"Apskauj un auklē nākotnes cilti Mana dvēsele droši un silti"

Jāņa Akuratera, Laimas Akurateres "Dažas dziesmas" — kā atradums no "atvilktņu literatūras"

Dzejniece un viņas pasaule

No Laimas Akurateres dēla Jāņa Oša priekšvārda grāmatai "Dažas dziesmas". Apgāds "Pils". 1999.

No Viduslaiku trubadūru lirikas un bruņinieku romānu tradīcijām līdz latviešu tautasdziesmu mentalitātei un kristīgās ētikas vērtībām — apmēram tādā ielokā varētu raksturot Laimas Akurateres dzejas pasauli. Viņa ir rakstnieka Jāņa Akuratera vienīgais bērns, un arī pati it kā akcentējusi šo saikni, vienmēr rakstīdama — Laima Akuraters.

Dzejniece dzimusi 1910.gadā, pirmo izglītību ieguvusi Olava komercskolā un Sprīvuļa pamatskolā. Īpaši gaišā atmiņā šis laiks gan nav palicis — Jānis Akuraters ar dzīvesbiedri Mariju uzskatījuši, ka meitai pastiprināti jāmācās tieši tie priekšmeti, uz kuriem pašai prāts nesies vismazāk. Arī no klavierstundām pie pedagoga Arvīda Dauguļa viņa šķīrusies ar sajūtu: ja tik daudz darba un pūļu būtu ieguldīts tēlotājā mākslā, rezultāti būtu daudz iepriecinošāki, Bet, ko lai dara — gan tēvs, gan daudzi pazīstami mākslinieki sprieduši apbrīnojami vienprātīgi — glezniecība nav meitenēm piemērota nodarbošanās. Un tieši tā viņai uz mūžu nāks līdzi kā nepiepildīts sapnis! Tomēr gluži bez pēdām nepagaisīs arī mūzikai ziedotais laiks — kompozīcijas, kas neprasa īpaši profesionālu virtuozitāti, viņa pratusi nospēlēt ar patiesi izjustu sirsnību.

Tālākās mācību gaitas Laimu Akurateri aizved uz Rīgas 3.pilsētas ģimnāziju. Skaistā Valdemārielas ēka pilsētas kanāla malā viņai jau ir pazīstama agrāk. 1919.gadā, kad Jānis Akuraters atrodas Liepājā, māte ar deviņgadīgo meitiņu apmetusies skolas direktores Emmas Vitenbergas–Lieknes dzīvoklī. Un kādā naktī sarkanās varas pārstāvji abas sievietes aizved uz Rīgas Centrālcietumu. Pēc dienām desmit viņām laimējas atgriezties mājās, bet, ko pa šo laiku pārdzīvojusi meitene, var tikai nojaust...

Ģimnāzijā latīņu valodu māca ievērojamais baltists profesors Ernests Blese. Ar pieredzējuša pedagoga aci viņš novērtē klases labākās skolnieces spējas un visai enerģiski mudina vecākus virzīt meitu uz filoloģijas studijām.

Augstskolas gadi Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā ir skaistākais posms Laimas Akurateres mūžā. Nodarbībās pie profesora Arnolda Spekkes, docenta Mišela Žonvāla un citiem studente iedziļinās viduslaiku un renesanses literatūras burvībā, kas lielā mērā nosaka viņas turpmākās intereses, atraisa radošo darbību.

(..) Bet zeltainās dienas pēkšņi beidzas. Nedziedināmi saslimst Jānis Akuraters, un meitai daudz laika nākas pavadīt kopā ar tēvu. Atgriezusies Universitātē pēc viņa nāves 1937.gada vasarā, Laima Akuratere atrod tur daudz sev nepatīkamu pārmaiņu. Arnolds Spekke ir pārcelts diplomātiskajā dienestā, Mišels Žonvāls devies uz Franciju (kur drīz šķiras no dzīves), vietā stājušies citi mācībspēki, un fakultāti, šķiet, apņēmis materiālisma un prakticisma gars. Saprazdama, ka piemērotu diplomdarbu vadītāju te neatrast, Laima Akuratere studijas vairs neturpina.

30.gadu otrajā pusē ar īsto vārdu vai pseidonīmu (L.Sēliete, Fainomens) presē parādās viņas dzejoļi, sākas arī intensīvs tulkošanas darbs. Grāmatā iznāk Petrarkas "Soneti madonnai Laurai" (1937), atdzejojumi Viljamsa Metjūsa un Anšlava Eglīša sastādītajā "Angļu dzejas antoloģijā" (1940), viņas veidotā "Angliski—latviskā vārdnīca" (1940), žurnālos publicēti Viljama Šekspīra sonetu latviskojumi.

Kara gados kopā ar Helmeru Pavasaru dzimst operas iecere. Bet komponists dodas emigrācijā, un svešatnē darbs pie mūzikas tā arī netiek atsākts. Dzejnieces libretā atainojas kara šausmas, dažādi raksturi necilvēcības apstākļos, kas vienus salauž, citus — šķīstī. Kā apskaidrota himna Dzimtenei, Mūžībai un Mīlestībai skan koris no operas pēdējā cēliena — tā tekstu"Ceļiniek, apstājies!" Laima Akuratere vēlāk iekļauj krājumā "Dažas dziesmas".

Neilgu laiku pēc Otrā pasaules kara viņa pievēršas arī krievu literatūras tulkojumiem — atdzejo Veras Inberes poēmu "Pulkovas meridiāns" (1945), dažus dzejoļus bērniem. Tomēr it drīz Laima Akuratere nolemj no padomju literatūras turēties pēc iespējas tālāk, nemaz nerunājot par savas oriģināldzejas publicēšanas mēģinājumiem.

(..) Top cikls, ko nosacīti varētu dēvēt par "Latviešu rekviēmu", tas sabalsojas ar noskaņu no liturģiskā "Rekviēma" — ciešanu šķīstīta latviska dvēsele beidz šīszemes gaitas un ceļo uz savām īstajām mājām — pie mūžīgā Dieva...

50.gadu beigās dzejnieces balss apklust pavisam. Viņas vārds parādās tikai antoloģijā "Pasaules tautu lirika" (1959) un Šekspīra Kopoto rakstu 6.sējumā (1965). Rokrakstā palicis vienīgais prozas tulkojums — anonīma viduslaiku autora leģenda par svēto Brandānu — un pēdējais atdzejojums — vārsmas no Dantes Aligjēri "Jaunās dzīves". Un daudzas jo daudzas vēstules — kā gaiši sudraba putni tās aplidojušas visu pasauli... Laima Akuratere mirusi 1969.gadā.

Krājumu "Dažas dziesmas", kurā ietilpst lielākā daļa no dzejnieces literārā mantojuma, viņa pamatos izveido 1948.gadā, vēlāk to papildinādama ar dažiem jauniem lirikas sacerējumiem.

(..) Grāmatas sākumā dominējošais gaišais, pavasarīgais, jaunības jūsmas piestrāvotais skanējums vēlāk kļūst piezemētāks, skumjāks, tajā jaušamas sāpes par tuva cilvēka aiziešanu.

(..) Skaudri iezīmējas Latvijas 40.gadu vēsturiskā aina — neatkarības zaudēšana, garīgo vērtību devalvācija, varmācīga bojāeja. Noslēguma daļā dzejniece mēģina rast atbalstu filozofiskos meklējumos, apcerīgas vientulības mirkļos, kur cilvēks atgūst radošos spēkus un tuvojas gara brīvībai. Bet brīvība dzejnieces būvētajā pasaulē ir lietu dabiskais stāvoklis, kad nekas netraucē veidot sevi Dievam par godu. Un tikai brīvībā cilvēks zemes ceļu var noiet saskaņā ar Visaugstākā gribu, un tikai brīvībā viņa dzīve iegūst jēgu un piepildījumu.

Laima Akuratere (1910–1969)

Laimas Akurateres pirmā publikācija

žurnāla "Piesaule"1934.gada 1.numurā:

Divi mūzas dēli pusmūžā

Te Piebaldzēnu redz, kas padebešos dzenās

Un Zemgaliete, kas no Nameiša cilts senās.

Tie gadus piecdesmit jau staigā šajos laukos

Un sevi dzirdēt prozā ļauj un pantos jaukos.

Ir dažu garu jūdzi Piebaldzēns jau veicis,

Pat bijis Spānijā un senjorinas sveicis,

Tak vairāk gan tik pa šo pašu pusi mujies,

Kur jau kā puiškans šurpu turpu apkārt šujies.

Viņš pieder zemei viss, uzaudzis tās vagā,

No katras viņa rindas kūp tās smarža smagā.

Kas lasa to, sāk mīlēt viņa tempu lēnu,

Un kas to iemīl, jūtas pats par piebaldzēnu.

Ir vienmēr Zemgalietis labprāt uzkavējies

Pie franču rakstniekiem — viņš tajos

iemīlējies,

Bet viņa bites nāk pēc medus šūnām savām,

Kur aizplūst Lielupe caur ziedošajām pļavām,

Un krājums kad jau pilns ar dzejām un ar

slavu,

Tad mīlīgs uzrunā viņš garo draugu savu:

"Andž", pasniedzies un padod virsrakstu

no plaukta,"

Un grāmata tūlīt tiek jaukā vārdā saukta.

Un kur tā iet ar skanīgo un kvēlo dzeju,

Tur dīvains gaišums līst pār lasītāja seju.

Vai ziemā krēslainā, vai pavasarī zaļā,

Arvien Jūs abus lasot sirdis veras vaļā.

Jums cīņās nākošās, kas Mūzām tīk parlieku,

Gūt jaunas uzvaras ar mūžam jaunu prieku!

Fainomens

Prieks

To gaidīt mēdz kā viesi lūgtu,

Bet viņš ir mūžīgs ceļinieks;

Ar pirmo puķi, sniegā plūktu,

Ar pavasara smaržu rūgtu

Viņš nāk, un viņa vārds ir — prieks.

Ne miera tam, ne noguruma,

Viņš nāk un aiziet mirdzēdams,

Pilns mežu skurbā noreibuma,

Pilns gaišo palu strāvojuma,

Ne apskaujams, ne noturams.

Tam iešu pretī gaitu drošu,

Un uzvara mums abiem būs;

Es viņam savu roku došu,

Un ar tā skatu starojošu

Uz mūžu sirds man pilna kļūs.

Grāmatas atvēršanas svētki notika Jāņa Akuratera muzeja zālē, kur ziemas dienās ciemiņus allaž sagaida degoša kamīna izstarotā gaisma un siltums un pie sienas joprojām greznojas 1920.gadā rakstītais apsveikums rakstniekam viņa literārās darbības divdesmit piecu gadu jubilejā. To parakstījuši ap trīsdesmit tā laika redzamāko kultūras cilvēku, arī Rainis, Kārlis Miesnieks un Jāzeps Vītols. Ar tajā izteikto novēlējumu "Lai Tavas dzejas degošais nemiers skan ilgi Latvijas ārēs!" augusi arī rakstnieka meita Laima, kam tāpat bija šūpulī ielikts dzejnieces talants. Taču dzeja, ko iekrāsoja viņas sirdī degošais nemiers, padomju iekārtā publicēšanai nebija piemērota un, kā sacīja literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons, viņas jau 1948.gadā sagatavotais krājums bija pieskaitāms pie to laiku tā sauktās atvilktņu literatūras.

Tieši ar šo nepakļaušanos apstākļu spaidam Laima Akuratere, pēc mācītāja, teoloģijas profesora Jura Rubeņa vārdiem, sevi apliecina kā ticībā un pārliecībā stipru cilvēku. Viņa nekādos laikos neļāvās pārtaisīties. Ne agresīvi, bet ar līdzsvarotas personības kluso pretestību dzejniece noraidīja jebkādu konformismu, kas mudināja maksāt meslus pastāvošajai varai. Viņa dzīvoja saskaņā ar savu sirdsapziņu, nespēdama rīkoties tā, kā daudzi to darīja — sak, ja es izdarīšu to un to, tad es varēšu to un to. Vai dzejniece tādējādi notērēja savu dzīvi, nevarēdama izpildīt viņai uzticēto misiju? Nē, viņa nodzīvoja fantastiski skaistu mūžu, palikdama uzticīga sev un spēdama ar savu ticības spēku stiprināt arī citus. Kā vistiešāko liecību tam mācītājs Rubenis citēja rindas no gaišas paļāvības pilnā dzejoļa "Pasludināšana": "Zudušie mūži, kam krāšņumā uzziedēt nebija dots,/Putekļos samītais cilvēka lepnums un cilvēka gods,/Sidraba zvani, kas, dzelmē grimuši, klusat,/Ilgas un cerības gaišās, kas kapā jau dusat,/Es jums pasludinu lielu prieku."

Grāmatas atvēršanas svētkos piedalījās dzejnieces dēls Jānis Osis. Jāņa Akuratera mazdēlam piecdesmitajos gados Latvijā ceļš uz augstskolu bijis slēgts, tāpēc viņš divdesmit piecu gadu vecumā devies uz Lietuvu, kur tagad ir pazīstams mūzikas zinātnieks. Viņš sarakstījis arī grāmatas priekšvārdu, kas vakara gaitā tika papildināts ar atmiņu ainām un gluži artistisku priekšnesumu. Izrādījās, ka viņš šajā priekšvārdā bija atklājis Bērsona kungam līdz šim nezināmu Laimas Akurateres pseidonīmu, savukārt literatūras pētnieks sagādāja dzejnieces dēlam patīkamu tikšanos ar bērnībā daudzkārt dzirdēto mātes pirmo dzejolīti, par kuru pats Skalbe esot spriedis, ka to būšot uzrakstījis "kāds no vecajiem".

Un tā dzejnieces 90.dzimšanas dienā dēls artistiskā pacilātībā lasīja no lapas draudzīgo apsveikuma dzejolīti, ko jaunā literāte Laima Akuratere 1934.gadā veltījusi Antonam Austriņam un Edvartam Virzam viņu 50.dzimšanas dienā.

"Mirklis debess godībā" — Šī dzejas rinda bija izraudzīta par moto Laimas Akurateres 90.dzimšanas dienas atcerei un viņas dzejas grāmatas atvēršanas svētkiem. Un tas arī bija mirklis debess godībā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore