Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Eduards Kalniņš

Nākamā ģenerāļa šūpulis kārts 1876.gada pēdējā dienā – 31.decembrī – Rīgas apriņķa Plāteres pagasta Plaužos lauksaimnieka ģimenē. Pēc pagastskolas jaunietis beidza pilsētas skolu Rīgā (1894) un Pirotehnisko artilērijas skolu (1898), visu mūžu palikdams uzticīgs šai bargajai ieroču šķirai. E.Kalniņš 1901.gadā izturēja pārbaudījumus artilērijas junkurskolā Pēterburgā, beidzot to ar podpraporščika dienesta pakāpi. Dienēja Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijā. E.Kalniņš strauji virzījās augšup pa virsnieka hierarhijas kāpnēm: podporučiks (1902), poručiks (1906), štābkapteinis (1909), kaptinis (1916.g. maijs), apakšpulkvedis (1916.g. decembris). Viņš bija to latviešu virsnieku vidū, kuri piedalījās krievu–japāņu karā. Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā 1904.gadā tika smagi ievainots. Par nopelniem cīņā pret japāņiem E.Kalniņu 1904.gada vasarā un rudenī apbalvoja ar diviem (!) Svētās Annas ordeņiem un Svētā Staņislava ordeni, bet nākamajā gadā vēl ar Svētā Jura ordeni.
Portarturas cietoksnim 1904.gada decembrī kapitulējot, arī viņš nokļuva gūstā, no kurienes atgriezās 1906.gada janvārī, lai turpinātu kalpot Krievijai – vispirms Vladivostokas cietokšņa artilērijā, pēc tam Sveaborgas cietokšņa artilērijā Somijā. Sekmīgi nokārtojis iestāju eksāmenus, E.Kalniņš 1908.gada oktobrī sāka mācīties vai visu Krievijas armijas virsnieku sapņu augstskolā – Ģenerālštāba akadēmijā. Taču slimības dēļ viņam pēc gada vajadzēja atgriezties savā karaspēka daļā. Pirmā pasaules kara laikā E.Kalniņš bija Sveaborgas cietokšņa artilērijas darbnīcu priekšnieks, vēlāk pārzināja pulvera darbnīcas un bija lielgabalu darbnīcu priekšnieks. Par teicamu un cītīgu dienestu kara laikā vēl nāca klāt pa vienam Staņislava, Annas un Vladimira ordenim.
Līdz ar Krievijas armijas sabrukumu 1918.gada pavasarī arī E.Kalniņam beidzās kalpošana svešā karaspēkā un viņš varēja atgriezties dzimtenē, lai 1919.gada janvārī brīvprātīgi iestātos neatkarīgās Latvijas bruņoto sargu rindās. Kaujās rūdīto virsnieku pulkvežleitnanta pakāpē iecēla par Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku. Vairākkārt vajadzēja būt par šīs brigādes komandiera v.i.
No 1919.gada jūlija E.Kalniņš jau bija nacionālās armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka v.i., no oktobra, paaugstināts par pulkvedi, – galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks, saņemot uzdevumu izstrādāt šīs pārvaldes organizācijas projektu un štatu sarakstu. Šajā laikā viņam sākās pirmie ārzemju komandējumi – vispirms uz Igauniju un Somiju, pēc tam uz Maskavu, kur pulkvedis 1920.gada pavasarī un vasarā bija Latvijas delegācijas loceklis un militārais eksperts miera sarunās ar padomju Krieviju, kuras, kā zināms, rezultatīvi beidzās tā paša gada augustā. E.Kalniņš bija Apsardzības (kara) ministrijas padomes loceklis un no 1922.gada aprīļa – armijas artilērijas inspektors.
Viens cariskās Krievijas kara akadēmijā pavadīts gads, protams, bija laba lieta, taču Latvijas armijā ar to vairs nepietika. Vajadzēja ņemt vērā citu valstu pasaules kara pieredzi, kā arī Brīvības cīņu mācības. Tāpēc E.Kalniņš 1924.gada martā devās uz Latvijai draudzīgo Franciju, kur pabeidza divarpus mēnešu ilgus artilērijas taktikas kursus. Lai arī E.Kalniņš bija 1925.gada jūnijā paaugstināts par ģenerāli, viņš nekautrējās 1930.gada aprīlī vēlreiz braukt uz franču zemi, lai atkal sešas nedēļas paaugstinātu kvalifikāciju līdzīgā ciklā.
Visnotaļ piedzīvojušais militārists divas reizes sabija atbildīgajā kara ministra postenī: no 1926.gada maija līdz decembrim un no 1928.gada janvāra līdz decembrim. Ievērojamā trimdas vēsturnieka prof. E.Andersona vērtējumā, E.Kalniņš bija “stingrs un noteikts karavīrs un speciālists artilērijas jautājumos”. Laikabiedri ministru raksturojuši kā ļoti inteliģentu, bet rezervētu un atturīgu cilvēku, labu speciālistu savā nozarē.
E.Kalniņa devums Latvijas armijas artilērijas attīstībā ir pelnījis tikai atzinību. Artilērijas inspektors, šā ieroču veida augstākais priekšnieks, par ko viņš strādāja 12 gadus, pārzināja tā organizāciju, bruņojumu un lielgabalnieku apmācību, ar savu štābu vadīja artilērijas virsnieku kursus, izstrādāja reglamentus, izdeva mācību grāmatas un žurnālus. Ar divīzijas komandiera tiesībām viņš tieši pārzināja atsevišķo artilērijas divizionu, bruņoto vilcienu pulku, krasta artilērijas, smagās artilērijas un zenītartilērijas pulku. 1938.gadā šajās vienībās bija gandrīz 400 virsnieku un 3,8 tūkstoši instruktoru un kareivju. Praktisko šaušanas mācību laikā inspektoram bija padoti arī kājnieku divīziju artilērijas pulki. E.Kalniņa ieskatā, divīziju artilērija tomēr bija skaitliski niecīga, apmēram puse vai trešā daļa no nepieciešamā lielgabalu spēka kara apstākļos.
E.Kalniņš bija augstas raudzes profesionālis. Viņa 1932.gada atestācijas vērtējumā, kuru bija parakstījis armijas komandieris ģen. M.Peniķis, varēja lasīt:
“Veselība ir pietiekoši laba, un garīgās spējas ir labas. Vācu un franču valodas pārvalda tādos apmēros, ka var lasīt minētās valodās militāro literatūru. Raksturs ir pietiekoši stingrs un noteikts, bet attiecībās ar saviem padotiem ir drusku par mīkstu. Savā specialitātē ir labi sagatavots. Reibinošus dzērienus lieto tikai vajadzības gadījumos un mazos apmēros, kas uz dienestu nekādu iespaidu neatstāj. Salīdzinot ar pārējiem divīziju komandieriem, ir atestējams kā ļoti labs un atstājams ieņemamā amatā.”
Atestācijas komisijas priekšsēdētāja kara ministra ģen. J.Baloža 1932.gada 29.decembrī akceptētajā slēdzienā bija sacīts: “Ļoti labs. Atstājams ieņemamā amatā.” Tajā pašā dienā šo secinājumu akceptēja Latvijas bruņoto spēku augstākais vadītājs Valsts prezidents A.Kviesis (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 560I.f., 1.apr., 2684.l., 119.–120.lp.).
E.Kalniņš bija viens no tiem nacionālās armijas augstākajiem virsniekiem, kura krūtis rotāja tik daudz augstu atzinības zīmju: divi (!) Lāčplēša Kara ordeņi, Triju Zvaigžņu ordenis, divi (!) Polijas un Somijas ordeņi, kā arī Francijas Goda leģiona krusts, Igaunijas un Lietuvas ordeņi (par vecās Krievijas apbalvojumiem jau teikts).
Ar Valsts prezidenta K.Ulmaņa 1935.gada 29.janvāra pavēli maksimālo vecumu sasniegušo E.Kalniņu atvaļināja. Krievu un vācu okupācijas laikā viņš dzīvoja tam piešķirtajā jaunsaimniecībā Codes pagasta Plūdoņos. Eduards Kalniņš saprata, ka, vēlreiz nonākot padomju iebrucēju jūgā, no apcietinājuma vai izsūtīšanas nevarēs izbēgt, tāpēc ģenerālis 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, no kurienes 1954.gadā izceļoja uz ASV. Viņsaulē devās 1964.gada 28.jūnijā Losandželosā.

Rihards Treijs,

Prof., Dr. habil. hist.