Kad neitralitāte neglāba

Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

8.

Nobeigums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10.; 03., 13., 25.11.; 02.12.2004.

Antonijs Īdens un Vinstons Čērčils pie ieejas premjerministra rezidencē Londonā īsi pirms A.Īdena iecelšanas par Apvienotās Karalistes valdības vadītāju. No V.G.Truhanovskij, “Antoni Iden”, Moskva, Meždunarodnije otnošeņija, 1983.

Padomju propaganda britu laikrakstos

Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, kā nojauzdams jaunās aktivitātes britu Ārlietu ministrijā Baltijas valstu jautājumā, 1944.gada 1.februārī piesūtīja tai savu memorandu. Tajā viņš rakstīja: “Ziņojumi no kaujas laukiem parāda, ka Krievijas armija atkal ir ļoti tuvu Latvijas un pārējo Baltijas valstu robežām. Padomju Savienības līderi un prese cenšas pastiprināti propagandēt uzskatus, ka Baltijas valstis ir likumīga PSRS sastāvdaļa. Atgādinu, ka Padomju Savienības akcijas Baltijā 1940.gadā nav starptautiski atzītas. Latvijas Republikas kā likumīgas valsts starptautiskais statuss nav mainījies.”
Anglijas prese šajā laikā Baltijas valstu problemātiku atspoguļoja savā veidā. 1944.gada 7.februārī “The Times” parādījās padomju armijas Lietuvas divīzijas komandiera Vlada Karveļa un Igaunijas korpusa štāba priekšnieka Johanesa Lukasa vēstule. Tajā viņi rakstīja: “1940.gadā Baltijas tautas izdarīja savu izvēli. Tā bija brīva, nepiespiesta izvēle vēlēšanu ceļā par jaunas sociālistiskas dzīves sākumu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.”
Šādu materiālu parādīšanās britu presē liecināja, ka Padomju Savienība 1944.gada sākumā bija uzsākusi kampaņu par Baltijas valstu inkorporācijas drīzāku atzīšanu. Jānorāda, ka šī kampaņa laika ziņā sakrita ar Baltijas valstu jautājuma apspriešanu Lielbritānijas Ārlietu ministrijā.
Baltijas valstu sūtniecības Londonā asi reaģēja uz šādu britu preses pozīciju. Avīzei “The Times” tika nosūtīta oficiāla protesta vēstule. Tajā Igaunijas, Lietuvas un Latvijas diplomāti E.Sarepera, V.Balicks un T.Ozoliņš rakstīja: “Uzbrukums likumīgajām Baltijas valstu valdībām un to pārstāvjiem jūsu laikrakstā ir padomju propaganda, kas tādā veidā mēģina nepareizi informēt jūsu lasītājus.”
Bet ar to padomju kampaņa britu presē nebeidzās. 1944.gada 24.martā “The Manchester Guardian” tika publicēta triju padomju Baltijas republiku inteliģences pārstāvju – Jāņa Sudrabkalna, Ļuda Giras un Hansa Krūsa – vēstule. “Mēs, Baltijas valstu inteliģences pārstāvji, augstu novērtējam palīdzību, ko mūsu tautām, atbrīvojot tās no fašisma, sniedz Padomju Savienība un tās Sarkanā armija. Baltijas tautas ies to ceļu, ko tās uzsāka 1940.gada jūnijā.”

Angļu sirdsapziņas balss

Anglikāņu baznīcas galva Kenterberijas bīskaps, savukārt lūdza A.Īdenam pretējo, proti, atbalstīt Baltijas tautas. Atbildes vēstulē A.Īdens rakstīja: “Es simpatizēju kopā ar jums Baltijas valstīm, bet baidos, ka pašlaik nav pats labākais laiks, lai grieztos ar kādu lūgumu pie padomju valdības. PSRS vienmēr ļoti jūtīgi uztver katru mūsu aktivitāti Baltijas valstu jautājumā.”
Pazīstamais Baltijas valstu draugs britu parlamentā deputāts A. Bosoms (A. Bossom) arī mēģināja iejaukties šajos notikumos. Viņš 1944.gada 29.septembrī nosūtīja A.Īdenam vēstuli, kurā rakstīja: “Krievijas attieksme pret Baltiju ir skaidra. Bet, kad pienāks laiks, es ļoti ceru, ka jūs darīsit visu, kas būs jūsu spēkos, lai piespiestu Krieviju nebūt pārāk bargai pret šīm trim mazajām nācijām, kuru brīvību Amerika un Anglija savā laikā apsveica.”
Anglijas valdības oficiālo nostāju 1944.gada beigās pret Baltijas valstīm raksturo ārlietu ministra atbilde parlamentā uz deputāta H.Viljama (H.William) pieprasījumu. Tā bija ļoti lakoniska: “Viņa Majestātes Valdība nav atzinusi kādas citas valdības Lietuvā, Latvijā un Igaunijā kā tikai tās, kas tur pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam.”
Kā redzams, arī 1944.gada nogalē Anglijas valdība publiski neatzina Baltijas valstu inkorporācijas faktu par likumīgu.

Baltiešu pēdējo cerību sagrāve

Šī nostāja gan nesakrita ar pozīciju, ko slepenajās sarunās ar Maskavu ieturēja britu diplomāti. Pat V.Čērčils 1944.gada beigās bija gatavs panākt vienošanos ar J.Staļinu par Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās. 1945.gada sākumā (Jaltas konferencē) Lielbritānija un zināmā mērā arī ASV demonstrēja gatavību ierakstīt Bulgāriju, Rumāniju, Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju un Dienvidslāviju Padomju Savienības ietekmes sfērā. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prasības par to neatkarības atjaunošanu gandrīz vienmēr tika ignorētas.
1945.gadā, tuvojoties kara beigām, Lielbritānijas Ārlietu ministrija reizi pa reizei atkal atgriezās pie Baltijas valstu jautājuma. 27.februārī notikušajā apspriedē vēlreiz tika konstatēts, ka de facto pārmaiņas Baltijā Lielbritānijas valdība jau atzinusi 1940.gada jūlijā. Slēdzot sadarbības līgumu ar PSRS, Anglija 1942.gada maijā apsolīja, ka tā neiebildīs pret Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Pēdējā brīdī šī vienošanās gan līguma tekstā netika iekļauta, tomēr PSRS pēc tam vienmēr uzskatīja, ka abu valstu starpā nav nekādu domstarpību šajā jautājumā. Tomēr britu Ārlietu ministrija 1945.gada janvārī nolēma, ka Anglija nav de iure atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju un pēdējais vārds par šo valstu likteņiem sakāms starptautiskajā Miera konferencē.
1945.gada 3.jūlijā, pirms triju sabiedroto lielvalstu tikšanās Potsdamā, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas sūtņi Londonā nosūtīja britu Ārlietu ministrijai vēstījumu, kurā, uzsverot Baltijas valstu trīsreizējo okupāciju pēdējā karā, lūdza atbalstīt šo tautu prasības un ilgas pēc brīvības un neatkarības. Diemžēl arī šajā reizē Lielbritānijas valdība deva priekšroku nevis morāles principiem, bet gan politiskam aprēķinam. Baltijas valstu sūtņu aicinājums netika uzklausīts, un šīs valstis gandrīz piecdesmit gadu bija inkorporētas PSRS sastāvā.