās vismaz uz 20 fundamentāliem likumiem. Man liekas, ka perspektīvā šo likumu vajadzēs vēl vairāk, tāpēc mums jānosaka pieņemto lēmumu precīza pēctecība, likumu robežas un termiņi. Kad būs noteikti termiņi un nosprausta izvirzītā mērķa robeža, iedzīvotāji sāks orientēties pavisam citādi.
Kā paātrināt šo darbu? Biedri, ir divi principiāli ceļi. Tie izriet no Latvijas politiskā statusa perspektīvu noteikšanas, mēs izskatām formulu Latvija– PSRS vai 15 savienotās republikas. Izejot no tās, mēs vērtējam visu likumprojektu izstrādāšanas efektivitāti tāpēc, ka šodien ir radusies paradoksāla situācija, ka 15 republiku parlamenti plus Savienības nodarbojas ar vienām un tām pašām problēmām un, kā saka, nevar pārkāpt savam “es”. Ja visas šīs pūles apvienotu, veiktos daudz efektīvāk. Te rodas ideja. Pirmā, preventīvā– darbs pie Savienības līguma veidošanas, kuram, es domāju, jābūt programmas pirmajā, nevis pēdējā vietā. Ja mēs principiāli noskaņosimies uz to, ka ejam uz sarunām par Savienības līgumu, tad problēma atrisināsies. No otras puses, ja mēs ieņemsim otro pozīciju, tad jau tagad varam skaidri saredzēt, ka šīs programmas realizēšana ievilksies ne uz vienu gadu.
Kādi mērķi? Mērķi šodien nosprausti: īpašuma decentralizācija, ekonomikas devalstiskošana, cenu veidošanas reforma, finansu un naudas sistēmas atveseļošana, iedzīvotāju sociālā aizsardzība. Šos mērķus Rižkovs noteica Prezidenta padomē un Federācijas padomē. No šejienes pilnīgi skaidrs galaslēdziens; šie paši mērķi saskatāmi arī mūsu programmā: vai nu Savienības līguma ideja un mēs pie tās strādājam, vai, es jau teicu, mēs ar programmu nodarbosimies autonomi. Tad daudzi postulāti, daudzas idejas aizvirzās tālā nākotnē.
Un beigās dažas piezīmes konkrēti par programmu. Pirmais. Nav pat aptuvena izmaksu rādītāja programmas realizēšanai, kaut vai svarīgākajiem blokiem, kā enerģētikai, transportam, celtniecībai, aizsardzībai, diplomātiskajam korpusam. No programmas mēs zinām, ka republikas nacionālā bagātība ir 43 miljardi rubļu, bet man ir priekšstats, ka šie 43 miljardi ir gadsimtiem krāti. Lūk, šīs lietas, kuru realizācija prasīs vismaz vienu desmito daļu no pašlaik esošās nacionālās bagātības. Es gribētu redzēt visas šīs mantības realizācijas izmaksu rādītājus.
Otrais moments. Milzīgas cerības uz darba devējiem. Es uzsveru šo jauno terminu, tā teikt, mūsu lietošanā. Darba devējam šeit tiek uzlikti pienākumi, darba devējam ir pienākums, darba devējs veido fondus... bet darba devējam nekādas tiesības vēl netiek dotas. Kur šodien ir šis darba devējs? Strādnieku šķiras līmenī kadru problēma un to kvalifikācija nav risināta. Es ar atbildības sajūtu to saku. Tirgus. Mēs visu laiku runājam par preču tirgu, bet ir arī kapitāla tirgus, investīciju tirgus, darba tirgus, zinātniski tehniskais tirgus. Mums vajadzētu sākt ar plaša patēriņa preču tirgu. Es, iespējams, izteikšu ķecerīgu ideju, ka plaša patēriņa tirgus radīšanai un tā piepildīšanai ir vajadzīga administratīva iejaukšanās. Šodien valdība nekādus administratīvus mērus necenšas pieņemt.
Ko tas izsauc? Deputāts Plotnieks jau teica, ka vienu mafiozu struktūru mēs jau esam radījuši, radīsim vēl augstākā pakāpē. Absolūti ir apiets. Tā es domāju, svarīgais sadales attiecību jautājums, kas saista darba algas un darba rezultāta līmeni, kas šodien nekādā mērā vēl nav noteikti. Līmeni, kuru mēs gatavojamies sasniegt, valdībai vajadzēja noteikt, jo rodas iespaids, ka mums šīs robežas netiek nospraustas. Es uzskatu, ka tas pamatos ir nepareizi tāpēc, ka šinī gadījumā nav sadales attiecību mehānisma. Atkarībai jābūt. Kā profesionāls celtnieks es valdībai ieteiktu atturēties no idejas izformēt vispārējās celtniecības trestus un pāriet uz sīkākām organizatoriskām struktūrām. Ievērojot to, ka pasūtītāji, tautas deputātu vietējās padomes kļūs ne tikai par finansu fondu turētājiem, bet arī materiālo resursu pārvaldītājiem, domāju, ka šo darbinieku štati, dienesti jāpalielina. Tā kā celtniecības organizāciju strukturālās apakšvienības ir mazjaudīgas (parasti 6–8 miljoni, lielākais 10 miljoni), tad pašlaik esošos celtniecības apjomus šīs organizācijas praktiski apgūt nevar. Paldies par uzmanību!/

J.Lucāns: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti un viesi! Ilgus gadus spīdzinātā lauksaimniecība šobrīd, protams, ir kritiskā stāvoklī. To mēs visi jūtam. Sabiedrības pārbūve ir ļāvusi atteikties no līdzšinējiem stereotipiem, un laukos ir sācies zemnieku atdzimšanas process. Viss jaunais dzimst mokās, un arī zemnieku rašanās process šobrīd ir samocīts, un valsts, atstājot to pašplūsmai, draud nonākt ļoti sliktā stāvoklī. Tāpēc sākotnēji iztirzāšu pamatapsvērumus, no kā izrietēs jums piedāvātā lauksaimniecības attīstības koncepcija.
Pirmkārt, lauksaimniecībai Latvijā ir visi priekšnoteikumi, tajā skaitā tuvākajos gados ārējais tirgus austrumos. Tātad tā ir perspektīva nozare.
Otrkārt, zemnieku saimniecību attīstība perspektīvā ir gandrīz vienīgais reālais ceļš, pieļaujot, ka dzīvē var parādīties arī citi, kas sola panākumus. Tomēr ir ļoti noteikti jāsaprot, ka šis ceļš nozīmē lielā mērā radīt nozari no jauna un tas prasīs kapitālieguldījumus 10–15 miljardu rubļu apmērā.
Treškārt, lauksaimniecības līdzšinējā lielā atkarība no ievestās spēkbarības turpmākajā laikā objektīvi radīs ievērojamu produkcijas samazinājumu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai otrs būtisks produkcijas samazinājums nerastos tipiskas zemnieku saimniecības rašanās rezultātā šo saimniecību zemās apgādātības dēļ.
Ceturtkārt, mums jārada ekonomiska aizsardzības sistēma intensīvi ražojošām lielsaimniecībām, kuru patvaļīga sadalīšana varētu novest pie katastrofālām sekām. Viņu laiks pienāks vēlāk, kad zemnieks būs iemācījies strādāt labāk.
Piektkārt, ir jāatrod ceļš uz lielsaimniecību kapitāla racionālu pielietojumu nākotnē. Tādas būves kā kaltes, gateri, darbnīcas zemnieku interesē jau šodien. Tātad jāatrod ceļš uz sapratni starp zemnieku un lielsaimniecību, ja ne patiesu, tad vismaz uz mīlestību caur aprēķinu.
Sestkārt, zemnieku saimniecība jārada iespējami perspektīva un specializēta, lai pēc gadiem nenāktu bankrotu vilnis. Pašreiz rodas 1930.gada modelis, un tas ir neperspektīvs.
Septītkārt, zemnieku saimniecību varēs orientēt tikai ar ekonomiskām metodēm, tāpēc ir svarīgi šo orientāciju radīt iespējami ātrāk.
Astotkārt, Latvijas lielā bēda ir piena lopkopība. Tai jārada vislabvēlīgākie apstākļi orientācijai uz zemnieku sētu, jo lopkopība visvairāk cieš no kolektīvā bezsaimnieka.
Devītkārt, nosakot orientāciju uz zemnieku saimniecību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka ne visi, kas strādā laukos, būs zemnieki. Viņiem pašreizējā lielsaimniecība ir darbavieta un tāda būs vēl ilgus gadus. Mūsu bravūrīgās deklarācijas par lielsaimniecību iznīcināšanu jaunas patiesības vārdā ir bezatbildīgas. Un nekavējoši jālabo šī politiskā kļūda un jādeklarē, ka lielsaimniecības pastāvēs tik ilgi, kamēr varēs saglabāt ekonomisko līdzsvaru, normālus cenu politikas apstākļus, un ka to perspektīva paredzama saaugšanā ar topošajiem zemnieku kooperatīviem. Radikālie deputāti, kas ļoti aizraujas ar nesenās pagātnes iznīcināšanu, varbūt šodien smaida, esmu pārliecināts, ka jau šajās dienās smaidi izzudīs, jo radikālisms dzīvi laukos jau dezorganizē, un drīz vien veikalos būs daudz mazāk produktu.
Desmitkārt, valsts drīzumā laukos sāks ieguldīt lielus līdzekļus. Bet kas šobrīd laukos aizstāv valsts intereses? Ne pagastu valde, ne rajona lauksaimniecības daļa nespēs to izdarīt. Kas sekos rīcības mērķtiecībai, kas laikā apturēs saņemtā kredīta nodzeršanu?
Vienpadsmitkārt, parlaments, un it īpaši Tautas frontes frakcija, ļoti neapdomīgi spriež par bijušajiem īpašumiem laukos. Labojot vecās pārestības un noziegumus, pie kā ir vainīgi citi, mēs nedrīkstam izdarīt jaunus pārkāpumus pret tiem, kas šajā bezjēdzīgajā sistēmā vergojuši gadu desmitus. Vai viņiem liksim maksāt par citu noziegumiem? Tādi ir apsvērumi, no kuriem izriet turpmākā lauksaimniecības attīstības koncepcija.
Pamatjautājums– kur ņemt līdzekļus lauksaimniecības pārbūvei. Kapitāls, kas nepieciešams, lai atjaunotu lauksaimniecību jaunā saturā, ir tik liels, ka to spēj radīt tikai visa tauta. To var radīt, dodot lauksaimniecībai regulētas tirgus cenas, un tieši par tik arī pazemināsies tautas dzīves līmenis. Ja valdības programma paredz vispārēju pāreju uz tirgus attiecībām, tad šis jautājums it kā nav īpašs, bet īpašs tas kļūst tādēļ, ka lauksaimniecībai kā vienīgajai nozarei būs jāpāriet uz regulējamām tirgus cenām, bet pārējo cenu pieaugums valdībai visiem spēkiem būtu jābremzē. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Pirmkārt, vienīgi cenu starpība var radīt reālu iespēju, lai varētu uzkrāt laukiem nepieciešamo kapitālu.
Otrkārt, regulētas tirgus cenas lauksaimniecībai kā mērķtiecīga prioritāte uz visas tautas rēķina dod tiesības valdībai uzstādīt savus noteikumus. Noteikumu izpildi varēs kontrolēt bankas. Valdība virspeļņu ļauj izlietot nevis mehāniskam algas pieaugumam, bet gan tikai kapitālieguldījumiem, vispirms zemnieku saimniecību attīstībai, tad infrastruktūras attīstībai, zemes nodoklim un kredīta dzēšanai. Šāds ierobežojums ļauj noteikt tirgus cenas, neradot īpašus inflācijas draudus, kādi noteikti radīsies, pārejot uz vispārējām tirgus cenām, kad valstij vairs nebūs pamata un reālu iespēju regulēšanai.
Treškārt, regulētas tirgus cenas tikai lauksaimniecībai beidzot dotu iespēju ar nopietna nodokļa palīdzību aizstāvēt zemi pret izniekošanu, kā tas tagad daudzās vietās notiek. Tas ļautu pareizi orientēt arī zemes pieprasītājus.
Ceturtkārt, minētās cenas, kombinējoties ar pazeminātu zemes nodokli, radītu izdevīgus ekonomiskos nosacījumus tajos rajonos, kur lauksaimniecība šobrīd jau beidz pastāvēt un kur citkārt
saimniekot būtu neizdevīgi. Tas pats, kombinējoties ar palielinātiem nodokļiem, dotu ekonomisku aizsardzību intensīvajām lielsaimniecībām. Zemes nodokli zemniekam noteiktu atkarībā no tā, kāda ir zemes ražotspēja attiecīgajā lielsaimniecībā. Orientieris– saražotās barības vienības no hektāra.
Piektkārt, minētās cenas dos iespēju zemniekam konkurēt ar pilsētniekiem, iesaistot celtniecībā kooperatīvus.
Sestkārt, tos, kas pamanīsies pelnīt naudu uz tautas rēķina un tikai patēriņam, apliks ar iespaidīgu ienākuma nodokli, ja tam būs pilnīgs pamats.
Septītkārt, zemes nodoklis lielsaimniecībai būtu atšķirīgs no zemnieku saimniecības zemes nodokļa, kurai tas būtu mazāks, jo saimniecības līdzekļu ziņā vieglāk var kontrolēt banka. Šī atšķirība varētu dot iespēju zemniekam, ja to vēlas, strādāt saimniecības aizvējā un maksāt mazākus nodokļus, bet tas uzliktu viņam pienākumu respektēt lielsaimniecības īpašuma tiesības un citas intereses. Lielsaimniecības vadītājs vēl varētu noteikt pazeminātākus nodokļus, ja zemnieks mērķtiecīgi strādā (nodokļu un kredītu kārtošana ar saimniecību starpniecību).
Savukārt, ja lielsaimniecībā rodas zemnieku saimniecības, kas ražo intensīvāk nekā lielsaimniecība, valdības pārstāvji var noteikt pazeminātu nodokli saimniecībai, kas tieši ietekmētu lielsaimniecībā strādājošo dzīves līmeni. Tādējādi kolhoznieks ieinteresēti uztvertu zemnieka panākumus un zemnieks respektētu saimniecības intereses. Tā varētu radīt mīlestību aiz aprēķina. Varētu būt arī citi mīlestības motīvi: kreditēšana un kapitālieguldījumi zemnieku saimniecībā, teritorijas kopprodukts. Varētu būt īpašas prēmijas vadītājam, ja viņš godprātīgi realizē valsts politiku un veicina zemnieku nostiprināšanos. Šādas attiecības uz interešu pamata ļautu lielsaimniecības paliekām ieaugt topošajos zemnieku kooperatīvos. Tādējādi jutīsies drošāki arī tie, kas nekļūs zemnieki.
Abpusēja ieinteresētība ļautu lielsaimniecībām, kuras spēj organizēties, radīt rentes saimniecības sistēmu kā pāreju uz perspektīvi izveidotām zemnieku saimniecībām. Tas būtu nepieciešams, lai zemnieks, lielsaimniecības atbalstīts, apgūtu saimniecisko ražošanu perspektīvā apjomā. Domāju, ka Latvijā perspektīva, konkurētspējīga saimniecība varētu būt ap 50 hektāru liela un tajā būtu vismaz 30 liellopu. Kad rentnieks būtu apguvis šādu saimniecību, kuras celtniecību kreditējusi lielsaimniecība, viņš kļūst par saimnieku, uzņemoties celtniecības parādu, ko savukārt lielsaimniecība var dzēst ar sasniegto ražošanas intensitātes robežlīniju. Savukārt, lielsaimniecība var saņemt nodokļu atlaidi par šādas saimniecības radīšanu. Tas varētu būt dzinējspēks perspektīvu zemnieku saimniecību radīšanai lielsaimniecības iekšienē. Lielsaimniecības atbildība par teritorijas kopprodukciju varētu būt saistīta ar paplašinātām finansiālām iespējām pozitīva rezultāta gadījumā. Piemēram, piena lopkopības sekmīga pārorientēšana uz zemnieku saimniecībām lielsaimniecībām varētu būt kompensēta ar samazinātu ienākuma nodokli. Tādējādi saimniecības vadītājs varētu kļūt par valsts interešu aizstāvi savā teritorijā. Protams, šāda divējāda vadītāja loma var radīt reizēm neizpratni saimniecībā. Tādiem gadījumiem būtu jāparedz vadītāja aizstāvības iespējas.
Piemēram, iespēja varētu būt šāda: ikvienai saimniecībai laiku pa laikam rodas nepieciešamība saņemt valsts kredītu. Lai saņemtu valsts kredītu, varētu izvirzīt nosacījumu, ka tas ir iespējams tikai tad, ja vadītājs ir valsts interešu aizstāvis saimniecībā. Ja saimniecība tam piekrīt, tad trešdaļa kopsapulces balsu jāatdod valsts varas pārstāvja rīcībā. Un šis balsu skaits varētu būt pietiekams vadītāja aizstāvībai pret nejaušībām, bet neaizsargātu patiesas neatbilstības gadījumā.
Kas attiecas uz zemnieku, tad sadarbība ar lielsaimniecību ir viņa personīgās izvēles jautājums. Bet lielsaimniecības vadītājs var atteikties no šīs sadarbības tikai ar nopietnu motivāciju.
Visbeidzot, zemnieku saimniecībām jārodas regulēti. Un ik gadu jaunradāmo saimniecību skaitu noteiks materiālo resursu izdalīšanas iespējas. Tas ļaus arī veidot zemnieku saimniecības, pārbaudot kandidātu kompetences līmeni, kā tas notiek normālās attīstītās valstīs. Tas arī ļaus ātrāk iedzīvināt zemnieku saimniecību, un produkcijas ražošanas kritums būs īslaicīgāks.
Dažus vārdus par valdības programmu kopumā. Tur nevar saskatīt kopēju plānu, nevar atrast pietiekami radikālu rīcību, kas ļautu cerēt uz panākumiem. Protams, nosacītas neatkarības apstākļos ir grūti uzreiz noslēgt robežu un nosargāt savu tirgu, un darīt daudz citu radikālu soļu.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, kolēģi deputāti, varbūt tomēr uzklausīsim un pēc tam apspriedīsim teikto. Jūs pēc katras domas sākat apspriesties. Citi kolēģi pārsniedza četras minūtes, tad jūs nez kāpēc klusējāt. Lūdzu, turpiniet.

J.Lucāns: Deputāte Seile man par labu atsakās no piecām minūtēm. Jā, jā, ir tā. Varu pierādīt rakstiski.
Taču, kas traucē uzņēmuma direktora personā atjaunot valsts interešu pārstāvi un izbeigt ievēlēšanas sistēmu, ar ko valsts, t.i., īpašnieka interešu pārstāvība uzņēmumā bija pārtraukta. Nedomāju, ka privatizācija ies tik ātri un vienkārši kā programmā. Kas traucē uzņēmuma vadītājam radīt iespaidīgu samaksas sistēmu, protams, atkarīgu no sasniegtā valsts interešu rezultāta saskaņā ar līgumu? Kamēr direktors un ministrs sēdēs tirgū un pārdos tulpes, tikmēr valsts nebūs ne ekonomiski stipra, ne neatkarīga. Kur rast līdzekļus? Mērķtiecīgs darbs tos radīs pats. Tikai izbeigsim reiz uz to greizi skatīties. Ne katrs var būt spējīgs direktors. Beidzot ir jādod prioritāte spējīgam cilvēkam eksistences nodrošināšanai. Tas radīs veselīgu konkurenci. Kas traucē jau tūlīt grozīt dzīvokļu īres maksu, paceļot to līdz realitātes līmenim, un vienlaikus sākt dzīvokļu izpārdošanu, tādējādi modinot cilvēkā īpašnieka apziņu, radot vēlēšanos celt māju, nevis dārza māju vasarnīcas lielumā? Kas traucē apšaubīt dažādu Savienības institūtu atrašanās lietderību Latvijā un ar ekonomiskām metodēm virzīt tos prom, jo veikali ir tukši un jūrā peldēties nevar. Tātad galvenie motīvi ir pazuduši. Kas traucē radīt jaunu darba likumdošanu, kas vērsta atbildības virzienā? Bezdarbs mūsu slinkuma valstī var vēl nebūt visaptverošs.
Mūsu ekonomika ir izlādēts akumulators, kura tālākai ekspluatācijai nepieciešama uzlādēšana. Uzlādēšanu var izdarīt, tikai atslēdzot iespējami vairāk patērētāju. Uzlādēšanu var izdarīt, izšķiroties par ļoti radikāliem līdzekļiem, bet ļoti radikāli līdzekļi nozīmē ievērojamu visas tautas dzīves līmeņa pazemināšanos zināmā laika posmā, kamēr notiks ekonomikas uzlādēšana. Bet pēc tam mēs dzīvosim tāpat kā visur
pasaulē. Tas tautai ir atklāti jāpasaka, un tas jādara tūlīt, kamēr tauta vēl tic. Mīņāšanās uz vietas ar katru dienu mazina šo uzticības līmeni.
Apspriežamā valdības programma šobrīd ir vēlamību uzskaitījums, pie tam diezgan pilnīgs. Diemžēl programmā maz redzams, kas to veiks, un vēl mazāk saprotams, kā to veiks. Programmas izstrāde jāturpina līdz realitātei. Ir jādod vēl viens mēnesis laika programmas galīgai izstrādei.

Priekšsēdētājs: Es lūdzu kolēģus deputātus tomēr ievērot reglamentu. Pārējos, kuri tūlīt grib apspriest savu kolēģu izteiktos viedokļus, lūdzu izmantot blakustelpu, kura pat ir radioficēta, lai varētu dzirdēt. Bet zālē tomēr ievērosim klusumu, lai tie, kas runā no tribīnes, varētu tomēr izteikt savas domas. Mums ir ļoti daudz debatētāju, un, ja mēs tādā troksnī turpināsim, tad būs ļoti grūti.
Vārds... Jā, ja jums ir iebildumi procedūras jautājumos, tai skaitā arī par šīs sēdes vadīšanu, lūdzu, izmantojiet trīs mikrofonus. Bet to dariet tikai starplaikā, kad nerunā mūsu kolēģi deputāti.
Vārds deputātam Ziedonim.

I.Ziedonis: Un beidzot es gribēju teikt dažus vārdus par kultūru. Redziet, šāda frāze mums ļoti bieži atkārtojas. Tas ir simptomātiski, un tas rāda, ka kaut kas nav kārtībā arī ar programmu un arī mūsu parlamentā. Runa ir par 29.lappusē minēto pantu– vai mākslā ir jāpelna nauda, vai kultūras finansēšana pamatā ir jāpārveido un kultūras finansēšanai, tāpat kā visai sociālajai finansēšanai, jāpāriet uz pašaprēķinu.
Vai mākslā ir jāpelna nauda? Īsta māksla nekad nav pelnījusi naudu. Tā ir gan nesusi naudu, bet ne tik daudz pašam māksliniekam, cik starpniekam, kas ar mākslu ir tirgojies, kas mākslu atklājis kā preci. Tā ir nesusi naudu dažreiz, lielākoties citiem, ne pašam māksliniekam, jo mākslinieks neprot pelnīt naudu. Jūs teiksit– bet Raimonds Pauls varbūt ir bagātākais cilvēks Latvijā! Tas vēl nenozīmē, ka visi citi mākslinieki ir bagātākie. Raimonds Pauls tāpēc, ka viņš ir populārs, un tas nav jāsaprot kā sludinājums, kā nopēlums. Vienkārši viņa talantam piemīt tā retā īpašība, retā Dieva dāvana– būt labai mākslai un būt populārai.
Taču tas nenozīmē, ka visiem māksliniekiem jāpelna ienākumi. Ja māksla arī pelna, tad tā ir mākslas blakusspēja. Māksla pēc tam nes naudu, nevis no paša sākuma. Un naudu parasti pelna ne pats mākslinieks, bet citi cilvēki, citu cilvēku loks, kas māk mākslu sabiedrībā ienest un piedāvāt kā pērkamu preci. Un arī tajā nav nekā slikta. Pārdevējs pārdošanas gadījumā uzsver mākslas otro vērtību– pielietošanas vērtību. Ne vērtību, bet pielietojuma vērtību. Bet māksla pati nav nākusi pasaulē naudas dēļ. Un kultūra arī nav nākusi naudas dēļ. Tāpat kā ticība nav nākusi pasaulē peļņas dēļ. Māksla, varētu teikt, ir ticības māsa. Tā ir sludinātāja. Mākslas pārdzīvojums nes katarsi, līdzīgu dievkalpojumam. Faktiski mākslu varētu arī sekularizēt, šķirt no valsts kā atsevišķu valsti, tāpat kā baznīcu. Un tad paskatīties, kā tie mākslinieki, galvenokārt tie, kas neprot pelnīt naudu, izķepurosies. Paskatīt, vai viņi izķepurosies bez valsts, vai neizķepurosies. Tā ir tā pati proletkultiskā, faktiski tāda sadistiska interese, kāda Gorbačovam pašlaik piemīt, runājot par Lietuvu. Paskatīsimies, mēs, vienkāršā tauta, nedosim šiem benzīnu un paskatīsimies, kā tad tā “profesoru valsts”, kā teica Gorbačovs, kā tad tā izķepurosies.
Nē, māksla neizķepurosies. Māksla bez valsts, viņas pilna budžeta neizķepurosies. Baznīca kā atsevišķa valsts var izdzīvot no ticīgo ziedojumiem tikai tāpēc, ka tik maz naudas ir baznīcai. Bet mākslai ir manta. Mākslai pieder manta. Teiksim, mums nepietiek, koris jau nav tikai dziesma, bet ir arī autobuss, uz kultūras namu ar ko aizbraukt.
Gleznotājs patērē tonnām dārgu krāsu. Tāpēc pašreizējā valdības programma, liekas, ka grib kultūru atdalīt no valsts. Pašlaik tā izskatās. Mums ir tādas aizdomas. Nav labi, ja valsts programma ir tāda, kas izraisa aizdomas. Un kultūras programma šajā valsts, valdības programmā izraisa aizdomas. Šodien, kad Latvijā ir sazēlušas atkal naudas pelnīšanas tieksmes visos līmeņos, sākot ar veiklu muļķi kooperatoru un beidzot ar Ekonomikas ministriju, mēs, parlamentārieši, nemaz nedrīkstam nepieprasīt no valdības programmu, lai tā pasludinātu, ka tā atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā. Pirmkārt, atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā. Pasludina to. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis parlamentārisma princips parādās pašā programmā. Tikai puslappusīte no 113 lappusēm ir veltīta kultūrai. Es domāju, ka katru ziņojumu vai programmu vajadzētu sākt ar kultūras izziņu, ar kultūras un izglītības izziņu, un tad tikai runāt par ekonomiku un tā tālāk, jo kultūra... kultūra ir visu lietu kārtība. Un kā tāda viņa arī piemīt... arī programmā viens (neskaidri) punkts ir, ka kultūra nav atdalāma no sociālās dzīves. Kā tāda, kā lietu kārtība piemīt visai mūsu eksistencei. Un tāpēc vajadzētu sākt ar kultūru, nevis, kā mēs sakām, nu, tad beidzot dažus vārdus par kultūru.
Tātad, pirmkārt, atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā.
Otrkārt, valdībai jāatzīst, un nevis trešajā, ceturtajā pozīcijā, bet pašā sākumpozīcijā un uzreiz, ka tā uzņemas budžeta atbildību par kultūras dzīvi republikā. Un tikai pēc šā atzinuma pieņem, ka pamazām kultūra dažādos veidos varētu tikt pārvesta uz pašaprēķina principiem. Tikai pēc tam, kad valdība ir uzņēmusies budžeta atbildību un pasludinājusi budžeta atbildību.
Treškārt, gribas programmā redzēt valdības apsolījumu, ka tā realizēs nodokļu politiku tā, ka neražojošai, nepelnošai kultūrai tiktu izdzīvošana un plaukšana. Valdības programmai jāparedz iedarbīga nodokļu politika, kas nodrošinātu līdzekļu pārdali kultūras veicināšanas nolūkiem. Blakus budžetam paredzētu mecenātpolitikas attīstību, par ko mēs arī noklusējam. Līdzekļi, kas ziedoti no uzņēmumu peļņas kultūras vajadzībām, netiek aplikti ar nodokli. Tas viss ir pasludināms nevis ieslēgtā frāzē, tā būtu tā pati attieksme, kas valdības programmā ir pret fundamentālo zinātni. Zinātnieki ir sajūsmināti, un pilnīgi pamatoti, ka liela vērība tiek pievērsta fundamentālajai zinātnei, fundamentālās zinātnes attīstībai.
Ceturtkārt, ir jāparedz katra resora vai lielāka saimnieka iestādījuma kultūratbildība. Kultūratbildība... tas varbūt skan komunistiski, bet kā panākt šo kultūratbildību? Jo ne tikai Kultūras ministrija atbild par kultūru, bet vēl lielākā mērā savā teritorijā par to atbild vietējā pašpārvalde un uzņēmumu un saimniecību vadītāji, atbild par valstiski vajadzīgām proporcijām budžetā, sadzīvē un teritorijā. To varētu saukt arī par teritoriālo atbildību jeb kultūrvides atbildību. Jo vēl no kolhozu laikiem ir uzskats: mēs ražojam maizi, bet par kultūru lai atbild Kultūras ministrija. Tāda ir tēze. Tāpēc šī kultūratbildība pašvaldībai un katram resoram ir jānosaka. Kā to noteikt, to mēs arī komisijā spriežam. Un to vajadzētu arī pārdomāt šeit, pārrunāt. Manuprāt, šie ir četri galvenie principi, kuri valdības programmā ir jāpasludina šodien un tūliņ.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Drobotam.

J.Drobots: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti un valdības locekļi! Gandrīz trīs mēnešus mēs ar nepacietību gaidījām, kad mēs beidzot no politisku jautājumu lemšanas pāriesim pie ekonomiskām problēmām. Es ļoti cerēju, ka tas notiks, apspriežot valdības programmu. Iepazīdamies ar to, es pārliecinājos, ka šim apjomīgajam dokumentam uz 126 lapām tomēr drīzāk ir politisks nekā ekonomisks raksturs. No tā es izdaru savu pirmo secinājumu, ka valdība nav attālinājusies no vecās pieejas, kas pamatojas uz to, ka ideoloģija nosaka ekonomiku.
Laika trūkuma dēļ es šeit negribu analizēt visu to pozitīvo, kas, bez šaubām, ir programmā. Vispārīgi runājot, programma ir pietiekami viegli lasāma, taču to ļoti grūti analizēt, jo skaitļu materiāla ir ļoti maz, bet tas, kas ir, atspoguļo pašreizējo ekonomikas stāvokli, nevis tās attīstības dinamiku nākotnē.
Līdzās tam, par nožēlošanu, programma vedina domāt, ka valdība ne īpaši labi, bet dažreiz pavisam nezina, kā izvirzītās idejas realizēt. Ilustrācijai gribētu aplūkot svarīgāko jautājumu ekonomikas tālākai attīstībai– īpašuma konversiju. Bieži lietotais termins “privatizācija” praksē, man tā liekas, izrādījās par ziepju burbuli. Kopā pasekosim, kas slēpjas aiz frāzes, izteiktas programmas 11.lappusē. Citēju: “Programmas ietvaros paredzēts izstrādāt īpašumu konversijas metodoloģiju, kura ietver sevī principus, kritērijus un metodes, ar kurām tiks noteikta konkrētu īpašuma objektu privatizācijas nepieciešamība, tiks izstrādāti to tālākās attīstības ekonomiskie pamatojumi, tāpat arī pārdošanas cena, maksa par nomu vai objektu vai to sastāvdaļu izmantošanu. Šis darbs tiks veikts ar ārvalstu speciālistu piedalīšanos.” Es domāju, ka šī pieeja raksturo visas programmas līmeni.
Pirmais. Šī programma vēl tikai paredz konkrētas programmas izstrādāšanu, bet mēs cerējām, ka tagad šo konkrēto programmu izskatīsim.
Otrais. Valdībai nav ne tikai īpašuma konversijas programmas, bet, kā man liekas, tai nav pat priekšstata, kā, es uzsveru, kā šo konversiju īstenot, jo principi, kritēriji un metodes vēl tikai jāizstrādā.
Trešais. Valdība visdrīzāk vēl nezina, kādiem jābūt šiem kritērijiem un principiem, un tādēļ šī norāde uz ārvalstu speciālistiem. Es neesmu pret ārvalstu speciālistiem. Vēl vairāk, es visādā veidā atbalstu katru ierosmi, kas saistīta ar gudru galvu izmantošanu. Es esmu pret nekonkrētību un nenoteiktību tādā lietā kā ekonomikas atveseļošanas programma.
Programmā piedāvātie cipari par privatizāciju rada šaubas, lai neteiktu vairāk. Četros piecos gados paredzēts privatizēt 25–30 procentus nacionālās bagātības, tas ir, privātīpašumā jānodod apmēram 10–13 miljardi rubļu, ieskaitot īpašumu uz patēriņa priekšmetiem, personīgās lietošanas priekšmetiem. Tas nozīmē, ka tiks privatizēti īpašumi par 3–6 miljardiem rubļu, summā neiekļaujot zemes pārdošanu īpašumā. Ņemot vērā to, ka iedzīvotājiem ir iekrājumi 3,6 miljardu rubļu apjomā, un pieņemot, ka visa šī summa būs iekļauta konversijā, tad tas ir ļoti maz, apmēram viena desmitdaļa no valsts pamatfondu īpašuma. Valsts lauvas tiesu no sava īpašuma, 43 miljardiem, patur sev. Tas nozīmē, ka mēs arī turpmāk paliksim administratīvi komandējošās sistēmas rāmjos.
Izeja ir viena. Nezin kāpēc par to programmā nav teikts ne vārda.
Valstij savi īpašuma objekti jāatdod darba kolektīvu īpašumā, tas ir, jānotiek reālai devalstiskošanai. Un šeit izvirzās viens no pašiem sarežģītākajiem jautājumiem– visiem republikas iedzīvotājiem radīt vienādas starta pozīcijas. Šim jautājumam programmā nav veltīts neviens vārds, taču tas būs galvenais klupšanas akmens konversijas jautājumos. Un tieši tas dos iespēju reāli stāvēt pretī mafiozai ekonomikai.
Finansu atveseļošanas jomā kā viens no galvenajiem virzieniem izvēlēts savas republikāniskās valūtas radīšana. Grūti ko iebilst pret savas naudas drukāšanu, bet svarīgi paredzēt, ko tas dos.
Ir divi varianti. Ja rubļus apmainītu pret latiem vai citu republikānisku valūtu pēc pašreizējā kursa, tad mēs ne par kādu lata konvertāciju pat cerēt nevaram, tāpēc paliek visas pašreizējās nelaimes. Šis ceļš, kā man liekas, ir bez perspektīvas. Bez izdevumiem naudas izlaišanai tas nedos neko. Vai arī vajag atklāti pateikt tautai, ka iekrātajiem līdzekļiem tiks uzlikts arests, pie tam uz nenoteiktu laiku, bez tam pazemināt algu līmeni, tas ir, izslēgt to faktu, ka tagad katru mēnesi, pēc dažām ziņām, naudas tiek izmaksāts par 56 miljoniem vairāk, nekā ir preču un pakalpojumu seguma.
Otrais ceļš– izdarīt rubļu apmaiņu pret republikānisku valūtu, bet ar pazeminātu kursu, bet tas savukārt vedīs uz dzīves līmeņa pazemināšanos, un arī par to vajag atklāti pateikt.
Bez tam visi šie mēri nedos rezultātu, ja netiks izveidota muita un robežapsardzības dienesti, bet tas atkal prasīs papildu izdevumus, un ne mazus.
Gribētu, lai, pieņemot šādu lēmumu, tiktu izdarīts finansu atveseļošanas efektivitātes skaitlisks vērtējums.
Pētot programmu, es pievērsu uzmanību tam, ka atsevišķas nodaļas nesaistās cita ar citu. Rodas iespaids, ka katru nodaļu rakstījis savs resors, cenzdamies savus mērķus stādīt augstāk par citiem un to realizēšanai izspiest iespējami vairāk naudas. Programmas resorismu apstiprina arī tas, ka pašvaldībām un to tiesību jautājumiem praktiski uzmanība nav veltīta.
Lūk, starp citu, no Daugavpils problēmām es ievēroju, ka no kultūras nodaļas ir pazudusi nepieciešamība Daugavpilī atjaunot teātri. Un, kā es domāju, daugavpilieši un daudzi republikas iedzīvotāji nesapratīs, kā tas var būt, ka pirms diviem gadiem pārtrauca Daugavpils HES celtniecību, bet tagad jau otrā premjera uzstāšanās pierāda, ka tādu HES vajag celt.
Programmas nesabalansētība ir acīm redzama. Piemēram, nodaļā “Celtniecības komplekss”, izejot no celtniecības apjoma samazināšanās par 20 procentiem, tiek noteiktas prioritātes, dzīvokļu celtniecība tiek nolikta priekšpēdējā vietā, kam ir ļoti grūti piekrist, zinot sociālo spriedzi šajā jautājumā.
Nodaļā “Dzīvokļu un komunālā saimniecība” nostādne pretēja. Vajag, kā man liekas, reālāk vērtēt savas iespējas un atklātāk pateikt, kas gaida tos, kas stāv dzīvokļu rindās.
Beidzot un dodot kopēju vērtējumu valdības programmai, es gribu izteikt tādu domu. Šim dokumentam vairāk ir teorētisks raksturs nekā praktisks. Tajā daudz jaunu apzīmējumu un skaidrojumu. To vienādi grūti kā kritizēt, tā aizstāvēt, jo tas rāda, cik daudz varētu panākt, ieejot tirgū, bet pavisam nerāda, kā to izdarīt. Tāpēc man ir priekšlikums pārdēvēt šo dokumentu– “Noteicošie apstākļi un principi pārejai uz tirgus ekonomiku Latvijas Republikā”, apstiprināt to ar izmaiņām un papildinājumiem, uzdot valdībai izstrādāt konkrētu programmu ekonomikas atveseļošanai tuvākajos divos trīs gados un tālākajā perspektīvā. Paldies./

A.Buls: Godājamais priekšsēdi, cienījamie deputāti un valdības locekļi! Es runāšu par diviem jautājumiem, kas izklāstīti, pareizāk sakot, nepietiekami izklāstīti valdības programmā. Viens no šiem jautājumiem ir rūpniecības nodaļā, otrs– nodaļā par ekoloģiju.
Sākumā par ekoloģiju. 11.nodaļas 4.punktā ir teikts, ka jāpastiprina darbība vides kvalitātes uzlabošanas programmas izpildei Olainē. Ja runa ir par to komplekso programmu, kas pieņemta 1988.gada 4.oktobrī, un arī par Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu Nr.325, tad šoreiz to nevajadzēja rakstīt tādā redakcijā. Šī programma pati par sevi ir daudzkārt novecojusi, un tā ir jāmaina. Es lieku priekšā mainīt šī ieraksta redakciju un pirmām kārtām šīs programmas, šī valdības lēmuma Nr.325 kvalitatīvu pārstrādi ekoloģijas jomā un ieskaitot arī sociālo jautājumu risināšanu Olainē, jo bez šiem dokumentiem nevar tikt pie ģenerālplāna. Tātad jāpārstrādā, nosakot termiņu– 1998.gada 1.novembri. Par ekoloģiju pagaidām viss, jo šajā aspektā es skaru tikai Olaines problēmu.
Attiecībā uz nodaļu par rūpniecību pirmām kārtām man ir iebildums, ka runa ir par problēmām, kas ir uzskaitītas, tā vietā, lai tām rastu kaut kādus risinājumus. Un ceturtā problēma skan tā: “Nepilnīgi tiek izmantoti vietējo izejvielu resursi, līdz ar to pārāk liela ir atkarība no izejvielām.” Šī problēma ir kļūdaini izklāstīta. Nav tiesa, ka esam atkarīgi no ievestām izejvielām tādēļ vien, ka nepilnīgi izlietojam vietējos resursus. Nebūt ne, atcerēsimies 60. un 70.gadus, kad varbūt daudzējādā ziņā ar ekonomiski nepamatotu valdības politiku tika forsēta rūpniecības attīstība, lai gan dažkārt pat nebija viena no četriem faktoriem, kas nepieciešami tās attīstībai. Te minama arī ķīmiskā un smagā mašīnbūve. Gribot negribot, ja mēs šo rūpniecību gribam saglabāt, tad būs jāieved izejvielas gan no PSRS republikām, gan arī kaut kādā veidā vajadzēs importēt. Tātad šos divus jēdzienus nedrīkst saistīt. Tādā sakarībā, izvēršot šo koncepciju, es gribētu, lai valdības programmā būtu konkrēts risinājums, kā tad noturēt rūpniecību, ja mēs to gribam noturēt, kura prasa šīs ievestās izejvielas. Es runāšu, pamatojoties uz farmaceitiskās rūpniecības piemēru, kas varētu būt pielietojams arī citām nozarēm. Manuprāt, pašreiz ir ļoti būtiski nostabilizēt šo izejvielu ievedumu.
Kāds ir stāvoklis farmaceitiem? Trešo daļu no visām izejvielām mēs saņemam pēc tiešiem līgumiem. Divas trešdaļas saņemam no centralizētām piegādēm. Tas ir tādā gadījumā, ja šī rūpniecība vēl ir Vissavienības resoru pakļautībā. Agri vai vēlu tas mainīsies. Un, kā mēs redzam, programmā ir deklarēts, ka šie īpašumi tiks pārņemti īpašumu konversijas nodaļā un tiks pārņemti no PSRS. Tātad arī farmaceitiskā rūpniecība un daudzas citas no šiem resoriem aizies. Jautājums būs par to, kas nomainīs šo centralizēto izejvielu piegādi, kura pašreiz nav sevišķi liela problēma. Radīsies jautājums par tiešiem līgumiem. Un tas ir ļoti grūts jautājums, jo piegādātājs nelabprāt slēdz tiešo līgumu ar tādu patērētāju, kurš viņam nekā nedod pretī. Piemēram, labi slēgt līgumu, ja ir mikroautobuss vai gaļas vagons, vai koks, vai arī kāda cita kolektīvam vajadzīga prece. Farmaceitiskā rūpniecība to nevar. Bet toties farmaceitiskā rūpniecība var dot zāles visam tam reģionam, visai valstij. Tāpēc man valdībai ir lūgums attiecīgajā nodaļā iestrādāt tādu lietu, kā nodrošināt izejvielu sagādi ar starpvaldību līgumu. Pirmām kārtām ar starpvaldību līgumiem tieši ar Krieviju, jo apmēram 60 procentus izejvielu piegādā Krievija, Ukraina un Azerbaidžāna. Minētās trīs republikas pilnīgi var nodrošināt farmaceitiskās rūpniecības eksistenci un uzplaukumu Latvijā. Šīm trim republikām mēs savas ražotās zāles varam dot pilnīgi ekvivalenti, pat vēl ar lielu uzviju. Tātad līgums ir ekvivalenti izlīdzināms un sadarbība var notikt, taču pie nosacījuma, ka pastāvēs starpvaldību līmenī noslēgti līgumi.
Tā kā man ir vēl trīs minūtes un 15 sekundes, es gribētu apskatīt vēl vienu, tādu mazliet konsultatīvu jautājumu. Valdība savā programmā saka, ka jāpārņem īpašums no PSRS. Protams, tas labi skan– pārņemt. Bet padomāsim, patlaban mums ļoti daudz, lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu ir Vissavienības pakļautībā. Pārņemt– to nav tik vienkārši izdarīt. Būs pretestība. Varbūt vajag padomāt par pārņemšanas mehānismu, pamatojot to uz ekonomisko bāzi. Savā rūpnīcā esmu parēķinājis, ka tas nav nemaz tik nereāli, jo mūsu rūpnīca būvēta pilnīgi no centralizētiem līdzekļiem. Taču šodien tā jau lielā mērā ir sevi atpirkusi, un tādēļ būs vieglāk vest sarunas ar centrālajiem orgāniem, lai šo rūpnīcu izpirktu. Tādā gadījumā, ja tas ir pieņemams, to varētu iestrādāt arī programmā kā vienu no īpašuma pārņemšanas mehānismiem.

Priekšsēdētājs: Paldies.
Tagad sāksies pārtraukums, kas ilgs līdz pulksten 15.00.
Bet pirms pārtraukuma lūdzu mazu uzmanību un uzklausīt, ko lūdz mūsu kolēģis deputāts Seiksts un priekšsēdētāja vietnieks deputāts Andrejs Krastiņš. Paziņojums– trešais mikrofons.

A.Seiksts: Sarkanajā zālē pulksten 14.00 lūdzu sapulcēties visus tos, kas sāk strādāt vai strādās pie Latgales sociālekonomiskās un kultūras programmas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu uzmanību, vārds Andrejam Krastiņam.

A.Krastiņš: Komisiju sarunām ar Krieviju lūdzu pulksten 14.15 sapulcēties trešajā stāvā 305. kabinetā.

Priekšsēdētājs: Plenārsēdi turpinām pulksten 15.00.

(Pārtraukums)