Foto: Anda Krauze

Nodaļa no topošās grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" otrās daļas

Tādā mazā valstī, kāda ir Latvija, tikai daļēji varam dzīvot, kā gribam. Pašu ziņā atstāts visai maz, jo pasaule ar savu diktātu ietiecas arvien dziļāk. Tad nu ir svarīgi, kā to uztveram — vai nu iekļaujamies, vai mūs nomāc un pakļauj. Ja ekonomiski neesam stipri, tādi nevaram būt arī politiski. Brīvības pakāpe ir zema.

Tomēr tas nav absolūti, jo ne jau visa tautsaimniecība Latvijā sastāvēs tikai no lieliem uzņēmumiem. Mazie skaita un nodarbinātības ziņā būs nozīmīgi. Taču — mazs, kaut unikāls, nevar pastāvēt bez spēcīgas zinātniskās bāzes. Latvijā par to pagaidām diemžēl nedomā.

— Ekonomika esot vienīgā zinātnes nozare, kurā Nobela prēmiju iespējams saņemt pat par pretējiem secinājumiem.

— Vispirms — vai ekonomika ir zinātne? Latvijas zinātņu dižgari par to ļoti šaubās. Nopietni runājot, ekonomikā vienmēr ir pastāvējušas pretrunas. Kaut vai Latvijas piemērs — šeit nav dogmu, jo viss notiek nepārtrauktā mainībā.

— Jūs esat viena no ekonomikas autoritātēm ne tikai Latvijā, bet eksperte ekonomikas jautājumos arī Eiropā. Ko nozīmē šis darbs?

— Eiropas Komisijas institūciju datu bāzēs reģistrētos ekspertus parasti iesaista pētījumu projektos. Bieži esmu aicināta uzstāties dažādās auditorijās un izteikt savu viedokli. Starp citu, šādās reizēs psiholoģiski interesanti ir novērtēt klausītāju sākotnējo reakciju — izdzirdējuši Latvijas vārdu, klātesošie izturas diezgan demonstratīvi, nereti pat nievājoši — sak, nu būs jāklausās par nez kādu provinciālu valstiņu un tās pundurproblēmām… Tad pamazām attieksme stipri mainās, kļūst izteikti pozitīva.

Pasaulē pieaug interese par informāciju un prognozēm par Latviju. Par makroekonomiku, piemēram, regulāri rakstu ziņojumus Austrijas lielākajai kredītbankai un Zviedrijas industriālistu apvienībai. Iesaistāmies arī Eiropas Savienības programmās. Pēdējo divu gadu laikā vien mūsu institūtam ir bijuši astoņi projekti, piecus no tiem vadīju pati. Patlaban, piemēram, rit darbs pie projekta "Eiropas rūpniecības pārvietošana austrumu virzienā". Tā mērķis ir noskaidrot, vai Eiropas Savienības valstu uzņēmējiem būtu jau jābrauc arī uz Latviju ar saviem naudas maisiem un idejām, vai viņi vēl var nogaidīt — respektīvi, vai šeit ir piemērota ekonomiskā vide, vai nedraud briesmas no arodbiedrībām, kašķīgas tautas utt. Tātad akcents tiek likts ne tik daudz uz ekonomiskiem, kā uz sociāliem jautājumiem.

— Kā vērtējat Latviju salīdzinājumā ar citām bijušās sociālisma nometnes valstīm?

— Diezgan pozitīvi. Man tā šķiet pārāka pat par Čehiju un Ungāriju, arī par Austrumvāciju un jo sevišķi par Bulgāriju, Rumāniju un Poliju. Tās tāpat risina līdzīgas problēmas, tomēr mums tas izdodas labāk, jo mūsos mazāk ir slāviskās mentalitātes, citiem vārdiem, mazāk jūt sociālisma postošo ietekmi uz cilvēku. Latvijā izteiktāks ir rietumnieciskais gars.

Attīstītās Eiropas valstis, kas labprāt vēlētos ar Latviju sadarboties, šīs pozitīvās priekšrocības novērtē. Tikai tur nereti rodas maldīgs priekšstats par mūsu valsti tāpēc, ka viņi ir pabijuši, piemēram, Maskavā, Ukrainā un Baltkrievijā, un tur redzēto vispārina, attiecinot arī uz Baltijas valstīm. Negatīvi tiek uztverts arī tas, ka Latvija ir ļoti maza valsts. Mums gan par to nebūtu jāsatraucas, bet gudri jāizmanto laiks, pielāgojoties situācijai un sakārtojot savu valsti. Labklājības līmeni raksturo reālie dzīves līmeņa rādītāji un sakopta vide. Vērtējot pēc statistikas, neesam tie nabadzīgākie — Rumānija un Bulgārija no mums šajā ziņā nedaudz atpaliek (lai gan mums pašiem, iespējams, liekas, ka mīņājamies uz vietas, un, protams, gribētos straujāku attīstību). Pārāki esam arī ar sakārtoto vidi, un tas savukārt liecina, ka cilvēki šeit jūtas pietiekami labi, nenolaiž rokas un neļaujas depresijai.

— To gan nevarētu teikt par Latvijas laukiem…

Tur vērojamais nav nekas pārsteidzošs — to sen varēja paredzēt. Man jau pēc augstskolas beigšanas, strādājot institūta Lauksaimniecības modelēšanas nodaļā (par lauksaimniecības modelēšanu arī aizstāvēju disertāciju), zuda daudzas ilūzijas par šīs nozares iespējamo uzplaukumu. Novērtējot patieso situāciju, meklējot labākos risinājumus un analizējot iespējas, varēja skaidri saskatīt likumsakarības. Modeļi jau tolaik rādīja, ka Latvijā pirmām kārtām jāattīsta piena lopkopība. Tomēr daudzus skaitļus no pārskata vajadzēja izsvītrot, jo mums taču bija arī cūkas un citi mājlopi, un augšā bija nolemts visus spēkus koncentrēt lopkopības attīstībai.

— Tagad atgriežamies pie sākuma.

— Lauki tik ātri neatmodīsies, un tur pie vainas ir viņu pesimistiskie ideologi, kas nesaka taisnību. Piemēram, mani bijušie kolēģi, tagad Rēzeknes Augstskolas un Latvijas Universitātes pasniedzēji, vai arī populārais Latvijas televīzijas žurnālists Jānis Dimants. Jā, viņi stāsta, kā ir, bet tonis — žēlīgs un bezcerīgs, un viņu gars nav možs. Pirmkārt, laukos nemaz nav tādas bezcerības, kādu viņi tēlo. Cita lieta — daudz kas atstāts pašplūsmā. Otrkārt, ja zemnieki beidzot palūkotos visapkārt un beigtu gaidīt palīdzību nez no kurienes, tad arī ātrāk sāktos atjaunotnes process.

Par lauksaimniecību jāatklāj arī nepatīkamās lietas, kā to iesāka zemkopības ministrs Aigars Kalvītis. Jāstāsta, ka makroekonomiskā disproporcija ir milzīga, kaut vai salīdzinot, cik laukos ir nodarbināto un cik produkcijas tiek saražots! Jādomā, ko darīt ar izaudzēto. Vietējā tirgū var realizēt tikai daļu, turklāt ar nosacījumu, ja produkts ir labs.

Lauksaimniecība jāpārstrukturē. Iespējami divi risinājumi — pirmkārt, uzņēmumu palielināšanās un koncentrācija, otrkārt, zemnieku kooperēšanās. Pagaidām diemžēl nenotiek ne viens, ne otrs.

Tāpat skaidri un gaiši jāpasaka, ka tie zemnieki, kas no sava zemes pleķīša negrib neko vairāk par piena glāzi un oliņu brokastīs, izputēs. Nopietni var strādāt tikai uz lielām zemēm. Vai arī stingri kooperējoties. Latviešu zemnieks pagaidām negrib ne vienu, ne otru. Viņš negrib šķirties no zemes, viņam vajag tēva vītolus vai ozolus. Viņam nav naudas, lai zemi piereģistrētu un pārdotu, un arī kādu citu laist uz savas zemes viņš negrib. Un par kalpu iet arī negrib. Vienīgā izeja tādā gadījumā — pārcelties uz pilsētu.

Vēl tikpat skaidri un nepārprotami jāpasaka, ka daudzi zemnieki izputēs tik un tā, vienalga, vai būs sekmīgi, vai nebūs. Par to jādomā valstiski, un valstij jāiemāca šiem cilvēkiem vai nu atrast darbavietas, vai tās radīt pašiem.

— Būt uzņēmējam, darba devējam vai pašnodarbinātajam gan nav īpaši populāri…

— Jā, to zinu arī no savas pieredzes. Darba ņēmējam nereti šķiet, ka darba devēja pienākums ir viņam sagādāt iespēju strādāt un nopelnīt. Darba ņēmējs nevēlas iedziļināties darba devēja problēmās. Bet darba devēji taču ģenerē idejas, domā, kā tās īstenot, riskē, uzņemas atbildību. Man pat ir tāds sava veida lozungs: "Saudzējiet darba devēju!"

Kā liecina statistika, Latvijā ir vairāk nekā 80 procentu darba ņēmēju, bet maz pašnodarbināto un darba devēju. Vajadzētu vairāk!

— Sacījāt, ka paši pat nepamanām, cik strauja attīstība notiek mūsu valstī. Kurā jomā veicies labāk, nekā cerēts? Kur, jūsuprāt, pieļautas, vislielākās kļūdas?

— Naudas politika ir tā, kas notur valsti tik labā līmenī. Vienalga, vai kāds pārmet, ka lata kurss ir pārlieku augsts, vai, kā teica kāds franču ekonomists: Eiropas Savienība piespiedīs mums to devalvēt. To vēl redzēsim!

Makroekonomiskā stabilitāte līdz šim ir bijusi noteicošā, bet tagad jāķeras pie mikroekonomikas, jādomā par iekšzemes kopprodukta ražošanu. Taču mums joprojām nav skaidrs, kas īsti notiks ar rūpniecību, kurā virzienā to attīstīt, kāda būs Latvijas rūpniecības vieta pasaulē, kā saglabāt potenciālu. Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes rodamas valsts mērogā, iesaistot arī zinātniekus.

Viena no lielākajām kļūdām — laikus nav ieraudzīti īstie attīstības avoti. No tā cietīs visas nozares. Teorētiski tas jau pierādīts. Piemēram, par ārvalstu investīcijām — jābūt noteiktai videi, lai to iespaids būtu maksimāli pozitīvs. Viens no vides elementiem ir pētnieciskā bāze, taču tā Latvijā ir gandrīz iznīcināta. Igauņi un lietuvieši tās nozīmību ātri aptvēra un nekavējoties sāka rīkoties, bet mums tas joprojām ir smagākais klupšanas akmens.

Izjūtam arī kvalificēta darbaspēka trūkumu. Savukārt nekvalificētais darbaspēks veido depresīvo sabiedrības daļu. Šīs problēmas risināšanā vajadzētu iesaistīties arī nevalstiskajām organizācijām.

Procesa attīstību kavē tas, ka valdība, valdošie politiķi un ekonomiskie ideologi diezgan daudz atstājuši pašplūsmā, viņi faktiski pielāgo lēmumus jau esošajai situācijai.

Pietrūkst stabilitātes galvenajos ekonomiskajos normatīvos, nodokļos u.c. Valdības ir īslaicīgas, katra domā tikai par to, kā pagūt sevi apliecināt, bet nepievēršas ilglaicīgām programmām.

— Kam, jūsuprāt, pēc izglītības vajadzētu būt valsts vadītājam?

— Ekonomists būtu labi, politiķis — arī. Ļoti svarīga ir politiskā darba pieredze. Ne velti tiek uzsvērta praktiskā politiskās dzīves skola pašvaldību sistēmā. Mūsu pašreizējais premjers Andris Bērziņš tādā ziņā ir veiksmīga kandidatūra — trešo daļu valsts vairākus gadus jau vadījis. Pozitīvi vērtējama arī viņa pieredze Ministru kabineta darbā un rakstura īpašības — miers, nosvērtība, elastība.

— Un kā būtu jāvērtē ekonomiskie grupējumi?

— Divi spējīgi cilvēki, Andris Šķēle un Aivars Lembergs, vienkārši sekmīgi izmanto izdevīgu situāciju un savu dienesta stāvokli. Viens, tā teikt, stāv pie naftas pumpjiem, otrs cieši turas pie dzīvotspējīgās nozares — privatizācijas. Tas nav peļami, jo antagonisms rada attīstību. Viņi viens otru atklāj, pat atmasko, un sabiedrība, tajā visā nolūkodamās, mācās. Un ir ieguvēja, jo katram nākamajam, kas sāk vadīt valsti, jau ir daudz grūtāk nekā viņa priekšgājējiem, viņa atbildība proporcionāli arvien pieaug, un tas uzlabos arī situāciju valstī.

— Vai Latvijai ir pamats satraukties par korupcijas attīstību?

— Parīzē piedalījos konferencē, kur pasaules lielās institūcijas — Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds, UNESCO u.c. — atklāti runāja par korupciju. Referēja teorētiķi, pārsvarā ekonomisti, kas pēta šos jautājumus, un minēja konkrētus piemērus — teiksim, skandālu, kas skāra dažas ievērojamas pasaules kredītbankas. Cietušo klientu sāpju remdēšanai nauda no Vašingtonas tā arī neizgāja — to savā starpā sadalīja augstākās aprindas…

Uzņēmēji starptautiski ir apvienojušies cīņā pret korupciju, bet tikai savtīgu interešu vadīti, lai robežu šķērsošana un ārējā tirdzniecība būtu pēc iespējas vienkāršāka. Starp citu, viens no korupcijas indeksiem ir savas valsts uzņēmēju novērtēšana attiecībā pret korupciju. Dānijā tie ir viszemākie. Viņi paši uzskata, ka tas ir tāpēc, ka valstī demokrātija ir ļoti augstā līmenī.

Latvijā par korupciju nesen veikti divi pētījumi, tomēr augšējos līmeņos tā nav atklāta. Taču tā noteikti pastāv. Korupcijas novēršanas padome varētu arī nebūt, tā tikai pasaulei cenšas rādīt, ka lietas labā kaut kas tiek darīts, bet patiesā situācija liecina pavisam ko citu. Piemēram, daudz runā par "piecīšiem", kas jādod autoinspektoram, policistam, robežsargam vai muitniekam, pat nevar īsti saprast, kuram dot, kuram ne. Korumpētība tik lielā mērā nebūtu iespējama, ja to nepieļautu augšas, to netīrās darbības redz apakšas un izmanto savā labā. Veidojas apburtais loks!

— Kas, jūsuprāt, valsts attīstībā ir noteicošais — politika vai ekonomika?

— To saites ir ciešas un nesaraujamas. Konkrētajos apstākļos lielā mērā noteicošā gan ir ekonomika. Piemēram, integrācija Eiropas Savienībā ir svarīga politiski, taču ļoti būtiski ir arī ekonomiskie nosacījumi. Eiropai, īpaši Ziemeļvalstīm, vajag šo reģionu — Baltiju.

— Ja jūs justu nepieciešamību darboties politikā, kuru partiju jūs, būdama ekonomiste, izvēlētos?

No esošajām manu uzticību nav ieguvusi neviena. Piemēram, "Latvijas ceļš" ir stagnējoša partija, kas attīstības ģenerālo līniju gan redz, taču nevēlas ieraudzīt tuvākos mērķus un saprast, ka bez izglītības un zinātnes uz priekšu netiksim. Savukārt "Tēvzemē un Brīvībā" esmu ļoti vīlusies.

Taču vispār es savos uzskatos esmu mēreni liberāla. Un droši vien nekad nebūšu politiķe. Kā ekonomiste nevēlos zaudēt objektivitāti, kļūstot par kādas partijas biedri, — mēs sadarbojamies ar visām. Mani uzskati veidojas no informācijas, pieredzes, vērojumiem un analīzes.

— Kādas tendences valda pasaules ekonomikā?

— Galvenais — precei jābūt konkurētspējīgai. Svarīga ir cena un kvalitāte, un jāprot arī pārdot. Tāpēc intensīvi tiek meklētas ne tikai arvien jaunas tirdzniecības vietas, bet arī vietas, kur preci varētu ražot iespējami lētāk. Tas nozīmē internacionalizāciju un globalizāciju. Rietumvalstīs arvien augstāks kļūst dzīves standarts un pieaug darbaspēka cena, tātad palielinās arī preces cena un vairs nespēj konkurēt ar valstīm, kur darbaspēka cena ir zema.

Tieši darbaspēka cena ir noteicošā, mazāk — tehnoloģijas. Tāpēc ir divas iespējas: vai nu jāiespiežas tirgū, vai jāļauj, lai citi izkonkurē. Labāks, protams, ir pirmais variants, līdz ar to ārējā tirdzniecība kļūst gandrīz kā iekšējā. Un jāpielāgojas lielajiem procesiem. Ja to nedara, savu produkciju nevar pārdot. Tas vērojams arī, piemēram, Latvijā, kas ļoti lielas cerības saistīja ar Krievijas tirgu, kurš šķita pievilcīgs savu pieticīgo prasību dēļ.

— Vai te neveidojas pretruna? Mazās valstis attīstās, bet ekonomikā vērojams pretējais process — notiek apvienošanās, un milzīgie veidojumi ar laiku sabrūk. Vai šī tendence tomēr nepavērsīsies pretējā virzienā?

— Arī teorija māca, ka pārmērīga koncentrācija un centralizācija nav vērtējama pozitīvi, tomēr šis process rit strauji. Grūti pat paredzēt, kas notiks nākotnē.

Tādā mazā valstī, kāda ir Latvija, tikai daļēji varam dzīvot, kā gribam. Pašu ziņā atstāts visai maz, jo pasaule ar savu diktātu ietiecas arvien dziļāk. Tad nu ir svarīgi, kā to uztveram, vai nu iekļaujamies, vai mūs nomāc un pakļauj. Ja ekonomiski neesam stipri, tādi nevaram būt arī politiski. Brīvības pakāpe ir zema.

Tomēr tas nav absolūti, jo ne jau visa tautsaimniecība Latvijā sastāvēs tikai no lieliem uzņēmumiem. Mazie skaita un nodarbinātības ziņā būs nozīmīgi. Taču — mazs, kaut unikāls, nevar pastāvēt bez spēcīgas zinātniskās bāzes. Latvijā par to pagaidām diemžēl nedomā.

— Vai tas, ka esat ekonomiste, sadzīvē jums palīdz?

— Starp citu, Latvijas Universitātē es studēju ekonomisko kibernētiku, esmu kibernētiķe. Toreiz tā bija gluži jauna lieta, mēs bijām otrais kurss, un no divdesmit deviņiem studentiem diplomu saņēma tikai deviņi. No iepriekšējā izlaiduma gan ir daudzi sabiedrībā labi zināmi cilvēki, piemēram, Māris Purgailis, Aija Poča, Remigijs Počs, Marts Ostrovskis.

Vai zināšanas ekonomikā man palīdz sadzīvē? Esmu lauciniece, turklāt kurzemniece (lai arī mūža lielāko daļu dzīvojusi Vidzemē), ar to, man liekas, jau pateikts daudz. Attiecības ar naudu man ir kā vairākumam: nauda patīk, bez tās ir skumīgi. Esmu taupīga, un man šķiet gluži vai neprāts tērēt, piemēram, apģērbam. Un vispār es neciešu veikalus. Turpretim par ikdienas ērtībām — zināmā mērā arī par savu neatkarību — esmu gatava maksāt: kaut par pēdējo latu nopirkšu benzīnu savai mašīnai, lai no Garciema tiktu uz darbu Rīgā. Jo es neciešu ķiploku smārdu, ķīviņus un burzmu, ko nodrošina sabiedriskais transports…

— Kam jums pietrūkst laika?

— Adīšanai. Man ļoti patīk adīt! Laiku lidmašīnā vienmēr kavēju adot.

Žēl, ka pietrūkst laika vairāk palasīt — ne tikai obligāto literatūru, bet arī kaut ko sirdij.

Pie mājas ir dārzs, un zinu, ka mums ir arī četras vistas un viens gailis… un nav govs… Bet par saimniecību rūpējas mans vīrs, jo man tam neatliek laika. Par laimi, mazbērni man piedod manu mūžīgo aizņemtību.

Apzinos, ka tā tomēr nav pareizi — neatlicināt laiku sev un ģimenei, būtībā iztikt bez personiskās dzīves. Bet dzīve diktē savu ritmu, piedāvājot vienreizējas iespējas, un es esmu pieņēmusi šos spēles noteikumus. Strādāju ļoti daudz un pat iedomāties nespēju, ka mans institūts varētu pazust, bet tādi draudi tam ir jau sen, un mums nemitīgi jāpārvar visdažādākie šķēršļi. Ceru, ka daudz kas mainīsies uz labo pusi tad, kad būsim sagatavojuši darbam zinātnieku jauno paaudzi. Pagaidām viņos vēl daudz jāiegulda — gan laika, gan naudas, tomēr esmu pārliecināta, ka viņi attaisnos mūsu cerības.

Helēna Grīnberga un Ina Eglīte