Beisbola nūjas mūsu bērniem

Kad Jēkabpilī pusaudzis ar beisbola nūju līdz nāvei piekāva savu skolasbiedru, sabiedrība uz brīdi satraucās. Mediji, kā jau tas medijiem pieklājas, uzsāka meklēt vainīgos un uzdot principiālus jautājumus. Tomēr pagāja kāds laiciņš, un viss norima.
Kad apmēram tajā pašā laikā TV3 sāka demonstrēt “Ādažu čipšu” reklāmu, kurā tiek rādīts, kā tāda paša vecuma jaunieši čipšu paciņas dēļ vārda vistiešākajā nozīmē ķeras viens otram pie rīkles, neviens īpaši neuztraucās un arī mediji klusēja. Es saku – neviens, lai gan pilnīgi iespējams kāds, ekrānā veroties, nespēdams noslēpt sašutumu, neapmierināti pie sevis purpināja. Bet, kā zināms, kaķa lāsti debesīs nekāpj. Lai gan...
Lai gan reizēm uzkāpj gan. Un tieši tāpēc par vienu no tik raibās, notikumiem pārbagātās aizvadītās nedēļas notikumiem es uzskatu to, ka Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) tomēr spējusi panākt šā reklāmas klipa rādīšanas pārtraukšanu. Tiesa, par vardarbību saturošas ainas izrādīšanu pirms plkst. 22 sodīt gan nevienu nesodīšot. TV3 tikšoties ar reklāmdevējiem, tad par tikšanās rezultātiem informēšot NRTP.
Iespējams, reklāmas saturā veiks zināmas izmaiņas. Tātad jācer, ka čipšu dēļ aiz matiem nevienu vairs gluži neplēsīs un žņaugt nežņaugs. Līdz ar to reklāmu acīmredzot varēs rādīt arī pirms divdesmit diviem. Tāpat kā daudzas citas reklāmas, kas domātas mūsu bērniem, un, ja arī nav domātas, bērni vienalga tās skatās, un, ja arī tajās nav tiešas vardarbības, tad ir pietiekami daudz agresijas. Tik daudz, ka fiziskā agresija, ir tikai viena no tām un varbūt pat ne tā visbīstamākā.
Vēl ir seksuālā agresija, vēl ir morālā agresija, vēl ir agresija pret vispārpieņemtajām dzīves normām, vēl ir agresija pašas agresijas dēļ. Jo tikai tā iespējams iekustināt inerto patērētāju sabiedrību, kas, jo tālāk, jo kļūst arvien inertāka. Un tieši tāpēc, ja nedrīkst sist, žņaugt, kauties vai nogalināt, atliek vienīgi kliegt.
Kliegt no televizora ekrāna tā, lai dzird ikviens bērns. Kliegt tā, kā, piemēram, kliedz tie divi puišeli reklāmas klipā, kas atklātībā parādījies pavisam nesen. Kliegt tik skaļi, ka, to dzirdot, aizmirstas, kas īsti tiek reklamēts, toties uz visu mūžu atmiņā paliek, cik svarīga lieta ir pulkstenis, jo ar to jebkurā vietā un brīdī iespējams fiksēt kliegšanas ilgumu.
Un tagad tikai nesakiet, ka šī reklāma nav agresīva. Tāpat kā nejautājiet, kāds tam visam sakars ar beisbola nūjām.
Vienīgi pamēģiniet saprast, ka no tās vietas, kur mēs atrodamies, vairs nav atpakaļceļa. Ar to jau būs gana.
Jā, no tās vietas, kur mēs pašlaik atrodamies, vairs nav atpakaļceļa. Jo patērētāju psiholoģija, it sevišķi ja tā pirms vairāk nekā desmit gadiem pēkšņi tikusi uzpotēta uz partijiskas izpratnes par humānismu… Vārdu sakot, tāda patērētāju psiholoģija gatava aprīt visu, ko tai ceļ priekšā, ieskaitot arī pašu patērētāju, kad vairs nekā cita nebūs.

Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv