Naturalizācija un tās trīs svarīgie mērķi

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Eiženija Aldermane: “Politiķi un augstākās valsts amatpersonas jau ir paskaidrojušas – alojas tie, kuri liek lielas cerības uz to, ka minoritāšu konvencija ieviesīs milzīgas priekšrocības nepilsoņiem. Kļūdās arī tie, kas ļoti baidās no šīs konvencijas.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Šajā gadā vairākas būtiskas norises varēja ietekmēt naturalizācijas gaitu – no vienas puses, valsts iestāšanās ES un NATO, no otras, ar izglītības reformu saistītie protesti. Kā šie faktori atsaukušies uz naturalizāciju?

– Naturalizācija paātrinās, katrs nākamais mēnesis nāk ar jaunu rekordu – mēnesī pieņemam vairāk nekā 2000 iesniegumu, kas jau sniedzas virs mūsu iespēju robežām. Pat vasarā iesniegumu skaits bija divkārt lielāks nekā iepriekšējos gados šajā laikā. Pilsonībā uzņemto skaits desmit mēnešos pārsniedzis 11 000, bet vēl ir gandrīz divi mēneši. Rēķinām, ka šogad pilsonību iegūs ap 15 000 cilvēku. Arī naturalizācijas iesniegumu skaita ziņā 2004. gads ir absolūts rekordists – 10 mēnešos jau 16 000, bet līdz decembra beigām šis skaits varētu sasniegt 21,5 tūkstošus. Iepriekš līdzīgs pieplūdums bija tikai 1999. un 2000. gadā saistībā ar naturalizācijas logu atcelšanu.

– Vai bija jūtams ar izglītības reformu saistīto protesta akciju iespaids uz naturalizāciju, piemēram, gados jaunu pilsonības pretendentu skaita kritums?

– Absolūti ne, jo jaunu cilvēku – 15 līdz 30 gadu vecu – iesniegumu skaits ir viens no lielākajiem.

– Kā uz naturalizācijas procesu atsaucies samērā nesen radītās Sabiedrības integrācijas lietu ministrijas darbs?

– Mēs cieši sadarbojamies – esam rīkojuši kopējus seminārus, piemēram, pašvaldību pārstāvjiem. Viņi varētu būt konsultanti ar pilsonības iegūšanu saistītajos jautājumos nepilsoņiem. Ar laiku noteikti būs jālikvidē mūsu filiāles atsevišķos rajonos, kur ir neliels nepilsoņu skaits un vairums no tiem sasnieguši ļoti cienījamu vecumu. Ir skaidrs, ka šie ļaudis vairs nenaturalizēsies.
Latvijas sabiedrība kopumā strauji noveco. Par 61 gadu vecāku cilvēku skaits ir 27%. Ja vēl pieskaita 51 līdz 60 gadus vecos, tas jau pārsniedz 49%. Ir skaidrs, ka vairums šo cilvēku nekad neizmantos pilsonības iegūšanas iespējas, jo viņi vairs tikpat kā nav darba tirgū. Otrkārt, viņi nav arī nekādi dižie ceļotāji, kuriem būtu svarīgs izceļošanas dokumentu jautājums. Taču, galvenais, – viņi neprot latviešu valodu, kādēļ nav iespējams nokārtot pilsonības iegūšanai nepieciešamās pārbaudes. Un no kopējā 460 000 nepilsoņu skaita šie ļaudis ir kādi 220–230 tūkstoši – faktiski puse. Turklāt viņi pārsvarā nejūt vajadzību kaut ko mainīt, jo nepilsoņa statuss Latvijā ļauj dzīvot samērā komfortabli.

– Kā izskaidrot, ka gandrīz puse no Latvijā salīdzinoši labi integrētajiem lietuviešiem un igauņiem joprojām ir nepilsoņi? Savukārt, piemēram, no 56 000 poļu 40 00 ir mūsu valsts pilsoņi, arī pusei krievu jau ir Latvijas pilsonība.

– Liela daļa poļu nenaturalizējās, bet reģistrēja savu pilsonību 90. gadu sākumā, jo jau 20. un 30. gados bija iebraukuši kā laukstrādnieki, un atbilstoši tā laika likumdošanai ieguva Latvijas pilsonību. Savukārt visi, kuri līdz 1940. gada 17. jūnijam bija Latvijas pilsoņi, kā arī viņu pēcteči varēja reģistrēt savu pilsonību pēc neatkarības atjaunošanas. Poļi, kuri šobrīd nav pilsoņi, mūsu valstī iebraukuši galvenokārt pēc kara un ir rusificējušies. Zināmā mērā tas attiecas arī uz lietuviešiem, lai gan bieži problēma ir saistīta ar zemi, privātīpašumu. Šie cilvēki dzīvo Latvijas teritorijā, bet turpat aiz robežas viņiem ir zemes īpašumi. Iespējams, viņi domā, ka pēc kāda laika pārcelsies dzīvot uz Lietuvu. Savukārt igauņu Latvijā ir ļoti maz.

– No 56 000 Latvijas ukraiņu mūsu valsts pilsonība ir tikai 11 000. Kāpēc šāda disproporcija tieši ukraiņu vidū?

– Ļoti daudz esam strādājuši ar Ukrainas vēstniecību. Iepriekšējais vēstnieks aktīvi atbalstīja naturalizācijas procesu, bieži tikāmies ar ukraiņu diasporas pārstāvjiem. Vienmēr viņi aicināti: vai nu pieņemiet Ukrainas pilsonību, vai, ja domājat dzīvot šeit, – Latvijas pilsonību. Tomēr ukraiņi joprojām naturalizējas gausi. Domāju, tādēļ, ka viņi gan valodas lietošanas, gan domāšanas veidā ir stipri rusificējušies.
Arī liela daļa krievu ir reģistrējušies 90. gadu sākumā, piemēram, vecticībnieki, kas Latvijā dzīvojuši gadu simtiem. Šī kategorija lielā mērā veido minēto pusi no šai tautībai piederošajiem pilsoņiem.
Saistībā ar vecticībniekiem ir viens liels pluss un arī mīnuss. Viņi ir visnotaļ lojāli Latvijas valstij. Bet vairums nepārvalda latviešu valodu, jo lielākoties dzīvo savrupos ciemos Latgalē, kur grūti atrast sarunu biedru latviešu valodā. Tajā pašā laikā viņi ir pilsoņi. Tā ir cilvēku kopa, kuru mācīšanai latviski nepieciešama īpaša valsts programma. Arī tad, kad nāk vēlēšanas, tiek aizmirsts, ka šiem cilvēkiem informācija jāsniedz krievu valodā. Pretējā gadījumā viņi saprot tikai to partiju piedāvājumu, kas viņus uzrunā krieviski. Kopumā vajadzētu īpašu Latgales programmu, jo valodas nezinātāju visvairāk ir tieši tur.

– Latvija ar zināmām atrunām, visticamāk, nākamgad ratificēs mazākumtautību konvenciju. Kā tas varētu iespaidot naturalizācijas procesu?

– Ir skaidrs, ka šo konvenciju ratificēs. Protams, ar atrunām, ko atbalstu arī es. Visvairāk ir minēts konvencijas punkts, kas attiecas uz uzrakstiem un ielu nosaukumiem. Esmu pārliecināta, ka, nosakot atrunu, šajā ziņā nekādas problēmas neradīsies, jo ielu nosaukumi mūsu valstī jau 12 gadus ir latviešu valodā un nav dzirdēts, ka kāds tādēļ būtu apmaldījies. Tātad, tās atrunas, kas konvencijā ir jāizdara, nav tik būtiskas, lai radītu lielus sarežģījumus sabiedrībai kopumā, un neapdraudēs latviešu valodu, tās lietošanas vidi. Vienīgi jāveic izskaidrošana. Taču naturalizācijas procesu konvencijas ratificēšana neietekmēs, tiem nav tiešas saistības. Politiķi un augstākās valsts amatpersonas jau ir paskaidrojušas – alojas tie, kuri liek lielas cerības uz to, ka konvencija ieviesīs milzu priekšrocības nepilsoņiem. Kļūdās arī tie, kas ļoti baidās no šīs konvencijas.

– Pašlaik politiķu vidū dominē viedoklis, ka konvencija jāattiecina uz iedzīvotājiem, kas Latvijā dzīvojuši līdz 1940. gadam. Tādējādi tā vispār neattiektos uz lielāko daļu pašreizējo nepilsoņu.

– Tas ir jautājums par minoritātes definīciju. Domāju, ka par to vēl būs ļoti plašas diskusijas.

– Joprojām daudzi uzskata vai cer, ka mazākumtautības pārstāvja statuss atvieglos pilsonības iegūšanu. Līdztekus pastāv iespēja izcīnīt pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, ko atbalstījušas arī augstas ES amatpersonas. Taču integrācijas jautājumu speciālisti Latvijā, tajā skaitā bijušais integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks, uzsver, ka šādas tiesības mazinās nepilsoņu vēlmi naturalizēties. Kāds ir jūsu viedoklis?

– To iemeslu uzskaitījumā, kas tiek minēti pilsonības iegūšanai, iespēja vēlēt nav prioritāra. Cilvēkiem svarīgākas ir sociālās problēmas. Un, kas attiecas uz pašvaldību vēlēšanām, tad cilvēki vienmēr centīsies ievēlēt labu saimnieku, kas spētu uzlabot viņu labklājību. Saeimas vēlēšanās dominē politiskie aspekti. Taču saistībā ar naturalizāciju uzskatu, ka pilsonības likums ir atvērts katram. Un, ja tu vēlies zināmā mērā piedalīties valsts pārvaldē – balsot pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās –, tev ir jābūt šīs valsts pilsonim.

– Krievija starptautiskajā arēnā aktīvi uztur pārmetumus par savu tautiešu cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijā. Vai uzskatāt, ka tas tomēr daļai nepilsoņu dod stabilu pamatu cerībām, ka viņu problēmas atrisinās Krievija?

– Krievija šos pārmetumus uztur jau gadiem. Ja tā šajā ziņā nepanāca neko līdz Latvijas uzņemšanai ES, tad ir ļoti naivi cerēt, ka tas varētu notikt tagad, jo pilsonības jautājums ir katras nacionālās valsts kompetencē. Jā, arī šobrīd ir politiķi, kas atkal sola: mēs panāksim, rakstīsim, ziņosim... Tā ir cilvēku muļķošana. Īpaši aktīvi tas notiek Daugavpilī. Taču cilvēki laikam ir pārstājuši tam ticēt. Kā ziņo mūsu Daugavpils reģionālā nodaļa, tur strauji palielinās naturalizācijas iesniegumu skaits.

– Latvijā no 2,3 miljoniem iedzīvotāju gandrīz pusmiljons joprojām ir nepilsoņi, vairāk nekā desmit gados naturalizējušies 84 tūkstoši. Kādu prognozējat naturalizācijas turpmāko likteni?

– Domāju, ka naturalizācija pašreizējo tempu saglabās nepilnu gadu. Tad šo vēlmi būs īstenojuši vairums cilvēku, kas pilnībā par to izlēmuši. Protams, process neapstāsies, jo ir ļoti liels pieprasījums pēc latviešu valodas kursiem. Naturalizācijas pārvaldei ir sava latviešu valodas iegūšanas programma, atbilstoši mūsu programmai tiek īstenoti trīs mērķi – cilvēks apgūst latviešu valodu, iegūst pilsonību, un Latvija iegūst arvien vairāk vietu, kur paplašinās latviešu valodas lietošanas vide, kas ir valstiski ļoti svarīgi.
Runājot par perspektīvu – cienījama vecuma cilvēku, kuri tā arī nenaturalizēsies, ar gadiem kļūs arvien mazāk. Viņi pamazām aizies no dzīves. Domāju, ka pēc gadiem divdesmit nepilsoņu gandrīz vairs nebūs, jo jaunieši, kas beigs skolas ar latviešu mācību valodu, reģistrēs savu pilsonību. Viņi no kopējā iespējamo pilsonības ieguvēju skaita būs apmēram puse.
Taču nav pamata satraukumam, ka samērā lielais pilsonībā uzņemamo cittautiešu skaits nākotnē varētu apdraudēt valstisko iekārtu. Pirmkārt, uzskatu, ka ir neētiski uz to norādīt. Otrkārt, pētījumi jau tagad rāda, ka viņi vēlēšanās balso visā spektrā – no PCTVL līdz TB/LNNK. Palielinoties Latvijas ekonomiskajai augšupejai, arvien vairāk cilvēku pret valsti izjutīs pieaugošu uzticību un arī balsos par tiem politiskajiem spēkiem, kas to nodrošina.

– Tātad, naturalizācijas pretendentu skaitam mazinoties, vienlaikus ruks arī nepilsoņu skaits, līdz pēc gadiem divdesmit tas pietuvosies nullei.

– Attiecībā uz nepilsoņiem – jā. Bet pēc divdesmit gadiem mēs jau naturalizēsim citus. Demogrāfiskā situācija to nosaka. Būs vajadzīgs darbaspēks. Ja iebraucējs šeit nodzīvos piecus gadus kā pastāvīgais iedzīvotājs, viņam būs tiesības naturalizēties. Iebrauks un izbrauks arī cilvēki, kas izmantos ES brīvo darba tirgu. Tāpēc ir ne tikai vieglprātīgi, bet arī bezatbildīgi runāt par pašreizējo nepilsoņu atraidīšanu vai pat izraidīšanu. Lai nu kā, bet puse no nepilsoņiem šeit ir dzimuši, šī ir viņu dzimtā zeme, viņi ir pielāgojušies videi, vietējām tradīcijām, iepazinuši kultūru.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv