1990.gada 27.jūlija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godājamie deputāti! Lūdzu, reģistrējieties! Rezultāts: 124 deputāti. Jūs aizkavējāties vai jums... Lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu!
*/Jums nestrādā? Vēlreiz reģistrācija. Jūs piereģistrējieties tajā vietā, kur jūs sēžat, ja jums tur ir ērti, jūs piereģistrējieties un vienmēr sēdiet tajā vietā./
Lūdzu rezultātu! Paldies. Darba kārtība šai dienai mums ir apstiprināta. Mums konstruktīvi un operatīvi jāsāk šo darba kārtību realizēt, tāpēc pirmais jautājums– Latvijas Republikas Augstākās tiesas vēlēšanas. Vārds komisijas vadītājam Endziņam.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Sakarā ar to, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo ir atvaļinājumā, mums šodien bez viņa jārisina jautājums par Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka ievēlēšanu. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemrībo priekšlikumu par Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmo vietnieku ievēlēt Mārtiņu Dudeli.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi deputātam Endziņam? Nav jautājumu. Paldies. Mums acīmredzot viss attiecīgais izziņas materiāls ir izsniegts. Lūdzu, saņemiet. Lūdzu, jautājumus Mārtiņam Dudelim. Lūdzu, nāciet tribīnē! Vai sekretariātā ir jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu, no vietas– trīs mikrofoni darbojas. Paldies, jautājumu nav. Kas vēlas izteikt savu viedokli? Lūdzu– deputāts Simsons.

P.Simsons: Varbūt pēc tradīcijas, kā mēs agrāk darījām, es varu paziņot Aizsardzības un iekšlietu komisijas viedokli: tas ir pozitīvs.

Priekšsēdētājs: Tad man ir jāpaziņo Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājums: tas arī ir pozitīvs, komisija rekomendē ievēlēt. Ja jums nav jautājumu un ja nav deputātu, kuri vēlas runāt par šo jautājumu un izteikt savu viedokli, mēs varam sākt ievēlēšanas procedūru. Paņemiet, lūdzu, lēmuma projektu. Mēs balsosim par šā lēmuma projekta 1.punktu– atzīt Mārtiņu Dudeli par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatā un atbrīvot viņu no Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka amata. Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu. 117– par, pret– nav, atturas– 11. Rokas arī netika paceltas balsošanas laikā. Tātad lēmums pieņemts. Mēs jūs apsveicam un vēlam sekmes darbā. Par priekšsēdētāja vietnieka amata kandidātu Zemrībo vārdā acīmredzot jūs varat nolasīt...

A.Endziņš: Atļaujiet iepazīstināt ar nākamo priekšlikumu Zemrībo vārdā: ievēlēt Pāvilu Gruziņu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieku, atbrīvot viņu no Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amata.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi deputātam Endziņam? Nav. Paldies. Lūdzu, Pāvil Gruziņ, nāciet šurp. Lūdzu, deputāti, jautājiet. Nav jautājumu. Sekretariātam arī nav. Paldies. Apsēdieties, lūdzu. Varbūt abas komisijas uzreiz pateiks savu viedokli, tad deputāti, kuri vēlas, varēs izteikties.

P.Simsons: Aizsardzības un iekšlietu komisija akceptē Pāvila Gruziņa ievēlēšanu par Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieku.

Priekšsēdētājs: Tāds pats iesniegums man ir arī no Likumdošanas jautājumu komisijas. Tad varam balsot. Lūdzu, balsosim par lēmuma projekta 2.punktu– ievēlēt Pāvilu Gruziņu Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka amatā, atbrīvojot viņu no Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amata. Balsošanas režīms jau ir ieslēgts. Paceliet augstāk, lai redz kolēģi. Lūdzu rezultātu. 118 balsis– par, 120– par, pret– 2, atturas– 10. Līdz ar to lēmums tiek pieņemts. Apsveicam, vēlam sekmes jūsu darbā.
Un tagad par Augstākās tiesas tiesnešiem. Lūdzu.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas tiesnesi Gunāru Aigaru. Šo priekšlikumu vienbalsīgi atbalsta arī Likumdošanas jautājumu komisija.

Priekšsēdētājs: Un arī otra komisija. Paldies, jūs palieciet šeit pat tuvumā, lai jums nav jāstaigā. Lūdzu, nāciet priekšā, Gunār Aigar. Izziņas materiāls visiem deputātiem ir? Lūdzu, lasiet, jautājiet. Sekretariātā jautājumu nav. Paldies. Lūdzu, apsēdieties. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Komisijas ir izteikušas savu viedokli. Varam balsot. “Atzīt par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amatā Gunāru Aigaru.” Lūdzu, balsojam par lēmuma projektu, ko iesniegušas abas komisijas. Rezultāts: 114, 115, 116, jūs bijāt par? 117, 118, pret– 2, atturas– 8. Gunārs Aigars atzīts par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amatā. Apsveicam, vēlam sekmes jūsu darbā.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas locekli Agri Eglīti. Šo kandidatūru atbalstīja arī Likumdošanas jautājumu komisija.

Priekšsēdētājs: Un Aizsardzības un iekšlietu komisija. Vai ir jautājumi deputātam Endziņam? Nav. Lūdzu, nāciet šurp uz tribīni, Agri Eglīti. Vai ir jautājumi? Sekretariātā nav? Paldies. Lūdzu, apsēdieties. Balsosim par Agri Eglīti. Par– 114, pret– 3, atturas– 12. Apsveicam, vēlam sekmes jūsu darbā. Jūs tiekat atzīts par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi.

A.Endziņš: Augstākās Tiesas priekšsēdētājs ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas locekli Valdu Elandi. Likumdošanas jautājumu komisija šo kandidatūru vienbalsīgi atbalstīja.

Priekšsēdētājs: Aizsardzības un iekšlietu komisija arī. Paldies. Jautājumu nav? Paldies. Ir jautājums? Lūdzu.

R.Marjaša: Cienījamā Elandes kundze, jūs 25 gadus diendienā pārstāvējāt Latvijas PSR prokuratūru Augstākajā tiesā un kasācijas instancē, ļoti aktīvi piedalījāties mūsu republikas krimināltiesu prakses veidošanā. Kā jūs šodien vērtējat šo tiesu praksi visumā un arī savu personisko lomu tās veidošanā, vai pašlaik jūs saskatāt Augstākās tiesas uzdevumu principiālo atšķirību salīdzinājumā ar pagājušajiem gadu desmitiem?

V.Elande: Katrā ziņā, strādājot visu laiku republikas prokuratūrā un redzot krimināllietu uzraudzību gan kasācijā, gan pirmajā instancē, it sevišķi kasācijas instancē, jāatzīst, ka es ņēmu dalību tās veidošanā, jo izteicu savu viedokli par konkrētām lietām. Katrā ziņā tas ir ļoti būtiski manam tiesneša darbam. Ir atsevišķas lietu kategorijas, kurās šobrīd tiesu prakse būtiski mainās salīdzinājumā ar to, kāda tā bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem, tomēr lielākajā daļā lietu tai vajadzētu būt tādai pašai.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Paldies, apsēdieties. Vai kāds vēlas runāt, izteikt savu viedokli? Paldies. Balsojam par Valdu Elandi. Lūdzu. Rezultāts? Deputāt Raimond Krūmiņ, kur ir jūsu balss? Par, ja? Viens, divi, trīs, četri. 102. Kolēģi Alksni, jūs arī par? 103. Un jūs, deputāta Rogaļ? Par? 104. Un jūs? 105. Bet tūlīt reģistrēsimies no jauna, jo ļoti apgrūtinoša ir tāda skaitīšana. 105– par, 7– pret, atturas– 21. Apsveicam, vēlam sekmes jūsu darbā. Jūs esat atzīta par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas locekles amatā.
Godātie deputāti, vai nevajadzētu tomēr vēlreiz reģistrēties? Man ir ļoti grūti katram prasīt. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Paldies. Lūdzu ziņot tālāk.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs...

Priekšsēdētājs: Kā, lūdzu? Kas jums par satraukumiem? Kādi iekšēji nemieri vai konflikti? Lūdzu, ziņojiet tālāk.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas locekli Frici Jaunbelzēju. Šo kandidatūru atbalsta Likumdošanas jautājumu komisija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Frici Jaunbelzēj, nāciet šurp tribīnē. Jautātāji arī var doties pie mikrofona, ja tādi ir. Tātad uzlūkojuši esam, izlasījuši arī esam, un jautājumu nav. Paldies. Balsosim par Frici Jaunbelzēju. Par– 118, pret– 5, 13– atturas. Apsveicam jūs, vēlam sekmes jūsu darbā. Jūs tiekat atzīts par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas locekļa amatā. Lūdzu, tālāk.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas tiesnesi Anitu Lusbergu. Šo kandidatūru atbalsta gan Likumdošanas jautājumu komisija, gan arī Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija.

Priekšsēdētājs: Jautājumu nav sakarā ar šo ieteikumu? Nav. Lūdzu, nāciet, Anita Lusberga. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Marjaša: Cienījamā Lusbergas kundze! Pēdējos 20 gadus jūs strādājat tiesu sistēmā, no tiem 10 gadus– tautas tiesā. Sakiet, lūdzu, kā jūs pati uzskatāt, vai jūsu izturēšanās pret tiesas procesa dalībniekiem vienmēr bijusi pietiekami korekta un vai jūs neesat kādreiz izturējusies aizvainojoši, neiecietīgi pret pilsoņiem, vai jums šodien ir paškritiska attieksme, vērtējot savu uzvešanos tiesas prāvās Ļeņingradas rajona tiesā?

A.Lusberga: Katrā ziņā esmu centusies būt izturēta un korekta, varbūt ir atsevišķi gadījumi, kad vajadzētu padomāt par savu uzvedību, bet es domāju, ka centīšos uzvesties vienmēr iecietīgi un korekti.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu... Jums, kolēģi Ulme, ir jautājums? Aģitēt? Jautājumu nav. Lūdzu, apsēdieties. Deputāts Ulme ir pieteicies aģitācijas nolūkos. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Ulme: Es gribu klātesošos deputātus lūgt balsot, tāpēc ka tādā ļoti saspringtā gadā, kad Vides aizsardzības klubs rīkoja Kangara svētkus un mani gribēja pēc tam notiesāt, šī tiesnese mani attaisnoja.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas runāt, deputāti? Paldies. Balsosim. Anita Lusberga. Rezultāts: 102– par, 15– pret, atturas– 17. Apsveicam. Anita Lusberga tiek atzīta par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneses amatā. Vēlam sekmes jūsu darbā. Lūdzu.

A.Endziņš: Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosina ievēlēt par Augstākās tiesas tiesnesi Viktoru Ustinovu. Likumdošanas jautājumu komisija, Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija šo kandidatūru atbalsta.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi šajā sakarā? Lūdzu, nāciet šurp. Otrais mikrofons.

I.Ivanovs: */Sakiet, lūdzu, jūsu kā tiesneša princips– tiesāt pēc likuma vai pēc sirdsapziņas?/ (Zālē smiekli, troksnis.)

V.Ustinovs: */Es vados tikai pēc likuma./

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Man jums ir mazs jautājums. Pašlaik daudzās ministrijās norit reorganizācija un tiek atlaisti cilvēki, kuri nepārvalda latviešu valodu. Vai jūs to uzskatāt par likumīgu?/

V.Ustinovs: */Tāds pamatojums atlaišanai kā valodas nezināšana (pēc 33. panta) likumā nav paredzēts./

A.Aleksejevs: */Tātad, ja es jūs sapratu pareizi, jūs uzskatāt to par nelikumīgu?/

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir jautājumi?

V.Ustinovs: */Es nevaru precīzi atbildēt.../

Priekšsēdētājs: Klusāk, lūdzu!

V.Ustinovs: */Grūti atbildēt nepārprotami uz tādu jautājumu, jāskatās konkrētais materiāls, konkrēti likums, un atkārtoju, ka 33.pantā tāds atlaišanas pamatojums nav paredzēts./

A.Aleksejevs: */Es, kā parasts pilsonis, domāju, ka likums stājas spēkā 1993.gada 1.janvārī, bet līdz 1993.gadam valdības pienākums ir saviem pilsoņiem iemācīt valodu. Tā ka, no mana viedokļa, šodien tas ir nelikumīgi./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

G.Romašovs: */Kādas sabiedriski politiskas organizācijas loceklis jūs esat? Un kādi motīvi ir jūsu aiziešanai no PSKP?/

V.Ustinovs: */Es izstājos no kompartijas šī gada martā, pakļaujoties likumam, Likuma par tiesu iekārtu 11.pantam, kurā teikts, ka tiesnesis nevar sastāvēt partijā un darboties jebkādā sabiedriski politiskā strāvā./

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Paldies. Apsēdieties, lūdzu. Balsosim. Lūdzu rezultātu! Kur jūsu balss, deputāt Kirštein? Deputāts Kiršteins kļūdas dēļ ir nospiedis “pret”, bet pēc būtības viņš ir par, un lūdzu labot viņa kļūmi. Tātad 114 par, pret– 14, atturas– 13. Apsveicam jūs, vēlam sekmes jūsu darbā, jūs tiekat atzīts par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amatā.

A.Endziņš: Cienījamie deputāti! Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosina Augstākajai padomei apstiprināt Augstākās tiesas Prezidiju sekojošā sastāvā. Es atvainojos, vēl ir jābalso par Augstākās tiesas tiesnešu kandidātiem. Tiek ieteikts Valdis Salmiņš.

Priekšsēdētājs: Vai šajā sakarā ir jautājumi? Nav. Paldies. Valdi Salmiņ, lūdzu, nāciet! Es neuzdrošinājos uzdot jautājumu, jo domāju, ka neesat ieradies. Lūdzu jautājumus! Paldies. Lūdzu, apsēdieties. Balsojam par Valdi Salmiņu. Rezultāts: 114– par, pret– 8, atturas– 11. Apsveicam! Valdis Salmiņš atzīts par ievēlētu Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša amatā.
Turpinām izskatīt nākamo jautājumu.

A.Endziņš: Es atvainojos Valdim Salmiņam, ka izlaidu viņu. Tagad atļaujiet izteikt Augstākās tiesas priekšlikumu par Augstākās tiesas Prezidija izveidošanu sekojošā sastāvā: Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo, Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Mārtiņš Dudelis, Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvils Gruziņš, Prezidija locekļi– sekojoši Augstākās tiesas tiesneši: Valerians Junikāns, Georgijs Kuzņecovs, Jānis Muižnieks un Roberts Namatēvs.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi?

A.Endziņš: Šādu Prezidija sastāvu atbalsta Likumdošanas jautājumu komisija un Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija.

Priekšsēdētājs: Jums, deputāt Kide, ir jautājums? Nav jautājumu. Paldies. Vai par lēmuma projektu ir kādas iebildes, citi priekšlikumi? Mums šeit nav jābalso par katru atsevišķi, mums jābalso par Prezidiju saskaņā ar lēmuma projektu, kas jums ir izsniegts. Ja jautājumu nav, iebilžu un priekšlikumu nav, tad balsosim. 124– par, pret– 4, atturas– 6. Paldies. Lēmums ir pieņemts. Vēlam arī Prezidijam sekmīgu darbu.
Nākamais jautājums– likumprojekts par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidū. Pirms sākam izskatīt, ir saņemts deputātu iesniegums. 20 deputāti lūdz raidīt pa radio zemes reformas projektu pirmajā lasījumā. Nu, nevis zemes reformas projektu, bet acīmredzot, kā šeit ir, zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidū. Balsot jau mēs varam, bet kur ir mūsu radio, tad jau laikam vajag izlikt antenu pa logu laukā. Trešais mikrofons.

No zāles: Es ļoti lūdzu, cienījamo priekšsēdētāj, likt uz balsošanu jautājumu par iekļaušanu dienas kārtībā. Jūs man nedevāt vārdu no rīta, bet tas, kā mēs vienojāmies, aizņems tikai desmit minūtes. Jautājums ir par darba grupas apstiprināšanu. To var izdarīt gan pirms pusdienas pārtraukuma, gan tūlīt pēcpusdienā, bet to vajadzētu iekļaut, jo ar cilvēkiem sarunāts. Es atkārtoju: tas ir jautājums par darba grupas izveidošanu viena lēmuma sagatavošanai.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es skatos uz šo sarakstu, ko esmu saņēmis vakar no Augstākās padomes Prezidija. Tas ir uzdevums ļoti konstruktīvi un operatīvi izlemt jautājumus, kuri ir iekļauti darba kārtībā. Mēs nenoraidām jūsu priekšlikumu, bet, kamēr nebūs izskatīti šie trīs jautājumi, kuri ir iekļauti šodienas darba kārtībā, nevienu minūti ne pa kreisi, ne pa labi, tikai uz priekšu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Anta Buša no Rīgas informēja: ja mēs desmit minūšu laikā nobalsojam, radio var uzsākt pārraidi. Es aicinu deputātus tiešām balsot, jo šis likumprojekts ir tik svarīgs un visi laucinieki to tik ļoti gaida, ka mēs vienpersoniski nevaram izlemt.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es ierosinu tiem deputātiem, kuri liek priekšā translēt pa radio, ziedot kādas trīs četras stundas un paklausīties augšā radioierakstu, un tad izlemt jautājumu: ierosināt vai neierosināt translēt, jo mūsu radioraidījumi ir ļoti nesagatavoti, mēs ļoti nesagatavoti uzstājamies.

V.Stefanovičs: */Es tomēr atbalstu deputātes Seiles priekšlikumu. Varbūt vajadzētu pat izdarīt pārtraukumu, tāpēc ka izskatāmais jautājums ir ārkārtīgi svarīgs un būtu vēlama radiotranslācija./

Priekšsēdētājs: Divi priekšlikumi: viens priekšlikums ir translēt, otrs– netranslēt. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par priekšlikumiem to iesniegšanas kārtībā. Pirmais– translēt. Balsojam par to. Par– 74, 75, 76. Paldies. Otrs– netranslēt. Jūs esat pret? Pret. Tas ir, protams, jauns variants, kurš, man jāatzīst, gan nesākas ar deputātu Aleksejevu. Lūdzu rezultātu. Pret– 57. Tātad– translēt. Kur ir radio antena? Neredzu. No organizatoriskā viedokļa nākamais cēliens mums būs diezgan pagarš. Vislabāk, ja tagad būtu pārtraukums, jo nevaram sākt nesagatavoti. Ja nav iebildes, es piedāvāju tagad pusstundu garu pārtraukumu, un darbu turpinām pulksten 11.15. Vai ir citi priekšlikumi? Nav. Paldies.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas, turpinām mūsu sēdi. Izskatām likumprojektu par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidū. Deputāt Ziediņ, jums procedūras jautājumos? Lūdzu.

Z.Ziediņš: Godātie kolēģi, esmu pārliecināts, ka mēs visi, kas sēžam šajā zālē, vēlam Latvijas laukiem tikai labu. Mēs vienīgi katrs saprotam šo laba vēlējumu, protams, ar citiem vārdiem. Tāpēc, es domāju, šodien mums vajadzētu būt īsākiem, konkrētākiem, jo jautājums ir apspriests ļoti plaši. Man ir aicinājums– ļoti silts aicinājums jums pārbalsot, samazināt debašu laiku uz piecām minūtēm, ļaut izteikties visiem, kas ir pieteikušies sarakstā par šo jautājumu. Piecas minūtes mums būtu pietiekami arī tāpēc, ka pamatdomas mēs jau dzirdējām no daudziem deputātiem, apspriežot valdības programmu. Lūdzu šo jautājumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Citu priekšlikumu par procedūru nav? Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 125 deputāti. Tikko runāja mūsu kolēģis Ziediņš procedūras jautājumā, viņš ierosināja, izskatot šo jautājumu, tas ir, likumprojektu par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidū, samazināt debašu laiku līdz piecām minūtēm. Izsakiet, lūdzu, savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Lūdzu balsot. Rezultāts: par– 89, pret– 21, 3– atturas. Deputāta Ziediņa ierosinājums tiek pieņemts. Būs pareizi, ja mēs tūlīt arī nolasītu visu sarakstu, nosauktu deputātus, kuri pieteikušies debatēs. Lūdzu– sekretariāta vadītājs deputāts Dobelis.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Vispirms man tomēr ir neliels aizrādījums– lūdzu, dariet to iepriekš. Tie, kas nav pierakstījušies, vairāk tomēr nerakstieties. Pagaidām pierakstījušies 19 deputāti, es nosaukšu tikai uzvārdus, pēc tam salikšu proporcionāli pa frakcijām. Zaščerinskis, Ūdris, Zatuliviters, Seile, Buķele, Briņķe, Šļakota, Bresis, Blažēvičs, Gabrānovs, Kinna, Lucāns, Rāzna, Ziediņš, Geidāns, Kiršteins, Stroganovs, Kurdjumovs, Dīmanis, Bekasovs. Pirmie varētu būt sekojošie: Zaščerinskis, Ūdris, Zatuliviters, Seile un Buķele.

Priekšsēdētājs: Paldies. Runātāju pieteikumi tomēr vēl nāk. Es domāju, konkrētajā situācijā arī lemsim, kad pārtraukt debates, bet tagad vārds komisijas priekšsēdētājam deputātam Strīķim.

V.Strīķis: Godātie priekšsēdētāj, deputāti, klātesošie, kā arī klausītāji visā Latvijā! Šodien mēs sākam izskatīt vienu no galvenajiem likumprojektiem par agrāro reformu, par to agrāro reformu, par kuru mēs saņēmām 13.jūnijā lēmumu, un tajā tika atzīmēts, ka, pirmkārt, veicot agrāro reformu, ir jāveic zemes reforma, jāmaina attiecības, ekonomiskās attiecības, īpašums un citi nosacījumi, vadīšana, jānodrošina materiālie, naudas un citi resursi. Šajā lēmumā tika norādīts, kad tas jāpaveic. Šodien mēs sākam skatīt vienu no galvenajiem, kā es sacīju, likumprojektiem, proti, likumprojektu par zemes reformu Latvijas Republikā. Kā es teicu, ir saņemts lēmums par agrāro reformu, 10.jūlijā mēs saņēmām arī likumu par zemes komisijām. Lielā mērā šie darbi sasaucas arī ar Latvijas PSR Augstākās padomes likumu, kas tika pieņemts 1989.gada 6.maijā,– ar likumu par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR.
Zemnieku saimniecību veidošanās, proti, pārmaiņas laukos jau ir ienākušas, un tāpēc iepriekšējā valdība šajā ziņā veica veselu virkni pasākumu: tika izveidota valdības komisija, kurai tika uzticēts paveikt visus priekšdarbus agrārajai reformai, tika izveidotas darba grupas atsevišķu likumprojektu izstrādei. Arī šī zemes reformas likumprojekta radīšanai tika izveidota darba grupa, kurā ietilpa pašreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, profesors Locmers, zemes projektēšanas speciālists Oļģerts Leščinskis un vairāki speciālisti. Komisija strādājusi vairāk nekā astoņus mēnešus. Arī mēs, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, no pirmās darba dienas Augstākajā padomē sākām apspriest šo likumprojektu, rīkojām diskusijas, vairākas tikšanās ar vēlētājiem, ar sabiedriski politiskajām organizācijām. Šis zemes reformas likumprojekts ir apspriests četrās komisijās, abās Augstākās padomes frakcijās.
Pēc katras apspriešanas ienākuši vairāki priekšlikumi un iebildumi, katrreiz komisijas sēdes tika rīkotas, lai apspriestu tos priekšlikumus un ierosinājumus, kas tika iesniegti, un izteiktu savu attieksmi. Tāpēc jums izsniegti jau vairāki šī likumprojekta varianti.
Šā likumprojekta tapšana ir izraisījusi rezonansi visā Latvijā, it īpaši lauksaimnieku vidū, arī Latvijas Lauksaimnieku savienība vakar savā prezidija sēdē apsprieda likumprojektu, vakar vakarā iesniedza vienu variantu, vēl tas tika piestrādāts, un šorīt parādījās vēl viens variants. Šeit piedalās Lauksaimnieku savienības pārstāvji, un tās pilnvarotie acīmredzot ziņos un uzstāsies. Mēs esam aicinājuši un mūsu apspriešanā piedalās arī Zemnieku federācijas pārstāvji, Zemnieku centra pārstāvji un visi citi šajā jautājumā ieinteresētie.
Šodien mums ir izsniegts Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā izskatītais un pavairotais pēdējais 26.jūlija variants. Tomēr vēl vakar komisija izskatīja šo variantu, jo tas radās asās diskusijās frakcijās, īpaši Tautas frontes frakcijā, un pirmdien, 23.jūlijā, tā ieteica mainīt 12.panta redakciju. Bija deputātu Rāznas un Seiles iesniegtie priekšlikumi, kuriem pievienojās vairākums deputātu, un tika izstrādāts 12.panta variants, kurš mums izsniegtā pēdējā variantā ir tieši šajā redakcijā, varētu teikt, Tautas frontes atbalstītajā redakcijā. Bet vakar komisijā mēs to skatījām, un no 15 komisijas deputātiem astoņi tomēr izteicās par 12.pantu iepriekšējā redakcijā, kas bija pavairots uz 19.jūliju, tas ir jums izsniegts. Tātad vairums komisijas deputātu– astoņi– bija par šo variantu, pieci par to variantu, kas ir pamattekstā, divi atturējās. Lai gan mēs redzam, ka par šo likumprojektu mums vēl ir domu dažādība, arī komisijā, mēs tomēr paturējām šo jautājumu darba kārtībā, jo tas ir tiktāl nobriedis, ka pašreiz apturēt diskusiju par to Augstākās padomes plenārsēdē nebūtu lietderīgi. Tāpēc mēs ceram, ka šodien būs ļoti saturīga diskusija, kas dos mums pamatu strādāt pie šā likumprojekta tālāk, jo ir domstarpības astoņu deputātu vidū gan konceptuālajā, gan redakcijas ziņā. Šis likumprojekts sevī ietver veselu virkni jautājumu, tāpēc arī, valdības programmu apspriežot, runājot par daudzām pārmaiņām, par ekonomiskās sistēmas izmaiņām, lauksaimnieki, un ne tikai lauksaimnieki, bija īpaši aktīvi. Tas ne vienmēr tā ir šeit, Augstākajā padomē, jo tas skar būtiski visu lauksaimnieku likteņus, viņu turpmāko darbu. Un tāpēc es šodien dažos vārdos pakavēšos pie agrārās politikas kopumā, jo tās ir tik cieši saistītas lietas, ka nevaram jautājumu apiet.
Šo jautājumu asumu izsauc tas, ka 40.gadu beigās, 50.gadu sākumā mūsu republikā tika veikta piespiedu kolektivizācija, kuras rezultātā tika mainīta attieksme pret īpašumu, tika atsavināta zeme, pamatlīdzekļi pārgāja sabiedriskajā īpašumā. Es esmu no tās paaudzes, kas vēl ir strādājusi savu vecāku zemnieku saimniecībā un arī pirmajos gados kolhozos. Tāpēc tieši pēc savas pieredzes varu teikt– kolektivizācija mainīja Latvijā attieksmi pret zemi, darbu, īpašumu. Mazinājās katra strādājošā ieinteresētība, iniciatīva, atbildība. Lauksaimniecībā šajos četrdesmit gados acīmredzot ir saņemts visvairāk dažādu likumu, lēmumu, kuri būtiski mainīja gan attieksmi pret zemi, gan pret darbu. Rezultātā mēs šodien lauksaimniecībā esam krīzes situācijā. Pat varbūt vēl vairāk. Tomēr komisija, apspriežot šos jautājumus, vadījās no šodienas reālijām, proti, te jāuzsaka arī tie lauksaimnieki, kas četrdesmit gadus laukos ir strādājuši un Latvijas zemi 2,6 miljonu hektāru platībā apstrādājuši, kaut arī aramzeme ir samazinājusies par 1,1 miljonu hektāru, bet tā zeme, kas 2,6 miljonos hektāru ir apstrādāta, un produkcija salīdzinājumā ar pirmskara periodu ir palikusi tajā pašā līmenī, kaut, protams, ja mēs skatāmies dinamikā, attīstībā, stāvēšana uz vietas ir atpalikšana. Ir izaugušas veselas speciālistu paaudzes, kas ir ieguldījušas šajā sabiedriskajā
saimniecībā– kolhozos un padomju saimniecībās– savu dzīvi, darbu, savu veselību. Arī es beidzu Lauksaimniecības akadēmiju agronomijas specialitātē. No mūsu grupas studentiem, kas beidza un ieguva agronoma specialitāti, kas strādāja, ļoti daudzu nav mūsu vidū. Nesasnieguši 50 gadu vecumu, daudzi ir zaudējuši savu veselību. Tāpēc, šajās kvalitātēs ieskatoties, mēs piedāvājam jums zemes reformas likumu, izsakām domu, ka tas, kas šeit ir izteikts, ko jūs mums ierosināsit, ļaus mums mainīt attieksmi pret zemi, ļaus mums mainīt attieksmi pret īpašumu, veidot pozitīvu attieksmi pret darbu, atgriezīs darba tikumu laukos un kopumā dos ievērojamu ieguldījumu mūsu Latvijai gan ekonomikā, gan sociālajā, gan demogrāfiskajā jomā.
Kā jūs redzat, likuma projektā ir vairākas iedaļas un panti. Katrai šai iedaļai ir savs uzdevums. Šeit ir noteikti reformas mērķi un uzdevumi, ar šo reformu ir paredzēts izveidot tiesiskus pamatus zemes lietošanā, zeme no bezmaksas lietošanas pāriet maksas lietošanā. Ir paredzēts saglabāt pašreizējiem zemes lietotājiem tik nepieciešamo platību, proti, to platību, kas nepieciešama lielfermu un citu ražošanas objektu uzturēšanai, jo mēs piegājām ar ļoti lielu atbildības izjūtu tajā ziņā, ka ir nepieciešams saglabāt pašreizējo ražošanas līmeni, lai, attīstoties jaunām zemnieku saimniecībām, pēc tam varētu kāpināt to, lai nebūtu krituma, kā mūs brīdina, lai nebūtu bada mūsu republikā. Attieksme pret kolektīvajām saimniecībām ir dažāda, dažāda ir tādā ziņā, ka arī mūsu lielsaimniecības ir dažādas. Tāpēc šajā virzienā visvairāk ir gaidāmas diskusijas, proti, par 12.pantu vai Lauksaimnieku savienības 11.pantu, kas izraisa visvairāk diskusiju.
Likumprojektā ir ietverta zemes reformas izpildes kārtība, ir noteikts, ka zemes reforma tiek veikta divās kārtās: pirmā kārta– 1990.–1996.gadā, otrā– 10–15 gadu ilgā periodā, sākot ar 1993.gada 1.janvāri. Zemes reformas pirmajā kārtā līdz 1991.gada 20.jūnijam bijušie zemes īpašnieki vai mantinieki un visi pašreizējie zemes lietotāji, jaunie zemes pieprasītāji iesniedz pieprasījumus deputātu padomju zemes komisijām, kur norāda arī termiņu, kad viņi grib sākt lietot zemi, ne vēlāku par 1991.gada 1.novembri. Pirmajā kārtā tiek piešķirta arī zeme un ierādītas robežas dabā. Reformas otrajā kārtā tiek veikta zemju inventarizācija, piešķirto zemju robežu un teritoriju uzmērīšana, sastādīts plāns, izskatīts jautājums par privātīpašuma tiesību atjaunošanu vai nodošanu privātīpašumā bez atlīdzības vai pret atlīdzību, tiek veikta zemes un citu dabas resursu kadastrēšana, nekustamā īpašuma novērtēšana.
Pašreiz saskaņā ar mūsu likumu pagastos, rajonos, Augstākajā padomē tiek veidotas zemes komisijas. Tās jāizveido līdz 1.septembrim. Ir jāizstrādā likumdošanas akts, pamatojoties uz kuru var veikt zemes reformu, proti, tā veicama, pamatojoties uz Zemes kodeksu, likumu par vides aizsardzību, likumu par zemes reformu, likumu par zemes nodokli, likumu par zemes komisijām, nolikumu par zemes reformu un citiem likumdošanas aktiem. Bez tam nepieciešama vesela virkne likumdošanas aktu, bez kuriem zemes reforma nebūs pilnīgi paveicama, tāpēc mēs aicinām visus deputātus, visas komisijas, visus, kas republikā strādā pie šiem likumiem, turpināt darbu. Mēs redzam, ka šajos likumos ir liela vieta jautājumam par īpašumu, mēs nevaram apiet pilsonības jautājumus, nodokļu, cenu jautājumus, visu citu, kas mums sarežģī pašreiz agrārās reformas gaitu un zemes reformu. Bet, kā jau sacīju, mēs nevaram gaidīt, jo laukos šī zemes reforma jau ir sākusies, notiek, tāpēc nepieciešami stabili tiesiskie, ekonomiskie, juridiskie un citi nosacījumi.
Zeme turpmāk būs maksas lietošanā, vai arī, ja tā būs privātīpašumā, būs nodokļi. Ar šo likumprojektu ir paredzēts, ka tie, kas pieprasīja zemi, sāks jau ar pirmo gadu zināmus procentus no šā nodokļa maksāt, lai tas mudinātu ātrāk uzsākt zemes izmantošanu.
Likumprojekts paredz veikt veselu virkni zemes ierīcības darbu, par to ir runāts 4.nodaļā, kura saucas “Vispārējie noteikumi par zemes privātīpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes nodošanu pilsoņiem privātīpašumā”. Šis jautājums ir īpaši aktuāls, tāpēc par privātīpašumu mēs ļoti daudz runājām, strīdējāmies, bet mēs atzinām, ka bez privātīpašuma nav iespējama pilnīga cilvēka atdeve darbā, nav cerēto darba rezultātu. Tāpēc mēs pieņēmām, ka otrajā kārtā zeme nonāks privātīpašumā. Šajā likumprojektā mēs paredzējām arī ierobežojumus, proti, ka privātīpašumā nodod 50 ha. Tuvāk Rīgai vai citām pilsētām acīmredzot šī platība būs mazāka, tālāk no pilsētām– lielāka, atkarībā no pieprasījuma, kaut arī šajā ziņā ir iebildumi– nenoteikt platību. Bet man jāpaskaidro, ka šis ierobežojums ir noteikts, lai nenonāk vienās rokās privātīpašumā lielas zemes platības, taču lietošanā šo robežu nav, jo mēs zinām, ka lielražošana visā pasaulē ir sevi pieteikusi, tāpēc arī mums ir jāiet uz optimāla lieluma saimniecībām un lietošanā, mūžīgā lietošanā acīmredzot jāpiesaista lielākas platības. Ir arī citi noteikumi, kā atlīdzināt par zemi gan bijušajiem īpašniekiem, gan tiem, kas lauksaimniecībā nostrādājuši 25 gadus, visa ģimene, kopā rēķinot. Tiem zeme piešķirama bez maksas, ievērojot viņu ieguldījumu tās kopšanā. Ir vēl vairāki citi noteikumi. Ir domāts arī par tā saucamajām palīgražošanas saimniecībām, neliela apmēra saimniecībām, amatnieku saimniecībām, arī par tām saimniecībām, kuras mēs pašreiz saucam par kolhoznieku piemājas zemēm. Šis individuālais sektors, kā pašreiz mēs sakām, dod vienu ceturtdaļu no visas lauksaimniecībā saražotās produkcijas.
Komisija iepazinās arī ar Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa lēmumiem par agrārās politikas pamatprincipiem. Acīmredzot šodien par to tiks runāts. Pilsoņu kongresa lēmumos teikts, ka jāparedz zemes īpašuma kompensācija, proti, kompensācija naudā. Mēs to nenoliedzam, bet uzskatām, ka šajā likumprojektā mēs to vēl nevaram ietvert, jo nav kopējā likumprojekta par īpašumu, par kompensāciju. Ja Latvija kļūs turīga, acīmredzot Augstākā padome pieņems tādu lēmumu, lai varētu kompensēt bijušajiem īpašniekiem.
Noslēdzot savu ziņojumu, gribu teikt, ka ir izstrādāti likumprojekta divi varianti. Un sagadījās tā, ka par šiem variantiem vakar bija domstarpības. Šodien mēs vēlreiz aptaujājām tos, kuri vakar nepiedalījās, un attieksme dalās tieši 7:7. Atšķirība ir tikai tā, ka komisija iesaka šo likumu šodien publicēt apspriešanai, jo mēs jūtam, ka ir nepieciešams to izdiskutēt, darīt zināmu visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tātad abos gadījumos mēs iesakām publicēt likumu apspriešanai, bet vienā gadījumā šo likumu mēs iesakām arī pieņemt pirmajā lasījumā. Atšķirība ir tā, ka pirmajā gadījumā iesakām pieņemt pirmajā lasījumā un publicēt apspriešanai, otrajā gadījumā– publicēt likumu apspriešanai. Es ceru, ka šodien diskusijā jūs izteiksit savu attieksmi pret to. Mēs iesakām visiem interesentiem atsauksmes sūtīt Augstākās padomes Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgajai komisijai līdz 15.septembrim, mēneša laikā šos iesniegumus varētu apkopot, izteikt savu attieksmi un iesniegt Augstākajai padomei atkarībā no tās šodienas lēmuma pirmajam vai otrajam lasījumam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātam Lagzdiņam ir jautājums. Lūdzu!

V.Strīķis: Mēs sākumā nepateicām, ka mūsu komisijas priekšlikums ir tāds: uzklausīt piecas minūtes deputātu Felsu. Viņš ir izskatījis visus konkrētos priekšlikumus, kas šajā laikā saņemti gan no atsevišķiem deputātiem, gan no atsevišķām komisijām, un viņš pateiks, kuri no šiem priekšlikumiem ir ņemti vērā un iestrādāti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– vārds deputātam Felsam.

V.Strīķis: Paldies.

A.Felss: Godātie kolēģi, cienījamo priekšsēdētāj! Acīmredzot neviens likumprojekts nav ieguvis sabiedrībā tik lielu rezonansi kā šis, jo būtībā mēs esam lielākā vai mazākā mērā zemnieku tauta un zeme ir tā sfēra, kas skar mūs visus. Pie šā likumprojekta darba grupa ir strādājusi gadu, bet Lauksaimniecības komisija praktiski kopš savas pirmās darba dienas te, Augstākajā padomē. Ir bijuši daudzi un dažādi priekšlikumi, alternatīvi varianti, tie vairākas reizes ir mūsu komisijā caurskatīti, pieņemti gan pozitīvi, gan noraidoši lēmumi, likumprojekts izskatīts Likumdošanas, Ekonomikas, Vides aizsardzības un Pašvaldības komisijā. Praktiski šīs komisijas ir akceptējušas tā izskatīšanu tādā variantā, kāds tas jums izsniegts šodien, un par tā turpmāko likteni acīmredzot lemsim visi kopā. Arī vairāki deputāti ir aktīvi piedalījušies likumprojekta izskatīšanā un izteikuši dažus priekšlikumus. Īpaši jāmin deputāte Briņķe, kas iesniedza ļoti konstruktīvus priekšlikumus gan ar redakcionālas dabas labojumiem, gan piestrādājot pie latviešu valodas. Tāpat deputāts Blažēvičs, deputāts Simsons, arī deputāti Jaunkļaviņš un Grūtups.
Praktiski pēc tam, kad likumprojekts tika izskatīts minētajās komisijās, visi tie labojumi, kas nāca no deputātiem, galvenokārt bija redakcionālas dabas, bet četri tādi, kas, varētu teikt, diezgan būtiski ietekmēja konkrēto pantu saturu. Te es varētu minēt deputātes Briņķes priekšlikumu par to, ka 6.pantā, kur ir runa par likumdošanas aktiem, uz kuru pamata veicama zemes reforma, tiek ierakstīts arī likumprojekts par vides aizsardzību. Deputāts Blažēvičs 12.panta redakcijā...– es runāju par to variantu, pie kura palika Lauksaimniecības komisija, respektīvi, likumprojektā 12.pants ir citā redakcijā, bet tas, kas jums tika izsniegts šorīt, bija tas likumprojekts, pie kura vakar balsojot palika Lauksaimniecības komisija. Tātad ir runa par zemēm, kas piešķiramas armijas vajadzībām termiņlietošanā. Šeit ir iestrādāts deputāta Blažēviča priekšlikums. 15.pantā un 26.pantā deputāts Simsons ierosināja bijušos zemes īpašniekus atbrīvot no maksas par zemes termiņu pieprasījumiem. Tāds priekšlikums, uzskatījām, ir ļoti loģisks, un tas arī tika iestrādāts 26.pantā. Tas attiecas arī uz piešķiramo maksimālo zemes platību. Bijušajiem īpašniekiem tā nebūtu ierobežojama un būtu atgriežama tādā apmērā, kādā bijusi līdz 1940.gadam. Tas ir loģisks priekšlikums un ir iestrādāts. Visi pārējie būtībā ir redakcionālas dabas labojumi, un te varbūt minams Jaunkļaviņa priekšlikums par pilsonību, tāpat arī Briņķes– par īpašuma attiecībām– un citi. Acīmredzot, uzklausot visu, kas tiks teikts debatēs, kurās pieteikušies ļoti daudzi deputāti, droši vien arī izskanēs daudzi un dažādi priekšlikumi par šā likumprojekta redakciju, arī par konkrētiem pantiem vai koncepciju. Nav izslēgts, ka tas tā būs. Mēs, Lauksaimniecības komisija un darba grupa, sanāksim kopā un centīsimies tos iestrādāt visiem pieņemamā variantā.
Varbūt dažos vārdos par... Paldies, mans laiks beidzies.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Deputāts Lagzdiņš– lūdzu. Pēc tam jautās deputāts Bresis.

J.Lagzdiņš: Man ir lietuviešu izstrādātais likums, kas saucas
*/“Lietuvas Republikas agrārās reformas vispārējie principi”./ Šajā sakarā man ir jautājums. Lietuvieši ir sākuši agrāro reformu ar likumu par agrārās reformas vispārējiem principiem, tātad ar likumu, kas nosaka konceptuālus jautājumus. Sakiet, lūdzu, kāpēc mēs sākam ar likumu par zemes reformu, tātad ar likumu, kas regulē atsevišķo, detaļas, kāpēc mēs neejam lietuviešu ceļu un nebūvējam savu likumdošanu, tā teikt, sākot ar pamatiem, bet sākam ar skursteni? Ar atsevišķo?

A.Felss: Es negribētu īsti piekrist tam, ka mēs būtu sākuši ar atsevišķiem likumiem. Ja atceraties, mēs sākām ar jautājumu par agrāro reformu kopumā un pēc tam gājām tālāk pie visiem jautājumiem par zemes komisijām, arī par zemes reformu. Es domāju, sabiedrībā jautājums par zemes reformu ir tik nobriedis, ka atlikt tā izskatīšanu mēs vienkārši neesam tiesīgi. Jūs zināt, ka iepriekšējais sasaukums jau sāka pārskatīt šo jautājumu, bet konkrētus lēmumus nepieņēma. Un šobrīd situācija gan no psiholoģiskā, gan no ekonomiskā viedokļa ir tāda, ka mums jāsāk rīkoties. Es domāju, vēl vilkt laiku un izvairīties no debatēm par konkrētu lietu nebūtu visai pieņemami.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bresis– trešais mikrofons.

V.Bresis: Man ir sekojošs jautājums: sakiet, vai ir veikti statistiskie pētījumi un ekonomiskie aprēķini, cik līdzekļu nepieciešams reformas veikšanai? Ja tādi ir, es lūdzu nosaukt to apjomus un finansēšanas avotus.

M.Locmers, LLA prof.: Jau lēmumā par agrāro reformu ir pants, kurā ir uzdots Ministru padomei sagatavot attiecīgo materiālu. Pašreiz konkrēti nosaukt summu, ja jūs domājat ne pašas reformas darbu, to tehnisko izpildi, bet reformā paredzēto pasākumu īstenošanu, pilnībā nav iespējams, jo mēs šobrīd nezinām, cik mums veidosies zemnieku saimniecību, un pieprasījumu iesniegšanas termiņš ir nākamā gada 20.jūnijs, bet līdzekļi, kas nepieciešami šo ar reformu saistīto tehnisko darbu izpildei, ir aprēķināti.

A.Felss: Gribētu vēl piebilst, ka, ņemot vērā pašreizējo mūsu lauksaimniecības stāvokli, uz katriem desmit divdesmit tūkstošiem veidojošos zemnieku saimniecību kapitālieguldījumi varētu sasniegt aptuveni vienu miljardu rubļu.

Priekšsēdētājs: Deputāte Briņķe, pēc tam deputāts Safonovs.

I.Briņķe: Projekta 2.panta beigās ir sekojoša norma: nelauksaimnieciskās vajadzības apmierināt ar minimāli nepieciešamām zemes platībām. Mēs jau vairākus gadus runājam par mūsu lauksaimnieciskās ražošanas prioritāti, bet sakiet, lūdzu, ko jūs saprotat ar šīm minimālajām vajadzībām? Piemēram, vieniem liksies, ka minimālās vajadzības ir tās, citiem– citas. Es jums iesniedzu priekšlikumu, kā izkļūt no šīs situācijas. Un kāpēc jaunajā redakcijā tomēr nepieņēma manus priekšlikumus?

M.Locmers: Mēs jūsu priekšlikumus saņēmām. Paldies. Komisija nolēma atlikt jūsu priekšlikumu izskatīšanu līdz otrajam lasījumam, jo pašlaik precīzi noteikt lauksaimniecības vajadzības nav iespējams, to nosaka attiecīgie projekti. Apbūves projekti, ja tā ir nelauksaimnieciska apbūve, vai...

I.Briņķe: Jā, paldies, es arī biju domājusi, ka nevar atstāt tādu stiepjamu jēdzienu.

M.Locmers: Nolikts aizmirstībā priekšlikums nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Safonovs– lūdzu.

A.Safonovs: */Man ir divi mazi jautājumi. Pirmais. Es vienkārši gribētu radīt skaidrību. Vakar mani informēja par to, ka komisijas sēdē tika nolemts neizskatīt likumprojektu pirmajā lasījumā, bet publicēt to tautas apspriešanai. Vai nu mani ir maldinājuši, vai arī pastāv komisijas vakardienas lēmums.
Un otrais. Es vienkārši gribētu uzzināt, kāpēc 28.pantā un līdz pēdējam 33.pantam minēts skaitlis 25 gadi, runājot par zemes piešķiršanu lietošanā dārzkopjiem, saimniecībām privātīpašumā utt. No kurienes ņemts skaitlis 25 gadi, kā tas parādījies?/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, pirmais jautājums attiecas uz mani. Tātad, vai mēs publicējam likumprojektu – to lemj Augstākā padome vai Augstākās padomes Prezidijs. Bez apspriešanas to publicēt var kāda sabiedriskā organizācija savā laikrakstā, tā ir viņu lieta, bet no Augstākās padomes var publicēt ar mūsu lēmumu vai Augstākās padomes Prezidija lēmumu. Lūdzu.

A.Felss: */Kas attiecas uz pirmo jautājumu, tad jautājums nebija tāds. Runa bija nevis, lai to neapspriestu, bet tikai par to, kas būs pēc apspriešanas. Vai nu projektu pieņemt pirmajā lasījumā un tad publicēt, vai tikai publicēt./

M.Locmers: Attiecībā uz 25 gadiem– darba grupa šo skaitli vērtēja kā tādu, ka cilvēkam, kurš visu savu darba mūžu strādājis, beidzot būtu jāiegūst īpašumā tās zemes platības, kuras viņš apsaimnieko.

Priekšsēdētājs: Man saraksta nav, tāpēc nāciet pie mikrofona. Lūdzu, pirmais mikrofons.

B.Salītis: 26.pantā ir paredzēts platības ierobežojums, par to varbūt iebildumu nebūtu, bet, cik zinu, arī komisijā bija domstarpības par to, vai vajadzētu ierobežot tieši lauksaimniecībā neizmantojamās zemes platību, jo šodien piejūrā vēl ir vesela virkne rajonu, kur var būt zemes lietotājs vai īpašnieks, kas iegūst zemi, kuru varbūt gandrīz 100 procentīgi lauksaimniecībā neizmanto, tai būs vajadzīga meliorācija. Ko jūs domājat par šo punktu?

M.Locmers: Attiecībā uz zemes īpašniekiem nekādi ierobežojumi nepastāv.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

B.Salītis: Un vēl viens jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu pa vienam.

J.Vaivads: Man jautājums tāds. 4.panta otrā rindkopa nosaka, ka tiek pieņemti lēmumi par zemes piešķiršanu pastāvīgā vai nepastāvīgā, vai mūžīgā lietošanā. Kāda ir starpība un vai tas ietver arī mantošanas tiesības?

M.Locmers: Mūžīgā lietošanā ir paredzēts zemi nodot tikai pilsoņiem ar mantošanas tiesībām, bet pastāvīgā lietošanā juridiskām personām, tas ir, uzņēmumiem un organizācijām.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Mums izsniedza divus 12.panta variantus “Par iesniegumu uz zemi izskatīšanas secību”. Vai šo divu variantu atšķirības ir konceptuāla rakstura? Ja mēs tagad nolemsim likumu pieņemt pirmajā lasījumā, tad mēs uzreiz ierobežosim republikas pilsoņu iespējas izpaust savu attieksmi diezgan svarīgā, principiālā jautājumā. Vai tas nebūs tā?/

A.Felss: */Konceptuāli atšķirība starp abiem variantiem ļoti neliela. Principā te ir tīri psiholoģisks moments: kāds ir novirziens. Vai nu pašreizējo īpašnieku un zemes lietotāju virzienā, vai zemes īpašnieku 1940.gadā virzienā. Bet principā jūs izlasījāt abus variantus un redzat, ka gan vienā, gan otrā ir atrunas, kādos gadījumos zeme netiek atdota, bet tiek atdota kaut kādas analoģiskas teritorijas vai nu tajā pašā pagastā, vai kaut kur kaimiņos./

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons– deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Man ir jautājums Locmera kungam. Šajā likumprojekta variantā, kas mums izdalīts, ir iestrādāta deputātu Seiles un Rāznas 12.panta redakcija. Sakiet, lūdzu, vai, jūsuprāt, šajā sakarā ir kādas pretrunas ar pārējiem likumprojekta pantiem vai nav?

M.Locmers: Nav.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons– deputāts Zatuliviters.

V.Zatuliviters: */Man jums ir pirmais jautājums. Līdz ar zemes atdošanu bijušajiem īpašniekiem viņiem ir tiesības pretendēt uz renti, pareizinātu uz 50 gadiem, dabīgi. Vai tika izskatīts jautājums par bijušo īpašnieku iespējām pieprasīt renti? Ja tika izskatīts, tad no kādiem līdzekļiem ir paredzēts to atdot bijušajiem zemes īpašniekiem?/

M.Locmers: Likumprojektā paredzēts, ka pirmajā kārtā zemi arī bijušie īpašnieki saņems tikai lietošanā. Un otrajā kārtā tiks risināts jautājums par zemes nodošanu vai šajā gadījumā– par privātīpašuma atjaunošanu– un uzreiz nav paredzēts atjaunot privātīpašuma tiesības uz zemi.

V.Zatuliviters: */Un otrais jautājums./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet. Otrais mikrofons. Lūdzu./

J.Drobots: */Trešajā pantā teikts: “zeme tiek nodota bez atlīdzības vai par samaksu privātīpašumā”. Kam ir tiesības bez maksas, kam jāmaksā? Lūdzu paskaidrot./

M.Locmers: */Bez maksas saņem tie, kuriem piederēja zeme 1940.gadā, kā arī likumprojekta pēdējos pantos minētie. Tur ir uzskaitīti visi./

J.Drobots: */Visi pārējie saņem par maksu?/

M.Locmers: */Pārējie par maksu./ Tie laukos, attiecīgajā pagastā dzīvojošie, kuru ģimenes kopējais darba stāžs attiecīgajā pagastā ir lielāks par 25 gadiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Bērziņš: Par zemes pieprasīšanu 4.pantā. Vai armijas daļas un armijas poligoni arī pieprasīs zemi lietošanā? Piemēram, mums Saldus rajonā ir 24 tūkstoši hektāru liels poligons, un viņi izmanto šo zemi ne tikai militārajām vajadzībām, bet izmanto arī mežus, karjerus, purvus, ezerus utt. Kā būs ar šo jautājumu?

M.Locmers: Tā kā līgums vēl nav noslēgts un armijas statuss nav tieši reglamentēts, apspriežot šo jautājumu darba grupā un komisijā, mēs vienojāmies, ka armijas vajadzībām zemi nenodod pastāvīgā lietošanā, bet tikai iznomā uz to laiku, kāds būs paredzēts līgumā starp attiecīgām valdībām.

M.Bērziņš: Tātad viņiem ir jāpieprasa šā gada laikā?

M.Locmers: Nē. Tā kā mēs zemes reformas laikā risinām jautājumu tikai par zemes nodošanu pastāvīgā vai mūžīgā lietošanā, pagaidām nebūtu jāpieprasa. Bet viņi varēs tikai nomāt zemi.

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Jautājumi ir visi, sākam debates. Debatēs pirmais runā deputāts Zaščerinskis, pēc tam deputāts Ūdris. Lūdzu.
*/Jautājumi beigušies. Lūdzu, es jau uzaicināju uz tribīni jūsu kolēģi./

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Apspriežot likumprojektu par zemes reformu, gribu iesākt ar jautājumu. Kas ir galvenais no visa tā, ko gribam panākt ar šo likumu? Manuprāt, tas ir– radīt nosacījumus, kas dotu iespēju, pirmkārt, saražot nepieciešamo produkcijas daudzumu republikas iedzīvotāju vajadzībām un kaut nelielu daļu arī eksportam. Eksports, manuprāt, šobrīd nav tikai ekonomiskas dabas jautājums. Domāju, ka pārējo republiku, arī Krievijas Federācijas, intereses par mums var ievērojami samazināties, ja mums nebūs pārtikas tirdzniecībai. Otrs nosacījums, ko es uzskatu par galveno,– tas ir nepazaudēt reformas gaitā jau lauksaimniecībā ieguldītos līdzekļus. Mērķtiecīgi izmantot visu līdz šim uzbūvēto. Domāju, ka neviena valsts nevar pastāvēt, ja sāks postīt to, kas spēj dot produkciju un ko var izmantot. Par trešo pamatnosacījumu gribētu uzskatīt to, lai reformas gaitā maksimāli tiktu ievērots taisnīguma princips.
Šķiet, ka nav lielu domstarpību par galveno virzienu. Tas ir reformas realizācija, saimnieka atrašana, privatizācija un tirgus. Tirgu es domāju plašākā nozīmē. Bet, kad jautājums nonāk pie tā, kādi privatizācijas tempi un veidi ir pieļaujami un iespējami, kam dot prioritārās tiesības zemes saņemšanā, ko darīt ar nerentablām saimniecībām, kas tirgus apstākļos nevar pastāvēt, domas jau stipri dalās un vienprātības nav. Ievērojot to, ka privātīpašums un tirgus nav atdalāmi, bet īsti efektīvi tirgus principi darbosies tad, kad privatizācija sasniegs 50 procentus, būtu svarīgi tempus paātrināt. Savukārt mūsu ekonomiskās iespējas, pareizāk sakot, mūsu nabadzība ir šķērslis, kuram pārlēkt uzreiz nevaram. Pat tad, ja visi līdzekļi, kas ik gadus pašlaik tiek ieguldīti lauksaimniecībā, tiktu novirzīti zemnieku saimniecībām, lai sabūvētu nepieciešamo, vajadzīgi vairāki gadu desmiti. Un, ja notiktu brīnums un finanses tiktu atrastas, tad nepieciešamo tehnikas un būvmateriālu daudzumu diez vai būsim spējīgi saražot. Rezultātā pēc gada, kad sāksies vai, pareizāk, atjaunosies zemes piešķiršana, draud izveidoties situācija, kurā jaunais zemnieks vēl nevarēs, bet saimniecības vairs nevarēs saražot nepieciešamo produkcijas daudzumu. Pirmās pazīmes tam diemžēl jau ir. Zemnieks nevarēs tāpēc, ka būs spiests nodarboties ar celtniecības un sagādes jautājumiem, jo daudziem ne pašiem būs, kur dzīvot, ne bāzes saimniecības attīstībai. Kopsaimniecība savukārt tāpēc, ka zemnieku saimniecības veidos cilvēki, kas strādā arī lielfermās un parasti dzīvo mājās pie fermas. Bet bez cilvēkiem un dzīvokļiem ferma nevar eksistēt. Visa tā rezultātā var ievērojami samazināties produkcijas daudzums papildus tam samazinājumam, kas veidojas sakarā ar graudu iepirkuma samazināšanos.

Priekšsēdētājs: Ne sekundi vairāk, piecas minūtes ir nolemts, tāpēc man ir grūti dot padomus, bet, lūdzu, nestāstiet vispārējas lietas, kuras šeit ir skanējušas desmitām reižu. Tikai savus priekšlikumus. Šis laiks, ko es runāju, iet ārā no jūsu runas.

J.Zaščerinskis: Tāpēc es atbalstu izskanējušo domu, ka zemnieku saimniecību veidošanas tempiem jābūt atkarīgiem no materiāli tehniskā nodrošinājuma. Šajā sakarībā ierosinu likumprojekta 2.panta ceturto rindkopu formulēt sekojoši: “Nodrošināt zemnieku un amatnieku saimniecību veidošanos atbilstoši teritorijas racionālam plānojumam un materiāli tehniskajam nodrošinājumam.” Ierosinu tāpat neaprobežoties ar 50ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes nodošanu zemnieku saimniecībām, kā tas ir paredzēts 26.pantā. Domāju, ka nepieciešams veicināt lielāku– 100 un 200 stāvvietu fermu nodošanu privātīpašumā. Līdz ar to būs nepieciešama lielāka platība. Vienlaicīgi, manuprāt, zemnieku saimniecības būtu ekonomiski jāstimulē, pirmām kārtām nerentablās saimniecības, savukārt ekonomiski spēcīgākajās kopsaimniecībās saimniecību izveidošana un reforma jāizdara pēdējā kārtā.
Vēl gribētu nedaudz pieskarties taisnīguma principam. Uzskatu, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka tiktu jebkādā veidā apieti pašlaik zemniecībā ilgstoši strādājošie. Arī Latvijas laikā, īstenojot agrāro reformu, prioritārās tiesības tika dotas tiem, kas pēdējos 20 gadus apsaimniekoja zemi. Vienlaicīgi uzskatu, ka būtu nepareizi, ja tos cilvēkus, kas pirmos smagos kolektivizācijas gadus izturēja savās saimniecībās, mēs apiesim un dosim prioritārās tiesības tiem, kas tajos pašos gados, uzsveru, pēc savas iniciatīvas pameta savu saimniecību un aizgāja uz citu.
Un pēdējais. Liekas, ka nebūs īsti taisnīgi noteikt prioritātes principu arī attiecībā uz šiem zemes īpašniekiem tādā redakcijā, kā pašlaik ierakstīts likumprojektā visos variantos. Viena daļa bijušo zemes īpašnieku varēs saņemt uzreiz, bet daļa īpašnieku, uz kuru zemes pašlaik atrodas ražošanas objekti, nevarēs saņemt. Var gadīties situācija, ka nav arī citu brīvu zemju, kaimiņpagastā arī nav brīvu zemju, un taisnīguma princips netiks ievērots.
Un nobeigumā. Tā kā šis ir ļoti svarīgs likumprojekts, stūrakmens līdz ar zemes īpašumu, nodokļu likumu, pilsonības likumu, ierosinu pieņemt šodien tikai par pamatu komisijas ierosināto variantu un nodot visus variantus tautas apspriešanai. Bez apspriešanas tādi likumi nav pieņemami. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Jūs, deputāt Zaščerinski, saņemat nopietnu piezīmi par reglamenta pārkāpšanu. Vārds deputātam Ūdrim, pēc tam runās deputāts Zatuliviters.

Ā.Ūdris: Cienījamie deputāti! Es jums atvainojos par to, ka mēs nepaspējām izdalīt visiem materiālus, kas saistīti ar to priekšlikumu likumprojektam, kas attiecas uz Lauksaimnieku savienību. To mums tikai vakar iesniedza no valsts departamenta. Cerams, ka mēs to pavairosim, un tas tiks publicēts arī avīzēs. Būtiskās atšķirības starp abiem piedāvātajiem projektiem ir sekojošas: mēs, izdarot analīzi starp saimniecībām, kas pašreiz ražo produkciju, konstatējām faktu, ka 30 procenti no visām kopsaimniecībām ražo 70 procentus produkcijas.
Tagad par konkrētiem priekšlikumiem pa pantiem par visu likumprojektu kopumā. 1.pantā, kurā runāts par uzdevumiem, ir jāizdara ne tikai zemes novērtēšana, bet visa zemes lietotāju saimnieciskās, sociālās un ekoloģiskās darbības novērtēšana, lai varētu pamatoti veikt zemes reformu. Tālāk. Pie 2.panta noteikumiem mēs apstājāmies un strīdējāmies par terminu “juridiskā persona”. Strādājot pie akciju sabiedrības izveidošanas, tāds termins mums pastāv. Tas pastāv Vācijas Federatīvajā Republikā, Dānijā. Es domāju, ka pie tā mums būtu jāatgriežas arī šeit. Tā ir īpašnieku apvienība ar noteiktu cilvēku priekšgalā, kas varētu tomēr atbildēt par to, ko viņi dara. Tālāk, runājot par jaunajiem zemes apsaimniekotājiem, noteikti jāuzsver jautājums par speciālo lauksaimniecisko izglītību. Cilvēkiem, zemes pieprasītājiem, varētu dot zemi lietošanā vai īpašumā tikai ar vismaz 10 gadu darba stāžu, praksi lauksaimniecībā.
Par zemes reformas izpildes kārtību. Zemes pieprasītāju apzināšana jāsaīsina, arī apsaimniekošanas uzsākšana, tā jāuzsāk ar 1993.gada 1.novembri, nevis tā, kā ir piedāvāts likumprojektā,– ar 1996.gadu. Pārāk ilgi mēs to lietu ievelkam. Rajonu komisijām, pamatojoties uz 3.pantu, jāveido zemes fonds, kurš tālāk konkursa kārtībā jānodod lietošanā pieprasītājiem, jo daudzos rajonos varbūt šis konkurss izpaliks, tā kā zeme tagad netiek apsaimniekota. Galvenās atšķirības mums ir 11.pantā, jums piedāvātajā variantā– 12.pantā piešķiršanas prioritātes kārtībā. Mēs uzskatām, ka pirmām kārtām zeme jāpiešķir zemniekiem, saimniecībām– pašreizējiem lietotājiem, un otrām kārtām– bijušajiem mantiniekiem pirmajā pakāpē, tiem, kas nav sarāvuši saites ar lauksaimniecisko ražošanu. 24.pantā– noteikt zemes platību uz vienu darbspējīgo pilngadīgo ģimenes locekli, neierobežojot viņu. Un vēl būtiska izmaiņa ir tā, ka, ņemot vērā saimniekošanas apstākļus, turpmākās saimniekošanas reformas un zemes apjomu, tomēr dot tiesības pašreizējiem kolektīviem, zemes lietotājiem izlemt šo jautājumu un līgumā paredzētajā kārtībā to realizēt.
Apkopojot visu, uzskatu, ka mūsu priekšlikums par tālāko darbību varētu būt sekojošs: nodot publicēšanai valdības departamenta un mūsu Lauksaimnieku savienības padomes iesniegtos likumprojektus par zemes reformu Latvijas Republikā, valdībai vēlreiz ekonomiski pamatot reformas īstenošanu, turpināt darbu ar zemes pieprasītāju apzināšanu, pastiprināt zemes komisiju darbu pagastos, rajonos, lai ekonomiski novērtētu situāciju lauksaimniecībā uz vietām. Paldies par uzmanību. Priekšlikumu iesniedzu Prezidijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Zatuliviteram, pēc tam runās deputāte Seile.

V.Zatuliviters: */Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mēs visi piekritīsim, ka zemei melot nedrīkst. Tās priekšā jābūt godīgiem, no sākuma līdz beigām. Un, lūk, izejot no tā, man gribas parunāt par dažiem momentiem apspriežamajā likumprojektā.
Vispirms es gribu sākt sarunu par īpašuma subjektiem, pareizāk, par prioritātēm, kādas noteiktas ierosinātajā likumprojektā. Es pilnīgi piekrītu iepriekšējam runātājam, ka tas, ko mums ierosina, ir pamatīgi jāizskata, bet es ierosinu tās [prioritātes] samainīt vietām. Pirmajā vietā jāstāv tam, kurš šodien strādā uz zemes. Viņam jādod prioritāte. Es domāju, ka mums nav tiesības kāpt uz varžacīm tiem, kuri šodien mūs baro ar savām tulznām. Baro pastāvīgi, labi vai slikti– tas ir cits jautājums. Bet mums sestdiena– brīvdiena, svētdiena– brīvdiena, mums ir iespēja aiziet uz mītiņu vai vēl kaut kur, viņiem nav šīs iespējas. Viņi dara darbu. Un tāpēc viņiem un tikai viņiem pirmām kārtām jāsaņem zeme.
Tālāk. Par zemes daudzumu, kāds var tikt atdots privātā valdījumā, privātīpašumā. Uzskatu ir daudz. Vismaz ir priekšlikumi– 20 hektāru, arī 25, arī 40 un 50. Man liekas, ka jāapstājas pie 20 hektāriem. No kā es spriežu? Ja šis skaitlis būs 50 un vairāk, tad mēs šeit jau ieliekam ekstensivitātes ideju. Tajā laikā, kad lauksaimniecībai jāattīstās intensifikācijas virzienā. Es domāju, ka tas jāņem vērā. Otrais, kas būtu jāņem vērā. Zemes daudzums šodien samazinās, tas ir visiem zināms. Sevišķi aramzemes, un laikam, iedalot privātīpašumā 50 un vairāk hektāru, mums jāpadomā par to, ka var būt tāda situācija, kad zemes gabalu īpašnieku, pareizāk, pretendentu, kļūs vairāk. Un mēs nespēsim apmierināt tos visus, ja mēs izdāļāsim tādu zemes daudzumu. Nākošais arguments par labu šim daudzumam– 25 hektāriem. Lauku materiāli tehniskā bāze. Mēs zinām, ka kolhozu materiāli tehniskā bāze šodien ir acīmredzami nepietiekama. Bet mēs zinām arī citu, ka vēl nepietiekamāka materiāli tehniskā bāze būs nākošajām privātsaimniecībām. Nav mobilās tehnikas, nav mazgabarīta tehnikas, kas būtu piemērota tieši tāda zemes daudzuma apstrādāšanai. Es domāju, katram skaidrs, ka turēt divus K–700 traktorus 20–25 hektāru platībai– jāpadomā, vai tas ir rentabli, vēl jo vairāk, ka tāda traktora diennakts dīkstāve izmaksā 80–90 rubļus. Un vēl, man šķiet, ka likumprojektā skaidri jāizvieto akcenti. Galvenais tomēr ir ievērot to, ka jābūt lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai, bet nelauksaimnieciskie virzieni var tikt ievēroti un var tikt realizēti. Deficīta apstākļos to nedrīkst pieļaut.
Un pēdējais. Manuprāt, mums šis likumprojekts jāpieņem pirmajā lasījumā, tas jāpublicē visās avīzēs, visā mūsu presē, lai cilvēki varētu izlasīt to uzmanīgi un apspriest to. Es ierosinu publicēt ne tikai likumprojektu, bet publicēt arī tos priekšlikumus, kuri tiks iesniegti attiecīgajā komisijā, norādot to autorus, lai cilvēki redzētu ne tikai komisijas viedokli, kura izstrādāja likumprojektu, bet arī ko kurš ierosina, ar uzvārdiem. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Seilei, pēc tam runās deputāte Buķele.

A.Seile: Cienījamie plenārsēdes dalībnieki un visi, kas gaida mērnieku laikus Latvijā! Ar zemi nevar jokoties, tāpēc tautai šodien ir jādzird, ko un kā mēs par to runājam. Un šodien es gribu izteikt pateicību tiem, kas ilgā un grūtā cīņā ir noveduši šo likumprojektu līdz pirmajam lasījumam. Ticiet man, tas nemaz nebija viegli, jo viedokļu bija vairāk nekā zirņu pelnos un mēs kā pelnrušķītes tos lasījām laukā. Bet kur ir sāls? Tātad visi, kas vēlas zemi, šā gada laikā iesniedz pieprasījumu zemes komisijām. Vienalga, vai tie ir individuālie zemes gribētāji, kolhozi, kooperatīvi vai tikai vasarnīcu īpašnieki, pāris hektāru tīkotāji. Protams, ka sarežģītās attiecības laukos būs savedušas uz vienu un to pašu zemes gabalu vairākus pretendentus. Un tāpēc es tūlīt vērsim ķeros pie ragiem, tas ir, pie 12.panta. Tur ir viss tas sāls.
Pirmkārt, kurš dabūs zemi. Mūsu grupā Seile, Rāzna un vēl pieci deputāti atbalsta variantu, kas deputātiem izsniegts 26.jūlijā. Šo variantu atbalstīja arī Tautas frontes frakcija. Lauksaimnieku komisija vakar nobalsoja ar astoņām balsīm pret šo variantu, atbalstīja pieci, atturējās divi. Tādēļ es lūdzu deputātu atbalstu. Esam turējušies pie principa, ka zemi piešķir visiem tiem, kam tā ir kādreiz bijusi īpašumā, un tiem, kas zemi lieto pašreiz. Un tikai pēc tam zemi dabū tie, kas vēlas to no jauna. Komisijā bija domstarpības, kādu gandrīz nebija LTF frakcijā. Vai zeme maz ir jāpārdod tiem, kam tā agrāk ir piederējusi?
50 gadi ir gandrīz cilvēka mūžs. Arī man ir 50. Es atceros šos gadus, kad mans tēvs kā jaunsaimnieks iekopa zemi– 15 hektārus purvainā apvidū, bet mēs, bērni, neņemsim šo zemi, man ir cita profesija.
Tagad par prognozēm. Tiek zīmētas līknes, plānojot lauksaimniecības produkcijas kritumu un paredzot gandrīz vai badu, ja zemi atdos īpašniekiem. Es varētu tādas līknes uzzīmēt arī uz augšu un prognozēt ko pretēju. Bet es esmu zinātniece un nekad neatļaujos publiski paziņot to, kas nebalstās uz faktiem. Grūti ir paredzēt visas tās izmaiņas, kas notiks, bet mums taču ir 1922.gada zemes reformas rezultāti. Toreiz cilvēki arī sāka no jauna. Cilvēki tagad esot citādi, strādāt vairs nemākot. Muļķības! Cilvēki ir tādi paši no pirmsēras laikiem, tikai tehnikas līmenis ir cits. Šobrīd tehnikas līmenis ir labvēlīgs, lai laukos apstrādātu vieglāk un ātrāk, nevis ar pēdējiem spēkiem skrienot no saules līdz naktij. Es esmu pret šo divkāršo sistēmu, ko iesaka deputāts Lucāns. Kolhozs paskatīsies, vai zemniekam zemi dot vai ne, vai atļaut rentēt vai kā citādi. Tad cilvēks nav saimnieks. Turklāt bijušajiem īpašniekiem jādod priekšroka. Un, ja vienā bijušajā saimnieka sētā dzīvo trīs ģimenes, kas vienu puķu dobi nevar izravēt, tad tie nav saimnieki un nebūs, šāda sēta jāatdod bijušajam īpašniekam. Un nemaz nav jābaidās, ka šo bijušo īpašnieku būs tik daudz, ka viņi izputinās labās kopsaimniecības. Vai tādi draudi pastāv, to mēs redzēsim pēc viena gada un daudz ko citu varēsim lemt. Es vakar runāju ar vienu no Ogres rajona kolhoza “Lāčplēsis” galvenajiem speciālistiem. Viņš saka, ka “Lāčplēsim” ir tik daudz, cik nepieciešams normālai apritei. Un visiem uz šā kolhoza īpašuma ir savas kārtīgi iekoptas dienesta zemes. Kas tagad notiks ar “Lāčplēsi”? Nekas nenotiks, strādājiet. Un, ja tiešām jums šī zeme tiek racionāli izmantota, jūs to izmantosit arī turpmāk, bet bijušajam īpašniekam būs tiesības saņemt zemi blakus pagastā.
Tāpēc es aicinu balsot par šo 26.jūlijā izstrādāto projektu; lai arī tajā ir nepilnības, bet tas jāpublicē, lai tauta šo projektu redz, lai dod savas atsauksmes. Pirmajā lasījumā lūdzu to tomēr publicēt kā sesijas, nevis darba grupas variantu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Buķelei, pēc tam runās deputāts Stroganovs.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Likumprojekts, kuru mēs šodien apspriežam, manuprāt, ietver sevī vairākas būtiskas lietas.
1. Šis likumprojekts paredz izmainīt īpašuma attiecības. Turklāt, es uzsveru, pārveidot šīs īpašuma attiecības, nevis varmācīgi salauzt. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski.
2. Likumprojekts paredz šo zemes reformu kā procesu. Arī tas, manuprāt, ir svarīgi, jo līdz šim mums ir bijušas vairāk tikai kampaņas. 1940.gada 21.jūlijs ir atskaites punkts, no kura sākas šī reforma. Bet, tā kā situācija šais 50 gados ir mainījusies, attīstījusies, cilvēki, kuri šodien izmanto zemi, nav ne pie kā vainīgi. Tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi normāli, ka šai likumā ir iestrādātas visas tās atrunas, kuras aizsargā arī to cilvēku tiesības uz zemi, kuri to šodien apstrādā un kuri to dara godprātīgi.
3. Manuprāt, ļoti būtiski ir turpmāk likuma tālākajos lasījumos precizēt tādus jautājumus kā zemes kadastrālais novērtējums, mūsu nodokļu nesakārtotība, arī mūsu Latvijas Republikas naudas trūkums, jo, manuprāt, atlīdzību par zemi varēs prasīt tikai tad, kad mums būs sava nauda. Es gribu atgādināt, ka 23.jūlijā frakcijā mēs nobalsojām par to variantu, kas mums ir iesniegts šodien, un uzskatu, ka likumprojekts ir pietiekami gatavs, lai mēs to pieņemtu pirmajā lasījumā, un aicinu par to šodien nobalsot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Stroganovam, pēc tam runās deputāte Briņķe.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Acīmredzot šis ir tas jautājums, kura atrisinājums noteiks visas mūsu republikas ekonomiskās un politiskās dzīves attīstību. Agrārais jautājums – tas ir jautājums, no kura risinājuma atkarīgs, vai būs pie mums tirgus ekonomika vai nebūs. Ja tā būs, tad kāda? Pašlaik pastāv diskriminējoša attieksme pret laukiem. Tāpēc pašlaik pie mums ir tukši veikali. Bet ne jau tāpēc, ka laukos strādātu slikti cilvēki, kuri negrib ražot. Tāpēc, manuprāt, likumam jāatrisina trīs galvenie jautājumi. Jāsaka, ka tie pilnā apjomā projektos nav parādīti. Kādi ir šie jautājumi?
Pirmais– darīt galu vienādošanai un bezkaunīgai darba ignorēšanai. Tāpēc republikā jāieved, kā tas izdarīts visā civilizētajā pa-
saulē, diferencētā rente. Un tikai rentei un valstij ir jāregulē saražotās produkcijas vērtība. Un nevienam citam. Un nekādas dotācijas. Kamēr nodokļi tiks ieviesti pēc kāda gribas, tikmēr nebūs arī taisnīguma. Nevar saražot vienādu daudzumu produkcijas ar vienādu darba patēriņu Kurzemē un Latgalē. Tas ir visiem saprotams. Es ierosināju šo priekšlikumu komisijā, bet tas netika atbalstīts.
Mums, atjaunojot taisnīgumu, nav tiesības pieļaut jaunu netaisnīgumu. Man saka, tas esot ierobežojums. Jā, ierobežojumam acīmredzot pārejas periodā ir jābūt. Aizsargātam pirmām kārtām ir jābūt ražotājam un tikai ražotājam. Jo līdz tam laikam, kamēr nebūs ieinteresētības lauksaimniecības produkcijas ražošanā, līdz tam laikam nebūs mūsu zemes saimnieka. Tāpēc, atjaunojot taisnīgumu, likums nedrīkst pieļaut jaunu netaisnīgumu. Un šeit ir jābūt saknei. Mēs jau pieļāvām vienu kļūdu, pieņemot Augstākās padomes lēmumu, kad izņēmām vienu teikumu: “Zemei jāpieder tam, kurš strādā ar to un ražo lauksaimniecības produkciju.” Jo runa ir par lauksaimnieciskajām zemēm.
Trešais. Vienlaicīgi ar likuma par agrāro reformu pieņemšanu, jāpieņem arī valdības programma par agrārās reformas ekonomisko nodrošinājumu. Nevis zemes mērniecības darbu veikšana, bet materiāli tehnisko resursu un visa tā, kas nepieciešams, lai ražotu uz šīs zemes, iedalīšana ražotājiem, kuri saņems zemi un strādās. Tāpēc, ka mums šodien ir tukši veikali. Lauksaimniecībai netiek iedalīts tas, kas nepieciešams katra zemnieka dzīvei. Tāpēc šodien kolhoznieki staigā laukos gumijas zābakos. Lūk, kāpēc laukos nav cilvēku.
Un pēdējais. Acīmredzot mums, ieviešot agrāro reformu, jāsaprot viens: mums nav tiesību runāt tautas vārdā, es atbalstītu to ierosinājumu, kurš vakar agrārajā komisijā tika apspriests un pieņemts– šodien apspriest visus ierosinātos variantus un publicēt visu presē. Lai tauta apspriestu un dotu savu koncepciju tā vai cita uzlabotā varianta pieņemšanai. Tas būs taisnīgi, tad tas būs patiešām izdarīts tautas vārdā. Un tad mūsu lauksaimniecība ies strauji uz augšu. Citas izejas nav. Bet agrārā reforma šodien nepieciešama kā gaiss. Tāpēc ka bez tās tālāk iet nav iespējams. Paldies./

Priekšsēdētājs: Es atvainojos,– lai man un sekretariātam būtu vieglāk rezumēt, lūdzu, izsakiet konkrētākus priekšlikumus. Tātad mums ir 26.jūlija likumprojekts, mums ir atsevišķa 12.panta redakcija, mums ir iesniegts arī Latvijas Lauksaimnieku savienības padomes likumprojekts. Latvijas Lauksaimnieku savienības padomes projekts ir iesniegts tikai šodien no rīta un, gluži dabiski, nav pavairots. Bet izsakiet, lūdzu, konkrētus priekšlikumus, jo pirmais lasījums, kā jūs atceraties,– tā ir koncepcija. Tātad vai mēs pirmajā lasījumā pieņemam 26.jūlijā iesniegto likumprojektu, ja tomēr mēs varam 12.pantu konceptuāli variantos iesniegt un pieņemt? Par to arī izsakiet savu attieksmi, jo galarezultātā mums būs jānobalso. Ja mēs pirmajā lasījumā, kā šeit daži kolēģi ieteica, pieņemam un nopublicējam visu, tad zūd pirmā lasījuma koncepcijas jēga, tad tas nebūs pirmais lasījums, tad tas būs tāds lēmums, ka mēs apspriedām visus projektus un nopublicējām apspriešanai, lai republikas iedzīvotāji izsaka savu attieksmi, un tikai tad mēs to pieņemsim pirmajā lasījumā. Mums ir dažādi varianti, un visus, kuri uzstājas debatēs, es lūdzu izteikt savu attieksmi, lai mums būtu pēc tam vieglāk noorientēties.
Vārds deputātei Briņķei, pēc tam runās deputāts Šļakota.

I.Briņķe: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un radioklausītāji! Vispirms gribu izteikt atzinību projekta sagatavošanas darba grupai, kas vairākos likumprojekta pantos ir ietvērusi ekoloģisko tiesību atsevišķas normas, proti, 4. un 6.pantā, kā arī vēl dažos citos. Taču es gribētu norādīt, ka pēdējā laikā republikā, piešķirot zemi zemnieku saimniecībām, notiek nerēķināšanās ar valsts īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tiesisko statusu. Tāpēc pēc Vides aizsardzības komisijas priekšlikuma es joprojām ļoti lūdzu 12.pantā ietvert sekojošu normu: “Pieprasījumus par zemes gabalu piešķiršanu dabas aizsardzības vajadzībām izskata, ievērojot Latvijas Republikas Vides aizsardzības komisijas slēdzienu.”
Otrs jautājums, par ko es šodien gribēju runāt, ir tas, ka zemes privatizācijas pretinieki, kā mēs šodien dzirdējām, biedē mūs, ka samazināsies saražotās lauksaimniecības produkcijas apjoms, ja nodosim zemi privātīpašumā. Taču zemes izmantošana līdz šim bijusi ārkārtīgi neefektīva. Zeme faktiski ir kļuvusi par bezsaimnieka mantu. Atļaujiet man jūs iepazīstināt ar atsevišķiem statistikas materiāliem. 1978.gads. Šajā gadā personiskajās palīgsaimniecībās tika saražoti 24,6 procenti no visas republikā saražotās gaļas, 30,7 procenti piena, 35 procenti olu un 56,4 procenti vilnas. 1989.gads. Pilsoņu, ieskaitot zemnieku saimniecības, lietošanā pagājušajā gadā bija 6,8 procenti lauksaimnieciskās zemes, taču iedzīvotāju saimniecībās, neskatoties uz to, tika saražoti 24,2 procenti no visa gaļas kopapjoma un 25,7 procenti piena.
Un trešais– pēdējais jautājums, par kuru es šodien gribēju parunāt. Šorīt mēs, deputāti, saņēmām likumprojekta 12.panta alternatīvo variantu, kas būtiski ierobežo bijušo zemes īpašnieku un to mantinieku zemes lietošanas un īpašuma tiesības. Bijušie zemes īpašnieki šajā gadījumā ir tiesīgi pretendēt uz zemi tikai tad, ja zeme likuma spēkā stāšanās brīdī ir jau bijusi viņa mūžīgā vai pastāvīgā lietošanā. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šodien faktiski vēl nav atrisināts jautājums par nepamatoti represēto pilsoņu mantas, piemēram, bijušo māju, atgriešanu. Vairākos rajonos, kā es pati zinu, tautas tiesā tiek izskatītas šīs lietas, dažas vēl tikai tiks iesniegtas. Faktiski vēl jau nav pat noformētas šīs zemes lietošanas tiesības, tas ir, manta, māja viņiem nav atdota, un kā tad viņi var prasīt sev bijušo zemi mūžīgā lietošanā? Tāpēc es uzskatu, ka šodien, skatoties no sociālā taisnīguma viedokļa, vairāk tam atbilst 26.jūlija variants, un aicinu visus klātesošos balsot par šo 26.jūlija variantu, nevis par vakar pēdējā brīdī komisijā uzradušos jauno variantu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šļakota, pēc tam runās deputāts Kurdjumovs.

K.Šļakota: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Sākumā es gribētu oponēt deputātei Briņķei, ka 19.jūlija variants kā radiovirsraksts nav radies pēdējā brīdī. Tas ir daudz agrāks variants par 26.jūlija variantu, kas jums izsniegts. Lai pieņemtu lēmumu, manuprāt, ir jāzina atšķirība starp variantiem. Kopīgs tiem ir tas, ka ceļš uz zemes īpašumu iet caur lietošanu, un tas ir, manuprāt, pamatoti. Atšķirība sākas lietošanas tiesību piešķiršanas secībā. 26.jūlija variants, pēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vairākuma domām, ir nedemokrātisks, jo mēs Augstākajā padomē vārdos iestājamies par visu īpašuma un darba formu līdztiesību, bet 26.jūlija variants šādu līdztiesību neparedz gan attiecībā uz esošo zemnieku saimniecību paplašināšanu, gan attiecībā uz jaunu zemnieku saimniecību veidošanu. Šajā variantā faktiski ir ierobežotas pagasta pašvaldības tiesības. Reglamentācija ir tik stingra, ka variantu meklēšanas tiesības faktiski izslēgtas. Darba grupas un komisijas varianti bija vērsti uz maksimālu lēmumu pieņemšanas tiesību paplašināšanu pagastiem un zemes komisijām.
Godātie deputāti, ja mēs prasām cienīt Augstākās padomes deputātu tiesības, tad cienīsim un labvēlīgi vērtēsim deputātu prasmi un kompetenci pagastos, uz vietām. Sabiedrības un pašvaldības tālāka attīstība nav iedomājama bez tālākas sabiedrības demokratizācijas, un šis likums arī kalpo demokratizācijai. Seiles un Rāznas variantā lielāks īpatsvars likts uz bijušo īpašnieku tiesību atzīšanu, bet man šajā sakarībā ir divi jautājumi. Pirmkārt, kas aizstāvēs to lauku cilvēku tiesības, kas savu veselību un mūžu atdevuši faktiski par velti bijušajai sistēmai un kas cietīs pirmām kārtām?
Un otrais jautājums– kas ir bijušais zemes īpašnieks? Tas, kas bankrotēja 1940.gada 10.jūnijā, vai tas, kas piedzīvoja bankrotu 25.jūlijā, vai tas, kam bija izsludināts bankrots, bet tas nenotika. Šis jautājums sevišķi aktuāls Latgalē, kur vairāk nekā trešā daļa zemnieku saimniecību bija ieķīlātas bankā. Kā šīs īpašuma tiesības saprast? Mums gan vārdos, gan likumā jādod priekšroka tam, kurš grib apstrādāt zemi un var ražot produkciju.
Esmu par to, ka likums jāpieņem pirmajā lasījumā. Manuprāt, Augstākajai padomei šodien jāvienojas par publicējamo variantu un šāds likums jānopublicē. Likumam ir diezgan daudz nepilnību, diezgan daudz jautājumu, kas būtu papildināmi. Es gribētu nosaukt tikai dažus no tiem, kaut arī pats piedalījos likuma projekta izstrādāšanā. Manuprāt, tas būtu jāpapildina ar mežu un ūdeņu lietošanas un īpašuma tiesību atgūšanas normām, jo meža un ūdens lietošanas un īpašuma tiesības tomēr ir atšķirīgas no zemes lietošanas tiesībām. Tas mums būtu jāsaprot. Viena lieta ir izaudzēt mežu, un otra lieta ir dabūt šo mežu gatavu lietošanā,– tā ir liela starpība. Šim likumprojektam jāatrisina dienesta zemju jautājumi un citi jautājumi, kas ar to saistīti. Manuprāt, mums nerastos grūtības ar zemes iedalīšanu vai šīs grūtības mīkstinātos vietās, kur būs daudz zemes pieprasījumu, ja mēs paredzētu iespēju pagastos uz vietas vai sliktākajā gadījumā rajonos zemes platību transformāciju, tas ir, meža platību vai mazvērtīgu meža audžu nodošanu lauksaimniekiem. Mēs zinām, ka mums ir aizaugušas drausmīgas platības ar baltalkšņiem, ar citām nevērtīgām audzēm. Tas nav mežs, tie ir krūmi, bet skaitās mežs, taču transformācijas kārtība ir ļoti sarežģīta un ļoti gara.
Es jūs aicinu balsot par šo 19.jūlija variantu, kas ir optimālāks gan sabiedrības tālākai attīstībai laukos, gan arī to cilvēku aizsardzībai, kas pašlaik strādā laukos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Atļaujiet precizēt jūsu priekšlikumu. Tātad jūs iestājaties kopumā par 26.jūlija projekta pirmo lasījumu, bet 12.pantam– par 19.jūlija redakciju. Deputāts Kurdjumovs, pēc tam runās deputāts Bresis. Deputāts Kurdjumovs nav, es ceru, ka sekretariāta vadītājs izteiks deputātam Kurdjumovam aizrādījumu. Vārds deputātam Bresim, pēc tam runās deputāts Blažēvičs.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Es domāju, ka zemes reformas likums ir obligāti vajadzīgs. Es domāju arī, ka Latvijas Republika bija viena no pirmajām Padomju Savienībā, kura atjaunoja zemnieka statusu, un šodien jau republikā ir aptuveni 7000 zemnieku. Bet tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja mēs pieņemam tik valstiski svarīgus likumus, mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā par to, kādi mūs gaida sociālie, ekonomiskie, morālie rezultāti. Un diemžēl es gribu teikt pilnīgi viennozīmīgi un atklāti, ka mēs vēl tikai pieskaramies šim būtiskajam jautājumam, ka mūsu valstī nav atrisināti principiālie pamatjautājumi.
Gribu teikt, ka mums šodien nav skaidrs, kā mēs risināsim tādu principiālu jautājumu kā denacionalizācija. Ar šo likumu mēs pieskaramies mazai denacionalizācijas problēmas daļiņai, bet man uzreiz ir tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuri jautā, kad denacionalizēsim pilsētu zemes, kad denacionalizēsim pilsētu namus, veikalus, uzņēmumus un tā tālāk. Vai dosim tikai tiem tautiešiem, kas dzīvo Latvijā, vai dosim atpakaļ arī tiem tautiešiem, kas dzīvo ārzemēs? Es domāju, ka mēs nedrīkstam pieņemt vienu likumu, neredzot šos jautājumus kopsakarībā. Mēs šodien nevaram atbildēt arī uz jautājumu– ko darīsim ar tiem cilvēkiem, kuri 40 gadus uz bijušo saimnieku zemes ir veidojuši savu likumīgu īpašumu, ir veidojuši savas mājas un savus ražošanas objektus? Vai dzīsim vienus nost, lai kompensētu otriem? Es domāju, ka nebūtu pareizi pārvērst mūsu tiesas uz daudziem gadiem par zemnieku plūkšanās un ķīviņu vietu, vai arī uzticēt tālāk mūsu jaunajām “troikām” izlemt, kuram tad ir taisnība.
Padomāsim, cienījamie kolēģi, par to, un man šķiet, ka mums un valdībai ir kopā jāizstrādā kompensācijas mehānisms. Jo pašreizējā situācijā veidojas divas taisnības. Veidojas bijušo taisnība un esošo taisnība. Un, ja mēs gribam tiešām būt taisnīgi, tad mēs agri vai vēlu būsim spiesti kompensēt daļai no šiem cilvēkiem viņu īpašuma tiesības, piemēram, es domāju, ka mēs varētu atdot tiem pilsētniekiem, kuri kā bijušie īpašnieki ir saņēmuši par velti dzīvokļus, šos dzīvokļus kā kompensāciju par bijušajiem īpašumiem. Nav gluži vienkārši laika šo teoriju tālāk attīstīt. Mums republikā nav vēl izstrādāts nodokļu likums. Es uzskatu, ka tikai ekonomiskās sviras var izstrādāt to mehānismu, kas noteiks, kuram ir tiesības un kuram nav tiesību iegūt zemi. Un, kamēr mēs nezinām šo nodokļu likumu, mums būs pārāk daudz kārumnieku pēc Latvijas zemes, kuri, izrādīsies, zemi apsaimniekot nav spējīgi.
Nav arī ekonomisko aprēķinu, ko maksās mums šīs zemes reforma. Es šeit sēžot uzmetu šādus skaitļus. Ja mēs vēlētos organizēt tikai aptuveni 30 000 zemnieku saimniecības, tas varētu aptuveni aptvert
600 000ha Latvijas zemes. Kā jūs redzat, tā ne tuvu nav visa mūsu platība. Aptuveni tāda apjoma darbs mūsu tautai maksātu apmēram 3 miljardus rubļu. Es nevaru iedomāties, kur mēs šodien ņemsim šādu naudu un kur tās materiālās vērtības, kas ir vajadzīgas šiem zemniekiem, lai viņi organizētu tādas saimniecības. Tāpēc man ir sekojošs priekšlikums:
1) publicēt šo variantu kā komisijas projektu, jo es domāju, ka mēs neesam vēl gatavi, lai valstiski uzņemtos tādu atbildību par šo projektu, kaut vai pirmajā lasījumā,
2) uzdot valdībai sagatavot informāciju par zemes reformas ekonomisko un sociālo izvērtējumu. Es pilnīgi pievienojos deputāta Lagzdiņa izvirzītajam jautājumam, ka mums vajadzīga agrārreformas kopējā koncepcija, tās ekonomiskais un sociālais novērtējums,
3) pateikties Lauksaimniecības komisijai par darbu un tālākajā periodā ievērojami paplašināt šīs komisijas sastāvu ar rajonu, Lauksaimniecības savienības, Zemnieku savienības pārstāvjiem, lai mēs tiešām varētu uztvert visas tautas priekšlikumus un radikāli uzlabot šo likumprojektu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, iesniedziet sekretariātā rakstiskā veidā savus priekšlikumus. Vārds deputātam Blažēvičam, pēc tam runās deputāts Gabrānovs.

J.Blažēvičs: Godājamie deputāti, godājamais priekšsēdētāj! Katrs, kam ir zeme, ar dziļu interesi seko līdzi mūsu debatēm un cer, ka beidzot katram Latvijas zemes stūrītim būs savs saimnieks un atgriezīsies darba tikums, kas zudis lielākajā iedzīvotāju daļā. Realizējot zemes reformu, mums jāatbild arī uz jautājumu par mūsu lēmumu efektivitāti un par Latvijas lauku iedzīvotāju gatavību uzņemties atbildību. Saku tāpēc, ka ir republikas saimniecības, kur stāvoklis ražošanā ir kritisks, bet zemnieku saimniecības izveidot arī nevēlas. Iztikt taču var arī ar piemājas saimniecību. Tā ir bīstama tendence. Tāds stāvoklis var saglabāties visā reformas gaitas pirmajā kārtā, tas ir, divarpus gadus. Tāpēc šajā situācijā ir vajadzīga Lauksaimniecības ministrijas aktīva darbība, gribētos dzirdēt ministra viedokli šajā plenārsēdē šajā jautājumā.
Mūsu komisijas priekšlikumi ir ņemti vērā, sagatavojot šo likumprojektu, un tiešām izsaku pateicību komisijai par veikto lielo darbu. Taču gribētu atturīgi izteikties pret paredzēto zemes nodošanu privātīpašumā. Ne tāpēc, ka neatbalstu, atbalstu– un kā vēl! –, jo esmu arī potenciāls zemes īpašnieks. Taču šodien šo īpašnieku ir pārņēmusi nedrošības sajūta. Vecā sastāva Augstākā padome šajā zālē zvērēja, ka zemnieku saimniecībām nodotās zemes ir negrozāmas. Bet šodien ir citi spriedumi, un zemnieks jūt nestabilitāti šajā situācijā. Šeit es runāju arī to manu daudzo vēlētāju vārdā, ar kuriem nācās tikties.
Ierosinu pieņemt tikai šā likuma 23 pantus pirmajā lasījumā, bet pārējo publicēt ar atrunu un izskatīt tikai pēc labojumiem Latvijas Konstitūcijā par īpašumu un labojumiem Civilprocesa kodeksā. Tas tikai tāpēc, lai radītu drošības sajūtu šiem cilvēkiem, kas būs zemes īpašnieki. Un beidzot– ierosinu 12.pantu pieņemt divos variantos, par kuriem esam vairākkārt diskutējuši.
Noslēgumā– tiešām gribētu dzirdēt divus skaitļus: cik izmaksās kompensācija bijušajam zemes īpašniekam, ja tāda būs paredzēta, un cik maksās zemes reforma? Zinu, ka mūsu sarunu klausās arī vietējās padomes, un saku, ka likumprojektā ir arī daudz pretrunu,– kaut vai tā, ka pagastiem ir tiesības pieņemt lēmumu par zemes piešķiršanu, ja ir vairāki pretendenti un ja kolhozs pieņēmis negatīvu lēmumu šajā jautājumā. Ierosinu Lauksaimniecības komisijai kopā ar republikas Zemes komisijas priekšsēdētāju Ivaru Godmani jau tuvākajā laikā sasaukt rajonu zemes komisiju priekšsēdētājus, jo līdz ar pieņemtajiem lēmumiem par agrārreformu un zemes komisijām ir radies vesels neskaidrību jūklis un liels darbalauks. Noslēgumā gribētu aicināt deputātus nekādā gadījumā nepieļaut kaut minimālo iespēju iedzīvotāju pārvietošanai pret pašu gribu neatkarīgi no pilsonības, rases un citiem apstākļiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gabrānovam, pēc tam runās deputāts Dīmanis.

P.Gabrānovs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Lielsaimniecību veidošana notika vardarbības ceļā. Tos, kas nestājās kolhozos, nerēķinoties ne ar ko, ne ar kādiem apstākļiem, tos, kas strādāja, aplika ar lieliem nodokļiem, un tos, kas šos nodokļus nepildīja, lika cietumos un sūtīja uz Sibīriju. Jo tas skaitījās vienīgais un pareizais lēmums tajā laikā. Lauksaimniecībā ir bijis daudz vienīgo un tikai pareizo lēmumu. Un visus tos pārsvarā noteica cilvēki, kuri vāji pārzināja lauksaimniecību. Nav bijis nekad nekas kļūdaināks par to, ka pastāv tikai viens un vispareizākais lēmums.
Tagad, pārejot uz jaunu saimniekošanas veidu, nedrīkstam pielaist nekādas kļūdas. Tās nedrīkst būt, jo piespiedēju nav. Jābūt elastīgai taktikai atkarībā no vietējiem apstākļiem un no vietējām iespējām. Nedrīkst dot priekšrocības nevienai īpašuma formai, vismaz pārejas periodā. Jārada pilnīgi vienādi saimniekošanas apstākļi visām īpašuma un saimniekošanas formām. Saimniekošanas rezultāti noteiks to dzīvotspēju. Ja kāds nav spējīgs saimniekot, tam jābankrotē. Nav ko stutēt to, kas nav spējīgs pastāvēt. Ne vienmēr sīkražošana būs pārāka par lielražošanu. Bet cilvēkam, protams, jājūtas kā saimniekam. Grūti ir normāli saimniekot, būt par tā saucamo publisko namturi. Es lasīju “Cīņā”, kur rakstīts, ka 20 austrieši pieteikušies sekmīgi apstrādāt 10 000 ha zemes. Kāpēc to nevarētu darīt arī latvieši?
Lai saimniekošanā nodrošinātu vienādus apstākļus visām īpašuma normām, veidiem un paveidiem, jābūt vienādām iespējām. Vienādām cenām, nodokļiem, par vienādām cenām visiem jāpērk tehnika, degviela, “kombikorms” un citas lietas. Nedrīkstam diskriminēt tos, kas pašreiz strādā lielražošanā. Viena daļa tagad pērk benzīnu par 20 kapeikām, viena daļa– par 40 kapeikām. Šajā sistēmā ir likumsakarīgi, ka daudzi cilvēki pārvietojušies uz savu iniciatīvu. Vieni bēga no salīdzinoši normāla darba, citi– no bezdarbības. Strādīgākie nonākuši labākās saimniecības, un otrādi. Daļa– piespiedu pārvietošanas rezultātā. Atsevišķās vietās cilvēki nedzīvo savās bijušajās dzimtajās mājās. Nedrīkstam nodarīt pāri nevienam pašreiz lauksaimniecībā strādājošajam. Cietušie ir visi bijušie un pašreizējie lauksaimnieki. Vienai daļai atņēma mantu, otriem atņēma mantu un lika strādāt par brīvu. Citam mantas nebija, galvenais zaudējums bija strādāšana par brīvu.
Likums par zemes reformu ir atbalstāms, es izlasīju vienu variantu, Lauksaimnieku savienības variantā ir ļoti labi momenti, kuri ņemami vērā, un, abus tos apvienojot, lasu likuma projektā: “uz vietām pagastos būs lielas iespējas zemes reformu veikt ar perspektīvu bez kļūdām”. Uz vietām jau darbojas zemes komisijas, piemēram, Pūrē, un, manuprāt, tur ir ļoti daudz progresīvu noteikumu un lēmumu. Viņi sāka strādāt, kad vēl nebija pieņemts Augstākās padomes likums par zemes komisijām. Kādi būtu noteikumi? Zemi piešķirt tiem, kas neaudzē nezāles savā piemājas dārziņā, kas grib kārtīgi saimniekot. Tāda ir progresīva komisija un progresīva domāšana manā skatījumā. No bijušajiem zemes īpašniekiem piešķirt zemi tiem, kam ir, kas to zemi apstrādā, ir darbaspēks un ir iespējas apstrādāt. Kas necer, ka apstrādās kāds cits. Piešķirt līdz 2 ha uz vienu liellopu. Ja turēs vairāk, piešķirt vairāk. Manuprāt, noteikumiem par zemes piešķiršanu jābūt progresīviem. Mans laiks ir beidzies. Es atbalstu likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Diemžēl...

P.Gabrānovs: Tikai visiem vienādus apstākļus un progresīvu domāšanu.

Priekšsēdētājs: Deputāta Dīmaņa nav zālē, tāpēc vārds deputātam Kinnam, pēc tam runās deputāts Lucāns.
Lūgums kolēģiem deputātiem, kuri pierakstās debatēs, tomēr uzklausīt arī citus kolēģus, kuri runā. Lūdzu.

J.Kinna: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka ne par vienu likumprojektu nav tik daudz lauzti šķēpi kā par šo. Pateikt, ka kāds no sabiedrības ietekmīgākajiem spēkiem šobrīd nebūtu izteicis savu viedokli, ir kļūdaini. Savu viedokli ir izteikusi gan Pilsoņu komiteja, gan Latvijas Lauksaimnieku savienība. Zemes komisijas likumu izstrādāšanas grupa strādāja ļoti ilgi un ļoti nopietni. Un es esmu tā viedokļa aizstāvis, ka reizi par visām reizēm mums ir jāņem par atskaites punktu 1940.gads, lai katrs tālākais solis, ko mēs speram, neradītu jaunu neapmierinātību un jaunas netaisnības. Es vēlreiz atkārtoju, ka tautas vēsturiskā atmiņa ir dzīva, un ir dzīva tautas vēlēšanās atgriezties uz savas zemes, pie sava kaktiņa un stūrīša zemes. Un es uzskatu, ka mums nav tiesību neņemt par pamatu šo 1940.gadu un turpināt to bezjēdzību, kas ir notikusi šobrīd zemes piešķiršanā. Tā iesākās jau 1988.gadā, kad netika ņemts vērā šis īpašums. Praktiski mums šobrīd ir tādi zemnieki, kuri neatrodas uz savas tēvu zemes, jau veidojas naids starp diviem zemniekiem. 12.pants, lai kā to pārmestu pašreizējās redakcijas autoriem, nesagrauj lielsaimniecības. Ir vesela rinda atrunu, kuru dēļ nenodos bijušajiem īpašniekiem viņu zemi lietošanā, to varēs nodot viņiem kaut kur citur. Bet par pamatu šī redakcija ir jāņem, ja mēs ejam uz tiesisku valsti, kuras primārais uzdevums ir aizstāvēt savu valsti un tās īpašumus.
Es ierosinu šodien pieņemt likumu par zemes reformu pirmajā lasījumā, publicēt to avīzē visas tautas apspriešanai, noteikt termiņu, ka iesniegumi jāiesūta Augstākajā padomē līdz 15.septembrim, un katrs, kas iesniedz alternatīvu variantu,– vai tā būtu Latvijas Lauksaimnieku savienība vai, piemēram, Pilsoņu komiteja –, ir tiesisks publicēt tautas apspriešanai savu variantu. Bet mums ir jāsāk darboties kādā konkrētā virzienā, pietiek citam citu iespaidot ar dažādiem argumentiem, jo visi argumenti, lai kādus mēs esam teikuši, ir jau savulaik dzirdēti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Lucānam, pēc tam runās deputāts Bekasovs.

J.Lucāns: Godātie deputāti! Es domāju, ka īpaši nepakavēšos pie tā, cik svarīgs ir šis likumprojekts. Man liekas, ka deputāts Bresis jau labi norādīja, ka šā likumprojekta bezatbildīgas pieņemšanas rezultātā mēs varam radīt daudz smagu konfliktu, kuriem nebūs atrisinājuma. Es runāju par to, ka 40 gadu laikā sastrādāts tik daudz netaisnību, ka šīs netaisnības atrisināt visiem pieņemamā veidā, pēc manām domām, daudzos gadījumos vispār nebūs iespējams. Tātad, pieņemot likumprojektu, mums ir jādomā par to, lai tā formulējumi būtu pietiekami elastīgi, lai varētu šīs lietas izbeigt bez konfliktiem. Bez tam man gribētos aizrādīt un atsaukties uz deputātu Bresi, jo arī viņš teica, ka mums nav denacionalizācijas koncepcijas, mēs pašreiz esam tikai vienkāršā konflikta daļā, tas ir, lauksaimniecības, kur īpašumi samērā mazi un zemes lietošanas interese arī daudzos gadījumos nebūs tik liela. Bet, kad mēs nonāksim līdz pilsētu lielo īpašumu denacionalizācijas jautājumam, es nezinu, kā mēs varēsim no konfliktsituācijām izkļūt ārā. Tā būtu jautājuma viena puse.
Vēl es gribu atgādināt, ka šajā likumprojektā nav dažu skaitļu. Visur ir minēts nodoklis. Tajā pašā laikā nav pateikts šā nodokļa lielums. Es domāju, ka šis nenoteiktais ieraksts var radīt daudz neskaidrību un daudz lieka darba zemes komisijām visās vietās, jo nav pareizās orientācijas.
Un vēl es gribētu pie šīs pašas reizes atgriezties– kaut zinu, ka daudziem deputātiem tas ļoti nepatīk,– pie realitātes laukos sakarā ar zemnieku saimniecību rašanos. Man pārmet, ka vienmēr iestājos par regulētu šo saimniecību rašanos. Es tikai gribu atgādināt tiem cilvēkiem, kas man pārmet, ka biju viens no tiem, kuri runāja par to, ka zemnieka saimniecībai ir jānāk šīs muļķīgās saimniekošanas vietā, tad, kad par to vēl nedrīkstēja runāt. Un tāpēc varbūt nevajadzētu man pārmest, ka esmu pret zemnieku saimniecību radīšanu. Tajā pašā laikā esmu pret zemnieku saimniecību pārsteidzīgu radīšanu, neradot vajadzīgos noteikumus, lai šīs zemnieku saimniecības varētu rasties, dzīvot, būt ražotspējīgas, tādas, kādām tām jābūt. Lūk, šajā jautājumā mēs daudzos gadījumos esam ārkārtīgi vieglprātīgi. Šeit deputāts Bresis nosauca kaut kādus trīs miljardus. Mani aprēķini rāda, ka realitāte būs desmit, piecpadsmit miljardi kapitālieguldījumu, lai mēs varētu savu saimniekošanas sistēmu pārorientēt uz zemnieku saimniecībām. Un šādā situācijā pieņemt pārsteidzīgu lēmumu, ka vajag mudīgi visu atdot zemniekiem, lai tie strādā, ir vienkārši bezatbildība pret visu tautu.
Nobeigumā es gribu sacīt tikai to, ka šo likumprojektu nedrīkst pieņemt ne jau tāpēc, ka pie likumprojekta nebūtu pietiekami daudz strādāts, bet vienkārši tāpēc, ka mēs vēl neesam izpētījuši visas daudzās sarežģītās konfliktsituācijas. Likumprojekts ir jānopublicē, lai tauta to apspriež, lai mēs uzzinām visas sarežģītās konfliktsituācijas, bet pēc šo situāciju analīzes varētu pieņemt kaut cik nopietnu lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bekasovam, pēc tam runās deputāts Rāzna.

M.Bekasovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Nevienam laikam neizraisa šaubas likuma par zemes reformu nepieciešamība, par zemnieku– lauksaimniecības produkcijas ražotāju atbrīvošanu, par zemes īpašuma formu daudzveidīguma nepieciešamību. Taču likumā ļoti neskaidri noteikti pārejas ceļi uz jaunām saimniekošanas formām. Nav noteikts zinātniski pamatots iedalāmās zemes daudzums. Manuprāt, šajā jautājumā ir nepieciešamas noteiktas robežas. Nevar būt tā, ka divi cilvēki, kuri vēlas iegūt zemi, un 12 cilvēki vai 12 cilvēku ģimene var saņemt vienu un to pašu zemes gabalu. Vai, pieņemsim, no 20– 25 hektāriem zemes. Sakarā ar šo, es domāju, ka vajadzīga robeža, bet tā ir kaut kādā veidā proporcionāli jāaizsargā. Jāaizsargā zemnieks no patvaļas kā no augšas, tā no apakšas, tā kā zemes iedalīšana nenotiks nesāpīgi un mēs katrā ziņā saskarsimies ar aktīvu administrācijas un varas orgānu pretestību, no vienas puses, un gribētājiem saņemt zemi, no otras puses. Bez tam nepieciešama aktīva palīdzība jaunajiem zemes lietotājiem. Kolektivizācijas periodā zeme tika konfiscēta bez atlīdzības, tāpat kā lopi un lauksaimniecības inventārs. Kāpēc zemniekam otrreiz ir jāmaksā par zemi un inventāru? Manuprāt, Ministru padomei un pašvaldību vietējiem orgāniem jāpārdomā: vai nebūtu labāk zemnieku apgādāt ar visu nepieciešamo uz kredīta, bet pēc tam viņš varētu norēķināties par to ar saražoto lauksaimniecības produkciju procentuāli no saražotā.
Vēl es gribētu vērst uzmanību uz tādu ne mazsvarīgu faktu, ka ne visiem zemniekiem, kuri kļūs par zemes īpašniekiem, ir augstākā vai vidējā lauksaimnieciskā izglītība. Viņam jābūt mehanizatoram, agronomam, agrotehniķim, zootehniķim, vetārstam, apgādniekam, atslēdzniekam. Jo galvenais– lauksaimniecības produkcijas ražošana. Ja zemnieks izmantos šajās nozarēs speciālistus, viņš var palikt bez iztikas līdzekļiem. Ja viņš tos neizmantos, tad lauksaimniecības produkcijas ražošana var sākt krasi samazināties. Zemnieku saimniecība domājama kā naturālā. Sakarā ar to zemnieks apgādās ar lauksaimniecības produkciju pirmām kārtām sevi un savu ģimeni. Tirgū viņš pārdos tikai to, kas izrādīsies lieks. Bet, vai viņi būs un kad tas būs– pašlaik mums spriest grūti. Tas arī var radīt pārtikas produktu deficītu. Un pirmām kārtām tādu darbietilpīgu, visvairāk darba resursus prasošu produktu deficītu kā labības, sakņu produkcijas un citu. Bez tam, kamēr nekādi nav noteikts jautājums [par to], kādā veidā zemnieks būs saistīts ar tiešajām lauksaimniecības produkcijas piegādēm, vai tas būs valsts pasūtījums vai valsts nodoklis, vai vēl kaut kas cits, t.i., šis jautājums nav noteikts. Bez tam gribētos vērst uzmanību uz tādu ne mazsvarīgu faktu, ka pašreizējo kolhozu un sovhozu centrālajos iecirkņos ir daudz daudzdzīvokļu dzīvojamo namu. Kādā veidā šie cilvēki var būt zemes īpašnieki? Šiem cilvēkiem nāksies būvēt viensētas vai arī kļūt par laukstrādniekiem pie zemes lietotāja. Nekādi nav pārdomāts jautājums par nepieciešamo līdzekļu, bet, galvenais, būvmateriālu nodrošināšanu. Mēs turklāt neesam pajautājuši zemniekiem, kādai saimniekošanas formai zemnieks dod priekšroku?
Tāpēc es atbalstu tos deputātu priekšlikumus, kuri nupat kā izskanēja, ka pirms šī likumprojekta apspriešanas un pieņemšanas tas jāpublicē presē un jānodod tautas apspriešanai, un lai zemnieki pasaka, kāds likums viņiem ir vajadzīgs, un iesniedz savus priekšlikumus šajā likumprojektā. Likumā arī vajadzētu pamatot tēzi par zemnieka atbrīvošanu no jebkura diktāta, t.i., padarīt to brīvu. Bet, kā strādāt– kolektīvā vai zemnieku saimniecībā –, tas jāizlemj pašam zemniekam. Un arī jāaizsargā viņš ar likumu. Sakarā ar šo es domāju, ka vajadzētu uzdot Ministru padomei radīt materiālo bāzi zemnieku apgādei ar tehniku, degvielu, smērvielām, mākslīgajiem mēsliem, būvmateriāliem, kredītiem, zemnieku apmācības organizēšanu, pretējā gadījumā lauksaimniecība var izrādīties vēl bēdīgākā stāvoklī nekā pašlaik. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Rāznam, pēc tam runās deputāts Ziediņš.

S.Rāzna: Godātie deputāti, godātie radioklausītāji! Es sevi neuzskatu par pietiekami radikālu. Neuzskatu arī mūsu parlamentu, jo mūsu parlaments nevar izšķirties par radikālām reformām laukos, grib ieturēt tādu ļoti neitrālu pozīciju, būt piesardzīgs. Šajā sakarībā varu teikt, ka iepriekšējais sasaukums bija daudz radikālāks par šo, jo šis iepriekšējais parlaments pavēra ceļu vispār jaunām saimniekošanas formām, arī zemnieku saimniecībām, tāpat pavēra ceļu represēto reabilitācijai, kompensācijas izmeklēšanai, bet par šīm lietām mēs šobrīd esam pārstājuši runāt. Es runāšu ļoti īsi, jo par zemes reformas likumu ir runāts daudz, tātad tikai dažos aspektos.
Kādas būtiskas pretrunas ir šajā likumā, par ko tik rūpīgi un uzstājīgi debatē visā republikā? Kaut arī likums nav publicēts, bet likumprojektu visos rajonos uzradies ļoti daudz, un šajā sakarībā notiek diezgan demagoģiskas runas. Pirmā pretruna šķiet ir tā, ka likumprojektam pārmet kā trūkumu šīs attiecības, kuras rodas starp bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem un starp pašreizējiem zemes lietotājiem. Es gribu akcentēt deputātu uzmanību: vai no jums kāds varētu piecelties un pateikt, kādas tieši pašreizējo zemes lietotāju intereses šajā likumprojektā nav ievērotas, varbūt viņiem tiks atņemtas tiesības uz zemes lietošanu? Es vismaz tādu pretrunu likumā nesaskatu. Tas vien, ka šiem bijušajiem zemes īpašniekiem it kā esot ierādīta prioritāte uz bijušo īpašumu, bet īstenībā viņi šo prioritāti nevar realizēt, jo ir vesela virkne atrunu tieši sakarā ar šiem bijušajiem zemes lietotājiem, un šiem bijušajiem zemes lietotājiem būs jāpiekāpjas pašreizējo zemes lietotāju priekšā. Tādēļ es domāju, ka to, ko mēs esam deklarējuši, darbojoties Latvijas Tautas frontē, Tautas frontes programmā un pieņemot Neatkarības deklarāciju, mēs esam aizmirsuši un vēlamies iet tādu neitrālu, nevainīgu ceļu. Un visbeidzot. Šis likums, manuprāt, neatrisinās reformu laukos, jo ir arī otra puse. Mums ir vajadzīga tieši labvēlīga, es uzsveru, labvēlīga valdības nostāja ar tādu domu, ka lauki ir visas valsts pamats.
Jā, šajā likumprojektā ir, bez šaubām, arī būtiski trūkumi, kurus, manuprāt, varētu precizēt līdz otrajam lasījumam. Piemēram, lai izkliedētu bažas, ka bijušie zemes īpašnieki, nākot saimniekot, būs tādi neveikļi un tādi nemākuļi, ka viņi šo zemi aizlaidīs postā, varbūt varētu iezīmēt šajā likumā garantiju par zemnieku apmācību un arī atestāciju. Ja šo domu iestrādātu likumprojektā, šīs bažas atkristu. Varbūt varētu piestrādāt arī pie 14.panta, kurā es saskatu diezgan lielu risku tieši par nepieprasītu zemju turpmāku izmantošanu. Tur ir teikts, ka zemes tiek nodotas pagastu Tautas deputātu padomju pārziņā un padomes izlems, ko ar šīm zemēm darīt. Te, manuprāt, vajadzētu strikti atzīmēt, ka nepieprasītās zemes
apsaimnieko iepriekšējais lietotājs. Jo es paredzu iespēju, ka būs tādas saimniecības, kurām varmācīgi pievienotas nerentablas saimniecības, un varbūt viena daļa šo saimniecību pat atteiksies no kādas teritorijas savā platībā.
Ja šobrīd deputāti nav gatavi izlemt par likuma tālāko likteni, tad varbūt tiešām būtu lietderīgi jautājumu atļaut izlemt mūsu lauku ļaudīm, publicējot visus materiālus, kas šobrīd ir iesniegti. Paldies par uzmanību. Pats personiski iestājos par savu variantu– tieši par 26.jūlija variantu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ziediņam, un līdz pārtraukumam vēl runās deputāts Smoļuks.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man vēlreiz izteikt pārliecību, ka mūsu zālē nav deputātu, kas nevēlētu labu Latvijas laukiem, Latvijas pamatnei. Tāpēc es aicinu nemeklēt ienaidniekus savā vidū un kategoriski noraidu dažu kolēģu izteicienus, apspriežot valdības programmu vai publicējoties presē, par to, ka, ja pieņemšot tā vai cita deputāta domas par agrārās reformas realizāciju, tad laukos draud bads un pilsētās arī draud bads. Ir jāsaprot, ka krīze Latvijas lauksaimniecībā saistās nevis ar zemniecības atdzimšanu, ne ar privatizāciju, bet gan ar visu kopējo tautsaimniecisko krīzi. Neatkarīgi no tā, kuru reformas variantu mēs pieņemsim, es šeit gribētu lietot vārdus “jāizstrādājas ārā” būs visiem mums kopā. Un ir divi modeļi, kas mums palīdzētu izkļūt no lauksaimnieciskā strupceļa.
Pirmā modeļa variantā tiek uzlabota pašreizējā lauksaimniecības vadības struktūra, saglabājot tādas ražošanas vienības kā sovhozus, kolhozus un arī pašreizējās zemnieku saimniecības, ļaujot tām atdzimt tur, kur ierāda pašreizējie lielsaimniecību vadītāji, kā arī turpinot vergu darbu savā piemājas individuālajā saimniecībā. Šo modeli ļoti precīzi iezīmēja mans kolēģis Lucāns, apspriežot valdības programmu. Ka kolhoziem ir nosakāms mazāks nodoklis nekā zemniekiem, ka kolhozu un zemnieku attiecībās ir jāievieš šīs tēvu un dēlu attiecības. Mums gan ir populārākas vecākā brāļa attiecības. Un tad šis zemnieks dzīvos labāk par to zemnieku, kas nevēlas šīs tēva un dēla attiecības un nevēlas kalpot vecākajam brālim. Savukārt kolhozi tiek prēmēti ar kredītiem par zemnieku pieturēšanu pie sevis. Plānot kolhozu kreditēšanu pie jau noteiktiem zemākiem nodokļiem, manuprāt, ir cinisms attiecībā pret zemniecību. Tas ir tāds cinisms, ka es šo jautājumu tālāk negribētu komentēt. Gribu pateikt vienu citu domu, ka būtiski ir ne jau pirmajam uzsākt runāt par kaut ko, bet būtiski ir pirmajam kaut ko izdarīt.
Otrs ceļš, kā izkļūt no lauksaimnieciskās krīzes, ir zemes un īpašuma privatizācija, balstoties uz vēl kā brīnumu palikušo Latvijas zemnieku. Šajā ceļā būs ļoti daudz grūtību, jo lielsaimniecību vadītājiem, kas pamatā ir pret zemniecību vai, lietojot pie mums, deputātiem, pieņemto izteicienu, ir par “tiktāl, ciktāl”, ir pašreiz dotas ļoti lielas pilnvaras visā saimnieciskajā dzīvē, bez tam viņi arī ieņem ļoti augstus amatus pašvaldībā. Taču, manuprāt, ejams ir tieši šis zemniecības ceļš pēc sekojošas shēmas. Pirmkārt, privatizācija caur īpašniekiem uz 1940.gadu, otrkārt, paju izdale vai aprēķināšana tiem, kuri pašreiz apsaimnieko zemi un vēlas kļūt par zemes saimniekiem. Privatizēto saimniecību brīvprātīga kooperācija. Un tikai treškārt, nevis pirmkārt, kā te daudzi izteicās,– šo privatizēto saimniecību vadīšana.
Es aicinu jūs kopā ar visiem Latvijas lauksaimniekiem atbalstīt mūsu vienīgā Latvijas Republikas deputāta–zemnieka, un es esmu lepns, ka starp deputātiem ir tāds, Stefana Rāznas piedāvāto koncepciju, kas izteikta 26.jūlija variantā. Bez izlīgumiem un labojumiem atbalstīt zemes reformu un zemes piešķiršanas kārtību. Un es aicinu beidzot taču noticēt zemniekam, kas ir mūsu vidū, nevis Latvijas Lauksaimnieku savienībai, kas atkal un atkal cenšas lāpīt nesalāpāmo. Vēl bīstamāks man liekas deputāta Viļņa Breša izteiktais priekšlikums par zemes reformas likumprojekta vispārīgo iesaldēšanu. Jūs visi redzējāt, kā šo domu uztvēra un kas šo domu attīstīja tālāk. Mēs esam, kā es jau izteicos, pagasta pašvaldības pārvērtuši par ampelmaņiem kopsaimniecību vadītāju rokās. Ja mēs tagad neļausim šim zemes reformas projektam iziet tautā un nesāksim to realizēt, tad katrā ziņā Latvijas lauksaimniecība var tā nogrimt, ka nebūs vairs neviena, kas to gribēs atjaunot. Paldies, un vēlreiz aicinu visus balsot par vienīgā mūsu lauku deputāta variantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Smoļuks.

A.Smoļuks: */Cienījamie kolēģi! Likums par zemi– tas patiešām ir ļoti svarīgs likums. Un es uzstājos kā zināmā mērā neieinteresēta persona, tas ir skats no malas, bet ne svešinieka [skats]. Manuprāt, šajā reformā centrā jābūt cilvēkam, bet, ja mēs izlasām pirmo pantu, tur tieši tā nav. Manuprāt, pirmo pantu varētu uzrakstīt apmēram šādā redakcijā: “Atjaunot sociālo taisnīgumu, atbrīvot cilvēku no nebrīvā un spaidu darba, stimulēt viņa darbību un nodrošināt visus republikas iedzīvotājus ar augstas kvalitātes pārtikas precēm.” Tikai tā var saprast, kuram un kam jābūt ir centrā.
Ja paskatāmies likumu, tad tas ir pretrunīgs katrā pantā. Paskatieties! Cilvēku ierobežo burtiski viss. Samaksa, statuss, piederība, pilsonība, pat tautības pazīmes (pamanāmas), pretendentu uzņemšanas uzskaitē termiņi. Un, ja visas šīs pretrunas un ierobežojumus noņemtu, tad likums, protams, būtu īsts, cilvēcīgs.
Kādus varētu iesniegt priekšlikumus, piemēram, 4.pantā. Tajā ir doti reformas realizācijas etapi. Bet tie galīgi neievēro ne būtību, ne nolikumus, ne republikas pašreizējās intereses. Reforma jārealizē ne divos etapos, bet trijos, nosakot pirmo kā sagatavošanās, otro kā pārejas– šodienas nerentablo valdītāju zemes nodošana īpašumā, bet trešajā pabeigt šo reformu. Manuprāt, zeme jānodod mūžīgā lietošanā vai privātīpašumā visiem tās pārvaldītājiem bez atlīdzības, bez maksas. Es jums apgalvoju, ka zemes pašreizējie valdītāji, pašreizējie darbaļaudis jau sen šo zemi ar savu bezmaksas darbu ir izpirkuši vairākkārt.
Negribas īsti runāt par pretendentiem uz zemi, tāpēc ka šeit ir pilnīgi dažādas kategorijas, šo kategoriju šodienas sadalījums. Es pievienojos tiem deputātiem, kuri jau izteica savas šaubas par to, ka klasifikācija dota no bijušo īpašnieku redzespunkta, no šķiru pozīcijām. Man negribētos, lai šī klasifikācija paliktu neskarta šajā mūsu likumprojektā.
Es pievienojos priekšlikumiem par likuma publicēšanas nepieciešamību pirms tā pieņemšanas, lai tieši paši cilvēki, kuri dzīvo uz zemes, strādā uz tās, saka savu pirmo vārdu mums, deputātiem. Un balsosim tikai tad, kad šis likumprojekts ievēros visu to, kuri šodien strādā uz zemes, intereses./

Priekšsēdētājs: Procedūras jautājumos vārdu lūdz deputāts Lucāns, pēc tam deputāts Viktors Alksnis.

J.Lucāns: Es gribu izteikt protestu pret deputāta Ziediņa nekorekto izteikšanos tādā veidā, ka neprecīzi citēja manus izteikumus iepriekšējās reizēs par lauksaimniecības attīstības koncepciju. Lūdzu deputātu Ētikas komisiju šo jautājumu izskatīt.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons– deputāts Viktors Alksnis.

V.Alksnis: */Cienījamie kolēģi! Es lūdzu vārdu sakarā ar to, ka, kā man šķiet, mums vajadzēs tomēr sesijas beigās izskatīt vienu jautājumu. Vakar, ziniet, PSRS prokuratūrā notika koordinējoša sanāksme sakarā ar prezidenta dekrētu par nelikumīgajiem bruņotajiem formējumiem, un šodien avīzē “Pravda” publicēts sekojošs materiāls. Es nolasu./

Priekšsēdētājs: */Es jums atņemu vārdu. Atņemu vārdu./ (Zālē starpsaucieni, kņada, izsaucieni, troksnis.) Tā ir vienkārši blēdīšanās. Ja jums vajag kaut ko tādu teikt, jūs uzrakstiet zīmīti un pasakiet, nevis prasiet vārdu jautājumā par procedūru.

V.Alksnis: */Es lūgtu par vadīšanas kārtību. Vadīšanas kārtība– tā ir procedūra./ (Troksnis, kņada, starpsaucieni, zāle šalc.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz 15.00. Un deputāts Alksnis saņem piezīmi.

(Kāds no deputātiem skaļi komentē tuvu pie mikrofona: “Tā nedrīkst darīt!”)

(Pārtraukums)