Likumprojekts

Veterinārmedicīnas likums

Saeimas dok. Nr.2161; likumprojekts Nr.635

Zemkopības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

2000. gada 23. maija sēdē akceptēts (prot. Nr.24, 11.§)

un 4. augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants.

Likumā lietotie termini:

1) dzīvnieku infekcijas slimības — slimības, kuru ierosinātāji (baktērijas, vīrusi, mikroskopiskās sēnes, vienšūņi, prioni, ektoparazīti, endoparazīti) tieši vai ar dažādu faktoru palīdzību var tik pārnesti no viena dzīvnieka uz citu dzīvnieku vai cilvēku;

2) dzīvnieku izcelsmes produkti — cilvēku patēriņam paredzētie dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlprodukti (kautprodukti, piens, olas, akvakultūras un zvejas produkti, medus) un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkti (gaļa, piens, olas, zvejas un biškopības produkti), kā arī dzīvnieku izcelsmes tehniskās izejvielas (ādas, vilna, sari, mati, spalvas, dūnas, kauli, ragi, nagi u.c.);

3) epizootija — dzīvnieku infekcijas slimība, kurai ir strauja un masveidīga izplatība;

4) praktizējošs veterinārārsts — veterinārārsts, kurš ieguvis veterinārmedicīniskās prakses tiesības un nodarbojas ar veterinārmedicīnisko praksi;

5) valsts veterinārās uzraudzības objekti — dzīvnieku novietnes, dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas un citi reproduktīvie uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), veterinārmedicīnas aprūpes iestādes, dzīvnieku patversmes un viesnīcas, rūpnieciski ražotās dzīvnieku barības un barības piedevu, veterināro zāļu un veterinārfarmaceitisko produktu, dzīvnieku kopšanas līdzekļu ražošanas un izplatīšanas uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas iesaistīti dzīvnieku izcelsmes produktu apritē (ieguvē, pārstrādē, uzglabāšanā, pārvadāšanā, realizācijā tirgos), kā arī speciālie dzīvnieku transportēšanas līdzekļi;

6) veterinārmedicīna — zinātniski praktiska nozare, kas nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar dzīvnieku veselību un slimībām, izstrādā veterinārās prasības, kuru izpilde veicina dzīvnieku veselību, produktivitāti un labturību, nodrošina dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu un profilaksi, pasargā iedzīvotājus no saslimšanas ar dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgām infekcijas slimībām, nodrošina kvalitatīvu un patērētāju veselībai nekaitīgu dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, apmierina dzīvnieku īpašnieku ētiskās un estētiskās prasības un nodrošina vides aizsardzību;

7) veterinārmedicīniskā prakse — praktizējoša veterinārārsta profesionālā darbība dzīvnieku labturības veicināšanā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā, dzīvnieku slimību diagnostikā un profilaksē, saslimušu dzīvnieku ārstēšanā, kā arī zāļu pagatavošanā un pārdošanā dzīvnieku aprūpei nepieciešamajā daudzumā.

2. pants.

Šā likuma mērķis ir regulēt dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu un profilaksi, veterinārmedicīnisko praksi, dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu importa un tranzīta veterināro kontroli un noteikt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī personu tiesības un pienākumus.

II nodaļa. Valsts veterinārais dienests

3. pants.

(1) Valsts veterinārais dienests ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, un tai ir zīmogs ar papildinātā mazā valsts ģerboņa attēlu un iestādes pilnu nosaukumu.

(2) Valsts veterinārais dienests sastāv no centrālā aparāta (direkcijas) un teritoriālajām strukturvienībām (veterinārajām pārvaldēm un valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centra).

(3) Valsts veterinārā dienesta darbu vada Valsts veterinārā dienesta direktors, kurš vienlaikus ir valsts galvenais veterinārais inspektors un kuru pēc zemkopības ministra ieteiktās kandidatūras apstiprināšanas Ministru kabinetā ieceļ amatā un atbrīvo no amata zemkopības ministrs.

4. pants.

(1) Valsts veterinārais dienests, pamatojoties uz valsts uzraudzības programmām un normatīvo aktu prasībām, organizē un nodrošina vienotu, reglamentētu valsts uzraudzību un kontroli šādās jomās:

1) dzīvnieku infekcijas slimību profilakses un apkarošana;

2) dzīvnieku labturība;

3) dzīvnieku izcelsmes produktu aprite atbilstoši pilnvaru sadalījumam starp ministrijām pārtikas aprites valsts uzraudzības un kontroles nodrošināšanai;

4) dzīvnieku izcelsmes atkritumu aprite;

5) veterināro zāļu, veterinārfarmaceitisko produktu un dzīvnieku ķīmisko kopšanas līdzekļu aprite;

6) dzīvnieku barības un barības piedevu aprite;

7) dzīvnieku un ganāmpulku reģistrēšana un ganāmpulku apzīmēšana;

8) ciltsdarbs.

(2) Valsts veterinārajam dienestam ir tiesības:

1) savas kompetences ietvaros izstrādāt šajā likumā noteiktos metodiskos norādījumus;

2) izstrādāt dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas instrukcijas;

3) nodrošināt iespēju veikt laboratoriskos pakalpojumus Valsts veterinārā dienesta kompetences jomā:

4) savas kompetences ietvaros pārstāvēt Latvijas Republiku starptautiskajās organizācijās un uzturēt starptautiskos sakarus veterinārmedicīnas nozarē;

5) sagatavot pieteikumus un iesniegt Zemkopības ministrijā pasūtījumus zinātnisko pētījumu veikšanai Valsts veterinārā dienesta kompetences jomā.

5. pants.

Valsts veterinārā dienesta direktors:

1) saskaņojot ar zemkopības ministru, izveido, reorganizē, likvidē teritoriālās vetrinārās pārvaldes, kā arī reorganizē valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centru;

2) apstiprina teritoriālo veterināro pārvalžu un Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centra nolikumus;

3) ieceļ amatā un atbrīvo no amata teritoriālo veterināro pārvalžu vadītājus un Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centra direktoru;

4) ieceļ amatā un atbrīvo no amata Valsts veterinārā dienesta valsts vecākos veterināros inspektorus;

5) nosaka kvalifikācijas prasības Valsts veterinārā dienesta amatpersonām, kuras veic valsts uzraudzību un kontroli, kā arī nodrošina to īstenošanu;

6) savas kompetences ietvaros apstiprina šajā likumā noteiktos metodiskos norādījumus.

6. pants.

Teritoriālā veterinārā pārvalde saskaņā ar nolikumu, kā arī citiem normatīvajiem aktiem realizē valsts uzraudzību un kontroli noteiktā valsts teritorijas daļā.

7. pants.

(1) Valsts veterinārā dienesta teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītājs vienlaikus ir attiecīgās teritorijas valsts vecākais veterinārais inspektors.

(2) Attiecīgās teritorijas valsts vecākais veterinārais inspektors ieceļ amatā un atbrīvo no amata valsts veterināros inspektorus.

8. pants.

Valsts veterinārā dienesta veterināro inspektoru tiesības atbilstoši viņu kompetencei, kas noteikta šajā likumā un citos normatīvajos aktos, ir šādas:

1) bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēt valsts veterinārās uzraudzības objektus, pieprasīt dokumentus un informāciju, ņemt paraugus laboratoriskai izmeklēšanai saskaņā ar valsts uzraudzības programmām vai ja ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar valsts uzraudzībā esošām dzīvnieku infekcijas slimībām un aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem;

2) apturēt valsts veterinārās uzraudzības objektu darbību, arī apturēt vai aizliegt rīkot dzīvnieku sacensības, tirgus, izsoles, izstādes un citus pasākumus, ja ir aizdomas par dzīvnieku iespējamu saslimšanu ar infekcijas slimību un pastāv draudi cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā arī ja ir pārkāptas normatīvo aktu prasības;

3) pārkāpumu gadījumos administratīvi sodīt personas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

4) ja nepieciešams, pieaicināt policiju un citu tiesībaizsardzības institūciju darbiniekus, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi;

5) apturēt dzīvnieku izcelsmes produktu realizēšanu, ja tā rada risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, kā arī kontrolēt attiecīgo produktu likvidāciju vai utilizāciju.

9. pants.

Valsts veterinārā dienesta veterinārajiem inspektoriem nav atļauts:

1) izpaust komercnoslēpumus, kas tiem kļuvuši zināmi, pildot dienesta pienākumus;

2) personiski vai ar trešo personu starpniecību piedalīties kontrolei pakļauto uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) saimnieciskajā darbībā;

3) veikt veterināro darbu, arī veterināro ekspertīzi, kuras rezultāts pašam jakontrolē.

10. pants.

(1) Valsts veterinārā dienesta veterinārie inspektori ir atbildīgi par pieņemto rīkojumu, lēmumu un veikto darbību atbilstību normatīvo aktu prasībām.

(2) Valsts veterinārā dienesta veterināro inspektoru rīkojumus un lēmumus var atcelt amatā augstāks veterinārais inspektors. Valsts galvenā veterinārā inspektora rīkojumus un lēmumus var pārsūdzēt tiesā.

(3) Veterināro inspektoru rīkojumu un lēmumu pārsūdzēšana neaptur to izpildi, izņemot lēmumu izpildi par administratīvo sodu uzlikšanu Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajos gadījumos.

11. pants.

Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centrs:

1) veic references laboratorijas funkcijas dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikā:

a) metodiski vada akreditētu laboratoriju darbu dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikas jomā, arī organizē starplaboratoriju salīdzinošās testēšanas programmas;

b) strīda gadījumā izvērtē izmeklēšanas rezultātus un veic atkārtotu izmeklēšanu, kā arī sniedz galīgo atzinumu;

c) piedalās starptautisko organizāciju rīkotajās starplaboratoriju testēšanas programmās;

d) sniedz Valsts veterinārā dienesta direkcijai priekšlikumus par dzīvnieku infekcijas slimību diagnostiku, kā arī ievieš starptautiski atzītas metodes;

2) veic references funkcijas citos laboratorisko izmeklējumu veidos saskaņā ar Ministru kabineta pilnvarojumu;

3) nodrošina dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu atliekvielu kontroles programmas izpildi;

4) pēc pieprasījuma veic laboratoriskos izmeklējumus dzīvnieku slimību diagnostikā saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto cenrādi un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, kā arī veic laboratoriskos izmeklējumus, kas saistīti ar vidi un veterināro zāļu, veterinārfarmaceitisko produktu, rūpnieciski ražotās dzīvnieku barības un barības piedevu, kā arī pārtikas apriti.

12. pants.

Valsts veterinārā dienesta finansu līdzekļus veido valsts dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem valsts budžeta likumā kārtējam gadam noteiktajā apjomā:

1) Valsts veterinārā dienesta uzturēšanai;

2) valsts uzraudzības programmu realizācijai;

3) dalībai starptautiskajās organizācijās.

13. pants.

Valsts veterinārā dienesta veterināro inspektoru iekasēto soda naudu par administratīvajiem pārkāpumiem, kā arī līdzekļus, kas iegūti, realizējot likumā noteiktajā kārtībā konfiscēto mantu, preces vai citus priekšmetus, ieskaita valsts budžetā.

III nodaļa. Dzīvnieku infekcijas slimības

14. pants.

(1) Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību, arī epizootiju sarakstu, kuru apkarošana un profilakse ir obligāta un kuru organizē valsts, nosaka Ministru kabinets.

(2) Dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu un profilaksi, kuras nav valsts uzraudzībā, veic dzīvnieku īpašnieks kopīgi ar praktizējošu veterinārārstu.

15. pants.

Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilakses un apkarošanas nodrošināšanai un epizootijas likvidācijas stratēģijas izstrādei Valsts veterinārā dienesta direkcija:

1) nosaka epizootiskās situācijas analīzei nepieciešamo informāciju — attiecībā uz epizootisko situāciju valstī un ārvalstīs, kārtējā gadā un iepriekšējos gados;

2) izstrādā un apstiprina dzīvnieku infekciju slimību reģistrācijas, uzskaites un analīzes sistēmu;

3) analizē informāciju un izstrādā sistēmu iespējamā riska analīzei;

4) izstrādā valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmu;

5) izstrādā un apstiprina valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas stratēģiju un rīcības plānus;

6) sadarbojas ar kompetentām Labklājības ministrijas institūcijām informācijas apmaiņā par infekcijas slimībām, ar kurām slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki, un šo slimību profilakses un apkarošanas programmu izstrādē un īstenošanā.

IV nodaļa. Dzīvnieku infekcijas slimību profilakse

16. pants.

(1) Ministru kabinets katru gadu apstiprina valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmu un tai paredzētos līdzekļus iekļauj valsts budžeta projektā.

(2) Valsts veterinārā dienesta direkcija saskaņā ar valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmu aprēķina nepieciešamo veterinārbioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu daudzumu un pasūta tos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Veterinārbioloģiskos preparātus un dezinfekcijas līdzekļus to dzīvnieku infekcijas slimību profilaksei, kuras nav valsts uzraudzībā, praktizējoši veterinārārsti iegādājas veterinārfarmaceitiskās darbības uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās).

17. pants.

(1) Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmas realizācijai attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītājs konkursa kārtībā pilnvaro praktizējošus veterinārārstus. Konkursa noteikumus un pilnvarojuma līguma veidlapas paraugu apstiprina Valsts veterinārā dienesta direktors.

(2) Dzīvnieka īpašnieks par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmas realizāciju maksā saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto cenrādi un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

18. pants.

Ministru kabinets nosaka dzīvnieku infekcijas slimību diagnostikas kārtību un metodes, kā arī pilnvaro laboratorijas veikt dzīvnieku infekcijas slimību diagnostiku.

19. pants.

(1) Dzīvnieku izsoles, izstādes, tirgus, sacensības un citus pasākumus ar dzīvnieku piedalīšanos drīkst rīkot ar attiecīgās teritorijas valsts vecākā veterinārā inspektora atļauju, bet starptautiska mēroga pasākumus — tikai ar valsts galvenā veterinārā inspektora atļauju.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajos pasākumos atļauts piedalīties ar klīniski veseliem dzīvniekiem, kuriem ir šā likuma 17. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā pilnvarota praktizējoša veterinārārsta izsniegta veterinārā apliecība vai ar Valsts veterinārā dienesta direkciju saskaņots eksportētājvalsts veterinārais (veselības) sertifikāts. Veterinārās apliecības veidlapas paraugu apstiprina Ministru kabinets.

20. pants.

Vietējās pašvaldības nodrošina:

1) suņu un kaķu reģistrāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

2) klejojošo suņu un kaķu izķeršanu un, ja nepieciešams, — to eitanāziju saskaņā ar Valsts veterinārā dienesta direkcijas metodiskiem norādījumiem;

3) suņu un kaķu patversmju iekārtošanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

4) dzīvnieku līķu novākšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

21. pants.

Ja pastāv risks, ka savvaļas dzīvnieki var pārnest dzīvnieku infekcijas slimības mājdzīvniekiem, Valsts meža dienests, ņemot vērā galvenā valsts veterinārā inspektora ieteikumu, sadarbībā ar meža vai zemes īpašnieku vai lietotāju organizē savvaļas dzīvnieku atšaušanu.

22. pants.

Katras personas pienākums ir ziņot attiecīgajai teritoriālajai veterinārajai pārvaldei par neapraktajiem plēsīgo meža dzīvnieku līķiem. Šādā gadījumā attiecīgā teritoriālā veterinārā pārvalde rīkojas saskaņā ar Valsts veterinārā dienesta direktora apstiprinātajiem metodiskajiem norādījumiem.

23. pants.

Par pārvadāšanas laikā dzīvniekiem konstatēto saslimšanu atbildīgā persona saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ziņo attiecīgās teritorijas valsts vecākajam veterinārajam inspektoram, kurš, ja nepieciešams, kopā ar dzelzceļa, ostas, lidostas administrāciju vai Valsts ceļu policiju organizē dzīvnieku karantinēšanu.

24. pants.

Ministru kabinets nosaka:

1) prasības dzīvnieku ievešanai valstī un izvešanai no tās dzīvnieku infekcijas slimību gadījumos, kā arī transportlīdzekļu tīrīšanas un dezinficēšanas kārtību;

2) prasības dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanai valstī un tranzīta pārvadājumiem;

3) uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbības dēļ radušos dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādes vai iznīcināšanas kārtību;

4) dzīvnieku izcelsmes tehnisko izejvielu izmantošanas un pārstrādes kārtību;

5) dzīvnieku kapsētu iekārtošanas un uzturēšanas kārtību.

V nodaļa. Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana

un draudu novēršana

25. pants.

(1) Epizootijas uzliesmojumu likvidēšana un draudu novēršana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēti epizootijas uzliesmojumu apkarošanas pasākumi, to plānošana, personu un institūciju kompetence, personu un dzīvnieku pārvietošanās ierobežojumi, rīkojumu izziņošanas un izpildes reglaments, rīcība ar dzīvnieku izcelsmes produkciju un dzīvnieku līķiem, materiāltehniskais nodrošinājums, transporta dezinfekcijas un tīrīšanas kārtība, kā arī karantīnas noteikšanas un atcelšanas kārtība.

(2) Saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem Ministru kabineta noteikumiem Valsts veterinārā dienesta direkcija izstrādā un zemkopības ministrs apstiprina katrai epizootijai rīcības plānu, kurā ietver šādas instrukcijas:

1) veterinārārstu darbība un diagnozes uzstādīšanas kārtība epizootijas uzliesmojuma gadījumā;

2) dzīvnieku piespiedu vakcinācija epizootijas uzliesmojuma gadījumā;

3) personu rīcība profesionālajā jomā epizootijas uzliesmojuma gadījumā;

4) epizootijas apkarošanā iesaistīto veterinārārstu un personu apmācība.

26. pants.

Epizootijas uzliesmojuma gadījumā Latvijā vai tās kaimiņvalstīs zemkopības ministrs pēc valsts galvenā veterinārā inspektora priekšlikuma nekavējoties nosaka karantīnu un rīkojas saskaņā ar Civilās aizsardzības likumu.

27. pants.

Karantīna ietver:

1) epizootijas skarto punktu (vietu, kur atrodas dzīvnieku infekcijas slimības skartais dzīvnieks vai dzīvnieku ganāmpulks);

2) aizsardzības zonu (ne mazāku kā trīs kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu);

3) uzraudzības zonu (ne mazāk kā 10 kilometru rādiusā ap epizootijas skarto punktu).

28. pants

(1) Epizootijas skartajā punktā saskaņā ar šā likuma 25. pantu:

1) slimus, iespējami inficētus un visus uzņēmīgos ganāmpulka dzīvniekus piespiedu kārtā nogalina un līķus iznīcina;

2) telpas, inventāru, apkārtni un transportlīdzekļus mehāniski tīra un dezinficē;

3) dzīvnieku izcelsmes produktus, lopbarību, kūtsmēslus un inventāru, ko nav iespējams dezinficēt, iznīcina;

4) aizliegta dzīvnieku pārvietošana ārpus epizootijas skartā punkta;

5) cilvēku pārvietošana ārpus epizootijas skartā punkta ir atļauta tikai pēc tīrīšanas un dezinfekcijas.

(2) Aizsardzība zonā:

1) ierobežo cilvēku un dzīvnieku pārvietošanos uz citu zonu;

2) nedrīkst izvest dzīvnieku izcelsmes produktus, lopbarību un kūtsmēslus ārpus zonas;

3) dzīvnieku izcelsmes produktus drīkst realizēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

4) ganāmpulki atrodas veterinārārsta uzraudzībā, dzīvniekus regulāri klīniski apseko un veic diagnostisko izmeklēšanu, lai konstatētu jaunus saslimšanas gadījumus.

(3) Uzraudzības zonā:

1) dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrāde un izplatīšana notiek ar ierobežojumiem to lietošanā;

2) ierobežo dzīvnieku un cilvēku pārvietošanos uz citu zonu.

29. pants.

Epizootiju uzliesmojuma tālākās izplatības draudu gadījumā zemkopības ministrs pēc valsts galvenā veterinārā inspektora priekšlikuma ap uzraudzības zonu nosaka kontrolējamo teritoriju, kurā tiek veikta dzīvnieku piespiedu vakcinācija.

30. pants.

Ja pastāv risks epizootijas tālākai izplatībai, papildus rīcības plānā noteiktajām darbībām valsts galvenais veterinārais inspektors ir tiesīgs tūlītējai izpildei noteikt:

1) attiecībā uz dzīvniekiem:

a) dzīvnieku īpašu reģistrācijas vai identifikācijas kārtību;

b) dzīvnieku obligātu apstrādi vai vakcināciju, lietojamās zāles un metodes;

c) obligātus diagnostiskos izmeklējumus dzīvniekiem un laboratorisko paraugu noņemšanu;

d) dzīvnieku izolāciju;

e) dzīvnieku novērošanas procedūru un laiku;

f) dzīvnieku likvidēšanu un to atlieku iznicināšanas metodes un vietas;

2) attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, dzīvnieku barību, dzīvnieku izdalījumiem, pakaišiem un citiem produktiem un materiāliem, kas var saturēt slimības ierosinātājus:

a) ņemt to paraugus laboratoriskai izmeklēšanai;

b) tos pasterizēt, sterilizēt, utilizēt vai iznīcināt;

c) tos dezinficēt un dezinvadēt;

3) attiecībā uz telpām, kurās uzturas cilvēki un dzīvnieki, kuri ir bijuši kontaktā ar inficētiem vai varbūtēji inficētiem dzīvniekiem, kā arī uz iekārtām — tīrīšanu, mazgāšanu, dezinficēšanu, deratizāciju un dezinsekciju;

4) pastiprinātu dzīvnieku uzraudzību un novērošanu.

31. pants.

Epizootijas uzliesmojuma tālākās izplatības draudu gadījumā Latvijā vai kaimiņvalstīs Ministru kabinets nosaka Valsts robežsardzei uz laiku ierobežot vai pārtraukt satiksmi pāri valsts robežai.

32. pants.

Zemkopības ministrs pēc valsts galvenā veterinārā inspektora priekšlikuma atceļ karantīnu.

33. pants.

Līdzekļus epizootijas uzliesmojuma un to seku likvidēšanai un zaudējumu kompensācijai dzīvnieku īpašniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktu īpašniekiem piešķir finansu ministrs no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

34. pants.

Epizootijas uzliesmojuma likvidēšanai paredzētos līdzekļus Valsts veterinārā dienesta iestādes izmanto:

1) bioloģisko preparātu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei;

2) veterinārārstu darba samaksai;

3) veterināro instrumentu un citu materiālu iegādei;

4) transporta izdevumu apmaksai.

35. pants.

(1) Epizootijas uzliesmojuma gadījumos dzīvnieku īpašniekam, izpildot visas prasības, ir tiesības saņemt kompensāciju saskaņā ar šā likuma 33. pantu šādos gadījumos:

1) par piespiedu kārtā nokautajiem un iznīcinātajiem dzīvniekiem;

2) par iznīcinātajiem kautķermeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem;

3) par iznīcināto dzīvnieku barību un inventāru;

4) par zaudējumiem, kas radušies, dezinficējot dzīvnieku novietnes;

5) par zaudējumiem, kas radušies no saimnieciskās darbības ierobežošanas un produkcijas realizācijas aizlieguma dēļ;

6) par dzīvnieku piespiedu vakcinācijas izmaksām.

(2) Kārtību, kādā epizootijas uzliesmojuma gadījumā piešķir un saņem kompensāciju, nosaka Ministru kabinets.

VI nodaļa. Valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību

(izņemot epizootiju) apkarošana

36. pants.

Valsts uzraudzībā esošās dzīvnieku infekcijas slimības (izņemot epizootijas) apkaro dzīvnieku īpašnieks kopā ar Valsts veterinārā dienesta amatpersonām un praktizējošiem veterinārārstiem saskaņā ar zemkopības ministra apstiprinātām dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas instrukcijām.

37. pants.

(1) Dzīvnieka īpašnieks, kura dzīvniekam ir konstatēta kāda no valsts uzraudzībā esošajām dzīvnieku infekcijas slimībām (izņemot epizootijas):

1) uzņēmīgos dzīvniekus nedrīkst izvest no saimniecības (izņemot kaušanai);

2) izolē slimos dzīvniekus;

3) iegūtos dzīvnieku izcelsmes produktus drīkst izplatīt tikai atbilstoši dzīvnieku infekcijas slimības apkarošanas instrukcijā noteiktajai kārtībai;

4) nedrīkst turēt un ganīt kopā veselus dzīvniekus ar dzīvniekiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par to saslimšanu;

5) ganāmpulka dzīvniekus regulāti izmeklē saskaņā ar dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas instrukciju.

(2) Izdevumus, kas saistīti ar dzīvnieku atveseļošanu, sedz dzīvnieka īpašnieks vai tos apmaksā no šim mērķim paredzētiem valsts budžeta līdzekļiem.

(3) Kārtību, kādā piešķir un saņem šā panta otrajā daļā minētos līdzekļus no valsts budžeta, nosaka Ministru kabinets.

38. pants.

(1) Par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību (izņemot epizootijas un citas Ministru kabineta noteiktās dzīvnieku infekcijas slimības) apkarošanu, ja tiek nokauti visi uzņēmīgie dzīvnieki un veikti visi pasākumi, kas paredzēti dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas instrukcijā, dzīvnieka īpašnieks var saņemt zaudējumu kompensāciju no valsts budžeta līdzekļiem līdz 50% apmēram no kautproduktu vidējās vērtības.

(2) Kārtību, kādā piešķir un saņem kompensāciju par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību (izņemot epizootijas un citas Ministru kabineta noteiktās dzīvnieku infekcijas slimības) apkarošanu, nosaka Ministru kabinets.

39. pants.

(1) Dzīvnieku turētāju asociācijām un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijām ir tiesības izstrādāt dzīvnieku infekcijas slimību (kuras nav valsts uzraudzībā) apkarošanas programmas.

(2) Dzīvnieku turētāju asociācijas un dzīvnieku izcelsmes produktu ražotāju un pārstrādātāju asociācijas izstrādātās programmas saskaņo ar Valsts veterinārā dienesta direktoru.

VII nodaļa. Dzīvnieku izcelsmes produktu

aprites valsts uzraudzība

40. pants.

(1) Uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuri ir iesaistīti dzīvnieku izcelsmes produktu apritē (ieguvē, pārstrādē, uzglabāšanā, pārvadāšanā, realizācijā tirgos), jābūt Valsts veterinārā dienesta direkcijas atzītiem un iekļautiem Valsts veterinārā dienesta direkcijas uzraudzības uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) sarakstā.

(2) Uzraudzība ietver:

1) uzņēmumu inspicēšanu saskaņā ar zemkopības ministra apstiprināto dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu uzraudzības programmu;

2) kontroli, ja ir radušās aizdomas par dzīvnieku izcelsmes produktu neatbilstību obligātajām nekaitīguma un kvalitātes prasībām vai ir saņemtas patērētāju sūdzības;

3) dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu atliekvielu kontroles programmas izpildi.

(3) Dzīvnieku izcelsmes produktu valsts uzraudzība tiek finansēta saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto pārtikas uzraudzības finansēšanas kārtību.

41. pants.

(1) Dzīvnieku izcelsmes produktu apritei nepieciešamos veterināros pavaddokumentus nosaka Ministru kabinets.

(2) Aizliegts realizēt dzīvnieku izcelsmes produktus, ja nav saņemti šā panta pirmajā daļā minētie Ministru kabineta noteiktie pavaddokumenti.

42. pants.

Ministru kabinets dzīvnieku izcelsmes produktu aprites valsts uzraudzības jomā nosaka:

1) veterinārās un higiēnas prasības kautuvēs;

2) kārtību, kādā veicama nomedīto savvaļas dzīvnieku pirmapstrāde un sagatavošana izplatīšanai;

3) dzīvnieku sugas, kuras ir atļauts kaut kautuvēs;

4) veterinārās un higiēnas prasības zvejas kuģiem, zvejas saldētājkuģiem, zvejas produktu apstrādes kuģiem un zvejas laivām;

5) veterinārās ekspertīzes veikšanai nepieciešamos darba apstākļus;

6) ierobežojumus dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktu un mājas apstākļos ražoto dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu tirdzniecībai;

7) kārtību, kādā tiek veikta dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu atliekvielu kontrole, un tās finansēšanas kārtību;

8) kārtību, kādā ievedami dzīvnieku izcelsmes produkti Latvijas Republikā.

VIII nodaļa. Dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktu

izplatīšana un veterinārā ekspertīze

43. pants.

(1) Teritoriālās veterinārās pārvaldes organizē dzīvnieku pirmskaušanas apskati un pēckaušanas veterināro ekspertīzi (turpmāk — veterinārā ekspertīze).

(2) Veterinārā ekspertīze ir dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktu izpēte, arī laboratoriskie izmeklējumi, ko veic teritoriālās veterinārās pārvaldes pilnvarots veterinārārsts, lai sniegtu atzinumu par to turpmāko izmantošanu.

(3) Veterinārā ekspertīze tiek veikta saskaņā ar Valsts veterinārā dienesta direktora apstiprinātiem metodiskiem norādījumiem.

44. pants.

Kautproduktus, medījumus, atdzesētus un saldētus zvejas produktus izplata tikai pēc teritoriālās veterinārās pārvaldes pilnvarota veterinārārsta veiktas veterinārās ekspertīzes un saskaņā ar viņa atzinumu par produktu turpmāko izmantošanu (lietot cilvēku uzturā brīvi vai ar kādiem nosacījumiem, citiem izmantošanas veidiem vai iznīcināšanai).

45. pants.

Teritoriālās veterinārās pārvaldes pilnvarots veterinārārsts atzinumu apliecina, uzspiežot uz kautķermeņa vai medījuma spiedogu, kurā ir kautuves atzīšanas numurs.

46. pants.

(1) Kautuves īpašnieks slēdz līgumu ar teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu un nodrošina tās veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.

(2) Zvejas kuģa, zvejas saldētājkuģa, zvejas produktu apstrādes kuģa turētājs slēdz līgumu ar attiecīgās teritorijas veterinārās pārvaldes vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu pēc zvejas produktu izkraušanas krastā vai pirms pārdošanas un nodrošina tās veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.

47. pants.

(1) Teritoriālā veterinārā pārvalde veterinārās ekspertīzes veikšanai konkursa kārtībā pilnvaro personas ar veterinārārsta kvalifikāciju, kuras Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir saņēmušas apliecību par tiesībām veikt veterināro ekspertīzi. Konkursa noteikumus un pilnvarojuma līguma veidlapu apstiprina Valsts veterinārā dienesta direktors.

(2) Veterinārārstam var būt palīgi, kuri ir saņēmuši apliecību zemkopības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Veterinārārsts atbild par veterinārārsta palīga darbu.

48. pants.

Dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktus (olas, medu, pienu) un mājas apstākļos ražotos dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus izplata tikai tādos tirgos, kuri ir Valsts veterinārā dienesta direkcijas atzīti un iekļauti Valsts veterinārā dienesta direkcijas uzraudzības uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) sarakstā.

49. pants.

Tirgos dzīvnieku izcelsmes pārtikas jēlproduktus (olas, medu, pienu) un mājas apstākļos ražotos dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus drīkst realizēt tikai pēc teritoriālās veterinārās pārvaldes pilnvarota veterinārārsta veterinārās ekspertīzes veikšanas tirgū un saskaņā ar viņa atzinumu par produktu turpmāko izmantošanu (lietot cilvēku uzturā brīvi vai ar kādiem nosacījumiem, citiem izmantošanas veidiem vai iznīcināšanai).

50. pants.

Tirgus administrācija slēdz līgumu ar teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu, nodrošinot tās veikšanai nepieciešamos darba apstākļus.

51. pants.

(1) Veterinārās ekspertīzes pasūtītājs maksā teritoriālajai veterinārajai pārvaldei par veterinārās ekspertīzes veikšanu saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto cenrādi un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Teritoriālā veterinārā pārvalde maksā pilnvarotajam veterinārārstam par veterinārās ekspertīzes veikšanu.

IX nodaļa. Veterinārā kontrole

uz valsts robežas un muitas noliktavās

52. pants.

Veterināro kontroli uz valsts robežas un muitas noliktavās veic Sanitārā robežinspekcija.

53. pants.

Ministru kabinets nosaka:

1) veterinārajai kontrolei pakļautās importa un tranzīta kravas;

2) robežkontroles punktus, caur kuriem drīkst vest veterinārajai kontrolei pakļautās kravas;

3) prasības iekārtojumam robežkontroles punktos, kuros tiek veikta veterinārā kontrole, un to atzīšanas kārtību;

4) kārtību, kādā tiek veikta veterinārā kontrole uz valsts robežas un muitas noliktavās;

5) veterinārās kontroles apmaksas kārtību.

X nodaļa. Veterinārmedicīniskās prakses tiesības

54. pants.

(1) Ar veterinārmedicīnisko praksi Latvijā atļauts nodarboties fiziskām personām, kuras ieguvušas veterinārmedicīniskās prakses tiesības.

(2) Veterinārmedicīniskās prakses tiesības var iegūt persona, kura ir:

1) Latvijas Republikas pilsonis vai persona, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase un kura ir ieguvusi valsts akreditētām studiju programmām atbilstošu augstāko veterinārmedicīnisko izglītību;

2) ārvalstnieks, kura veterinārārsta kvalifikācija ir atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Latvijas Republikas pilsoņa vai personas, kurai ir Latvijas Republikas nepilsoņa pase, ārvalstīs iegūtā veterinārārsta kvalifikācija tiek atzīta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(4) Veterinārmedicīniskās prakses tiesības apliecina sertifikāts, kuru Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniedz un anulē Latvijas Veterinārārstu biedrība.

(5) Personas, kuras ieguvušas veterinārmedicīniskās prakses tiesības, drīkst nodarboties ar veterinārmedicīnisko praksi visā Latvijas teritorijā.

XI nodaļa. Latvijas Veterinārārstu biedrība

55. pants.

Latvijas Veterinārārstu biedrība ir profesionāli sabiedriska organizācija, kas apvieno visus Latvijā praktizējošos veterinārārstus, kā arī pēc brīvprātības principa citus veterinārārstus, kuri ir ieguvuši veterinārārsta kvalifikāciju.

56. pants.

Latvijas Veterinārārstu biedrības galvenie uzdevumi ir:

1) nodrošināt un organizēt veterinārārstu pēcdiploma apmācības atbilstoši starptautiskajiem standartiem;

2) veikt veterinārārstu sertifikāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

3) izstrādāt veterinārmedicīniskās prakses standartus un profesionālās ētikas normas;

4) sniegt priekšlikumus un piedalīties ar profesiju saistīto jautājumu un normatīvo aktu projektu izstrādē un apspriešanā;

5) pārstāvēt un aizstāvēt biedru profesionālās intereses;

6) uzturēt Latvijas Veterinārārstu biedrības biedru reģistru;

7) uzturēt profesijā strādājošo veterinārārstu profesionālo disciplīnu;

8) veicināt profesijas prestižu.

XII nodaļa. Praktizējoša veterinārārsta tiesības un pienākumi

57. pants.

Praktizējošam veterinārārstam ir tiesības:

1) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju par dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskās uzraudzības programmā noteikto pasākumu veikšanu, paredzot apmaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

2) konkursa kārtībā noslēgt līgumu ar attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju par veterinārās ekspertīzes veikšanu un saņem darba algu attiecīgajā teritoriālajā veterinārajā pārvaldē:

3) pēc vienošanās ar dzīvnieka īpašnieku vai darba devēju saņemt maksu vai darba algu par dzīvnieku veterinārmedicīnisko aprūpi;

4) pārdot dzīvnieka īpašniekam dzīvnieka ārstēšanas kursam nepieciešamās zāles;

5) izrakstīt recepti dzīvnieka īpašniekam zāļu un veterinārfarmaceitisko produktu iegādei aptiekās;

6) iegādāties zāles un veterinārfarmaceitiskos produktus farmaceitiskās darbības uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) veterinārmedicīniskās prakses vajadzībām;

7) atteikties veikt veterinārmedicīnisko praksi, ja veicamais darbs neatbilst veterinārārsta profesionālajai kvalifikācijai, ir pretrunā ar šo likumu, citiem veterinārmedicīnas normatīvajiem aktiem vai veterinārā darba ētiku, kā arī ja dzīvnieka īpašnieks neievēro veterinārārsta norādījumus vai nenodrošina veterinārārsta veselībai un dzīvībai nekaitīgus darba apstākļus.

58. pants.

Praktizējošam veterinārārstam ir pienākums:

1) informēt par veterinārmedicīniskās prakses uzsākšanu attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju;

2) sniegt neatliekamo ārstniecisko palīdzību dzīvniekiem, par kuru infekcijas slimību profilaktisko uzraudzību ir noslēgts līgums ar teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāju;

3) nekavējoties ziņot attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītājam par valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzliesmojumiem vai aizdomām par tām un rīkoties saskaņā ar zemkopības ministra apstiprinātajām dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas instrukcijām līdz turpmākajiem valsts vecākā veterinārā inspektora rīkojumiem;

4) piedalīties valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanā pēc attiecīgās teritoriālās veterinārās pārvaldes vadītāja uzaicinājuma un saņem par to samaksu;

5) rakstiski informēt dzīvnieka īpašnieku par ierobežojumiem dzīvnieku, kā arī dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu izmantošanā pēc šo dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas;

6) veikt veterinārā darba uzskaiti un iesniegt Valsts veterinārā dienesta direkcijas noteiktos pārskatus;

7) ievērot veterinārmedicīniskās prakses standartus un profesionālo ētiku;

8) paaugstināt profesionālo kvalifikāciju.

59. pants.

(1) Veterinārmedicīniskajā praksē drīkst lietot tikai valstī atļautās zāles un veterinārfarmaceitiskos produktus.

(2) Ministru kabinets nosaka zāles, kuras nav atļauts lietot visiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem, no kuriem tiek iegūti dzīvnieku izcelsmes produkti.

XIII nodaļa. Dzīvnieka īpašnieka tiesības un pienākumi

60. pants.

Dzīvnieka īpašniekam ir tiesības:

1) saņemt dzīvnieka veterinārmedicīnisko aprūpi;

2) saņemt atzinumu par dzīvnieka veselības stāvokli vai par tā nobeigšanās cēloni;

3) pieprasīt praktizējoša veterinārārsta rakstisku apliecinājumu par dzīvniekam izdarītajām veterinārmedicīniskajām darbībām un to rezultātiem.

61. pants.

Dzīvnieka īpašniekam ir pienākums:

1) sadarbībā ar praktizējošiem veterinārārstiem organizēt dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu un profilaksi, izņemot valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu;

2) nodrošināt dzīvnieku labturībai nepieciešamos apstākļus, saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu veterinārmedicīnisko aprūpi, kā arī nodrošināt praktizējošam veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku fiksēšanu veterinārmedicīnisko procedūru laikā;

3) pārvadājot dzīvniekus, ievērot Ministru kabineta noteikto kārtību;

4) uzrādīt un nodot nākamajam dzīvnieka īpašniekam vai ieguvējam dokumentus par dzīvnieka veselības stāvokli un veiktajiem dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskajiem pasākumiem (piemēram, vakcinācijas apliecību, veterināro apliecību);

5) nodrošināt īpašumā esošo dzīvnieku reģistrēšanu un apzīmēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

6) ierobežot nepiederošo personu saskarsmi ar dzīvniekiem;

7) nodrošināt valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos;

8) nekavējoties ziņot praktizējošam veterinārārstam par dzīvnieka pēkšņas nobeigšanās vai vairāku dzīvnieku vienlaikus saslimšanas gadījumiem vai jebkuru gadījumu, kas rada aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību;

9) dzīvniekus realizācijai nokaut kautuvēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

10) nodrošināt dzīvnieku līķu novākšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

11) valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanas gadījumos pēc Valsts veterinārā dienesta veterinārā inspektora vai praktizējoša veterinārārsta pieprasījuma:

a) uzrādīt savā īpašumā esošos dzīvniekus, kā arī dzīvnieku mītnes un veterināro dokumentāciju (diagnostisko izmeklējumu un vakcinācijas aktus, diagnostiski izmeklēto un vakcinēto dzīvnieku sarakstus, laboratorisko izmeklējumu rezultātus);

b) pakļaut dzīvniekus infekcijas slimību diagnosticēšanai, ārstēšanai un profilakses pasākumiem;

c) nodrošināt dzīvnieku mītņu un iekārtu dezinfekciju;

d) nodrošināt dzīvnieku karantinēšanu, ārstēšanu un likvidāciju;

12) ievērot ierobežojumus dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanā pēc dzīvnieku medikamentozas ārstēšanas, ja tādi paredzēti apstiprinātā lietošanas pamācībā vai tos nosaka praktizējošs veterinārārsts.

62. pants.

Dzīvnieka atsavināšanas gadījumā dzīvnieka īpašnieks var pieteikt pretenzijas pret atsavinātāju par dzīvnieka veselības stāvokli 30 dienu laikā no atsavināšanas dienas ar noteikumu, ka dzīvniekam veikti valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību profilaktiskie pasākumi.

Pārejas noteikumi

1. Veterinārmedicīniskās prakses licences, kas ir izsniegtas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, paliek spēkā līdz licencē noteiktajam termiņam.

2. Veterinārfeldšeri, kuri ieguvuši vidējo speciālo izglītību līdz 1992. gadam un ieguvuši veterinārmedicīniskās prakses licenci, pēc Valsts veterinārā dienesta direktora priekšlikuma teritorijās, kur nav pietiekams praktizējošu veterinārārstu skaits, var veikt praktizējoša veterinārārsta funkcijas pēc veterinārmedicīniskās prakses tiesību saņemšanas.

3. Lai nodrošinātu šā likuma 54. panta otrās un trešās daļas izpildi, līdz attiecīgo normatīvo aktu pieņemšanai Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte salīdzina ārvalstu augstskolu mācību programmas ar attiecīgajām Latvijas studiju programmām.

4. Līdz 2001. gada 1. janvārim Valsts veterinārā dienesta finansu līdzekļus veido arī ieņēmumi par Valsts veterinārā dienesta sniegtajiem maksas pakalpojumiem.

5. Ministru kabinets līdz 2002. gada 1. janvārim izdod šajā likumā minētos noteikumus.

6. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) 1997. gada 27. marta noteikumi Nr.109 "Dzīvnieku kaušanas noteikumi";

2) 1998. gada 21. aprīļa noteikumi Nr.143 "Veterinārie noteikumi dzīvnieku kaušanai un kautproduktu ieguvei mazjaudas kautuvēs";

3) 1998. gada 14. jūlija noteikumi Nr.251 "Noteikumi par akvakultūras dzīvnieku audzētavu reģistrāciju, upju baseina zonu apstiprināšanu, akvakultūras dzīvnieku infekcijas slimību kontroli audzētavās un upju baseina zonās un prasībām, kas piemērojamas akvakultūras dzīvnieku piedāvājumam tirgū";

4) 1998. gada 25. augusta noteikumi Nr.320 "Kārtība, kādā Latvijā ievedams piens un piena produkti";

5) 1998. gada 25. augusta noteikumi Nr.323 "Dzīvnieku lipīgo slimību saraksts";

6) 1998. gada 31. augusta noteikumi Nr. 329 "Veterinārie noteikumi dzīvnieku kaušanai un kautproduktu ieguvei lieljaudas kautuvēs";

7) 1999. gada 11. maija noteikumi Nr.174 "Kārtība, kādā Latvijā ievedama gaļa".

7. Atzīt par spēku zaudējušu likumu "Par veterinārmedicīnu" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 29./31.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 4.nr.; 1995, 3.nr.; 1996, 24.nr.; 1997, 16.nr.).

Par likumprojektu

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Pašlaik spēkā ir Latvijas Republikas 1992. gada 30. jūnija likums "Par veterinārmedicīnu", kurā līdz 1997. gada 18. jūnijam ir izdarīti vairāki grozījumi.

Jaunais Veterinārmedicīnas likuma projekts tika izstrādāts, ņemot vērā gan Latvijas Republikas, gan Valsts veterinārā dienesta attīstību, kā arī nepieciešamību izveidot ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem saskaņotu likumdošanu.

Veterinārmedicīnas likuma izstrāde paredzēta Zemkopības ministrijas rīcības plāna Ministru kabineta deklarācijas izpildei (1999.–2002.) 55. punktā. Viens no galvenajiem Veterinārmedicīnas likuma uzdevumiem ir Eiropas Savienības normatīvo aktu ieviešana Latvijas Republikas likumdošanā, kuri pavisam veterinārmedicīnas jomā sastāda 75% no visiem lauksaimniecības nozarē esošajiem Eiropas Savienības likumdošanas aktiem. Uz šā likuma pamata būs pakāpeniski jāizstrādā, apmēram, 60 normatīvie dokumenti, kuri tad būs saskaņoti ar vairāk nekā 4000 Eiropas Savienības likumdošanas aktiem veterinārmedicīnas nozarē. Veterinārmedicīnas likuma mērķis ir regulēt dzīvnieku infekcijas slimību apkarošanu un profilaksi, dzīvnieku izcelsmes produktu apriti, veterinārmedicīnisko praksi un noteikt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī personu tiesības un pienākumus veterinārmedicīnas nozarē.

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību?

Veterinārmedicīnas likuma ieviešana ir svarīgs priekšnoteikums tautsaimniecības attīstībai mūsu valstī, jo likuma prasību ievērošana nodrošinās kvalitatīvas, patērētāju veselībai nekaitīgas dzīvnieku izcelsmes produkcijas ražošanu, t.sk. eksporta vajadzībām. Dzīvnieku slimībām un to izplatībai ir ekonomiska saistība ar dzīvnieku izcelsmes produkcijas ražošanu un tirdzniecību ar citām valstīm. Eiropas Savienības un starptautiskās prasības nosaka, ka valstī jānodrošina lauksaimniecības dzīvnieku veselība, nedrīkst pieļaut dzīvnieku infekcijas slimību izplatību, dzīvnieku izcelsmes pārtikas apritē jāievēro noteiktās normas, kuru izpildi uzrauga un kontrolē Valsts veterinārā dienesta amatpersonas. Šo svarīgo procesu reglamentācija ir Veterinārmedicīnas likuma pamatbūtība, tādējādi šā likuma ieviešana radīs bāzi mūsu valsts pozitīvajām aktivitātēm ražošanā, starptautiskajā tirdzniecībā un Latvijas kā tranzīta plūsmas koridora lomas palielināšanā.

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu?

2000. gadā papildus "Bāzes izdevumiem" Ls 1 631 056, kas bija paredzēti no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem, veterinārmedicīnas likuma pilnīgai ieviešanai ir nepieciešami Ls 7 383 577.

Likuma projekta 53. pants paredz izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par veterinārās kontroles apmaksas kārtību uz valsts robežas saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvu 96/43 EK, kurā tiek noteikta minimālā samaksa par veterinārās kontroles veikšanu uz valsts robežas. Līdz ar to tiek paredzēti papildu ieņēmumi valsts budžetā apmēram divi miljoni latu gadā.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu, un vai ir nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos?

Pamatojoties uz Veterinārmedicīnas likumu, paredzēts pakāpeniski izstrādāt apmēram 60 normatīvos aktus.

5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām?

Likuma projekts atbilst Eiropas Savienības direktīvai 89/662/EEC, direktīvai 90/425/EEC, direktīvai 91/496 EEC, direktīvai 90/675/EEC, direktīvai 72/462/EEC, direktīvai 89/397/EEC, direktīvai 93/43/EEC, direktīvai 78/1026/EEC, Padomes lēmumam 90/638/EEC, kā arī Pasaules tirdzniecības organizācijas SPS līgumam.

Starptautiskie dokumenti, kas saistīti ar veterinārmedicīnu, tiks pilnībā ieviesti nacionālajā likumdošanā, izstrādājot šajā likumprojektā paredzētos normatīvos dokumentus.

6. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Valsts veterinārā dienesta veterinārie inspektori veiks Veterinārmedicīnas likuma prasību izpildes uzraudzību un kontroli, kā arī uz likuma pamata izstrādāto normatīvo aktu izpildes uzraudzību un kontroli.

Zemkopības ministrs A.Slakteris